Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Valsts melnā kaste
Foto: Ansis Starks
Politika

Ar Kārli Leiškalnu sarunājas Arnis Rītups

Valsts melnā kaste

Rīgas Laiks: Platona “Valstī” iekļauts stāsts par gredzenu, kuru uzvelkot pirkstā cilvēks kļūst neredzams. Ja tev būtu iespēja tai laikā, kad tu atradies aktīvajā politikā, uzvilkt gredzenu, kas tevi padarītu neredzamu, kā būtu atšķīrusies tava runāšana un rīcība?

Kārlis Leiškalns: Gandrīz nekā: es uzreiz būtu noslīcinājis to gredzenu. Jo tad, kad es piedalījos politiskajā procesā kā vietnieks, kā pārstāvis – ne vairāk!, ne kā politiķis, es neuzņemos to nosaukumu “politiķis” – es tādu gredzenu būtu noslīcinājis, jo es gribēju būt redzams. Es gribēju, lai tas, ko es domāju, ko es varu pateikt, ko es pasaku, ko es izdaru, ir redzams!

RL: Bet tev būtu iespēja noklausīties, dzirdēt to, ko tu citādi nedzirdētu.

Leiškalns: To, ko es gribētu zināt, es visu zināju. Es zināju, pat neklausoties sarunas. Bieži vien es esmu sapratis lēmuma izdevīgumu un pat esmu atbalstījis tiem cilvēkiem izdevīgu lēmumu, kurus mēs šobrīd saucam par oligarhiem. Kāpēc man kļūt neredzamam?

RL: Tev būtu iespēja, piemēram, kaut ko nozagt.

Leiškalns: Tādas vēlēšanās man nav bijis.

RL: Varbūt tev vienkārši bija bail zagt?

Leiškalns: Tādu baiļu gan man nav bijis un nav. Es esmu piedzīvojis tik sūdīgu, tik nabadzīgu, tik bezjēdzīgu bērnību, ka man nav bail no nabadzības! Jo es nekad neesmu bijis nabagāks kā bērnībā, kad 18. novembra svētkos man mājās atnesa pīrādziņus par 4 kapeikām un baloniņa vietā kondomu, ko varu piepūst.

RL: Opā!

Leiškalns: Jā, tāpēc, ka tēvs bija racionālists! (Smejas.) Nu, ja pūš un turas drusciņ gaisā, tad labāk par 4 kapeikām divus nekā par 5 kapeikām vienu.

RL: (Smejas.) Spēcīgi.

Leiškalns: Un tie pīrādziņi ar subproduktiem, kas bija tirgū, kas tādās tvaika mašīnās stāvēja, – tas ir mans mīļākais ēdiens līdz šai dienai, lai gan tagad vairs tādus nevar dabūt. Man nav bijusi vēlme kaut ko zagt.

RL: Kādas, tevisprāt, ir galvenās idejas, kas veidojušas Latvijas politiku pēdējos 30 gados?

Leiškalns: Kad politika kļūst brīva un sāk attīstīties, teiksim, 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā, vieni nosaucas par konservatīviem, vieni nez kāpēc par sociāldemokrātiem, trešie kļūst par tautas partiju ar konservatīvu, nedaudz fašistisku ievirzi. Te man Hodorkovskis patīk. Hodorkovskis teica: “Šobrīd pasaulē ir tikai divas ideoloģijas: viena ir fašisms, otra – liberālisms.” Tātad vai nu cilvēks ir brīvs un valsts ir radīta cilvēkam, vai otrādi. Citu ideju jau nav. Latvijā politiku vairāk noteikusi tā brīža nepieciešamība. Privatizācija, privātā kapitāla attīstība, valsts uzņēmumi, valsts aiziešana no uzņēmējdarbības un tamlīdzīgi. Tās jau nav idejas, tā ir nepieciešamība. Visi mēģināja sakārtot šīs valsts dzīvi, gan skatoties uz priekšu, gan nemitīgi griežoties pagātnē. Te ir tas arhaisms, kas galu galā rezultējās ar Latvijas konstitūcijas preambulu. Un tas ir pagrieziens atpakaļ: mēs visu laiku gribam kaut kādus rituālus, mēs gribam piesaukt, ka tā valsts ir radīta tieši latviešiem, un tamlīdzīgi, un tamlīdzīgi.

RL: Latviskā dzīvesziņa.

Leiškalns: Jā, latviskā dzīvesziņa, jā. Rituāls un tradīcija. Bet rituāls un tradīcija, kā tu zini, iegriež to, kā vārds ir “fašisms”. Un iegriež to, ka cilvēkam ir jāpakļaujas valstij. Valsts tiek idealizēta. Valsts! (Izteiksmīgi.) Latvijas valsts, simtgade, viss tas, ko nemitīgi purpina. Tev jāiet, kā saka Pabriks, mežā, tev jāiet karā par valsti, un tamlīdzīgi. Lai gan ir pilnīgi citi laiki. Nē, viņi atgriežas pie Napoleona.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Aprīlis 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela