Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Skudru pūžņa dzīvesziņa
Foto: Ansis Starks

Ar Latvijas valsts prezidentu Raimondu Vējoni sarunājas Uldis Tīrons un Ieva Lešinska

Skudru pūžņa dzīvesziņa

Rīgas Laiks: Prezidenta kungs, sakiet, lūdzu, kas jums lika domāt, ka jūs varat būt prezidents?

Raimonds Vējonis: Labs jautājums. Es, teiksim tā, savā dzīvē kopumā esmu vienmēr nospraudis kādus mērķus, ko vēlos sasniegt, un savā laikā – tas bija 90. gados – es nospraudu mērķi kļūt par ministru. To es arī pakāpeniski sasniedzu. Man bija doma arī, teiksim, kļūt par premjeru, uz ko es arī mērķtiecīgi gāju. Tāds mērķis uzreiz kļūt par prezidentu varbūt nebija. Tanī pašā laikā, jau ilgstoši darbojoties politikā, redzot, ka daudzi jautājumi kopumā valstī tā kā nerisinās... Prezidenta institūcija zināmā mērā ir tāda, kas ļauj tomēr daudzus jautājumu risinājumus virzīt uz priekšu. Kaut gan prezidents tiešā veidā lēmumus nepieņem, tomēr respekts pret prezidenta institūciju valstī ir, un prezidenta viedoklī ieklausās gan sabiedrība, gan Ministru kabinets, gan Saeima.

RL: Un, pirms jūs nolēmāt kļūt par ministru, par ko jūs vēlējāties kļūt?

Vējonis: Skolas laikā man nebija tāda uzzīmēta konkrēta shēma – tagad es būšu tas un tas, bet astotajā klasē es pievērsos vairāk bioloģijai. Jāsaka paldies manai bioloģijas skolotājai, kas mani ievilka tai bioloģijas pasaulē. Beidzot astoto klasi, man iezīmējās mērķis, ka es gribu kļūt par biologu.

RL: Kā jums šķiet, vai šī jūsu virzība uz bioloģiju ir attiecināma arī uz piedalīšanos politiskajā dzīvē? Nu, teiksim, tur kādas kaitīgas inteliģentu baktērijas, kas jāiznīdē, vai...

Vējonis: Bet politiskā vide jau zināmā mērā ir tāda ekosistēma.

RL: Kā jūs to domājat?

Vējonis: Nu kā – ekosistēma, kur ir politiķi, noteikta vide, kur tās darbības notiek, kur, ietekmējot vienu vai otru rīcību, notiek kaut kādi procesi, – tas jau zināmā mērā ir kā dabā, jo politika no dabas īpaši...

RL: Varbūt jūs varētu paraksturot to politikas ekosistēmu, kāda tā šobrīd ir.

Vējonis: Līdzīgi kā mēs runājam par dabas ekosistēmām, ka viņas ir apdraudētas dēļ, teiksim, tā paša piesārņojuma un mums ir daudz kas jāsaudzē, jāpieņem smagi lēmumi kaut vai attiecībā uz klimata pārmaiņām, tad, zināmā mērā pašiem sev radot šo piesārņojumu, mēs esam šo politisko ekosistēmu apdraudējuši.

RL: Ko jūs sauktu par piesārņojumu politikā?

Vējonis: Nu, piesārņojums jau var izpausties dažādi, dažādos veidos, un šajā gadījumā tas vairāk ir tās rīcības, ko politiķi šajā ekosistēmā dara, un kā jau dabā... Bet tad mēs redzam šo pielāgošanos, ka ir vesela virkne politiķu, kas pielāgojas, mainot, nu, ne gluži ādas krāsu, bet mainot uzskatus...

RL: Hameleoni.

Vējonis: Jā, hameleoni. Maina uzskatus. Līdzīgi kā, teiksim, runājot par bēgļiem, – mēs tā kā atbalstām, atbalstām, un tad kādā brīdī mēs sākam skatīties, ka varbūt daudz labāk ir būt pretējā viedoklī – neatbalstīt rūpes par bēgļiem, jo pamatelementi ekosistēmā nosaka, ka tomēr varbūt nevajag atbalstīt, un tu uz reizes mainies uz citu pusi. Ir, ir plēsēji, kas cīnās par savu vietu...

RL: Jūs kādu uzvārdiņu varētu?

Vējonis: Labi, mēs uzvārdus droši vien neminēsim (smejas), bet es domāju, ka mēs ļoti labi varam ieraudzīt, kas ir politikā plēsēji, kas māk savu lomu iegūt.

RL: Bet viņi jau ir arī derīgi? Kā vilki, vai ne? Nokopj tās slimās politiskās stirnas.

