Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Paldies par uzmanību
Foto: Ansis Starks

Ar kinorežisoru Rolandu Kalniņu sarunājas Uldis Tīrons

Paldies par uzmanību

Intervijas ilustrēšanai izmantotas fotogrāfijas no izdevniecības Neputns 2018. gadā izdotās grāmatas “Rolanda Kalniņa telpa” salikuma

Gadās, ka intervēt to vai citu interesantu cilvēku ir jau par vēlu. Jau likās, ka būs par vēlu in­tervēt arī Rolandu Kalniņu: viņam maijā palika 99. Dzirdējis, ka režisors mīl gruzīnu pussaldos vīnus, pirmajā mūsu tikšanās reizē apvaicājos, vai viņš vēl dzer, un Rolands atbildēja: “Jā! Jā! Hvančkara, Tviši, gaišos vīnus... Tos pasaules izslavētos skābos, sausos un visu ko, tos laikam mans kuņģītis negrib. Kādreiz jau kinostudijā operatoru kabīnes bija pilnas ar tukšām pudelēm; toreiz ar’ dzēra galvenokārt tos skābulīšus.” Rolands Kalniņš neizvairījās ne no šī, ne no citiem jautājumiem, un nākamajā mūsu tikšanās reizē es atbraucu jau ar gruzīnu sarkanvīna pudeli.

U. T.


Rīgas Laiks:
Paziņa teica, ka viņš jums ir trenažieri labojis.

Rolands Kalniņš: Jā.

RL: Jūs vēl trenažējat?

Kalniņš: Jā, man tie ceļi ir tādi, kā saka, neklausīgi, nu tad jāpaminas. Pagājušogad vēl viens varēju pastaigāties tepat apkārt, bet tagad tā stabilitāte nav tāda.

RL: Vai ceļu dēļ?

Kalniņš: Jā, jā, ceļu dēļ. Vairāk labā, jo kādreiz jaunībā sportojot tā bija atspēriena kāja.

RL: Jūs metāt šķēpu?

Kalniņš: Šķēpu arī, bet tāllēkšana, augstlēkšana. Ko tik es neesmu darījis!

RL: Jūs pazināt Imantu Gaili?

Kalniņš: Jā.

RL: Viņš bija mans treneris. Un mums šeit, Šmerlī, bija treniņbāze, turpat pretī kinostudijai. Ar jūsu “Karalienes bruņinieku” Juri Grustiņu arī kopā vēl Cēsīs trenējos.

Kalniņš: Jā, ar Gaili es vācu laikā pazinos.

RL: Kā man stāstīja, viņš taisījās prom uz Zviedriju, bet nesanāca, jo bija saēdies krējumu vienās lauku mājās, piemetās caureja, un viņš netika uz laivas.

Kalniņš: Es zinu. Es ar viņa kundzi reizē braucu uz Ventspili, ar’ meklēdams, teiksim, to aizbraukšanas iespēju. Un tad viņa teica, ka Imants viņu tur kaut kur Ventspils tuvumā gaida. Lidija Gaile, viņa pirmā sieva. Tikai žēl, ka viņa tā aizgāja. Izdarīja… Nu, kaut kas, kā saka, dzīvē sagāja… Tā viņa izdarīja pašnāvību.

Un tā mēs… Bija tāds labs rudens, diena, platforma, siens, saule, un tā varējām braukt. Nakti es pavadīju Tautas palīdzības mītnē, un, kad es iegāju tai istabā, tur jau sēdēja dzejniece Lija Kronberga, Ingrida Vīksna un Pēteris Pētersons. Pēteris Pētersons lasīja Edvarta Virzas “Laikmeta dokumentus”.

RL: Viņi tur gulēja?

Kalniņš: Viņi bija tā, tā…

RL: Atlaidušies?

Kalniņš: Jā, un spuldze. Bet tumšākajā daļā sēdēja Kārlis Skalbe, Jānis Medenis, vēl bija Vilis Ambainis, Aleksandrs… ah, nu, kā nu viņu sauca! Nu… Un vēl tāds Apse, kas vairāk bija žurnālists nekā rakstnieks. Es apsēdos pie Skalbes un Medeņa. Un mums iznāca runa arī par leģionu, un tas man kaut kā apakšā bija. Un tad es atceros, ka es viņus agri no rīta pavadīju uz vilcienu. Bija ļoti saulains rīts… Viņiem bija jābūt nevis tieši Ventspilī, bet kaut kur vajadzēja vēl braukt ar vilcienu.

RL: Viņi taisījās uz Zviedriju?

Kalniņš: Es, Ambainis un tas Aleksandrs atbraucām uz Rīgu, jo sapratām, ka, lai aizbrauktu, jādzīvo Ventspilī un jāgaida, jāmeklē iespējas.

RL: Bet kā tad Pētersons tur izrādījās?

Kalniņš: Viņš ar’, kā redzams, kaut kā netika uz to Zviedriju, bet Kronberga un Vīksna aizbrauca. Skalbe aizbrauca, Medenis neaizbrauca. Tie pārējie… vēl bija viens rakstnieks…

RL: Vakar vēlreiz pārskatīju jūsu “Akmeni un šķembas”, un mani pārsteidza filmas pirmie iespaidīgie kadri, Ričardam atgriežoties Rīgā. Kādu sajūtu jūs ar Miku Zvirbuli gribējāt radīt ar tiem kadriem?

Kalniņš: Kādu tieši sajūtu, es nezinu, bet mums gribējās, lai būtu jūtams, ka tā ir Rīga. Un lai dzelzceļa stacijā nedominētu vis arhitektūra, bet tāda rīta noskaņa, kad cilvēki ierodas, dodas prom, un tajā pašā laikā, teiksim, kaut kas arī it kā pazīstams. Toreiz jau vienmēr vajadzēja tās jaunās mājas filmēt un ko tur... nu, visu to, kas būtībā ir svešs, Rīgai neatbilstošs. Bet mums gribējās to Rīgas siltumu, kas mums visiem vajadzīgs.

Latvju drāmas ansambļa studista karte. No Rolanda Kalniņa arhīva

RL: Mans tēvs, kurš centās izvairīties un bēguļoja no vāciešiem, tomēr uz īsu brīdi arī tika leģionā, Rīgā atgriezās jau 1945. gada vasarā. Un viņš stāstīja, ka viņu centušies uz ielas apstādināt un izjautāt, vai viņš kaut ko nezina par cilvēku tuviniekiem. Tas man ienāca prātā, skatoties jūsu filmu un tieši pateicoties tam, kā Ričards ierodas Rīgā: stacija, tīra, gaiša, kāds mazgā logu, viņš staigā pa Centrāltirgu, dzer kāpostu sulu, un pēc tam viņš stāv viens pats pie tādas lielas betona sienas.

Kalniņš: Nu, tas toreiz bija tilta gals Pārdaugavā. Bet tajā laikā, man liekas, tādai... Mēs vismaz iesākām sarunu par leģionu, ja. Jo līdz tam leģions skaitījās kā tāds noziegums… Es pats neaizgāju, es dezertēju, ja var tā teikt.

RL: Kādā veidā jums tas izdevās?

Kalniņš: Man izdevās vienkārši. Vecāki atbalstīja, man bija iespēja dzīvot vairākos dzīvokļos, pie paziņām.

RL: Slēpties?

Kalniņš: Un tā es varēju izvairīties.

RL: Jūs slēpāties pa dzīvokļiem, lai vācieši netiktu klāt?

Kalniņš: Jā, bet es diezgan brīvi staigāju ar’ pa Rīgu, tā nebija, ka es būtu nu tik ļoti… Uz māju es negāju, bet iecirkņa priekšnieks vienreiz atnāca pie mammas un prasīja, kur es esmu. Viņa teica: aizbrauca uz Paplaku. Bet viņš teica: ja kādreiz mēs atnāksim, mēs viņu nesastapsim? Viņš, respektīvi, laikam gan brīdināja būt uzmanīgiem, tā kā…

RL: Tas bija kurā gadā? 1944., 1943.?

Kalniņš: Kā, lūdzu?

RL: Kurā gadā?

Kalniņš: Tas bija četrdesmit trešajā. Un vairāk viņš neatnāca. Es biju diezgan vieglprātīgs, brīvi staigāju, viss, jo man izgatavoja žurnāla Laikmets darba apliecību – un, ja kas, tad es viņu rādīju un teicu, ka pase nodota, lai varētu braukt uz Liepāju vai kaut kur, jo vienu laiku tā Liepāja bija tādā zonā kaut kādā…

RL: Jā.

Kalniņš: Nu, tā es tur kūlos. Kaut kur arī laime. Es atceros: es toreiz dzīvoju Brīvzemnieka ielā 3, es gāju pāri Dzelzs tiltam uz Pārdaugavu, bet tur bija vācu postenis. Un pirms manis viens gāja, viņu aizturēja, bet es mierīgi aizgāju garām, un mani neapstādināja. Arī tā bija.

Bet redziet, kādēļ es neaizgāju. Bija 1943. gadā Teherānas konference, kurā jau bija manāms, ka Rūzvelts un Čērčils piekritīs Staļina viedoklim, un jau 1945. gadā Jaltā viņi parakstīja to, ka Baltija paliek Staļina ietekmes zonā. Nu… Vai tādā gadījumā ir jēga iet? Un nevajadzēja stāstīt: “Angļi un amerikāņi nāks palīgā, un atkārtosies 1919. gads, kad, teiksim, angļu karakuģi izglāba Ulmani.” Bija skaidrs, ka viņi neko nedarīs. Un kāpēc man līst leģionā…



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Novembris 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela