Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Caurums uz jūru
Foto: Yulia Timoshkina
Atmiņa

Ar dzejnieci Poļinu Barskovu sarunājas Uldis Tīrons

Caurums uz jūru

Atslēga atrodas uzreiz – “Ļeņingradas bērns”. Kas tas ir? Pastāvot kā nenoteiktu nojausmu un atmiņas ainiņu summa, šī īpašība tomēr ir plašāka (un vienlaikus līdz sāpīgam skaudrumam šaurāka) par parastu psihoģeogrāfisku šibolet. Domāju, ka “Maskavas bērna”, “Sverdlovskas bērna” utt. nav. (Un domāju, ka tā es domāju tieši tāpēc, ka esmu “Ļeņingradas bērns”.) Man ir aizdomas, ka šis bērns ir drīzāk klimatisks fenomens, taču nevis saistībā ar daudzināto ļeņingradiešu “zilganumu”, bet tai ziņā, kurā šejienes klimats ir saistīts ar “kaulu smadzenēm”, ar to nesenās vēstures salu, spelgu, kas kož līdz šiem kauliem. Runājot vienkāršāk, mana Ļeņingradas bērnība ir kaut kāda “naksnīga ziema”. Un es jau dzirdu: mana arī, mana arī, mana arī... Dzirdu no piecdesmitajiem, sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem, astoņdesmitajiem. Bet ziema – tā ir blokāde. Melns ziemas rīts ar jēlmetāla un vaniļas piegaršu gaisā – tā ir blokāde. Augsti, četrās rindās didaktiski spīdoši skolas logi – tā ir blokāde. Ledus krevele uz izstaipītajiem bikšu ceļgaliem un pelēka šineļa – tā ir blokāde. Kailajos zaros aiz loga divreiz atkārtota galda lampa – tā ir blokāde. Sniegs, kas lido gar betona laternu, – tā ir blokāde. (Taču ledū mirdzoša Ņeva aiz Ermitāžas loga nezin kāpēc it nemaz nav blokāde.) Bet varbūt šī bērnība ir “naksnīga ziema” tieši tāpēc, ka tā ir blokāde. Par ko es runāju? Par to dīvaino zināšanu, kad tu, neko nezinādams par šausmām, par tām zini visu. Un tieši šī nekānezināšana ir tavas viszināšanas ķīla. Iedzimtība. Smaga. Nelāga. No otras puses – ko nozīmē “neko nezinādams”? Visi zināja visu (par sevi – noteikti). Lai gan skopi, tomēr stāstīja. Šī izstāstītā vēsture bija un palika ģimenes vēsture, tā bija atrodama aiz durvīm, bija personiska līdz skopumam, līdz neiznešanai ļaudīs. Tieši tā viszināšana kļuva par nekānezināšanu, nekonevajagzināšanu. Par to tad arī runā Poļina Barskova. Viņa vēlas, lai visi zinātu visu. Viņa domā, ka tas kaut ko mainīs, pat tad, ja tas nekad nenotiks. Viņa ir tipisks “Ļeņingradas bērns”.

Igors Bulatovskis


Rīgas Laiks:
Sakiet, lūdzu, vai Amerstai1 un Pēterburgai ir kas kopīgs?

Poļina Barskova: Īstenībā starp Pīteru un šo apvidu acs necik daudz kopīga nemana. Kaut kādā ziņā Amerstā viss atgādina, ka tu neesi Pēterburgā, un šī atšķirība kaut kā izkārto tavu dzīvi. Toties dažkārt Amersta atgādina kaut kādu vasarnīcu apvidu. Es, kā jau ikviens Ļeņingradas bērns, dažnedažādās situācijās mēdzu nonākt vasarnīcās, kā arī, vairākus gadus pēc kārtas, pionieru nometnē ar fantastisku nosaukumu Jaunais dzeržinskietis.

RL: No kāda vārda tad tas atvasināts?

Barskova: No vārda Dzeržinskis, Felikss Edmundovičs. To nemaz nav tik viegli izrunāt. Mans tētis, Jurijs Barskovs, cilvēks, ar kuru esmu uzaugusi, pasniedza pedagoģijas institūtā, jo viņš bija orientālists, birmists. Tētis un mamma bija ilgi dzīvojuši Rangūnā. Abiem karjera veidojās diezgan skumīgi. Es teiktu, ka neizveidojās nemaz – daļēji saistībā ar viņu politisko situāciju. Viņi nebija disidenti, taču nevēlējās arī nekā aktīvi sadarboties. Tēti nepaņēma universitātē, bet paņēma Hercena Pedagoģiskajā institūtā, un šo pedagoģisko institūtu pieskatīja tā organizācija, kuras rīkoto pionieru nometni sauca Jaunais dzeržinskietis.

RL: Tā bija pionieru nometne jaunajiem VDK censoņiem?

Barskova: Jā!

RL: Vai tas kaut kā izpaudās spēlēs? Vajadzēja nodot biedru? (Smejas.)

Barskova: Es tur biju sešus gadus no jūnija līdz augustam, proti, lielu savas bērnības daļu: man bija pietiekami daudz iespēju to novērot un par to domāt. Esmu pat reiz par to rakstījusi. Un tādēļ, ka šī organizācija – kā apliecināja nākotne – izrādījās neiedomājami svarīga un dzīvelīga, nevar vien nobrīnīties, kāds bardaks valdīja tajā pionieru nometnē. (Smejas.) Tur viss bija iekārtots neticami vieglprātīgi. Piemēram, svarīgs notikums manā dzīvē bija tas, ka žogā bija milzīgs caurums.

RL: Žogs bija no betona?

Barskova: Nē! Režģa. (Smejas.)

RL: Un vai sargtorņu nebija?

Barskova: Bija viens tornītis. Es tajā pavadīju diezgan daudz laika. Tas bija tāds tornītis pie vārteļiem, kur mēs dežurējām un kur pavērās skats uz staciju, no kuras nāca vecāki. Tas bija visdedzīgāk kārotais novērošanas punkts. Taču personīgi pie manis vecāki nepavisam nenāca bieži, tādēļ caurums man kļuva daudz vairāk...

RL: Kur jūs pa to caurumu līdāt?

Barskova: Uz jūru! Apbrīnojami un pārsteidzoši, ka mani neviens neķēra rokā. Es daudz laika pavadīju, staigājot gar Somu līci. Jāteic, ka tā bija visas šīs melanholiskās laika pavadīšanas labā daļa. Vispār Jaunanglija atgādina dabu Ļeņingradas apkaimē – stipri nabadzīgu un savā nabadzīgumā ļoti skaudru. Kad man jautā: “Kā tu jūties Amerstā?”, es saku: “Man ir sajūta, ka esmu aizmirsta vasarnīcā.” Man ir Firsa komplekss – jeb bumbas, jeb velosipēda komplekss. Esmu kāds, kurš augustā nav aizvests atpakaļ uz pilsētu. Un galvenā pilsētas jēga man ir vazāšanās apkārt, bezjēdzīga klejošana. Amerstā bezjēdzīgi klejot var pa mežiem un klajumiem. Ar vietējiem profesoriem – un ar tiem vien es te būtībā saejos – ir ļoti patīkami vērot un klausīties putnus.

RL: Sēnes viņi nelasa?

Barskova: Nelasa. Kad uzradās krievi, viņi, zināms, tūlīt pat sāka sēņot tā, ka pēdas svila. Taču lūzuma moments pienāca, kad vienā no ģimenēm notika liktenīga alošanās. Viņiem bija pagadījusies kaut kāda nesēne, un daudz netrūka, ka visa ģimene būtu izzudusi. Kopš tā laika pret sēnēm nav uzticēšanās. Un vēl es dažkārt domāju, ka Amersta ir savdabīga Mihailovska, jo šeit dzīvojusi, iespējams, galvenā modernisma dzejniece Emīlija Dikinsone, un ik akmens, ik suns, ik putniņš to atceras. Vispār jau visās koledžās ir strādājuši visādi lieliski cilvēki, lieliski dzejnieki.

RL: Es tomēr vēlētos atgriezties pie tā cauruma žogā. Jūs ļoti agri sākāt rakstīt dzeju. Šai nometnē jūs jau rakstījāt. Un pa caurumu gājāt uz jūru. Ko jūs tur darījāt?

Barskova: Pie jūras es vienkārši sēdēju un ēdu mellenes no kabatām. Līdz pusaudžu vecumam man visas kabatas bija ar violetiem plankumiem. Man brīvība nozīmē skatīties uz pelēku, skumīgu jūru un ēst tās skābās odziņas ar aso garšu. Saspiest... Pirms dažiem gadiem ar draugiem bijām aizbraukuši uz Lietuvu, uz Nidu. Es tur ieraudzīju mežu un jūru un sapratu, ka neko man nevajag, tikai lasīt mellenes. Lai būtu saules stari un lai zinātu, ka te kaut kur ir jūra. Tas bija stāvoklis, ka tu esi atnācis, ar tevi viss kārtībā. Jāsaka, gluži zaudēts stāvoklis. Interesanti, ka man tajā pionieru nometnē jau bija gadi 11–12, taču rakstām sevi tur neatceros. Toties atceros ļoti daudz lasām. Piemēram, ik pavasari pirms tam, kad mani sūtīja uz šo pionieru nometni, jau iepriekš nojauzdama katastrofu, es iemācījos no galvas, teiksim, “Akmeni” vai “Lūgsnu krelles”. Proti, ar Sudraba laikmetu man bija ļoti pragmatiskas attiecības. Tas bija tāds Bredberijs. Cilvēki, zinādami, ka viņus dedzinās, mācījās grāmatas no galvas.

RL: Pionieru līnijas vai ugunskura laikā jūs klusiņām skaitījāt Ahmatovu?

Barskova: Līnijas un ugunskura laikā es ar sirdi un dvēseli ļāvos līnijai un ugunskuram. Man tas viss ārkārtīgi patika. Te jāteic, ka mana maman, kuras dēļ māja bija līdz ūkai pilna ar visiem šiem “Akmeņiem” un “Krellēm”, no vienas puses, sūtīja savu drostaliņu uz Jauno dzeržinskieti, bet, no otras puses, tam visam nekādi nepieslēdzās. Un man vajadzēja pašai kaut kā pārdzīvot to, ka tikko esmu iemācījusies no galvas visus šos tekstus, ar kuriem man ir ļoti savādas attiecības. Tieši tāpēc, ka tik mežonīgi un absurdi agri es tos visus ieriju. Tie it kā nostājās man iekšā. Līdz jau gluži pieaugušam vecumam nebiju lauzījusi galvu, vai es tos saprotu vai ne. Varbūt tas skan ļoti savādi vai pretenciozi, pārlieku pašpaļāvīgi, bet es pret tiem izturējos kā pret savu kāju, roku… Turklāt mūzika, kas skanēja pionieru līnijās, man šķita brīnumskaista. Viss pionieru sublime man šķita brīnišķīgs. Turklāt diezgan agri atklājās, ka man ne tikai ir laba atmiņa, bet es vēl arī specifiski skaitu dzejoļus – kam arī ir savs izskaidrojums. Pēc tam man nācās visos šajos pionieru salidojumos skaitīt šaušalīgus tekstus, kuri man tika izsniegti, un es, pārskaitusies un nikna, tos arī skaitīju. Man tas tā patika! Man liekas, manī tas viss ir sajaucies kopā. (Smejas.) Smadzene aiz smadzenes aizķērusies.

RL: Kā ļaudīm tagad patīk izteikties, kognitīvā disonanse.

Barskova: Tā nebija disonanse. Man patika Mandelštams un – sazin kāds Ļebedevs-Kumačs. Tas viss kaut kā bija sajaucies kopā. Iztēlojoties, ka manī – tāpat kā ikvienā no mums – atrodas kaut kāds stāsts, tad šajā stāstā brīnumainā kārtā, kā zoodārzā vai varbūt kā paradīzē, līdzās atrodas Anna Andrejevna un, bail teikt, kas. Viņi visi manī pastaigājās, un es staigāju līdz ar viņiem. Bet, runājot nopietni, galvenais droši vien ir tas, ka šajā pieredzē bija ļoti, ļoti stabila vientulības skola. Es jutu, ka pasaulē esmu pilnīgi viena.

RL: Bet jūs taču piedalījāties pionieru kolektīvajos rituālos.

Barskova: Jā, bet tas nekā neietekmēja sajūtu, ka esmu viena. Es jutos kā varone. Mamma atteicās mani apgādāt ar pionieru formu. Nav skaidrs, ideoloģisku vai vieglprātīgu apsvērumu pēc. Viņai bija slinkums un bija arī lērums citu darbu. Bet man tā patika, ka visiem bija balts, zils, sarkans. Kaklauts! Karogs! Mamma man vienmēr izsniedza nožēlojamu puķainu jaķeli. Šī neprātīgā skaistuma nebija. Es mēģināju to izlūgties, jo man šķita, ka tas ir ļoti skaisti. Tieši bērnībā. Tagad mēģinu amerikāņu studentiem un kolēģiem paskaidrot, ka piederu pie pēdējās padomju paaudzes. Turklāt interesanti, ka tad, kad tas viss beidzās, es ne mazdrusciņ neskumu. Bērnam psihe mainās ļoti ātri. Taču, kamēr tas viss bija, kaut kādi neiedomājama skaistuma momenti man ļoti patika.

RL: Vai jums pionieru nometnē nešķita, ka vecāki ir jūs nodevuši?

Barskova: Nē. Pirms tam vecāki tieši tāpat sūtīja mani uz bērnudārza vasarnīcu.

RL: Kas ir bērnudārza vasarnīca?

Barskova: Vasarā arī bērnudārzs brauca kaut kur zaļumos. Šo vasaras izbraukumu laikā vecāki ciemos ieradās ļoti reti. Burtiski vienu reizi pa visu vasaru. Bet, ak kungs, uzrāpusies tajā pašā sargtornī... atceros, kā es viņus gaidīju. Tā ir tāda baismīga, fiziska gaidu intensitāte. Pionieru nometnē, pats par sevi saprotams, bija bibliotēka. Es tur pamanījos uzsēsties uz ļeņiniānas – tā bija ļoti plaši pārstāvēta. Lasīju visu iespējamo par Ļeņinu mazotnē. Un man tā patika viņa ģimene! Ļeņina ģimene man izskatījās pēc tādas vietas, kurā nebūtu slikti nokļūt. (Abi smejas.) It īpaši mani valdzināja viņa māsa Oļa. Kādu 9–10 gadu vecumā man šķita, ka būtu labi nākamajā vai iepriekšējā dzīvē – tāda ačgārna reinkarnācija – kļūt par Volodjas Uļjanova māsu. Kaut kādā veidā visa šīs ļoti vēlīnās impērijas draņķīgā draza bija kļuvusi par daļu no visa.

RL: Kas īsti jums šajā ģimenē patika?

Barskova: Runājot par to, vai man nelikās, ka vecāki mani nodevuši... Mums bija ļoti savdabīga ģimene, dažādu iemeslu pēc. Tā bija ne pārāk līksma, un tā bija ne gluži ģimene. Tā nu es deviņu gadu vecumā sev izdomāju Uļjanovu ģimeni, kur visi bija traki līksmi un cits citu dievināja. Šai manai fantāzijai, šķiet, nebija ilgs mūžs, un pēc tam dzīves gaitā tika izdomātas citas ģimenes. Taču atceros, ka jutos ļoti omulīgi, sēžot tajā bibliotēciņā, kur neviena nebija, tikai es un drūma bibliotekāre. Taču tā bija izgudrota miera vieta. Interesanti, ka drīz, astoņdesmit ceturtajā, piektajā, sestajā gadā, viss sāka jukt un brukt un visa šī pasaule pārtapa pelnos, bet es visu laiku atcerējos Jauno dzeržinskieti ar caurumu žogā. Bija caurums, bija lasīšana, bija nebeidzamas sarunas un sajūta, ka pionieru vadītāji un tie pusaudži, kuri bija par mani vecāki, visu laiku nodevās... Tur taču valdīja varens erots! Tur visu laiku, kā man tagad nāk prātā, tika runāts par seksu. Un bez alkohola arī neiztika. Tieši tas, par ko raksta Kononovs un Sorokins, – par impērijas sabrukšanu. Par to, ka viss jau bija ietrupējis. Nebeidzami mazi ģipša Dzeržinski katrā alejiņā, trīs Dzeržinski ēdamzālē – tā bija izdomāta, apdziedāta pasaule.

RL: Dzeržinskis ar airi?

Barskova: Dzeržinskis ar airi, ar tauri – tas ir attīstāms. Dzeržinskis ar moku rīkiem. (Abi smejas.) Kaut kā es tur pamanījos izdzīvot. Dažkārt mēdzu par to domāt. Vienkārši es runāju ar saviem draugiem no labām Pēterburgas un Maskavas ģimenēm, un viņi skatās uz mani ārprāta izbrīnā. Parasti visi ir braukuši uz vasarnīcām, tur bijušas pasakainas vecmāmiņas un vecmāmiņu kaimiņienes, labi ebreju bērni. Bet es nebiju labs ebreju bērns – daudzu apstākļu dēļ.

RL: Es reiz rakstīju eseju par Rīgu un savilku līnijas, kas apzīmēja maršrutus, pa kuriem parasti pārvietojos. Kartē ir absolūti sarkanas vietas, kurās ir ļoti daudz līniju. Ir vietas, kurās vīd retas līnijas, piemēram, maršruti uz slimnīcu, kapsētu. Kā izskatās pilsētas karte no jūsu personiskās pieredzes viedokļa? Lasīdams par jūsu nerunīgajām pastaigām ar tēvu, es nodomāju, ka arī Pēterburga droši vien ir interesanta pastaigām ar atsvešinātu cilvēku.

Barskova: Brīnišķīgi, ka jūs pateicāt vārdu “atsvešināts”, tas ir tāds ļoti labs vārds. Jurijs Konstantinovičs Barskovs nebija mans tēvs. Izrādījās, ka mans tēvs ir cits cilvēks. Un tā ir sagadījies, ka ar cilvēku, kuru es uzskatīju par savu tēti, manas attiecības bija izveidojušās ne tās vienkāršākās. Mēs galīgi nebijām līdzīgi, pilnīgi nemaz. Taču cilvēks viņš bija labs un savādi man pieķēries. (Smejas.) Mēs kaut kā gājām viens otram līdzi. Piemēram, bija šīs pastaigas. Tas ir īpašs žanrs – kad tu ej un nerunā. Mūžā ir bijis tik daudz pastaigu, kad tu lāgā neatceries, kur esi, tāpēc ka visu laiku sarunājies. Savukārt es biju gan ar viņu, gan ar pilsētu, un ar abiem reizē bija gan omulīgi, gan neomulīgi, gan saprotami, gan nesaprotami. Kā to parādījusi manam pārskatam pieejamā pašas dzīve, es pat nojaust nevarēju, kādu kaislību izjūtu pret pilsētu pie Ņevas. Es to nezināju. Lērumam cilvēku, kurus esmu sastapusi, piemīt laimīga iespēja veidot ar pilsētām poligāmas attiecības. Manā pieredzē visi iemīlas Ņujorkā, Ņujorkai ir gandrīz neiespējami pretoties. Nu, vai – ja reiz esam sākuši runāt par ūdeņiem – Brodskis sev no jauna izdomāja Venēciju. Es sev neko neesmu spējusi izdomāt, nevienu jaunu mīlestību. Amersta man ir ar kaut kādas dīvainas dzelzceļa stacijas tiesībām: ja pienāks vilciens, kas zina, varbūt tu aizbrauksi arī uz Pīteru. Luga. (Smejas.) Esmu nokļuvusi Lugā.

RL: Ir vēl tāda stacija, kuras nosaukums ir Dno, Dibens.

Barskova: Es dzīvoju pašā dibenā. (Smejas.) Es ļoti bieži uzturos Ņujorkā, esmu pabijusi apskaužamās pilsētās. Tās ir brīnumskaistas – taču objekta skaistumam, burvībai, vilinājumam diemžēl nav nekā kopīga ar mūsu spēju šo objektu iemīlēt. Un otrs savāds pastaigu komplekss man gadījās ar cilvēku, kuram manā dzīvē izrādījās svarīga loma. Kaut kādā ziņā viņa dēļ tad es arī aizbraucu prom. Jaunībā man gadījās mīlestība. Šis cilvēks bija parīzietis. Es par viņu stāstu tāpēc, ka pirmo reizi mūžā ieraudzīju cilvēku, kurš bija pilnīgi pārņemts ar pilsētu. Viņš bija žurnālists, rakstnieks. Mēs staigājām pa Pīteru, un viņš visu laiku runāja par Parīzi. Mājās viņš ņēma rokās albumu ar Parīzes fotogrāfijām un sāka man par to stāstīt. Un tas man imponēja.

Taču es saprotu jautājumu par to, kā ir ierīkota mana personiskā karte. Man jaunībā bija specifiska karte. Mani vilka uz Černiševska metro staciju, uz Ļiteinija prospektu. Vasaras dārzs, VDK ēka, Marsa laukums. Pāris soļu attālumā bija Muruzi nams, kurā jaunību pavadījis Brodskis ar saviem draugiem. Savukārt namā, kurā pie draugiem dzīvoju es, kā izrādījās, ilgi bija dzīvojis Samuils Maršaks. Namā, kurā esmu uzaugusi, lielu daļu jaunības pavadījuši Hvostenko un Volohonskis. Šī pilsētas daļa bija manas mājas. Un, ja es domāju par to, vai man pasaulē ir mājas, tad tā ir tā Pēterburgas daļa, kurā dzīvoja mani draugi, kurā aizritēja mana jaunība... Tā bija absolūti bezjēdzīga, es neko nedarīju – vazājos apkārt un rakstīju. Un vēl ļoti alkaini sev atklāju sava vecuma cilvēkus. Bērnība un vēlīnā bērnība, neskaitot vienu ļoti svarīgu draudzeni, bija baismi vientulīgs laiks. Bet kādu 17 gadu vecumā pēkšņi uzradās draugi un Pēterburga.

RL: Atgriežoties pie sarunas par Ļeņinu, vārdus “vazāties apkārt” ir izmantojusi Armanda sarakstē ar Krupskaju. Vai nu Krupskaja, vai Armanda rakstīja, ka vispār jau nu vajadzēja vairāk vazāties apkārt. (Smejas.)

Barskova: Taču, pat nepiesaucot Inesi Armandu, jāteic, ka arī mēs esam pārāk maz vazājušies apkārt. Manā Amerikas dzīvē ir daudz pasakas elementu, visīstākā Propa “Pasakas morfoloģija”: es pasniedzu krievu literatūru lieliskā mācību iestādē, man piešķirta iespēja izdomāt jebkādas klases – kādas vien gribēšu. Par to, ko es tur sadomāju, normālās mācību iestādēs būtu izsaukta ātrā palīdzība. Taču līdztekus visiem šiem brīnumiem ir bijusi andele. Ieradās dēmons, ļaunais burvis, un teica, ka dos man to visu, taču pretī ņems laiku – atņems man manu laiku. Laiku, kad vazāties apkārt, laiku, kad neko nedarīt, laiku, kad skatīties uz jūru. Laiku, kurš man diemžēl tam, ko es daru, ir absolūti nepieciešams būvmateriāls. Literatūrai vajag daudz laika, ko nosist, izšķiest. Lūk, tā vairs nav nemaz. Iespējams, arī tādēļ, ka man nav 18, bet 40 gadi un ļoti mainās laika spiediens. Toreiz šķita, ka reiz – kaut kad – pienāks norādītais termiņš, kaut kad vajadzēs kaut ko paveikt, kaut kad ieradīsies parādu piedzinēji, bet šimbrīžam var kāpt tramvajā, braukt līdz galapunktam tāpat vien. Tas pat nav īsti tas, ko Bodlērs vai Benjamins dēvēja par “flanierēšanu”. Tas, kurš flanierē, skatās, viņš ir kārs. Turpretī es savu jaunību daļēji pavadīju vienkārši kā mēnessērdzīgā – un man liekas, tas bija ļoti produktīvi. Mani jaunībā visi uzskatīja par izcilu sliņķi. Minēja par piemēru. Klāstīja, ka, palūk, ar jums, Vovočka un Mašeņka, galīgi nav labi, tomēr mēdz būt arī sliktāk. Un nedod dievs, ka jūs, Mašeņka un Vovočka, varētu kļūt tādi kā Poļina. Es gluži lieliski piecus gadus nostudēju “klasiķos”, līdz pēdējam kursam nedarīdama vispār neko. Un tagad esmu tik neprātīga darbaholiķe. Man visu laiku – kā manā iemīļotajā filmā “Modern Times” – kustas mehānismi, un tie kaut kur rit. Kam tas viss vajadzīgs? Mēnessērdzīgais periods – jā, es pēc tā ilgojos.

RL: Vai esat redzējusi pieminekli, ko Konstantins Simuns uztaisīja Brodskim?

Barskova: Jā!

RL: Man šķita, ka šis piemineklis ir vienkārši brīnišķīga, negaidīta pilsētas zīme. Protams, tas veidots pēc fotogrāfijas, kurā Brodskis pirms aizbraukšanas sēž uz čemodāna. Taču, no otras puses, tā ir pilsēta, kurā tev nav vietas, tava vieta ir čemodāns.

Barskova: Mani interesē pieminekļu tēma – kā jau katru krievu dzejnieku, sākot ar Horāciju. (Smejas.) Taču pieminekļi mani interesē ne tik daudz saistībā ar dzejas amatu, cik saistībā ar to amatu, kas piekopj pārdomas par vēsturi. Vēl vienu Brodska pieminekli, kas man trakoti iepatikās, uztaisījuši asprātīgie lietuvieši. Tā ir šņabja glāzītes ēna. Pat ne glāzīte – bet ēna pie tiltiņa, kur Brodskis un viņa lietuviešu draugi mēdza iedzert. Ja nemaldos, Palangā. Šī pieminekļa pilnīgais bezmiesīgums man trakoti iepatikās. Taču vispār saistībā ar maniem pētījumiem par blokādē dzīvojošās pilsētas vēsturi mani interesē ikvienai impērijai piemītošā vajadzība celt pieminekļus un bezmiesīgo pārvērst miesīgajā. Protams, tas īpaši attiecas uz blokādi, tāpēc ka tur ir tieši bezmiesīgais. Miesa tur ir izzudusi, un turpmākajos 60 gados no tās tika veidots granīts, marmors, zelts. Nebeidzami pieminekļi vārda burtiskā nozīmē. Un tagad, kad atkal tiek runāts... Mani lūdza braukt uz Pēterburgu, lai amerikāņu aspirantiem parādītu, ka šajā pilsētā ir notikusi katastrofa. Bet kā lai to parāda pilsētā, kurai nekādas saistības ar katastrofu vairs nav? Var staigāt un klāstīt: “Skatieties, te ir piemiņas plāksne.” Taču man tas šķiet šausmīgi. Šimbrīžam tas man šķiet pats interesantākais un svarīgākais jautājums: kā atdzīvināt atmiņu?

RL: Mani ļoti saista tukšuma un granīta, proti, blokādes, tēma. Un es biju pārsteigts, kad uzzināju, ka jūs to pētāt. Likās, ka, lasot jūs, nekas par šādu pavērsienu neliecināja. Tomēr tēma iekļaujas mūsu sarunā par to, ko nozīmē saglabāt vēsturi vai vismaz 20. gadsimtu, kurš joprojām nospiež mums plecus.

Barskova: Es pilnīgi piekrītu tam, ka nekas neliecināja. Īstenībā tas ir tāds ļoti savāds stāsts par manu dzīvi. Jo vairāk, vairākus gadus pirms tam, kad ar mani sagadījās pievēršanās Ļeņingradas blokādei, es jau visnotaļ apzinīgā vecumā uzrakstīju dažus dzejoļus par to, ka nevēlos nodarboties ar kolektīvo atmiņu, nevēlos nodarboties ar nesavu atmiņu, nevēlos nodarboties ar to, ar ko nodarbojas citi. Lai katrs nodarbojas ar savu. Tas bija kaut kas līdzīgs manifestam. Un pēkšņi straume mani turp aiznesa. Man blokādes pētīšana ir manas pilsētas pētīšana. Tās ir attiecības ar manu pilsētu, kuras man nācās pārtraukt 20 gadu vecumā.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Janvāris 2019 žurnāla

Līdzīga lasāmviela