Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Redaktora dienasgrāmata
Foto: Kaspars Goba

Inese Zandere

Redaktora dienasgrāmata

Ceļojums uz Austrumiem

05.10. Kādā plašā pilsētā, kalna galā, desmitstāvu blokmājas virsotnē, ir vēl divus stāvus augsta, no betona pagatavota darbnīca, kurā pie izlietnes pielīmēts uzraksts: “Kranom ņe poļzovatsja, bļeģ!” Nelietoju jebkurā gadījumā. Plauktā Kastaņeda divos sējumos un ukraiņu ikonu albums. Nekādu brīdinošu uzrakstu nav; lietoju.

06.10. Šodien kāds vecs, tumši iededzis taksists, braucot moskvičā augšā lejā pa Kijevas ielām, stāstīja par savu meitu, kura lieliski protot un ļoti mīlot vācu valodu, bet jau trešo gadu esot bez darba. “Viņai bija labs darbs, lielas vācu firmas pārstāvniecībā , bet viņa nepīpē, nedzer, neguļ ar viņiem, tādas viņi atlaiž,” tēvs žēlojās. “Divreiz jau bija Vācijā , bet nekas neiznāca, varbūt brauks trešo reizi. Divdesmit deviņi gadi, jāsāk jau domāt, jāsāk domāt!” Nepaguvu pieklājības pēc apvaicāties, vai meita meklē Vācijā darbu, kad tēvs visu paskaidroja: “7. oktobrī viņai bija paredzētas kāzas, bet izrādījās, ka līgavainis ir bezdarbnieks un dzīvoklis nepieder viņam, bet viņa māsai. Meita saka — kam man tāds ir vajadzīgs! Pareizi, vai ne? Viņa sapni redzēja, vai jūs ticat tādām lietām? Sapnī viņai teica: nedari to! Viņa gribēja, lai vīrs samaksā 10 tūkstošus marku modeļu skolai, bet viņš atteicās. Kāpēc man tāds ir vajadzīgs, viņa saka, es dabūšu tādu, kam ir viss. Lai viņš dod man naudu, es izmācīšos, tad viņam visu atdošu! Kas ir Šīfere, es būšu daudz labāka! Man meita ir skaistule, metrs septiņdesmit, svars 55 kilogrami! Tas bezdarbnieks droši vien pēc pāris gadiem viņai liktu strādāt, tāda jau tā vāciešu daba ir, viņi vienmēr grib, lai kāds viņu labā strādātu, pareizi, vai ne?” Starp citu, tiklīdz iekāpu viņa mašīnā viņš man pajautāja: vai jūs esat vāciete? Jāatzīst, ka salīdzinot ar mazajiem ļaunajiem Rietumu “antiglobālistiem”, kuri atgādina jukuša galdnieka izdrāztu pagaļu armiju, šie ļaudis risina nabadzīgo valstu problēmas vistīrākā individuālisma garā. Un, ja viņi lasītu avīzēs ne tikai par to, ka Pugačovas meita atkal šķiras, jo vīrs čečens sievu sit (par to mans taksists kā tēvs bija visai norūpējies), viņi zinātu, ka viņu prezidents domā tieši tāpat kā taksista daiļā meita. Viņš to vakar darījis zināmu kādai — vācu! — avīzei: Ukraina esot izvēlējusies Rietumeiropu, bet “Rietumeiropa nejūt patiesu atbildību par šo sarežģīto procesu” un “tās maciņš paliek aizvērts.” Žēl, nepajautāju, kas tieši bija tas, kurš sapnī uzrunāja taksista meitu un teica viņai: “Nedari to.” Tak jau kāds politologs.

10.10. Jauns Krimas tatārs, kura stūrainajā sejas apveidā manāmas arī uzbeku asinis, ceļ milzīgu daudzdzīvokļu namu Simferopoles nomalē. Tā būs māja Krimas tatāriem. Līdzās atrodas simtiem, iespējams, jau tūkstošiem repatriantu māju, ciems Fontani. Viņš izskatās vairāk pēc uzbeka un bieži saka “bļin”. Viņš lieliski zina, kas ir Rifats Čubarovs, un ka sieva Čubarovam esot latviete. Viņš neizskatās uzkrītoši laimīgs, viņam ir mazi bērni. To lielo māju viņa celtnieku brigāde ceļ par naudu, ko Krimas tatāru deputāts Čubarovs un citi dabūjuši no Ukrainas, nevis Krievijas valdības. Taisnīgums nav nekāds tīrradnis, bet drīzāk saķepis iezis. Ja Pēters Brūveris savā Ulbrokā zinātu, kā es te pašlaik jūtos, viņš apsēstos pie klavierēm un padziedātu kādu Krimas tatāru dziesmu, jo zinātu, ka es to varbūt gribu, bet neprotu.

11.10. Htoniskajai laimei seko kulturāla vilšanās: Krima patiešām ir skaista, sajūta kā Erika Ādamsona dzejolī par lakstīgalu — “nav labi, ka tik saldā balsī/ ar mani sarunājas Dievs”. Zem loga Čehova namiņš, aiz muguras Puškina rotonda un Šaļapina klints. Ir cinismam, kur izvērsties. Es arī izvēršos: ar acīm izvēlos kādu mazu akmentiņu Gurzufas piekrastē, kur nez cik reižu dienā brīnišķīgi dzied gailis un vienīgie peldē­tāji ir četri latvieši (pa lielu gabalu dzirdu, kā sieviete sauc: vai jau jāiet ārā?) — un nosaucu to par Zanderes akmeni. Tomēr Dievam atļauju neprasu — sadomās vēl un iedos man akmens vietā mersedesu. Līcī enerģiski spiedz Arteka bērni, kurus vizina divās motorlaivās — acumirklī atceros drauga lūgumu: pasveicini Arteku no Normunda Naumaņa un Jura Rubeņa! Un izpildu to.

Raksts no Oktobris, 2000 žurnāla