Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Ivars Ījabs

Smalka lieta

"Divi Kirgīzijas prezidenta amata kandidāti nav izturējuši kirgīzu valodas zināšanu pārbaudi un izstājušies no priekšvēlēšanu sacensības, ziņo Kirgīzijas Centrālā vēlēšanu un referendumu komisija. [..] Eksāmenā viņiem jāuzraksta sava priekšvēlēšanu programma un mutiski jāizklāsta tās tēzes, kā arī jāizlasa daiļliteratūras teksts."

LETA, 2009. gada 1. jūnijā

Pirms dažām nedēļām, labodams kāda studenta eksāmena darbu par demokrātijas priekšnoteikumiem, es sastapos ar sekojošu apgalvojumu: “Demokrātijai ir vajadzīgi priekšnoteikumi, jo bez tiem demokrātija nevarētu pastāvēt.” Zelta vārdi. To patiesums top skaidrāks ar katru reizi, kad izdzirdam kādus jaunumus no bijušajām brālīgajām republikām Vidusāzijā. Tur ir parlamenti, prezidenta vēlēšanas, pat nomināla opozīcija; prezidentam tiek prasīts pārzināt vairākuma valodu (valsts valodas viņiem ir divas - kirgīzu un krievu) un pat skaļi lasīt daiļliteratūru. Un tomēr visā tajā ir kaut kas tāds, kas vecā, labā padomju īsterna varonim Suhovam lika bilst frāzi par austrumiem kā “smalku lietu”.
Taču viss postpadomju reģions nav mazāk smalks, un daudzas lietas no kirgīziem mēs patiešām varam pamācīties. Ne viens vien publisks runātājs pie mums pēdējā pusgada laikā ir runājis par nepieciešamību ieviest Latvijā “prezidentālu” pārvaldi - lai ko tas arī nozīmētu. Ja šos izteikumus patiesi ir motivējusi nopietna vēlme mainīt politisko sistēmu, nevis oidipāla tieksme pēc kārtējā “tētiņa”, tad Kirgīzija sniedz labu vielu pārdomām. Pēc PSRS sabrukuma, līdzīgi kā visās pārējās bijušajās republikās, izņemot Baltiju, Kirgīzijā tika ieviesta prezidentāla sistēma ar tautas vēlētu izpildvaras vadītāju. Tas pakāpeniski noveda pie šķietami liberālā prezidenta Askara Akajeva deģenerācijas, kliķes saimniecības, viltotām vēlēšanām, augošas sociālās nevienlīdzības, savu bērnu bīdīšanas augstos amatos - īsi sakot, reģiona politikai vispārpieņemtām lietām. Tomēr Kirgīzijā līdz šim patiesi bija valdījusi relatīvi liberāla atmosfēra, nevis citiem reģiona režīmiem raksturīgais sultānisms un sastingums. Iespējams, tieši tādēļ arī 2005. gada martā kļuva iespējama t.s. tulpju revolūcija, kad nieka pieciem tūkstošiem cilvēku izdevās gāzt Akajevu un aizstāt viņu ar Kurmanbeku Bakijevu, kurš kopš tā laika ir Kirgīzijas prezidents. Tas bija laiks, kad demokrātiskie rietumi jūsmoja par Kirgīziju cerībā, ka Ukrainas “oranžajai” un Gruzijas “rožu” revolūcijām pievienosies Kirgīzijas “tulpju” revolūcija - visas kopā tādā skaistā antikrieviskā internacionālē. Taču ne nu būs, ne nu kā. Austrumi, kā jau minēts, ir smalka lieta. Bakijeva vadībā ātri vien atgriezās korupcija, politiskās slepkavības, slepeno dienestu izmantošana oponentu vajāšanai un Bakijevu ģimenes visvarenība. Biklie mēģinājumi pavērst valsti parlamentārisma virzienā tika apturēti, ar likumu uz gadu pat tika atcelta pulcēšanās brīvība utt. Kāda ir šā stāsta morāle Latvijai? Samērā vienkārša: nav labi uzticēt pārāk daudz varas vienam cilvēkam valstīs, kur politiķiem nav nekādu iekšēju atsvaru vēlmei privāti iedzīvoties, savukārt pilsoņi ir samierinājušies ar valsti kā kaut ko principiāli necilvēcīgu un neietekmējamu.
Attiecībā uz valodas zināšanu pārbaudi prezidenta amata kandidātiem savukārt ir vērts nošķirt vairākus aspektus. Prasība, lai valsts vadītājs pārvaldītu to valodu, kurā runā viņa pavalstnieku vairākums, protams, ir 19. gadsimta nacionālisma produkts. Citos laikmetos tas tā varētu arī nebūt: piemēram, Anglijas karalienes Jauno laiku sākumā itin bieži nezināja angļu valodu. Vēl vairāk: runāšana zemāko kārtu valodā varēja pat traucēt veikt savus pienākumus pārvaldē. Šodien gan demokrātiskie priekšstati ir ieviesuši būtiskas korekcijas, un valodu dažādība ir kļuvusi par izšķirošu politisku faktoru. Nāk prātā kāds salīdzinoši nesens gadījums, kuru apraksta horvātu esejiste Slavenka Drakuliča. 1991. gadā Belgradā bija ieradies Dienvidslāvijas kroņprincis Aleksandrs, kuram pēc komunistiskā režīma gāšanas tika atļauts atgriezties no trimdas un uzrunāt tautu Belgradā - tāpat vien, bez īpašām pretenzijām uz troni vai ko tamlīdzīgu. Drakuliča apraksta dīvaino sajūtu, secinot, ka šis te tā sauktais monarhs nemaz lāgā nepārvalda serbu valodu - apžēliņ, kas nu tas par karali? Taču atgriezīsimies pie Ešenbajeva un Ulamajeva kungu neveiksmes Kirgīzijā. Attieksme pret krievu valodu Vidusāzijā kopumā ir mierīga, tai samērā saskanīgi sadzīvojot ar vietējām valodām un dialektiem. Ne jau par nacionālismu šeit ir runa. Runa ir par to, ka valodas zināšanas ir efektīvs līdzeklis politiskās konkurences ierobežošanai. Minēto normu, saskaņā ar kuru prezidentam ir labi jāpārvalda kirgīzu valoda, savulaik ieviesa Bakijeva priekšgājējs Akajevs, kurš baidījās no kirgīzu valodā praktiski nerunājošā Fēliksa Kulova kā spēcīga konkurenta. Šim pēdējam savukārt bija lemts kļūt par premjerministru pēc 2005. gada “revolūcijas” savienībā ar prezidentu Bakijevu - tiesa, ne uz ilgu laiku. Tomēr arī bez valodas prasību izmantošanas Bakijevam nav ko baidīties par savu uzvaru šā gada jūlija vēlēšanās. Kirgīzijā jau šodien viss ir “sakārtots” tik pamatīgi, ka dažs no mūsu “prezidentālisma” piekritējiem droši vien aiz prieka apraudātos.

Raksts no Jūlijs, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela