Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Žanra klasika

Mirču Eliadi intervē Klods Anrī Rokē

Vēsture un hermeneitika

Mirča Eliade Čikāgā, 1978. Foto: Getty Images


No grāmatas “Labirinta pārbaudījums: sarunas ar Klodu Anrī Rokē” (1978, L’épreuve du labyrinthe : entretiens avec Claude-Henri Rocquet), kurā apkopotas rumāņu izcelsmes reliģiju pētnieka un rakstnieka Mirčas Eliades (1907–1986) un franču rakstnieka Kloda Anrī Rokē (1933–2016) sarunas par Eliades dzīvi, Indijā pavadīto laiku, pētot indiešu filozofiju un apgūstot jogas pamatus kādā askētu kopienā, literāro karjeru un reliģiju vēstures teoriju izveidi.


Zināšanu reibonis

Šie vairāk nekā trīsdesmit gadi, ko esmu pavadījis starp eksotiskiem, barbariskiem un nepielūdzamiem dieviem un dievietēm, trīsdesmit gadi, kuru laikā esmu barojies no mītiem, bijis apmāts ar simboliem un ļāvis sevi ieaijāt un savaldzināt tēliem, kas mani sasniedza no šīm zudušajām pasaulēm, šobrīd šķiet kā garum garas iniciācijas posmi. Ar katru no šīm dievībām, šiem mītiem vai simboliem saistās briesmas, kurām esmu stājies pretī un pārvarējis tās. Cik reižu esmu teju “pazudis”, apmaldījies šajā labirintā, kurā mani varēja nogalināt, sterilizēt vai “kastrēt”, piemēram, kāda no baismīgajām dievietēm mātēm. Nebeidzama prāta piedzīvojumu virkne – un vārdu “piedzīvojums” es lietoju tā pamatnozīmē, kā eksistenciālu risku. Tās nebija tikai “zināšanas”, kas lēni un nesteidzīgi iegūtas no grāmatām, bet arī reālas satikšanās, sadursmes un kārdinājumi. Tagad es pilnībā apzinos briesmas, ar kurām saskāros garo “meklējumu” laikā, un pirmās no tām bija risks aizmirst, ka man ir mērķis, ka es kaut kur virzos, ka gribu nokļūt “centrā”.”

Šo atzīšanos jūs ierakstījāt savā dienasgrāmatā 1959. gada 10. novembrī. Tā ir visai aizplīvurota, noslēpumaina. Vai šobrīd jūs uzskatāt par iespējamu izteikties skaidrāk?

Gars pakļauj sevi briesmām, kad tas mēģina izzināt dziļāko jēgu kādai mitoloģiskai vai reliģiskai būtnei, kas faktiski ir cilvēka – pirmatnējā mednieka, Austrumāzijas zemkopja, Okeānijas zvejnieka – eksistenciālās pasaules izjūtas projekcija. Reliģiju vēsturnieka un fenomenologa hermeneitiskajos pūliņos izprast šī cilvēka situāciju no iekšpuses pastāv risks – risks ne tikai izkaisīt sevi, bet arī nokļūt šamaņa maģijas, joga spēju, orģiastiska kulta locekļa eksaltācijas valdzinājuma varā. Es nesaku, ka viņam rodas kārdinājums kļūt par jogu, šamani, karotāju vai eksaltēto. Bet tu jūti, ka atrodies Rietumu cilvēkam svešās eksistenciālās situācijās un ka tās ir bīstamas. Šī konfrontācija ar eksotiskām formām, kas var apmāt un kārdināt, ir bīstama cilvēka psihei. Tāpēc šos meklējumus es salīdzināju ar ceļojumu labirintā; tas ir tāds sava veida iniciācijas pārbaudījums. Ir jāpieliek pūles, lai saprastu, piemēram, kanibālismu: ne jau instinkts licis cilvēkam kļūt par kanibālu, bet gan noteikta teoloģija un mitoloģija. Tas ir tikai viens no daudzum daudziem cilvēkbūšanas veidiem šajā pasaulē, un šie veidi reliģiju vēsturniekam jāizdzīvo savā pieredzē, ja viņš vēlas tos izprast.

Kad cilvēks aptvēra savu esamības veidu šajā pasaulē un pienākumus, kas ar to saistīti, viņš pieņēma traģisku lēmumu. Es šeit domāju zemkopības atklāšanu – taču ne graudaugus Tuvajos Austrumos, bet bumbuļaugus tropiskajā zonā. Šīs tautas uzskata, ka ēdamie augi radušies pirmatnējas slepkavības rezultātā. Kāda dievišķa būtne ir nogalināta un sadalīta gabalos, un no šiem gabaliem radušies iepriekš nezināmi augi, īpaši jau bumbuļaugi, kas kopš tā brīža kļūst par cilvēku galveno barību. Bet, lai nodrošinātu nākamo ražu, rituāli jāatkārto sākotnējā slepkavība. Tā radās cilvēku upurēšana, kanibālisms un citi dažkārt nežēlīgi rituāli. Cilvēks ne tikai iemācījās, ka viņa stāvoklis paredz nogalināšanu, lai izdzīvotu, bet arī uzņēmās atbildību par augiem, to saglabāšanu nākamajām paaudzēm un tāpēc ieviesa cilvēka upurējumu un kanibālismu. Šis traģiskais uzskats, saskaņā ar kuru dzīvību nodrošina nonāvēšana, tūkstošiem gadus valdīja daļā cilvēces, un, ja tu vēlies to ne tikai aprakstīt kā antropologs, bet saprast tā būtību, tev pašam jāiesaistās pieredzē, kas arī ir traģiska. Reliģiju vēsturnieks un fenomenologs uz mītiem un rituāliem neskatās kā uz ārējiem objektiem – kā uz rakstu, kas jāatšifrē, vai sociālu institūtu, kas jāanalizē. Lai saprastu šo pasauli no iekšienes, viņam tā jāpiedzīvo. Kā aktierim, kas ieiet lomā un iemieso tēlu. Starp mūsu ikdienišķo pasauli un arhaisko pasauli dažkārt pastāv tik dziļa plaisa, ka šis piedzīvojums var apdraudēt tevi pašu kā personību.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Janvāris 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela