Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Izvākt sevi no partitūras
Foto: Владимир Макарихин

Ar komponistu Jakovu Jakulovu sarunājas Arnis Rītups un Uldis Tīrons

Izvākt sevi no partitūras

Priekšvārds neuzšņāptiem skaņdarbiem


Ak, piedod, laipno Lasītāj, es – laikam uz pohiņām – esmu atklājis literatūrā pavisam jaunu žanru, kas laimīgā kārtā vēl nav zināms pat visadvancētākajiem filologiem. Tomēr nesteigšos pats sev priekšā – tieši no tā jau visvairāk baidās brīvību sevišķi mīlošu cietumnieku konvojnieki.

Jaku-Jaku (nejaukt ar sapārotu krievu tanku un kājnieku iznīcinātāju), proti, Jakovu Jakulovu, priecājos pazīt jau gadus 35, bet, ja dzīve emigrantu paradīzē it mīlīgi izstiepj vienu dienu par trim, tad nu jau aizritējis vairāk nekā gadsimts.

Neklātienē un satiekoties J. J. man atgādina antīko titānu: viens – ar savu acīmredzamo milzenīgumu un dailonīgo, es sacītu, īsteni ezerisko, sprogotu niedru viducī mirdzošo pliko pauri, kas atgādina neredzētiem hidrohelikopteriem atvēlētu gludum gludu līci; divi – ar to, cik nevainojami mīļi viņš apdara visus ģimeniski krietnai kopesībai ar dievināto Sirdsdāmu nepieciešamos sadzīves pienākumus – līdz pat vīrdzimuma mājas kariatīdes pienākumu pildīšanai; un vēl piedevām diendienā ar tačku – kā ar Ferrari bolīdu uz finišu – traucas uz universitāti, nu, teiksim, saukt ar dzirdi apveltītos jauniķus un jaunuves pie tiem pamatiem, uz kuriem turas dievišķākā no Mākslām – Sfēru Mūzika.

Tomēr neaizmirsīsim par šīs īsiņās esejas mērķi. Lieta tāda, ka mans un Iras draugs ir vēl arī mūziķis un ievērojams kompozists – nudien reti jo reti savdabīgs prozaiķis, kādu pasaulē ir daudz mazāk nekā lielisku rakstnieku. Par to ne nu gluži stāsta, bet gan ar pieticīgu spožību vēsta pāris ļoti šaurai publikai zināmu lapiņu, precīzāk izskatoties, glezniecisku skiču par neparasto opusu sacerētāja prozaisko mākslas vingrinājumu būtību. Tāpat būtu, ja no skata galīgākais jampampiņš atnestu juvelierim parādīt neslīpētu tīrradni ozolzīles lielumā un tas bezmaz ar sirdi aizietu – viņš turējis rokās dimantu, kuru akmentiņa pasakainais liktenis noglabājis kaut kādā pārakmeņotā ķērpī.

Vārdu sakot, tie J. J. sacerētie īsie gabaliņi, nieks vien, tikai divi trīs, nevis pauda, nevis kliedza, nevis aurēja, bet majestātiski sludināja, turpina sludināt par savu tiešo dinastisko radniecību ar krievu Vārda Mākslas neizsmeļamās krātuves dārgumiem.

Es, laipno Lasītāj, nebeigšu ticēt, ka ne visai vieglās – tādas un šitādas – emigranta dzīvītes apstākļi Jakovam Jakulovam kuru katru brīdi sastāsies tādā kombinācijā, ka viņš nespēs nesaspiest triju savu izpildītājpirkstu galos mūžīgo, lai cik tas būtu dīvaini, Zoss Spalvu, ar kuru mums visiem uzšņāps savu pirmo lielo literāro sacerējumu, par slavu Radīšanas būtībai, kura jāizprot tikai un vienīgi kā Debesu mīļā atļauja radīt visu, kas ir brīnišķi daiļš un, galvenais, neparedzams.

Ticiet, to mums visiem jau apsolījis ievērojamais kompozists, izcilais pianists, literatūras pazinējs un, neaizmirsīsim, reti jo reti savdabīgs prozaiķis.

Juzs Aleškovskis



No redakcijas


Juzs Aleškovskis ir nācis klajā ar ļoti hermētisku rakstiņu par mūsu intervijas varoni, tāpēc uzziņai piemetināsim, ka Jakovs Jakulovs ir virtuozā vijolnieka Aleksandra Jakulova, leģendārā čigānu teātra Romen muzikālā vadītāja, dēls. Pats Jakovs ir komponists un pianists, četru baletu, 12 instrumentālu koncertu un citu skaņdarbu autors. Jakovs Jakulovs ieguvis mūzikas doktora grādu Bostonas Universitātē un sarakstījis mūziku vairāk nekā 20 teātra izrādēm un filmām. (jjakoulov.wixsite.com)


Rīgas Laiks:
Kā tas tā gadījās, ka jūs nokļuvāt tieši Bostonā?

Jakovs Jakulovs: Ā! Man visu dzīvi ir paticis ceļot. Vienmēr esmu dzīvojis smaga iekšēja protesta stāvoklī, iebilzdams pret to, ka nevaru šķērsot nevienu robežu. Iespējams, tas bija manu asiņu dēļ: daļa no tām ir īsteni čigāniska, jo mana māmiņa bija dzimusi lielā čigānu ciemā Besarābijā, kas toreiz vēl bija Rumānijas karaļvalsts. Pēc tam, kad varonīgā Padomju armija 1940. gadā apšāva visus pieaugušos, ieskaitot viņas vecākus, bet bērnus salika bērnunamos, viņa nokļuva Padomju Savienībā. Laikam šī čigānu asiņu puse man nav devusi mieru. Dzīvodams Maskavā, desmit gadus faktiski neaizvēru koferus, es ceļoju. Taču tās bija viesizrādes Padomju Savienības teritorijā. Es biju redzējis visu, kas normālam cilvēkam jāredz, jo mums kā māksliniekiem bija jābraukā pa baigām, dīvainām vietām.

RL: Ar čigānu ansambli?

Jakulovs: Ar čigānu ansambli, ar tēvu, pēc tam jau ar klasiskajiem mūziķiem. Esmu pabijis Sibīrijā, Kamčatkā, zonās un lēģeros, baigās armijas bāzēs, kur zeme pavērās un no tās rēgojās ārā raķešu kaujas galviņas. Taču mēs bijām mākslinieki, tā nu mums vajadzēja apkalpot visus, arī publiku, kas to visu apkopa. Kad pie varas nāca Gorbačovs, daudzi uzņēmīgi rietumnieki, pār kuriem Kultūras ministrijai nebija teikšanas, nolēma Rietumu skatītājiem parādīt, kas gan ir padomju māksla. Es tad jau biju diezgan ilgi nostrādājis teātros par komponistu. Tad nu ieradās kaut kāds vācietis no Minhenes un nolēma sarīkot Maskavas teātru festivālu Rietumvācijā. Un līdz ar citām uz turieni devās divas manas izrādes. Pirmo sauca “Činzano” pēc Petruševskas lugas, bet otrā bija diezgan skandaloza, jo tā bija pirmā oficiālā Bulgakova “Suņa sirds” parādīšanās – iestudējusi bija Kamas Ginka sieva Geta Janovska Maskavas Jaunatnes teātrī. Šervinskis uzrakstīja inscenējumu, es uzrakstīju mūziku, Serjoža Barhins uztaisīja dekorācijas, un mēs devāmies uz turieni – uz Minheni, uz Kammerspiele. Un jau Gorbačova laikos mēs ar Kamu Ginku un Davidu Borovski devāmies uz zviedru teātri Lilla, kas atrodas Helsinkos. Kama tur iestudēja ļoti skarbu – no somu skatītāju viedokļa – izrādi, Čehova “Sesto palātu”; darbība, pats par sevi saprotams, notika lēģerī vai speciālajā psihenē. Un lūk, viens no maniem vojāžiem beidzās ar to, ka es neatgriezos.

RL: Tas ir, jūs aizbēgāt?

Jakulovs: Jā! Es aizbēgu.

RL: Kā Barišņikovs.

Jakulovs: O nē. Es galīgi neesmu tāda mēroga figūra.

RL: Tas ir, jūs neviens īpaši neķerstīja. (Smejas.)

Jakulovs: Mani ne. To bija diezgan skumji uzzināt. Minhenē vēl aizvien dzīvo mana nelaiķa tēva bijusī sieva, kura aizbrauca 70. gadu sākumā. Viņa strādāja par Radio Brīvība bibliotēkas direktori, un tur tad mani arī veiksmīgi pieņēma darbā. Es tur nodarbojos ar kultūras nodaļu, uzrakstīju savu pirmo reportāžu par Šostakoviča festivālu Parīzē – ar nosaukumu “Šostakovičs ir ievainots cilvēks”. Tur bija ļoti interesanta publika. Anrī Volohonskis, Leonids Iceļevs, Julians Paničs. Anrī tur jutās diezgan neomulīgi. Viņš strādāja angļu redakcijā, tulkoja ziņas, un viņam bija daudz brīva laika. Viņš noņēmās ar savu dzeju, izdeva mazas grāmatiņas 5–10, lai gan varbūt arī 100–200 eksemplāru metienā. Ļoša Hvostenko ļoti bieži piebraukāja. Viņš un Anrī – tas bija pasakains tandēms, viņi šļāktin šļāca idejas un ekspromtus. Atceros vienu ebreju cilvēku, kurš vadīja moldāvu redakciju – tikai moldāvu valodu tur neviens nezināja, un man ir lielas aizdomas, ka viņš raidīja jidišā. Nekāda atgriezeniskā saite nebija iespējama, un sašutušie klausītāji nevarēja piezvanīt uz Minheni un paziņot, ka viņi Kišiņevā vai Tiraspolē neko nesaprot. Viņš veiksmīgi tur eksistēja, taču ar visu bija briesmīgi neapmierināts. Atceros dažus satriecošus viņa izteicienus. Kā jau cilvēks, kurš ar krievu valodu nebija diez cik labi pazīstams, viņš mīlēja visādas krievu parunas un sakāmvārdus. Uzrunādams mani, viņš teica: “Klausieties, jūs, jaunais cilvēk!” Rādīdams uz amerikāņu administrāciju: “Vai jūs zināt, ko viņi domā?! Viņi jau nu domā, ka viņi šeit ir patricieši, bet mēs šeit esam pleiboji!” (Visi smejas.) Pilnīgi pārliecināts, ka tieši tā arī tam jāskan. Lūk. Tur bija gruzīnu redakcija, kurā cilvēks saka: “Plikā visu ko izdomās.” Goļ, “nabadzīgie”, vietā golaja. Un jāteic, ka gluži bez savas jēgas tas nav. Tur patiešām bija jautri. Dzīve bija neiedomājami ērta, bagāta, jo...

RL: ...patricieši maksāja?

Jakulovs: Jā. Katram bija lielisks “hauzings”, lieliski dzīves apstākļi. Turklāt vēl – tāpēc, ka tajā laikā stacija vēl piederēja CIP, nevis Kongresam – visiem bija misijas sajūta.

RL: Graut Padomju Savienību?

Jakulovs: Graut Padomju Savienību! Piedevām mēs varējām aizlidot pirmajā klasē uz Ameriku, it kā mājās – pat tie, kuri tur ne tuvumā nebija bijuši. To visu apmaksāja firma. Tā bija interesanta dzīve, pēc kuras es sāku ieiet vācu komponistu aprindās. Un, jāsaka, tajās iegāju. Mani Minhenē iekārtoja dzīvot šikā savrupmājā Bogenhauzenē, savrupmāja piederēja ukraiņu uniātu baznīcai. Tā bija piederējusi Ģenerāļa Vlasova biedrībai. Kad no viņa armijas bija palikuši krikši, amerikāņi šo savrupmāju par dolāru nopirka – tur viss tā maksāja – un visus vlasoviešus iemitināja tajā. Manā laikā vlasoviešu jau vairs nebija palicis, izņemot vienu vecu vīru, kuru sauca Bugajs Fjodorovičs. Viņš bija diakons baznīcā. Pirmajā stāvā atradās baznīca, otrajā stāvā dzīvoja pa pusei jukuši vācieši. Nu re, un Anrī man toreiz atnesa savus pirmos dievkalpojumu tekstus, kurus viņš bija tulkojis krievu valodā. Bet vēlāk, kad bija pagājuši daudzi gadi, – jau šeit, Amerikā – man bija pasūtījums. Bija tāds orķestris Ņujorkā, tā nosaukums bija Bachanalia, un viņi ierosināja, lai es uzrakstot kaut ko par godu vecajam krievu Jaungadam. Tad nu es domāju, domāju, aprunājos ar Anrī – bet Anrī toreiz bija pārtulkojis mūsdienu krievu valodā Jāņa Zeltamutes liturģiju. Tā nu es paņēmu viņa tekstus un uzrakstīju tādu hlistu liturģiju.

Visa krievu muzikālā liturģiskā prakse sākotnēji balstījās “zīmju” dziedāšanas veidā, kas bija kalks no Rietumu dievkalpojumiem, pēc tam – poļu partesu dziedāšanā, tas ir, daudzbalsībā, vēl pēc tam radās baznīcas baroks – Bortņanskis, Arhangeļskis –, tā bija tāda italizēta mūzika. Tad jau radās Česnokovs, Rahmaņinovs, Čaikovskis. Un es prātoju: tas viss ir bijis. Jāatrod kāds pavediens, lai to uztaisītu kaut kā citādi. Man toreiz patrāpījās Aleksandra Etkinda grāmata, tā, kurā viņš raksta par hlistu kustību. Vispār krievu oficiālā pareizticīgā baznīca bija sevi ļoti diskreditējusi pēc Pētera I reformām, pēc patriarhu iekārtas iznīcināšanas – kad priesterim bija “varām, kas valda” jāziņo par to, kas viņiem stāstīts grēksūdzē. Cilvēki taču pārstāja iet uz grēksūdzi, taču pēc tam atkal sāka iet, saprazdami, ka, ja viņi neies, viņus sāks par kaut ko turēt aizdomās. Viņi sāka melot. Tad notika neiedomājama sašķelšanās. Zemākās šķiras, zemnieki, aizgāja tādā pirmatnējā mistikā, aristokrātija sagāja masonu būšanās, un tā tālāk.

RL: Mistikā – tas ir, kā Vladimirs Solovjovs?

Jakulovs: Tas ir kā molokani, tas ir kā hlisti. Taču pēc tam tas viss savienojās slavenajā Rasputina figūrā. Es tur izmantoju daudzas dīvainas lietas. Ķēdes, pātagu un tamlīdzīgi. Bija vairāki solisti un vairāki tradicionālie instrumenti. Piemēram, liels šamaņa bubnis. Un tas viss notika Ņujorkā, gluži cienījamā vietā – Manhatanas Citicorp Center.

RL: Bija skandāls?

Jakulovs: Nē, skandāla nebija. Pat tajā reizē, kad tai pašā zālē ar to pašu orķestri es atskaņoju kompozīciju ar divām “Mekas sūrām” no Korāna – atcerējies savu neilgo dzīvošanu Jeruzālemē, kur es modos no šiem spalgajiem kliedzieniem. Tas bija jūnijā pirms 11. septembra. Jau bija Salmans Rušdi, tāpēc orķestra administrācija teica, ka vajag to visu novadīt uz kaut kādām oficiālām sliedēm, sagādāt kaut kādu atļauju. Tikai kur tad es dabūšu atļauju? Un tad man atausa gaisma: tepat Kembridžā ir melno musulmaņu organizācija. “Kristietība ir vergu reliģija” un tādā garā. Es pie viņiem pieklauvējos. Tur sēdēja melnādains onka. Marihuānas aromāts šitā te karājās gaisā. (Visi smejas.) Viņš nesaprata, ko es no viņa gribu. Es viņam saku: “Tu vari parakstīties?” Viņš saka: “Parakstīties es varu.” (Visi smejas.) Viņš parakstījās. Un es to papīru oficiāli iesniedzu. Viņi man saka: “Nu re, tagad pavisam cita lieta!”



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Oktobris 2019 žurnāla

Līdzīga lasāmviela