Vējonis: Nu, tas ir jautājums, ko tu nokop. Tas, ka dabā vājākais parasti nomirst vai viņu stiprākais apēd, tas tā notiek, bet politikā bieži vien tāda vājākā nokošana ne vienmēr noved pie laba gala.

RL: Bet kur tad jūs atrodaties tai ekosistēmā? Jūs jau arī esat ļoti veiksmīgi tajā darbojies un pielāgojies…

Vējonis: Nē, nu, nevar teikt, ka pielāgojies, jo es savus uzskatus neesmu mainījis. Es esmu bijis varbūt, teiksim, pietiekami stabils, noteikts biotops, kas nav mainījies, neskatoties uz to, kā kopējā ekosistēmā notiek izmaiņas. Es esmu kā skudru pūznis. Teiksim, esmu rušinājis, lai šo skudru pūzni būvētu tālāk, arī lai to aizsargātu, ja nepieciešams. Es neesmu no skudru pūžņa uz termītu mājām pārgājis.

RL: Tad jūs pats esat tas pūznis vai arī skudra, kas sargā pūzni?

Vējonis: Nu, ja velk šīs paralēles, tad es esmu kā skudra, kas sargā pūzni, jo es savā dzīvē nevaru teikt, ka būtu visu sasniedzis pats. Tas pamatprincips ir bijis – darboties komandā, un zināmā mērā tas skudru pūznis arī ir komanda, jo viņi visi strādā kopā vienam mērķim.

RL: Sakiet, lūdzu, kuru prezidenta funkciju, ja mēs raugāmies uz Satversmi, jūs uzskatāt par sev piemērotāko? Pieteikt karu, teiksim, vai... vai atlaist Saeimu, nu kaut ko tādu jestrāku?

Vējonis: Nu, pieteikt karu – nē, es uz vardarbību neesmu vērsts. Tomēr, ņemot vērā to, ka pirms tam es biju aizsardzības ministrs, drošības stiprināšana, manuprāt, ir ļoti būtisks prezidenta pienākums jeb uzdevums. Iepriekš šai funkcijai īpaši uzmanību nepievērsa, bet, manuprāt, pašreizējos apstākļos, pēc Ukrainas notikumiem, drošība tiešām kļuvusi svarīga ne tikai Latvijas sabiedrībai, bet Eiropai un pasaulei kopumā.

RL: Jums droši vien ir savs priekšstats par to, kas ir galvenais šīs drošības stiprināšanā. Lielos vilcienos – nu, teiksim, desmit jaunas prettanku raķetes vai kaut kādas nekam nederīgas amerikāņu rācijas, vai plaša NATO karaspēka klātbūtne, vai varbūt tikumības stiprināšana – kas ir svarīgākais jūsu drošības koncepcijā tādai valstij kā Latvija? Par kuru saka, ka pietiktu ar divām stundām, lai Pleskavas desantnieki...

Vējonis: Nu, jebkurai valstij jau to var ātri izšķirt pāris sekundēs – nomet bumbu, un viss kārtībā, pat divas stundas nevajag, lai to izdarītu. Bet tas tomēr tiešām kompleksi jāskatās, jo, no vienas puses, kaut vai velkot paralēles ar skudru pūzni – pašiem jābūt stipriem, gan stiprinot mūsu kaujas spējas dažādās izpratnēs, gan iegādājoties tehniku, gan tīri morāli jābūt gataviem savu valsti aizstāvēt. Tai pašā laikā ir būtiski, lai mums ir labi draugi. Jo tikai tādā komandā ir spēks, un tad, teiksim, šīs divas stundas pārvēršas par tādu brīžiem jau bezgalību. Otrs, protams, ir – arī tādā skudru pūznī jābūt zināmai kārtībai. Un, ja nav zināmas kārtības, tad tas jau ir apdraudējums. Mēs nedrīkstam paši būt Latvijā vāji no dažādiem aspektiem, ne tikai sociālekonomiskiem, jo diemžēl tās materiālās vērtības mums kā cilvēkiem arī spēlē zināmu lomu un gribas labāk dzīvot, un tas brīžiem aizēno mūsu smadzenes. Treknajos gados mēs aizmirsām par daudzām lietām, jo bijām jau kļuvuši par tādiem trekniem runčiem, kas nespēj vairs pat pakustēties...

RL: Aizmirsām – par ko?

Vējonis: Aizmirsām par to, ka bez šīm materiālajām vērtībām ir arī daudz kas cits, ka mums ir valsts, ka mums sava valsts jāaizsargā, ka mums ir dažādas vērtības, kuras ir jāaizsargā.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Novembris 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela