Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Stāsts pēc stāsta
Foto: Navašahu
Teritorija

Ar Macinī, pažē un javanavu ciemata Mutum vecāko, sarunājas Ainars Gulbis

Stāsts pēc stāsta

Tā ir vieta, kurā mežs no apziņas metaforas kļūst par pašu apziņu.

Mans ceļojums uz Amazoni sākās 2015. gada decembrī, kad, atmetis šaubas un bailes, pieņēmu uzaicinājumu uz Sanktpēterburgu, lai piedalītos amazoniešu rīkotās ceremonijās. Pirms saņēmu šo ielūgumu, pasākuma iniciators ieskatījās man acīs un uzdeva vienu jautājumu: vai es saprotot, ka mana dzīve pēc šī notikuma vairs nebūs tāda pati kā līdz šim? Atbildēju, ka saprotu. Jautātāja skatiens gan teica: “Ko nu tu vari saprast,” – tomēr es biju brīdināts.

Uz Sanktpēterburgu ziemas laikā bija atgādāti divi kašenavu jeb hunikuinu cilts vadoņi - Čana Ikakuru un Ninava Pai Da Mata. Vēl tagad atmiņā saglabājies Čanas (augums – apmēram 140 cm) tēls, kad viņš pie viesnīcas Adidas treniņtērpā un pižiku galvā bija izgājis uz ielas uzsmēķēt savu mapačo kāsīti un kā mazs bērns priecājās par sniedziņu, ko redzēja pirmo reizi dzīvē. (Čana viņu valodā ir putniņš ar īpaši skaistu balsi, kurš spēj atdarināt jebkura putna, jebkura dzīvnieka balsi un arī jebkuru dabas skaņu.)

Pirmajās amazoniešu ceremonijās pavērās pieredzes lauks, kas vēlāk ļāva saprast, par ko savās dienasgrāmatās runā Karls Gustavs Jungs, un kā iespējams tas, par ko raksta Pīters Kingslijs. Ejot tālāk, var sākt nojaust, kā “Saules meitu” vadītie zirgi varēja aizvest Parmenidu tur, “kur tikai doma sniedzas” un “kur ieejas vārtus sargā Likums un Patiesība.”

Pēc vairākiem gadiem, 2018. gada sākumā, es dažus mēnešus uzturējos Goas pavalstī Indijā, kur mana laba paziņa ik gadu organizē Amazones cilšu garīgo vadoņu vizītes, kuras ļauj viņiem nedaudz nopelnīt, ko nav iespējams izdarīt viņu lietus mežā. Tā kā pavalsts līdz 1961. gadam bija Portugāles kolonija, tur joprojām nedaudz izmanto portugāļu valodu, bet tas Brazīlijas amazoniešiem ļauj vieglāk sarunāties, jo viņi bez savas valodas prot arī portugāliski. Mēneša laikā es ļoti satuvinājos un sadraudzējos ar javanavu (“mežakuiļa”) cilts cilvēkiem, un, kad viņi uzaicināja mani apciemot viņus Amazonē, es pēc mēneša nešauboties līdz ar palielu bērnu pulciņu devos ceļā. Viens no mūsu līdzpaņemtajiem bērniem, Enia, kuras divi zīmējumi apskatāmi šajā žurnāla numurā, pēc atgriešanās vairs nešaubījās par savu nākotnes izvēli un sāka bioloģijas studijas.

Javanavu cilts dzīvo pašos Brazīlijas rietumos, Akri pavalstī, piecu stundu lidojumā no galvaspilsētas Braziljas, Amazones baseina upes Riugregoriu augštecē. Pēc vairākām lidojumos pavadītām diennaktīm un nogurdinoša brauciena ar mašīnu pēdējais ceļa posms jau veicams šaurā kanoe laiviņā ar specifisku motoru, ko jebkurā brīdī var pacelt virs ūdens, lai pārvarētu seklākās upes vietas, kad jāizkāpj arī laivā sēdošajiem. Pēc četru stundu brauciena ar laivu sākas javanavu teritorijas; gar upi saceltas apmetnes, kurās saskaņā ar cilts virsaiša Nišivakas Biraci teikto dzīvo apmēram 1000 javanavu. Valodas un arī tradīciju ziņā vistuvākā viņiem ir šipibo cilts, taču tās teritorija atrodas jau Peru. Taisnā līnijā caur mežu šīs divas ciltis šķir nieka 80 kilometri, taču, tā kā starp ciltīm nav ūdens ceļa, nokļūt līdz šipibo praktiski nav iespējams.

Kā stāsta pats Nišivaka, javanavi šajās teritorijās dzīvojuši jau pirms Inku impērijas laikiem (13.–16. gs.). Inki pakļāvuši visas tuvākās Amazones ciltis, bet, kad Inku impēriju sagrāva spāņi, pakļautās ciltis izklīdušas atpakaļ savā necaurejamajā lietus mežā. Vairākus turpmākos gadsimtus javanaviem bijis karš ar ušunavu cilti, kas vēlējusies dzīvot tajā pašā teritorijā. Javanavi uzvarējuši, un tagad ušunavu cilts vairs nepastāv. Par viņu kādreizējo eksistenci atgādina vienīgi šī kara trofejas – šķēpi, pīķi, loki un bultas, ko glabā vecie javanavu cilvēki. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā britu investori centās lielu daļu lietus meža pārvērst par kaučuka plantācijām un audzēt tikai hevejas koku, kas ir šī gumijas pamatprodukta izejviela. Otrais kaučuka drudža vilnis vēlās pāri Amazonei Otrā pasaules kara laikā, kad Japāna okupēja Brazīliju un mēģināja izdarīt to pašu, ko Apvienotā Karaliste dažas desmitgades iepriekš.

Starplaikos “kontakta” (tā javanavi sauc attiecības ar baltajiem cilvēkiem) nebija, līdz pagājušā gadsimta 80. gados Nišivakas vectēvs nolēma, ka javanaviem tomēr vajadzētu riskēt, lai izmantotu labumus, ko var dot Rietumu civilizācija. Lietus mežā atkal parādījās kristiešu misionāri un biznesmeņi, kas pamatiedzīvotājos saskatīja vienīgi lētu darbaspēku un viņu zemi uzskatīja tikai par iespēju biznesam. Tieši Nišivaka bija tas, kura vadībā javanavi ieradās balto cilvēku pārņemtajās teritorijās un paziņoja: kamēr vandalisms pret dabu un iezemiešiem nebeigsies, viņi dzīvi no šejienes prom neaizies; baltie bija spiesti pārvākties uz neaizsargātākām lietus meža teritorijām.

Pēdējo gadu laikā javanavi kļuvuši par vienu no progresīvākajām un bagātākajām Amazones ciltīm. Viņiem ir motorlaivas (bez tām ceļš, ko veicām dienas laikā, prasa nedēļu), ciematos ir ūdens dziļurbumi (upes ūdens nav dzerams), Rietumu stila (ne sausās) tualetes, elektrība – daļēji no saules enerģijas, daļēji no dīzeļdegvielas ģeneratora, ko viņi darbina ap četrām stundām diennaktī. Tas prasa naudu, ko pelnīt viņi dodas izbraukumos pa visu pasauli, lai iepazīstinātu ar savām tradīcijām un rīkotu dziedināšanas ceremonijas.

Pats Nišivaka un viņa sieva Putanija ceļojumos dodas nelabprāt, jo viņu atbildībā esošajos Nova Esperanza (Jaunā cerība) un Aldeia Sagrada (Svētais ciemats) ciematos kopā dzīvo ap 300 cilvēku un darba ir vairāk nekā pietiekami. Par amazoniešu tradīciju nešanu pasaulē viņu pašu starpā ir asas diskusijas, ne visi to vēlas un atbalsta, taču Nišivaka ar savu autoritāti pagaidām spēj pārliecināt. Pāris reizes gadā dažas rietumnieku grupiņas tiek pieņemtas uz 7–10 dienu “retrītiem”, kuru laikā tiek izpildīti tradicionālie unī rituāli, veikta attīrīšanās baltajos mālos, hapé (rapé; rumi) pagatavošana, pirts rituāli, kas parasti notiek pie diženā kapokkoka. Man laimējies pabūt pie 1700 gadus veca kapokkoka – tā paša, kuru Džeimss Kamerons izmantojis par prototipu filmā “Avatars” –, bet Nišivaka bija viņa konsultants.

Kad pirmo reizi pie viņiem ieradāmies, bija jau vēla nakts, jo brauciens nebija vedies tik raiti, kā iecerēts: stipri lija, nepietika lukturu, un bērniem nācās izgaismot ceļu ar telefona lukturīšiem. Uztraukumā par kavēšanos mums pretī bija atsūtītas laivas. Mēs bijām saveduši dāvanas – Latvijas maizi un medu, zīmuļus, otas, papīru un krāsas bērniem, lukturus, lietusmēteļus un citas lietas. Nišivaka pateicās ar vārdiem: “Mēs jums nevaram uzdāvināt neko tamlīdzīgu, taču arī mums ir jums kas dodams. Tas ir ļoti mazs, bet ļoti, ļoti tīrs.”


Manā pēdējā ciemošanās reizē javanavu ciltī pie manis pienāca Macinī, Nišivakas sievas Putanijas brālis, Mutum ciema vecākais un pažē jeb dziednieks, kurš vēlējās man kaut ko teikt.

Mūsu sarunas laikā es sapratu, ka varu uzdot dažus jautājumus intervijas formā. Jāpiebilst, ka javanavu sarunāšanās maniere ir atšķirīga no mums pierastās: viņi nekad nepārtrauc otru, un viņu sarunas ir drīzāk gari monologi. Un jārēķinās arī ar to, ka uz konkrētiem jautājumiem netiks sniegtas konkrētas atbildes. Saruna notika Aldeia Sagrada ciemata būdiņā, kuru javanavi bija uzcēluši tieši man. Visapkārt dziedāja putni, skaļi klaigāja indīgās un dziedējošās kapú vardītes, nedzirdami šņāca čūskas.

Ainars Gulbis

Mana pateicība pienākas Unai Kārkliņai, bez kuras palīdzības un mīlestības šis materiāls nebūtu iespējams.


Macinī:
Mēs, javanavi, esam dažādu tautu sajaukums. To vidū ir rununavi (Čūskas tauta), eskunavi (Japó tauta), šavanavi (Papagaiļa tauta), kamanavi (Jaguāra tauta), sainavi (Dziesmas tauta) un ušunavi (Baltā gārņa tauta). Jaunā dziesma, ko es esmu sarakstījis, nāk no citas tautas, kulinu tautas. Mans vectēvs ir ušunavu dēls, un viņa māte bija javanaviete. Un notika tā: kad starp šīm divām tautām izcēlās karš, tauta uzvarētāja veda mājās gūstekņus, lai tie strādātu viņu labā. Kādā no šiem kariem tika notverts ušunavu zēns, un viņi aizveda jaunieti sev līdzi. Viņi pret to neizturējās kā pret savējo, bet kā pret vergu. Tomēr ušunavs izauga šajā ciltī un pamazām iemīlējās manā vecvecmāmiņā; bet viņa jau bija precējusies. Un šajā mīlestībā viņiem piedzima mans vectēvs. Pēc šīs “sajaukšanās” pavērās ceļš arī citām tautām – rununavu, šavanavu, eskunavu, sainavu, kamanavu, ušunavu tautai. Kopš tā brīža, kad notika tautu sajaukšanās, tie, kas ierodas no citurienes, ņem līdzi savu tradicionālo mūziku. Kaut arī lielai daļai šīs mūzikas saknes iestiepjas dažādās ciltīs, mums tā nozīmē kaut ko vienotu, it kā mēs būtu no vienas cilts, jo mēs visi piederam pie viena valodas stumbra – pano; un mūsu vēsturē mums visiem ir arī viena izcelsme (radīšana). Visas šīs tautas piedzima šajā vienā radīšanā. Mums ir dažāda mūzika, bet tā visa ir dzimusi šeit un ar divu kulinu pažē starpniecību, kuri devās turp un atnesa līdzi dziesmas.

Vieta, kur katra cilts dzīvo, ir saistīta ar to dzīvnieku, ar kuru katra tauta sevi saista. Tāpēc tautu radīšana ir cieši saistīta ar vietu, kur šie dzīvnieki labi jūtas. Piemēram, javanavu tauta dzīvo šeit tāpēc, ka viņu dzīvnieks – yawa, mežakuilis – izvēlas biezus mežus, kur labi jūtas. Bet ir citas tautas, piemēram, šapunavi, kurām meži nepatīk un kuras dzīvo lielajās zemienēs pie lielajām upēm. Taču visas tautas ir saistītas ar vienu un to pašu radīšanu. Kulinu tauta, piemēram, dzīvo pie lielās Žuruas upes, kur daudz kas ir citādi nekā šeit; viņi ir saistīti ar boa čūskas spēka enerģiju.

Foto: Navašahu

Manā dzimtā tiešām ir liels tautu sajaukums. Vectēvs ir ušunavs, un vecāmamma – kamanaviete, no tās pašas kuštu cilts, no kuras nāk arī mans tēvs. No mātes puses es esmu papagailis, šavanavs, un no vecātēva pa mātes līniju – rununavs. Vēl klāt nāk javanavs. Mēs esam javanavi – šī vārda dēļ –, bet esam arī citu tautu sajaukums. Bet mēs neko “nezogam”, mēs esam daļa no radīšanas, un tieši tā notika.

Katrai tautai ir sava vēsture. Jau radīšanas brīdī Šunvi katrai tautai piešķīra savu dabu. Tauta ir tāda, kāda tā ir, un ne tāpēc, ka būtu to vēlējusies, bet tāpēc, ka tāda jau ienākusi šajā pasaulē. Ne gluži uzreiz ar savu kultūru, bet ar savu ticības veidu, ar saviem augiem, savām zālēm, bet šī tauta ne ar ko neatšķiras no citām, visi ir vienādi: tautas var lietot dažādus vārdus, piemēram, rapé un rumuh, lai apzīmētu vienu un to pašu.

Tatā1 saka, ka, kādam kaut ko stāstot, jāstāsta ļoti precīzi, citādi bieži varam kļūdīties un mūs var nesaprast; tāpēc es labprāt vēlētos sniegt dažus paskaidrojumus par sarunu, kas mums bija no rīta par unī dzeršanu un zālēm. Kad es teicu, ka ir cilvēki, kas unī sāk lietot jau mātes vēderā (māte mazliet iedzer unī, un līdz ar to arī mazulim tiek kāds malks), tas nenozīmē, ka tam tā jābūt vienmēr, bet tas var palīdzēt gadījumos, ja šis cilvēks vēlāk pievēršas dziedniecības apgūšanai. Ja šis cilvēks kādu dienu kļūst par vadoni, viņš varēs apgalvot, ka sācis lietot unī jau mātes vēderā, tātad ir mācījies ļoti ilgi. Tas nenozīmē, ka tā jādara visiem, ārstēšana nav vecuma jautājums, tas vairāk saistīts ar īsto brīdi: es neteiktu, ka viņš šajā brīdī pārnāk mājās, bet it kā satiek savu otro pusi, kas viņam pieder. Es to vēlējos paskaidrot, lai nebūtu neskaidrību. Es negribu, ka jūs domātu, ka iedzersiet unī par vēlu, ne to es gribēju pateikt. Manis sacītais attiecas vienīgi uz tiem, kas gribētu kādu dienu izmācīties par pažē.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Oktobris 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela