Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Viscaur atbalstu un pieņemu
Foto: Yulia Timoshkina
In memoriam

Ar Vladimiru Erlu sarunājas Uldis Tīrons

Viscaur atbalstu un pieņemu

Kad dzīvo tik tālu, nāves ziņas pienāk attāluma apslāpētas un izbalinātas. Pārāk daudz ceļā bijis gandrīz pavisam cieši aizvērtu logu un durvju, skaņas tikai ar grūtībām var saklausīt. Kaut kādā mērā visi jau ir nomiruši, tāpat kā miris esi tu, tālajai savrupībai ir anestēzijas loma.

Ar Erlu (14. 05. 1947.–25. 09. 2020.), šķiet, nebiju ticies un sarunājies kādus 25 gadus, taču, protams, zināju gan par viņa insultu, gan par to, cik viņš tādēļ bija izmisis. Pirms gadiem 10 gan pamanīju viņu uz metro eskalatora, viņš brauca lejup, es – augšup, viņš mani neredzēja, bet es lūkojos uz viņa ērkuli un bārdu kā Robinsonam Krūzo un mainījušos ārieni nolasīju kā protesta zīmi, viņš zināja, kāpēc bija īgns.

Vistuvākie mēs bijām pašā 80. gadu sākumā, kad man bija vajadzīgi avoti par oberiutu dzīvi un viņš apgādāja mani ar unikāliem dokumentiem, nepublicētiem liecinieku memuāriem, iepazīstināja ar svarīgiem notikumu figurantiem. Tas bija nepieciešams ne tik daudz faktu dēļ, cik tāpēc, lai justos brīvi, lodājot materiālā. Erlītis toreiz dzīvoja ar Soņu, ļoti jauku un viņam izveicīgi piemērotu, un tas bija nevis pat grūts, bet neiespējams uzdevums. Ja visu sarežģīto reducē līdz vienkāršajam, Erls bija cilvēks, kurš nemitīgi izspēlēja paradoksus. Paši šie paradoksi nebija caursitoši vai atmaskojoši; Erls novērtēja to īpatnējo ērmību un savrupināšanos, kuru viņš kultivēja. Šie paradoksi nebija skalpelis, kas uzšķērž realitātes vēderplēvi, drīzāk jau tie bija tādas estētiskas mīklas, kuras atsaucas ne tik daudz uz atklājamo realitāti, cik uz svešādības estētiku, ko viņš allaž atgādināja un citēja.

Erla spēks bija rūpīgumā, ko viņš apzināti izkopa līdz smalkās motorikas līmenī jau vairs nesaskatāmi ātrai stīgu skaršanai: brīžiem šķita, ka viņš spēlē pavisam bez skaņas, melodija bija itin kā ievilkta ar punktētu līniju. Skaņas drīz bija noskāršamas (vai arī tā šķita), drīz izzuda, it kā labā roka nepiespiestu grifu. Vai, tieši otrādi, bija dzirdama kaut kāda kakofonija.

Šī precizitātes estetizēšana bija retums Ļeņingradas andergraundā, kas lielākoties bija nolaidīgs nesakoptās sadzīves vaļīgumā, un viņa loma Vvedenska un citu sagatavošanā un izdošanā ir principiāli svarīga, Meilahs viens nebūtu to iespējis. Erls bija dzimis tekstologs, un līdz absurdam novests rūpīgums te izrādījās īsti vietā.

Erla dzeju un prozu apslāpēja laikmeta fokuss uz pilnīgi citām konsonansēm: viņa aizrautīgi loloto melno humoru skaidrāk varēja izlasīt Prigova un Rubinšteina tekstos, bet viņa paradoksi šķita izsmalcināti nieciņi, un kas zina, ko ar tādiem lai iesāk.

Protams, Erlītis nešķita sirsnīgs, jo arī emocijas tika laistas caur savienojuma kameru ērmīgas formas pīrādziņu cepšanai. Viņš, neapšaubāmi, gandrīz visu laiku bija Čackis ballē; lāgiem viņš tīšuprāt uzsvēra savu neiederību, ekskluzīvo dīvainību. Tomēr bija sajūta, ka tā ir nevis ornaments, fakultatīvs kruzulis, bet gan drīzāk tā ceļa uzsvēršana, kuru kultūra nav izvēlējusies. Un Erls pastāvīgā nepiekāpībā, tādā kā trizuļojošā kājnieku tanka vieglumā dzina savu risi, kura kļuva par Ļeņingradas pagrīdes kultūras zīmējuma sastāvdaļu. Par noti, bez kuras akords nav pilnīgs.

Atceros kādu veco Jaungadu, burtiski pašā 80. gadu sākumā, kuru mēs nelielā kompānijā svinējām pie Erla līdz pašam rītam – līdz metro atvēršanai. Viss šķietami bija tāpat kā parasti, varbūt vienīgi Ziemsvētku galdā smaržoja padomju ziemā neredzētas vīnogas un dienvidu augļi. Viss bija tik jauki, ka prātā nav palicis gandrīz nekas, ja nu vienīgi šis negaidītais cienasts, kas arī šķita izgatavots pēc Erla iemīļoto paradoksu formulas, lai gan patiesībā tikai izrietēja no dzīvošanas pretī Majakovska metro stacijai un slavenam dārzeņu veikalam, kurā retumis tirgoja to, ko parasts padomju cilvēks bija redzējis tikai grāmatas “Garšīgs un veselīgs ēdiens” ilustrācijās.

Tomēr šīm svētvakara atmiņām piemīt tāda kā principialitāte; Erls itin kā nemitīgi centās izcelties, iezīmēja savu pozīciju, taču kopumā tas bija mākslas veids, kas neaptumšoja viņa patieso smalkjūtību, prasmi sevi demonstrēt pieklusināti kā ar simpatētisko tinti ierakstītu apostrofu, kura ieraudzīšanai jāieslēdz īpaša gaisma.

Un es, ielūkodamies šajā Ziemsvētkiem tipiskajā nogurumā pēc it kā laimīgas nomodā pavadītas nakts, redzu nedaudz izbalējušo jaukās Soņas seju ar viņas acu melnajām dzīlēm, Erlīti ar vārīgu, izsmalcinātu joku šaurajās lūpās, it kā mazjaudīgs prožektors no laika dzīlēm spētu izgaismot tikai detaļas, kuras šķietami neko nenozīmē, taču reizē ved sev līdzi jau aizgājušo laiku, gluži kā laiva ar aizmigušu zvejnieku velk līdzi smagus, pilnus tīklus. Ar ko tie pilni? Jau vairs nevar izšķirt.

Mihails Bergs


Rīgas Laiks:
Vladimir Ibrahimovič, vai jums vispār patīk, ka jūs dēvē par Ibrahimoviču?

Vladimirs Erls: Nē. Vairs nepatīk.

RL: Kā jūs uzrunāt?

Erls: Vispār esmu Ivana dēls.

RL: Tātad var teikt “Vladimir Ivanovič”?

Erls: Var saukt vienkārši par Vladimiru. Vai par Volodju.

RL: Bet kāpēc jūs sev izvēlējāties tādu pseidonīmu – Vladimirs Ibrahimovičs Erls? Vai tas uz visiem laikiem paliks noslēpums?

Erls: Nē. Ibrahimovičs – tas jau ir aizgājis pagātnē. Vienkārši mans īstais, pases uzvārds ir Gorbunovs. Skolā mācījos vācu valodu, angļu nezināju. Tā nu izdomāju sev pseidonīmu Erls. Pēc tam uzzināju, ka tas ir drīzāk amerikāņu vārds, kas gan nācis no Anglijas. Tā arī palika. Tēvavārdu es sev izdomāju pilnīgai, tā teikt, internacionalizācijai.

RL: Vladimir, es vēlētos, lai jūs pastāstītu visu, kas jums zināms, un varbūt pat visu, kas nav zināms, par tapiriem.

Erls: O, re, man tur stāv koka tapiriņš. Miša Meilahs kaut kad uztaisīja.

RL: Vai drīkst viņu paņemt?

Erls: Protams, pataustiet, tikai viņš ir putekļains. Pie manis ir ļoti daudz putekļu.

RL: Kaut kāds aizdomīgi viegls...

Erls: Tas ir korķkoks.

RL: Viņš ir brīnum daiļš.

Erls: Viņi vispār ir ļoti labi, jauki radījumi. Viņi dzīvo Dienvidamerikā un drusciņ Āfrikā, Āzijā. Un pat pie mums zoodārzā, kā runā, esot. Vismaz viens bija. Es viņu pacienāju ar sauleņu sēkliņām, viņš paņēma man no rokas tās sēkliņas, pasmaidīja un aizļepatoja. Bet vispār, vai atceraties Kubrika filmu “2001: Kosmosa odiseja”? Vai atceraties, ar ko tur sākās cilvēce? Stāv artefakts, apkārt ganās tapiru bars. Dievišķīgi kadri. Viņi ir ļoti savādi radījumi. Pieauguši tapiri ir tādi pelēcīgi vai brūngani... vai Āzijas tapiri, viņiem it kā ir deķītis aplikts. Taču piedzimstot viņi ir pavisam krāsaini. Dienvidamerikas fermeriem viņi ļoti nepatīk, jo viņi nostājas uz pakaļkājelēm un sāk kā zaķi ēst koka augļus un mizu. Bet par zaķiem jūs droši vien labāk zināt. Nu re. Viņi neprot peldēt, un, kad jātiek uz otru upes krastu, viņi skrien pa upes dibenu, zem ūdens. Dažreiz sarijas ūdeni, un viļņi iznes jau līķīti. Vai paši izskrien otrā krastā, noskurinās. Runā, ka viņi esot ļoti labi. (Smejas.)

Foto: Yulia Timoshkina



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Februāris 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela