Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Televizors bez pieķeršanās
Foto: Igns Staškevičs
Budisms

Ar geši Džampu Tinleju Jasnaja Poļanā sarunājas Arnis Rītups

Televizors bez pieķeršanās

No manis neprasīja ne kaut ko ziedot, ne veikt īpašu rituālu, ne dot svinīgu solījumu, ne atteikties no manas iepriekšējās ticības. Lai kļūtu par gešes Tinleja skolnieku, pietika ar nelielu ziņkāres devu un virspusīgu interesi par budisma filozofiju. Filozofiju viņš uzskata par pareizu domāšanas veidu. Skolotājs bieži mēdz atkārtot, ka īsta garīgā prakse nenozīmē mantru skaitīšanu, meditēšanu strikti noteiktā pozā vai gulšanos zemē tūkstošiem reižu no vietas. Skolniekam nav jāpūlas apgūt sarežģītas apgaismības sasniegšanas tehnikas, bet gan jākoncentrē uzmanība cīņai ar saviem trūkumiem, jācenšas nedarīt pāri citiem un vēlēt labu visām jūtošām būtnēm. Šādas instrukcijas varētu likties augstākā mērā banālas, ja vien geše Tinlejs tās nesniegtu kopā ar saviem budisma pamattekstu komentāriem.

Geše Džampa Tinlejs jeb, kā rakstīts viņa pasē, Tkhinglejs Vangčens ir dzimis 1962. gadā Dienvidindijā. Pēc tibetiešu bēgļu nometnē pavadītās bērnības viņš iestājās Centrālajā augstākajā Tibetas pētniecības institūtā, kur ieguva bakalaura grādu filozofijā, angļu, tibetiešu un sanskrita valodā. Viņš turpināja studēt budismu 14. Dalailamas vadībā. Pēc trim meditācijas gadiem Himalajos viņš nokārtoja visus nepieciešamos eksāmenus un ieguva gešes grādu Seras klosterī. Pēc tam viņš tika nosūtīts uz Krieviju, kur viņš sākumā darbojās kā Viņa Svētības garīgais pārstāvis.

Gešem Tinlejam nav nedz pastāvīga darba, nedz formālu sociālo garantiju. Dārgajam skolotājam īpaši nerūp pensija, jo viņa domas ir pievērstas daudz tālākai perspektīvai. Kādreizējais budistu mūks un tagadējais laimīgi precējies Krievijas pilsonis piesaista simtiem klausītāju katrā pilsētā, kur viņš ierodas lasīt lekcijas. Par lielu vilšanos jaunpienācējiem, viņš noliedz, ka viņam piemistu kādas īpašas spējas vai prasmes. “Es esmu par slinku, lai sasniegtu nopietnu pašrealizācijas līmeni,” viņš smejoties saka. Viens no viņa talantiem ir izkopta spēja ielūkoties cilvēku prātos un sirdīs. Tas izskaidro, kādēļ gandrīz katrs viņa publisko lekciju apmeklētājs no šīs tikšanās aiziet ar sajūtu, ka būtu saņēmis dziļi personisku padomu vai pamācību, kā pārvarēt savas pavisam privātās grūtības.

Igns Staškevičs

Rīgas Laiks: Vai sansārā ir kas interesants?

Geše Džampa Tinlejs: Tas atkarīgs no skatpunkta.

RL: Paraugieties uz to no savējā.

Tinlejs: Raugoties no mana skatpunkta, es neteiktu, ka sansārā nav nekā interesanta. Redziet, lai arī cilvēka prāts dzīvo maldos, tomēr mēs varam izdarīt arī ko labu citiem. Tas, man šķiet, ir ļoti interesanti. Kurš dara otram labu vienkārši tāpat, bez kāda iemesla, ir brīvs cilvēks. Mēs esam kā mazi bērni, kuri neprot vēl ne kārtīgi nostāvēt uz kājām, tomēr mēģinām izdarīt kaut ko labu citiem.

RL: Bet vai sansārā ir kas tāds, kas interesē tieši jūs? Vai arī jūs domājat, ka sansāra ir viens vienīgs sūds? Kā vecajā stāstā par tibetiešu mūku, kurš teica: “Iekāpt sansārā ir līdzīgi kā iekāpt zirga sūdā.”

Tinlejs: Jā. Bet vispirms mums ir jāsaprot, kas ir sansāra. Sansāra nav vieta, kurā var iekāpt. Sansāra ir prāts, kas dzīvo maldos, slims prāta stāvoklis. Lūk, kas ir sansāra.

RL: Labi.

Tinlejs: Ja mēs neko nedarām, lai to pārvarētu, un paliekam šajā slimajā prāta stāvoklī, tad mēs paliekam ciešanās. Jo ciešanas ir slima prāta stāvokļa dabā. Tāpēc budisms mēģina sacīt, ka prāts ir pilnībā jāizārstē no maldiem, kuros tas atrodas, citādi mēs nekad nebūsim brīvi no ciešanām. Taču, kamēr šo maldu slimību neesam izārstējuši, mēs arī tajā varam atrast ko interesantu. Mums nevajag to noliegt.

RL: Ja sansāra ir slims prāta stāvoklis, tad kas tajā var būt interesants?

Tinlejs: Kaut ko attīstīt sevī, atrasties labā kompānijā, būt kopā ar savu garīgo skolotāju – tas arī ir interesanti. Šīs lietas nevajag noliegt.

RL: Bet tam visam taču nav nekādas jēgas. Vai kā?

Tinlejs: Tam nav nekādas lielās jēgas, bet tas var palīdzēt jūsu ceļā uz priekšu. Nesakiet, ka mazai jēgai nav jēgas. Kaut kas, kam ir maza jēga, var palīdzēt jums sasniegt kaut ko, kam ir liela jēga. Piemēram, tikšanās ar garīgo skolotāju. Izmantojiet šo mazo jēgu. Jo šāda tikšanās var jums sniegt zināšanas un, iegūstot zināšanas, jūs progresējat. Šī tikšanās var jums palīdzēt ceļā uz atbrīvošanos no sansāras. Tāpēc nesakiet, ka tikšanās ar garīgo skolotāju ir bezjēdzīga.

RL: Vai jūs esat brīvs no sansāras?

Tinlejs: Nē, es neesmu brīvs no sansāras.

RL: Kas jūs tajā tur?

Tinlejs: Mans slinkums.

RL: Slinkums?!

Tinlejs: Jā, jā.

RL: Un kas ir jūsu slinkuma cēlonis?

Tinlejs: Nepietiekams entuziasms. Es zinu teoriju. Ir daudz cilvēku, kuri zina teoriju un kuri to īsteno praksē ar lielu aizrautību, bet tas ir ļoti grūti. Ja salīdzinu sevi ar budisma dižākajiem skolotājiem vai mūkiem, kuri ir daudz ko sasnieguši, tad saprotu, ka man vajadzētu piespiest sevi strādāt vairāk.

RL: No kā ir atkarīgs entuziasms?

Tinlejs: No ticības savām spējām, savam potenciālam. Tā ir jātrenē. Jo cilvēkam lielāka ticība sev un savām spējām sasniegt to, ko viņš vēlas, jo lielāka būs viņa iedvesma. Un iedvesmai līdzi nāk entuziasms. To zina visi skolotāji. Vispirms viņi skolniekos attīsta ticību sev, tad nāk iedvesma, un tad entuziasms. Bet ar to ir jāstrādā.

RL: Un kas liedz jums noticēt savam potenciālam?

Tinlejs: Es tam ticu, bet mana ticība nav pastāvīga. Atkal un atkal man sev par to ir jāatgādina. Kad es to aizmirstu, entuziasms krītas. Tāpat arī meditācijā – ir pastāvīgi sev jāatgādina par savu potenciālu, un tad var sasniegt neticamus rezultātus. Šī zināšana nav prāta dabā, tā sev ir jāatgādina. Man pie tā acīmredzot vēl jāpiestrādā.

RL: Kas jūs esat?

Tinlejs: Viena cilvēciska būtne starp septiņiem miljardiem citu cilvēcisku būtņu. (Smejas.)

RL: Tas neko daudz par jums nepasaka.

Tinlejs: Es domāju, ka tas pasaka ļoti daudz. Definējot savu identitāti, cilvēki parasti pirmajā vietā liek kaut kādu laika ziņā ierobežotu tēlu, piemēram: es esmu krievs, es esmu budists, es esmu kristietis. Vai, vēl trakāk, es esmu tāds un tāds budists, es esmu tāds un tāds kristietis, un tas uzreiz rada šķelšanos un dažādus pārpratumus, no kā ceļas visas problēmas. Tāpēc, manuprāt, ir ļoti svarīgi apzināties, ka mēs vispirms esam cilvēki, un mums kā cilvēkiem būtu jādomā, ko mēs varam dot sabiedrībai, kā vairot harmoniju sabiedrībā. Tā ir mūsu identitāte. Lai gan, no budistu viedokļa skatoties, cilvēciska būtne – arī tā ir laikā ierobežota identitāte. Mūsu īstā identitāte ir jūtoša būtne. Kamēr dzīvojam, mēs esam cilvēciskas būtnes, bet, kad nomirsim, kļūsim par jūtošām būtnēm. Mēs reiz jau esam bijuši jūtošas būtnes un atkal par tādām kļūsim. Tā ir mūsu identitāte.

RL: Kas vieno jūs kā jūtošu būtni ar jums kā cilvēcisku būtni? Kas šīm divām būtnēm ir kopīgs?

Tinlejs: Manī nav šāda nošķīruma – jūtoša būtne un cilvēciska būtne. Savā iepriekšējā dzīvē es biju jūtoša būtne, bet ne cilvēciska būtne. Nākamajā dzīvē es, iespējams, arī nebūšu cilvēciska būtne. Varbūt es atgriezīšos nevis cilvēka, bet kādā citā ķermenī.

RL: Un kas paliek?

Tinlejs: Paliek jūtoša būtne. Viena starp daudzām.

RL: Tātad pēc nāves jūs turpināsities kā…

Tinlejs: …kā jūtoša būtne. Jā.

RL: Tikai citā ķermenī… Un kas paliks nemainīgs? Vai apziņa paliks tā pati?

Tinlejs: Apziņa turpināsies. Iepriekšējā apziņa turpinās manī pašlaik, un tā turpināsies arī, kad es būšu jau citā ķermenī.

RL: Tātad apziņa pastāv neatkarīgi no ķermeņa?

Tinlejs: Jā, protams.

RL: Vai tā var pastāvēt arī bez ķermeņa?

Tinlejs: Redziet, ir divu veidu ķermeņi – rupjais ķermenis un smalkais enerģētiskais ķermenis. Apziņa nevar pastāvēt bez smalkā enerģētiskā ķermeņa, tie ir saistīti viens ar otru. Rupjo ķermeni mēs nomirstot atstāsim, bet smalkais enerģētiskais ķermenis un apziņa turpināsies. Abi kopā tie veido to, ko sauc par “es”. Rupjais ķermenis kopā ar rupjo apziņu veido “es”, un tas pats notiek arī smalkajā līmenī.

RL: Un tas ir tas pats “es”?

Tinlejs: Tas pats.

RL: Kurš apzinās sevi kā “es” smalkajā enerģētiskajā ķermenī? Kurš tur dod vārdu šim “es”?

Tinlejs: Apziņa pati tur dod sev vārdu.

RL: Ar ko mēs atšķiramies? Kāda ir atšķirība starp jums un mani?

Tinlejs: Mums ir atšķirīgs ķermenis, atšķirīgs prāts un arī atšķirīgs smalkais enerģētiskais ķermenis.

RL: Kāds ir jūsu kā cilvēciskas būtnes uzdevums?

Tinlejs: Pirmkārt, censties pilnveidot sevi un vienlaikus censties palīdzēt arī citiem attīstīt savu apziņu, sniedzot viņiem personisku paraugu. Ja jau es, kurš esmu tik slinks, varu sevi attīstīt, tad kāpēc lai citi to nevarētu? Es nekādā ziņā neesmu īpašāks par citiem. Jebkurš var sevi attīstīt, ja vien patiesi to vēlas un velta tam vajadzīgās pūles. To es gribu cilvēkiem pateikt.

RL: Vai šī uzdevuma pildīšanā var palīdzēt sieviete?

Tinlejs: Jebkura jūtoša būtne var palīdzēt, ne tikai sieviete. Jo... Tam, kurš vēlas sasniegt budas prātu, buda un jebkura jūtoša būtne var būt vienlīdz labvēlīga. Jebkura jūtoša būtne, tai skaitā jebkurš vīrietis vai jebkura sieviete, var palīdzēt attīstīt sevī mīlestību un līdzcietību.

RL: Uzdodot šo jautājumu, es biju domājis seksuālās attiecības ar sievieti. Vai tās var palīdzēt?

Tinlejs: Teorētiski jā. Bet tam ir vajadzīgs ļoti stingrs pamats – tas, ko sauc par tantru. Es to vēl neesmu apguvis, neesmu apguvis spēju izmantot rupjo prāta stāvokli mentālajai attīstībai. Teorētiski tas izklausās viegli, bet sasniegt to praksē ir ļoti grūti.

RL: Vai jums ir sieva?

Tinlejs: Jā, man ir sieva.

RL: Un viņa jums nepalīdz?

Tinlejs: Es neapprecējos tāpēc, lai nodarbotos ar tantru. Man ir sieva, bērni, bet viņi man nav līdzeklis garīgai pašrealizācijai.

RL: Kam tad?

Tinlejs: Es gribu iepazīt pasaulīgo dzīvi. Jo vairums manu mācekļu ir laji, un es varu būt viņiem labs skolotājs tikai tad, ja pazīstu arī pasaulīgo dzīvi. No otras puses, man patīk bērni, man patīk būt kopā ar viņiem. Tā ka laulībai var būt arī citi iemesli, ne tikai tantra.

RL: Kāpēc apgūt tantru ir tik grūti?

Tinlejs: Jā, ļoti grūti. Izmantot rupjo matēriju ir daudz vieglāk, bet izmantot smalkāku enerģiju, atomu enerģiju, nemaz nav viegli. Tas ir arī ļoti bīstami, jo šī enerģija ir ārkārtīgi spēcīga. Tāpēc es saviem mācekļiem saku: kad jūs nodarbojaties ar seksu, sakiet, ka tas ir jūsu vājums, bet nekad nesakiet, ka sekss jums ir garīga prakse. Izmantot vārdu “tantra” savām pasaulīgajām spēlītēm ir ļoti bīstami, tas grauj budismu.

RL: Tātad nodarbošanās ar seksu ir cilvēciska vājuma izpausme?

Tinlejs: Jā, tā ir vājuma izpausme; tā ir arī pieķeršanās. Bet cilvēkam nav citas izvēles. Tiem, kuri spēj sasniegt samādhi, ļoti augsta līmeņa prāta koncentrācijas stāvokli, šī bauda vairs nav vajadzīga. Bet tiem, kuri to nespēj... Sekss pats par sevi nav nekas slikts vai nepareizs. Taču nepareiza seksuālā uzvedība ienes disharmoniju ģimenē, sabiedrībā, tā rada negatīvu karmu. Sekss laulībā nerada negatīvu karmu, taču tas vienalga izraisa pieķeršanos. Bet es nesaku, ka tas ir kas slikts, mums vienkārši nav izvēles.

RL: Mums nav izvēles...

Tinlejs: Kamēr cilvēkam nav iespējas izvēlēties citu, augstāku laimi, viņš var mierīgi nodarboties arī ar seksu. Nav problēmu.

(Abi smejas.)

RL: Kā vienkāršam, laicīgam cilvēkam atšķirt pareizu seksuālo uzvedību no nepareizas?

Tinlejs: Jā, to ir svarīgi saprast. Sekss ar cita cilvēka sievu vai vīru – tā ir nepareiza seksuālā uzvedība, jo tā ienes disharmoniju cilvēku dzīvē un sabiedrībā. Nepareiza ir arī bērna seksuālā izmantošana, izvarošana. Kas nav nepareiza seksuālā uzvedība? Gribēt savu sievu. Un, ja jūs dodat naudu sievietei, kura vēlas seksu par naudu, tā arī nav nepareiza seksuālā uzvedība.

RL: Kāpēc?

Tinlejs: Tāpēc, ka viņa grib naudu. Tu gribi seksu. Jūs savā starpā vienojaties, un nevienam netiek nodarīts pāri.

RL: Bet ja precēts vīrs maksā citai sievietei?

Tinlejs: Tad tā ir nepareiza seksuālā uzvedība. Ja tev ir sieva, tad klausi savai sievai… Bet tas ir sīks pārkāpums.

(Abi smejas.)

RL: Padomju Savienībā bija tāds budisma skolotājs Dandarons. Stāsta, ka pie viņa atbraucis kāds skolnieks no Ļeņingradas un jautājis: vai ir pareizi kniebties ar citām sievietēm, ja esmu precējies? Un Dandarons teicis: ja tev radies šāds jautājums, tad tev tas nav pareizi, tev tas ir pārkāpums.

Tinlejs: Es domāju citādi. Šajā gadījumā jau pats dzimumkontakts ir pārkāpums pret morāli – vienalga, vai tev ir radies šāds jautājums vai nav.

RL: Vai tad morāli nav izdomājis slims prāts?

Tinlejs: Nē, nē, nē. Morāles priekšrakstus ir devis Buda. Jebkura darbība, kas ģimenē un sabiedrībā ienes disharmoniju, ir pretrunā ar morāli. Ja jums ir sieva, bet jūs kniebjaties ar citām sievietēm, agrāk vai vēlāk viņa to uzzinās, un tas jūsu starpā ienesīs disharmoniju.

RL: Bet tam taču nebūtu jānotiek automātiski. Vīrs ar sievu var to izrunāt.

Tinlejs: Bet viņai tas vienalga būs nepatīkami. Lai cik viņi par to runātu, sievai sirdī vienalga paliks rēta.

RL: Tātad jūs domājat, ka cilvēka uzdevums ir ģenerēt citos patīkamus prāta stāvokļus?

Tinlejs: Es saku, ka mums jācenšas nedarīt to, kas var sabiedrībā raisīt disharmoniju.

RL: Jā, bet jebkas var raisīt disharmoniju, pat tas, ko jūs man pašlaik sakāt, var raisīt disharmoniju.

Tinlejs: Ja es kaut ko saku, lai tīšām jūs sāpinātu, tad man ir slikts nolūks. Ja man šāda nolūka nav, bet es pasaku jums acīs taisnību un jūs jūtaties aizskarts, tad tā ir jūsu interpretācija. Ja man nav slikta nolūka, bet es pasaku kaut ko nepareizu un jūs jūtaties aizskarts, tad es esmu nedaudz vainīgs un jūs esat nedaudz vainīgs. Nepareizas seksuālās uzvedības gadījumā man nav nolūka sāpināt sievu, bet mana rīcība ir nepareiza. Viņa to savukārt nepareizi iztulko un jūtas sāpināta. Šīs lietas ir pareizi jāizprot.

RL: Mani nedaudz samulsināja jūsu teiktais, ka Buda ir izdomājis morāli. Jo dažādās sabiedrībās ir dažādas morāles un Buda nevar būt izdomājis tās visas.

Tinlejs: Viņš nedeva morāles priekšrakstus visiem – tikai saviem sekotājiem. Turklāt šie priekšraksti ir formulēti padomu, nevis likumu formā. Buda saka: tu vari darīt, ko gribi, bet tādai un tādai rīcībai būs tādas un tādas sekas. Tu pats esi sev kungs, bet tu arī pats esi atbildīgs par to, kas tevi gaida nākotnē.

RL: Tātad viņa dotie morāles priekšraksti attiecas tikai uz tiem, kuri apzinās sekas. Un kā ar tiem, kuri tās neapzinās?

Tinlejs: Viņiem šīs sekas būs jāpiedzīvo. Tas, protams, ir traģiski, jo viņi dzer indi, nezinot, kādas tam būs sekas nākotnē.

RL: Kāds ir nezināšanas cēlonis?

Tinlejs: Nezināšanas cēlonis ir gudrības trūkums.

RL: Tas ir tas pats, tikai pateikts citiem vārdiem.

Tinlejs: Jā, tas pats.

RL: Kaut kas nevar būt sev cēlonis.

Tinlejs: Īstais cēlonis ir nezināšanas iepriekšējais brīdis. Nezināšana nāk no sevis pašas iepriekšējā brīža. Bet nezināšana ir iekšējās gudrības trūkums – mēs neredzam pasauli tādu, kāda tā ir īstenībā, un tādēļ nezināšana turpinās. Tur tā lieta.

RL: Senajā Grieķijā uzskatīja, ka gudrība piemīt tikai dieviem, tādēļ filozofi savu nodarbošanos sauca par filozofiju – tas ir, gudrības mīlestību –, nevis gudrību. Kādā nozīmē jūs runājat par budisma filozofiju?

Tinlejs: Filozofija ir pareizs domāšanas veids. Mūsu domāšana pārsvarā ir nepareiza, jo tā balstās nevis gudrībā, bet šķitumā – tajā, kā mums kaut kas izskatās vai liekas. Visas emocijas nāk no kļūdaina prāta stāvokļa, bet gudrība nozīmē zināt lietu patieso dabu. Tas, kurš to zina, saprot realitāti. Viņš nekļūst par upuri dusmām, jo saprot, ka dusmām nav jēgas. Viņš redz, ka dziļākā līmenī viss ir savstarpēji saistīts. Tie, kuri to neredz, var dusmoties, bet tas, kurš redz, ir brīvs no dusmām.

RL: Vai jūs kādreiz dusmojaties?

Tinlejs: Es dusmojos aiz pieraduma. Jo cilvēkiem ir tāds pieradums – dusmoties. Pēc tam es atceros, ka viss ir savstarpēji saistīts, ka dusmām nav jēgas, un nomierinos. Ja kāds pret mani ir rupjš, mana spontānā, automātiskā reakcija ir dusmas, bet tad es sev saku: kāpēc es dusmojos? Tad es ieraugu, ka šis cilvēks ir līdzcietības un mīlestības, nevis dusmu objekts. Tad dusmas pazūd, man tās nav jāapspiež ar spēku.

RL: Jūs savā grāmatā rakstāt, ka jūsu skolniekiem nevajag domāt, ka jūs neesat buda.

Tinlejs: Jā, ir ļoti svarīgi, lai skolnieks domātu par savu skolotāju kā budu, jo tas viņam dod tādu pašu labumu kā tad, ja viņš patiešām būtu buda. Kad skolotājs sniedz mācību, dievība un buda ieiet viņa ķermenī. Skolniekiem – ne visiem, tikai skolniekiem – viņš ir gluži kā īsts buda. Kad es skatos uz savu skolotāju, es nedomāju – ir viņš buda vai nav. Man viņš ir vairāk nekā buda, jo viņš ir cilvēks, kurš rāda man ceļu. Tas, ka viņš manās acīs ir buda, man dod tikai priekšrocības. Es neko nezaudēju. Bet šī mācība nav domāta visiem – tikai konkrētiem skolniekiem, kuri vēlas attīstīt prātu. Un tā nav nekāda smadzeņu skalošana.

RL: Ar ko tā atšķiras no smadzeņu skalošanas?

Tinlejs: Ja kāds skolotājs saka: “Jums mani jāuzskata par budu,” – tādēļ, lai izmantotu skolniekus savtīgiem nolūkiem, tad tā ir smadzeņu skalošana. Tāpēc arī budistu gudrie saka: “Nedariet visu, ko skolotājs jums liek darīt.” Ja viņa teiktais ir saskaņā ar dharmu, tad dariet, bet, ja nav – tad nedariet. To pašu arī es saku saviem skolniekiem.

RL: Ja skolniekiem jādomā par jums kā par budu, vai tas nozīmē, ka arī jums pašam jādomā par sevi kā budu?

Tinlejs: Nē, nē. Skolniekiem tas ir vajadzīgs, šāda domāšana kalpo noteiktam mērķim. Ja viņi domā par mani kā par budu, tas viņiem nāk par labu.

RL: Un ja jūs domājat par sevi kā budu?

Tinlejs: Ja es domātu par sevi kā budu, tas man nāktu par sliktu.

RL: Kāds tur sliktums?

Tinlejs: Jo es neesmu buda. Ja es domāšu par sevi kā par budu, es nespēšu sevi attīstīt.

RL: Bet vai jūsu prātam nepiemīt budas iedaba?

Tinlejs: Jā, man ir budas iedaba, bet budas iedaba nav buda. Ābola sēkliņa nav ābele. Ēdiens nav sūds. Tas var kļūt par sūdu, bet pats ēdiens nav sūds.

RL: (Smejas.) Bet dažām jūtošām būtnēm sūds ir ēdiens.

Tinlejs: Jā, jā, bet es to teicu, domājot par jums. (Smejas.)

RL: Uz ko balstās jūsu pārliecība, ka jūsu prātam piemīt budas iedaba?

Tinlejs: Ā, tas ir ļoti svarīgs jautājums. To, ka mūsu prātam piemīt budas iedaba, var pierādīt daudz dažādos veidos. Pirmkārt, maldi nav mūsu prāta dabā. To es zinu ļoti skaidri, jo, ja maldi būtu prāta dabā, es visu laiku justu negatīvas emocijas. Bet dažreiz es jūtu mīlestību, līdzcietību, un dažreiz es jūtu dusmas. Tas liecina, ka dusmas nav prāta dabā.

RL: Bet vai tas liecina, ka prāta dabā ir līdzcietība?

Tinlejs: Jā, jā. Sākumā līdzcietība varbūt arī nav prāta dabā, bet, tā kā tā ir atkarīga no pareiza prāta stāvokļa, tad prāts patur līdzcietību atmiņā un tā tur var iesakņoties, uzplaukt un kļūt par daļu no mana prāta dabas. Dignāga saka, ka negatīvs prāta stāvoklis nekad nevar kļūt par prāta dabu, jo šāds stāvoklis nav pareiza prāta iezīme. Tā ir tā atšķirība. Budas prāts nav šķirts no tam piemītošās līdzcietības. Kur vien ir budas prāts, tur ir arī mīlestība un līdzcietība, jo tās nav atraujamas no budas prāta dabas. Mēs, sansāras būtnes, kopš iesākuma līdz pat šai dienai esam pastāvīgi rakstījuši savā atmiņā dusmas un skaudību, taču nav iespējams, ka dusmas un skaudība būtu daļa no mūsu prāta dabas. Jo, kā saka Dignāga, pozitīvs prāta stāvoklis ir atkarīgs no pareiza prāta stāvokļa, bet visi negatīvie prāta stāvokļi ir atkarīgi no kļūdaina prāta stāvokļa. Šis kļūdainais prāta stāvoklis izgaist, kad cilvēks ierauga īstenību. Kādu dienu tas sabruks līdzīgi ledus būdai. Lai cik pamatīgi tā būtu būvēta, kad gaiss kļūst siltāks, ledus pārvēršas par ūdeni. Bet mīlestība un līdzcietība, kā saka Maitreja Buda, ir mūsu prāta dabā, un tā tur var uzplaukt, izplesties. To ir ļoti svarīgi saprast.

RL: Vai jūs kādreiz esat jutis skaudību?

Tinlejs: Protams. Pašlaik es nejūtu skaudību, bet, kad biju jauns, es to jutu. Kad kāds no maniem draugiem dabūja kaut ko tādu, kā man nebija, mani pārņēma skaudība: kāpēc man nav? Ļoti šaura domāšana.

RL: Kā uzveikt skaudību un greizsirdību?

Tinlejs: Ir svarīgi atcerēties, ka visi cilvēki ir vienlīdz nozīmīgi. Ja tu domā, ka esi vissvarīgākais, tad tūlīt būs klāt skaudība. Bet, kad tu domā – es gribu būt laimīgs, un visi citi arī grib būt laimīgi – tad, ieraugot kādu laimīgu, tevi pārņem nevis skaudība, bet prieks. Viņam gājis tik grūti, un nu viņam uzsmaidījusi veiksme – lai viņam veicas arī uz priekšu. Kad tu domā tikai par sevi, tu kļūsti skaudīgs. Es allaž mudinu savus skolniekus tiekties uz tādu prāta stāvokli, kurā rūpes par citiem ir svarīgākas nekā rūpes par sevi. Tas ir ļoti grūti, tam vajadzīgs ilgs laiks, bet tā ir manta, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. Ja es izdaru ko labu citiem un tas dara viņus laimīgus, es jūtos divtik laimīgs, un šī laime dod man spēku iet un mācīt citus.

RL: Bet tā ir laime sansārā.

Tinlejs: Jā.

RL: Kāda jēga būt laimīgam sansārā?

Tinlejs: Laime sansārā ir daudz labāka par ciešanām sansārā.

RL: Ciešanas ir neatņemama sansāras iezīme. Laime sansārā nav iespējama.

Tinlejs: Īsta laime ir iespējama tikai nirvānā. Prāts var būt brīvs no maldiem. Tā ir augstākā laime. Bet laimei var būt dažādas pakāpes. Ja esat izsalcis un jums pasniedz ēdienu, jūsu seja kļūst laimīga.

RL: Nē, es neesmu laimīgs, es vienkārši ēdu.

Tinlejs: Es redzu, ka jūs esat laimīgs.

RL: Bet tas ir tādēļ, ka es redzu jūs, – ne jau tādēļ, ka ēdu sieru.

Tinlejs: Bet arī tā ir sansāra. (Smejas.)

RL: Kā jūs saprotat laimi, ja sakāt, ka tā ir iespējama arī sansārā?

Tinlejs: Kad jūs ieraugāt pasauli nedaudz skaidrāk, kad atrodaties nedaudz pozitīvākā prāta stāvoklī, jūs piedzīvojat prieku. Tā ir laime.

RL: Jūs saprotat laimi kā prieku, kā baudu?

Tinlejs: Kas ir aukstums? No zinātnes viedokļa aukstums ir siltuma trūkums. Un budisti to pašu saka par laimi: laime ir ciešanu trūkums. Nav tādas stingras, nemainīgas laimes. Ja pasaulē izzustu ciešanas un ciešanu cēlonis, tad iestātos pilnīgas laimes stāvoklis. Bet, kamēr tas tā nav, katrs ciešanu samazināšanās gadījums mums nozīmē laimi. Tā, protams, nav augstākā laime, bet tomēr laime tādā nozīmē, kādā šo vārdu lieto laicīgajā pasaulē. Laicīgo pasauli nevajag noliegt. Daži mani draugi budisti saka, ka zinātniski tehniskā attīstība nav vajadzīga, ka tā ir sansāra. Es viņiem saku: nerunājiet tā. Jūs paši baudāt šīs attīstības labumus un tad sakāt, ka tā nav vajadzīga. Iznāk pretruna. Zinātniski tehniskajai attīstībai arī ir sava vērtība, cilvēki nav muļķi. Kāpēc viņi pēc tās tiecas? Tāpēc, ka tā palīdz samazināt ciešanas, viņi to zina no savas pieredzes.

RL: Man šķiet, ka jūs mani maldināt.

Tinlejs: Nē. Kāpēc lai es jūs maldinātu?

RL: Jūs turpināt to pašu maldināšanu, ko uzsāka Viņa Svētības Dalailamas tulki. Kad Tibetas budisti sāka braukt uz Rietumiem, viņi pēkšņi ne no šā, ne no tā sāka runāt par laimi. Jo tas ir kaut kas tāds, ko Rietumu idioti spēj saprast. Visi grib būt laimīgi – tas ir ierakstīts ASV Neatkarības deklarācijā: visiem ir tiesības tiekties pēc laimes. Pēdējā laikā laime bieži tiek saprasta kā kaut kāds labsajūtas, apmierinātības stāvoklis. Vai tad budismā pastāv kāda domāšanas par laimi tradīcija, pirms Dalailama sāka par to runāt? Man šķiet, ka tā ir tīrā propaganda, kas domāta Rietumu idiotiem.

Tinlejs: Nē, nē, tā tas nav.

RL: Bet dižie budisma skolotāji – vai viņi kaut ko runāja par laimi?

Tinlejs: Es nesaku, ka laicīgā laime būtu mērķis, uz ko tiekties, un arī Buda to nesaka. Es tikai saku, ka laicīgo laimi nevajag noliegt. Budismā ir mācība, kā sasniegt augstāko prāta koncentrāciju. Tā arī ir laime. Bet tā nav nirvāna.

RL: Jūs vairākkārt nosaucāt nirvānu par laimi. Sakiet, vai kādā no daudzajām budisma filozofijas skolām nirvāna jelkad ir nosaukta par laimi?

Tinlejs: Jā. Buda saka: tikai nirvāna ir miers.

RL: Jā, bet viņš saka “miers”, nevis “laime”.

Tinlejs: Bet miers arī ir laime. Un kas jums ir laime? Vai jums miers ir laime? Vai nav?

RL: Miers ir miers.

Tinlejs: Miers nav laime?

RL: Nē, miers ir miers, bet “laime” lielākoties ir tukšs vārds bez satura. Reizēm tas apzīmē kaut kādu psiholoģisku apmierinājuma sajūtu. Solons teica, ka nevienu nevar saukt par laimīgu, kamēr viņš nav miris, jo tikai tad būs zināms, vai viņš bija vai nebija laimīgs cilvēks. Tā ir grieķu tradīcija.

Tinlejs: Tad mums vispirms jāvienojas, ko nozīmē vārds “laime”. Mana šī vārda izpratne nāk no vienas tradīcijas, jūsējā – no citas. Mēs nevaram atrast kopsaucēju.

RL: Es mēģinu saprast, kādu saturu jūs ieliekat šajā vārdā, jo esmu pārliecināts, ka...

Tinlejs: Es saku, ka daļēja laime ir atbrīvošanās no maldiem.

RL: Laime ir atbrīvošanās no maldiem. Tātad, kad es ēdu sieru...

Tinlejs: Nē, es saku – daļēja laime. Bet ir vēl viena laimes pakāpe – atbrīvošanās no stiprām ciešanām. Tā arī ir laime. Kad jūs pēc uzturēšanās karstā saulē ieejat vēsā istabā, jūs jūtaties laimīgs. Jūsu ciešanas ir mazinājušās. To arī sauc par laimi.

RL: Un kā šī laime, ienākot no karstas saules vēsā istabā, saistās ar laimi kā atbrīvošanos no maldiem?

Tinlejs: Minot šo piemēru, es vārdu “laime” lietoju laicīgā nozīmē. Laicīgo pasauli nevajag noliegt.

RL: To es arī gribēju teikt. Tibetas budisma skolotāji, nonākot Rietumos, sāka lietot vārdu “laime” kā ļoti plašu jēdzienu, kas var attiekties gan uz ēšanu, gan mīlēšanos, gan arī uz atbrīvošanos no maldiem. Šis vārds ir kā tāds āķis, kas tiek izmests Rietumu publikas piesaistīšanai.

Tinlejs: Nē, tā tas nav. Redziet, ja jūs gribat viņiem palīdzēt, tad ar viņiem ir jārunā viņu valodā. Tā nav mānīšanās. Ja gribat palīdzēt maziem bērniem, jums ir jārunā viņiem saprotamā valodā.

RL: Es nezinu, kas ir bērniem saprotama valoda. Mana astoņgadīgā meita nesen teica: “Nekas arī ir kaut kas.” Vai tā ir bērnu vai pieaugušo valoda?

Tinlejs: Jebkurš to var pateikt.

RL: Jā! Bērni runā tajā pašā valodā, kādā runājam mēs.

Tinlejs: Es nesaku, ka bērni... Es saku, ka ar cilvēkiem jārunā viņu valodā, ja gribat, lai viņi no jūsu teiktā gūtu kādu labumu. Jums viņi jāpieņem tādi, kādi tie ir, un tad mazpamazām varat sākt viņiem teikt, ka bez šīs laicīgās laimes ir arī augstāka laime. Tā nav mānīšana, tā ir prasmīga metode, kā viņiem palīdzēt.

RL: Vai jūs saprotat, kāpēc Tibetas budisti pēdējos 50 gados sākuši braukāt pa visu pasauli un mācīt? Pirms tam viņi to nedarīja.

Tinlejs: Tam ir divi iemesli. Pirmais ir tas, ka daži Tibetas skolotāji devās uz Rietumiem, lai pelnītu naudu. Tas nav noliedzams. Bet ir citi skolotāji, kurus Rietumi ielūdza – piemēram, Viņa Svētību Dalailamu. Pats no sava prāta viņš nekad nekur nav braucis sniegt mācību.

RL: Viņš brauc tikai tad, kad viņu ielūdz.

Tinlejs: Jā, ielūdz. Ir arī cilvēki, kuri vēlas pievērst budismam citus. Bet tas ir pretrunā ar Budas mācību – nekad nepievērs citus savai reliģijai savtīgu apsvērumu dēļ. Tas nav pareizi.

RL: Par ko varētu sarunāties praktizējošs kristietis un praktizējošs budists?

Tinlejs: Kā vairot mīlestību un līdzcietību. Un kā darīt labu jūtošām būtnēm. Šie ir tie punkti, kuros reliģijas saskaras. Reiz kāds kristiešu priesteris, labs Dalailamas draugs, jautāja Dalailamam, kas ir pratītyasamutpāda jeb savstarpēji atkarīgā rašanās. Dalailama teica: tā nav tava darīšana, nejautā man to.

RL: (Smejas.)

Tinlejs: Jo tad mēs sāksim strīdēties. Labāk parunāsim par mīlestību un līdzcietību.

RL: Jauki. Bet vai jums neliekas savādi, ka daudzus gadsimtus Tibetas budisms tika praktizēts Tibetā, taču tagad tibetiešu lamas var satikt Stanforda Universitātē, viņus var satikt visur. Vai tas nav dīvaini?

Tinlejs: Nē, man tas nešķiet dīvaini.

RL: Vai tas nozīmē, ka kristietība mirst?

Tinlejs: Nē, nē. Ir cilvēki, kuriem kristīgā pieeja vai pasaules skaidrojums nešķiet pieņemams, viņiem tuvāka varbūt ir Budas mācība. Pasaulē ir dažādi cilvēki ar dažādu mentalitāti, un tas ir ļoti labi. Reiz kāds jautāja Dalailamam: vai būtu labāk, ja pasaulē būtu tikai viena reliģija? Un Dalailama atbildēja: nē. Jo reliģija ir kā zāles. Jūs nevarat teikt: manas zāles ir vislabākās. Vieniem der vienas zāles, citiem citas. Jo cilvēki ir dažādi. Galvenais, lai viņi lietotu reliģiju kā zāles, kas viņiem var palīdzēt kļūt par labākiem cilvēkiem.

RL: Jūs teicāt, ka dažādas reliģijas ir piemērotas dažādām mentalitātēm. Kāda veida mentalitātei ir piemērots Tibetas budisms?

Tinlejs: Daži cilvēki jautā: ja Dievs ir visa radītājs, tad kādēļ pasaulē ir tik daudz problēmu? Viņam taču atliktu vien pakustināt pirkstu, lai izbeigtu ciešanas. Un kristietībā viņi neatrod apmierinošu atbildi uz šo jautājumu. Pieņemamāka viņiem ir atbilde, ko sniedz budisms: ciešanas nav no Dieva, ciešanas rada cilvēks, tās ir viņa rīcības rezultāts.

RL: No jūsu apraksta es secinu, ka piemērotākie cilvēki Tibetas budismam būtu neizglītoti kristieši. Jo izglītoti kristieši zina, kā iespējams domāt jautājumu par Dievu un ciešanām, kristīgajā tradīcijā uz to ir atbildēts vairākkārt. Šie jautājumi rada problēmas tikai neizglītotiem kristiešiem.

Tinlejs: Vai māte Terēze ir izglītota vai neizglītota kristiete?

RL: Viņa bija sieviete, kura praktizēja labestību, bet viņa nebija izglītota.

Tinlejs: Tad kurš ir izglītots kristietis?

RL: Nu, kardināls Racingers ir izglītots.

Tinlejs: Tātad viens vai divi cilvēki.

RL: Es varētu nosaukt vēl kādus, bet šie vārdi jums neko neizteiks.

Tinlejs: (Smejas.) Tad jau sanāk, ka lielākā daļa kristiešu un droši vien arī musulmaņu ir neizglītoti, vai ne?

RL: Protams, un lielākā daļa Tibetas budistu arī ir neizglītoti. Tas ir normāli. Bet es jautāju par mentalitāti. Vai jūs varētu aprakstīt mentalitāti, kurai Tibetas budisms būtu piemērotākā reliģija?

Tinlejs: Piemēram, cilvēki, kurus interesē savstarpēji atkarīgā rašanās. Tāpat arī cilvēki, kurus interesē prāts, prāta analīze, vai cilvēki, kurus interesē, kā attīstīt prāta koncentrāciju. Ir daudz šādu lietu, kas kristīgajā tradīcijā netiek aplūkotas.

RL: Man būtu gribējies, lai jūs aprakstītu mentalitāti. Jūs teicāt, ka katra reliģija ir kā zāles, kas piemērotas dažādu veidu mentalitātēm. Bet tā vietā jūs nosaucāt dažas konceptuālas lietas, kuras, manuprāt, neraksturo mentalitāti. Tā ka es nepieņemu jūsu atbildi.

Tinlejs: Okei, nav svarīgi.

RL: (Smejas.)

Tinlejs: Jums jau arī nav viss jāpieņem.

RL: Labi, tad kas mums vēl atliek? Jā, es jums gribēju jautāt par pieķeršanos pasaulei. Vai tā ir problēma?

Tinlejs: Jā. Ja jūs pieķeraties kādam objektam, tad vispirms jūs ciešat no tā, ka jums tā nav, tad jūs ciešat no tā, ka jums tas ir, un beigās jūs ciešat no tā, ka zaudējat šo objektu.

RL: Bet iedomājieties šādu iespēju – ka ir tikai šī pasaule, nekā cita nav. Tādā gadījumā nepieķeršanās šai pasaulei nozīmētu atrašanos nekurienē. Nekurienē.

Tinlejs: Nē, tas nav pareizi. Daži domā: ja mēs nekam nepieķertos, mēs zaudētu prieka avotu. Tas ir nepareizi. Nepieķeršanās tikai vairo mūsu spēju priecāties.

RL: Nepieķeršanās vairo mūsu spēju priecāties.

Tinlejs: Jā. Pieķeršanās ir šķērslis, kas neļauj izjust patiesu prieku. Piemēram, mana māte – mūsu ģimenes vērtīgākos priekšmetus viņa glabāja kastēs un nevienam neļāva tos lietot. Ja kāds viņai šos priekšmetus nozagtu, viņa ciestu lielākas sāpes nekā tad, ja viņai to vispār nebūtu bijis. Cilvēks, kurš nepieķeras lietām, zina, ka agri vai vēlu viņam no tām būs jāšķiras. Kamēr viņam šī lieta ir, viņš to lieto un ļauj citiem to lietot, bet, ja kādu dienu viņam to nozog, viņš nepārdzīvo. Savukārt tas, kurš pieķeras lietām, baidās tās sabojāt, un, kad viņš tās zaudē, viņš ļoti pārdzīvo. Īsti par kaut ko priecāties mēs varam tikai tad, kad nepieķeramies. Pieķeršanās nedara mūs laimīgus, tā tikai nobloķē prātu.

RL: Bet galvenais uzsvars jūsu atbildē ir uz prieku: tas, kurš nepieķeras, spēj izbaudīt lielāku prieku. Jūs esat hēdonists. Jūs proponējat baudas principu.

Tinlejs: Bauda ir vajadzīga.

RL: Vajadzīga man?

Tinlejs: Jā, jums tā ir vajadzīga. Vai jūs dzerat šņabi?

RL: Ar prieku.

Tinlejs: Ar prieku. Vai jūs to dzerat ar pieķeršanos vai bez pieķeršanās?

RL: Bez.

Tinlejs: Nu lūk, tas arī ir tas prieks, par ko es runāju. (Abi smejas.) To es arī cenšos jums pateikt.

RL: Kāpēc cilvēkam ir svarīgi atcerēties nāvi?

Tinlejs: Tas ir svarīgi tāpēc, lai cilvēks sagatavotos garajam ceļojumam. Jo nāve nav dzīves beigas. Nāve ir jaunas dzīves sākums. Šajā dzīvē mēs mēdzam rūpīgi sagatavoties dažādām lietām, bet mēs nesagatavojamies garajam ceļojumam, kas ir ļoti svarīgs mūsu dzīvei.

RL: Piedodiet, svarīgs mūsu dzīvei?

Tinlejs: Jā, jo dzīve turpinās un nākamā dzīve būs garāka nekā šī dzīve. Atceroties nāvi, cilvēks sāk domāt, kā sagatavoties, ko viņš ņems līdzi – skaidrs, ka ne māju, ne draugus viņš nepaņems, pat savu ķermeni viņš nepaņems līdzi. Viņš saprot, ka vienīgais, ko viņš varēs paņemt līdzi, ir prāts. Viņš saprot garīgās, mentālās attīstības vērtību. Kas traucē šo attīstību? Tā ir viņa negatīvā karma, negatīvās emocijas – tie ir viņa galvenie ienaidnieki. Viņš ierauga, cik tās ir bīstamas – ne tikai šajā dzīvē, bet vēl vairāk nākamajā. Tāpēc Buda saka: no visiem pēdu nospiedumiem ziloņa pēdas nospiedums ir vislielākais; no visām atziņām nāves atziņa ir visaugstākā.

RL: Un ko nozīmē atzīt nāvi?

Tinlejs: Tas nozīmē atcerēties nāvi.

RL: Atcerēties, ka tā ir neizbēgama un ka stunda, kad tā pienāks, nav zināma?

Tinlejs: Jā, un ka sagatavoties nāvei var tikai ar garīgas prakses un mentālās attīstības palīdzību.

RL: Vai jūs sev atgādināt par nāvi katru rītu vai katru vakaru?

Tinlejs: Nāve ir jāatceras katru rītu un katru vakaru. Kāds tibetiešu jogs teica: kad es rīta nodarbībā neatceros nāvi, visa nodarbība aiziet nepareizā virzienā. Ja es dienas nodarbībā neatceros nāvi, visa mana dienas nodarbība aiziet pa tukšo. Katrā garīgās prakses nodarbībā ir jāatceras nāve, jāatceras sansāras ciešanas – tikai tad šī nodarbība nes labus augļus.

RL: Un jūs šo atcerēšanos praktizējat katru dienu?

Tinlejs: Jā, jā. Es cenšos, bet ne katru dienu tas izdodas. Dažreiz es to aizmirstu, un tad mana nodarbība ir neauglīga. (Smejas.)

RL: Ja šī doma par nāvi ir tik svarīga, vai nav dīvaini, ka cilvēkam ir tik ļoti jāpiepūlas, lai to atcerētos? Kāpēc tas ir tik grūti?

Tinlejs: Prāta pieraduma dēļ. Mūsu prāts ir pieradis domāt negatīvas domas, un mums ir jāpiepūlas, lai domātu kaut ko pozitīvu. Bet, ja mēs šādu piepūli regulāri veicam, tad pamazām tas mums var kļūt par pieradumu, pozitīvas domas kļūs spontānas. To sauc par progresu, to sauc par meditāciju. Meditācija nozīmē prāta pieradināšanu pie pozitīvām domām. Pieradinot prātu pie pozitīvām domām, arī televīzijas skatīšanos var pārvērst meditācijā.

RL: Vakar jūs man teicāt, ka man ir vajadzīga meditācija. Jūs taču nedomājāt, ka būtu vairāk jāskatās televīzija?

Tinlejs: Nē, tā es to nedomāju. Es teicu, ka meditēt var, arī skatoties televīziju.

RL: Iemāciet, kā to izdarīt!

Tinlejs: Skatoties televīziju un redzot tajā ciešanas, mēģiniet attīstīt sevī jutīgumu pret citu cilvēku ciešanām. Un tad šī citu cilvēku sāpju un ciešanu sajūta izstaros arī uz citiem. Jūs kļūsiet līdzcietīgāks pret citiem. Redzot citus laimīgus, arī jūs jutīsities laimīgs un gribēsit, lai visi nelaimīgie būtu laimīgi. Tā ir mīlestības, līdzcietības meditācija.

RL: Taši delek. Liels paldies.

Raksts no Februāris 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela