Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Sadzīves atkritumi
Vidapress
Dzīves ziņa

Svens Kuzmins

Sadzīves atkritumi

Kopš pagalmā uzradās atkritumu šķirošanas konteineri, mūsu sētniece gluži vai atplauka. Arī pirms tam viņa bija enerģiska, šī kundzīte ar mazajām, šaudīgajām ačtelēm. Taču viņas funkcijas vecajā Rīgas īres namā bija drīzāk ceremoniālas. Ielu viņa sen vairs neslaucīja un trepju telpu nemazgāja – tur bija apkopēji. Īrnieku bērni, cik nu to bija, gandrīz visi gāja Montesori skolās, tāpēc trenkāt tos ar slotu pa pagalmu nebija nekādas vajadzības. Vienīgie trenkājamie bija pārītis vietējo mednieku-vācēju, kuri izķidāja no miskastēm visas ēdamās, dzeramās, pīpējamās un citādi noderīgās lietas. Taču viņi uzdarbojās agros rītos un vēlos vakaros, kamēr sētniece gulēja savā majordomadzīvoklī. Ziemā viņa vēl paretam nošķūrēja sniegu, bet vasarā tikai bezrūpīgi slāja apkārt salmu platmalē un baltā tamborētā šallē, uzlūkodama mūs visus kā veca muižniece.
Bet tad atbrauca vīri kombinezonos un līdzās parastajiem atkritumu konteineriem uzstādīja trīs jaunus, katru savā krāsā. Zaļais, viņi paskaidroja, domāts stiklam, zilais – papīram, dzeltenais – visādiem plastikāta mēsliem. Sētniece to visu uzklausīja ar veselīgu skepsi un kādu laiku par jauno kārtību nelikās ne zinis. Mēs turpinājām mest savas drazas krāsainajās tvertnēs. Vācēji turpināja vākt. Viņu izpratne par atkritumu šķirošanu sakņojās daudz senākā pieredzē. Vienreiz, vēl pirms krāsainajiem konteineriem, es, steigdamies uz kaut kādu sapulci, līdz ar atkritumu maisu nejauši ielidināju miskastē mapi ar papīriem. Tie nebija nekādi svarīgie papīri, vismaz ne no juridiskā viedokļa – ne līgumi, ne statūti, ne pieņemšanas-nodošanas akti. Taču tajos atradās vēstules no cilvēkiem, kuri nevienu vēstuli diemžēl nekad vairs neuzrakstīs. Pusceļā attapis, ko esmu izdarījis, es nekavējoties skrēju atpakaļ.
Tikmēr vācēji savā ikrīta apgaitā bija nonākuši līdz mūsu pagalmam un uzsākuši miskastes revīziju. Turpat blakus viņi bija uzklājuši kaut ko līdzīgu piknikam – gatavu kluso dabu ar pusizēstām konservbundžām, visvisādiem maisiņiem un plastmasas pudelēm. Viens no vācējiem, apaļās brillītēs un ādas mētelī, apbrīnojami līdzīgs Džonam Lenonam, rūpīgi pārmeklēja kādas norakstītas žaketes kabatas. Viņa kolēģis, mazs, mollīgs tips strīpainā desantnieka kreklā un bikšturos, nesteidzoties ēda šproti.
– Atvainojiet, kungi, – teicu, iespraucies starp viņiem, – man te šis tas jāpaņem.
– Eu, eu, eu, – Lenons iebļāvās, – kas vēl nebūs?!
– Jā, tā tās lietas nenotiek, vecīt, – strīpainais mazliet draudzīgāk piebalsoja.
Centos džentlmeņiem paskaidrot, ka šī ir mana miskaste. Tā bija gaužām neveiksmīga vārdu izvēle. Lenons nostājās cīņas stājā.
– Kopš kura, es gribētu zināt, laika šī ir tava miskaste?
Strīpainais vēl deva mieram pēdējo iespēju.
– Saproti, – viņš teica, – mums jau nav žēl, bet te visa teritorija ir sadalīta.
Bija jāliek lietā pamatīga diplomātija, lai vācējiem iegalvotu, ka neko citu kā “vienu nejauši izmestu priekšmetu” man nevajag. Vīri piekāpās. Es ielūkojos konteinerā. No izārdīto maisu kaudzēm vēdīja apdullinoša smaka. Vācēji pie tās bija pieraduši un droši vien uzjautrinājās par maniem vaibstiem. Ko lai saka, man nebija pieredzes šai dzīves jomā – atkritumu konteinerā biju līdis tikai vienreiz mūžā, bērnībā, kad izklaidības pēc biju iemetis tajā dzīvokļa atslēgas. Taču toreiz konteiners bija tukšs un man tajā bija jāierāpjas visā augumā, kā baseinā, un vēl jāslēpjas zem vāka brīdī, kad garām gāja kaimiņpuiku vecāki. Tagad es rakos un rakos, pārkrāmēju nenosakāmas izcelsmes šķidrumos izmērcētos maisus, taču vēstules kā neatradu, tā neatradu.
– Ē, bet ko tu īsti meklē? – strīpainais painteresējās.
– Neko īpašu, šādus tādus papīrus.
– Kurus papīrus? Šos? – viņš norādīja uz pirmā stāva palodzi. Uz manām vēstulēm gluži kā notis partitūrā gulēja glīti sarindotas šprotes.
Bet laika gaitā sētniece pārņēma atkritumu monopolu, un vācēji kaut kur pazuda. Viņa bija atradusi jaunu aicinājumu – gādāt, lai nama iemītnieki atkritumus šķirotu pareizi. Un, kā jau cilvēks ar misijas apziņu, viņa uztvēra to gan kā brīnišķīgu sūtību, gan kā smagu nastu. Sākumā sētniece tikai pavirši ielūkojās plastmasā, lai pārliecinātos, ka visi krējuma un jogurta trauciņi ir kārtīgi izskaloti. Tos, kuros bija aizķērušās ēdienu atliekas, viņa nesa uz mājām, rūpīgi izmazgāja, izžāvēja un atgādāja atpakaļ. Pēc kāda laika viņa ķērās klāt arī stikla konteineram, kurš vienmēr smakoja pēc alus brūža, – vilka ārā pudeles un burkas, lai noskrūvētu korķīšus. Tad no tā sauktajiem sadzīves atkritumiem neslinkojot izšķiroja visu, kam īstā vieta bija citas krāsas tvertnē, un vajadzības gadījumā nesa uz mājām mazgāt. Un, protams, vienmēr pārliecinājās, ka papīrs un kartons ir labi sapresēts.

No dienas dienā es vēroju uzcītīgo sētnieci. Mēģināju sev iestāstīt, ka varbūt tā arī vajag darīt. Varbūt tā ir normāla, mūsdienīga prakse un atkritumu šķirošana nemaz nav tik vienkārša, kā biju visādās skandināvijās un lielbritānijās saskatījies. Sāku rūpīgāk ielūkoties citu namu pagalmos cerībā vismaz vienā no tiem ieraudzīt ko līdzīgu un nez kāpēc bieži atcerējos bērnībā dzirdēto padomju mītu, ka Vācijā ielas mazgājot ar šampūnu. Taču nekur citur kā vien pie mums šāds pedantisms nebija novērojams. Kaut kādā ziņā pat jutos lepns. Ja vien pasaulē eksistētu speciāla prēmija par tīrākajiem atkritumiem, mēs būtu vieni no pirmajiem, kas to saņemtu, un tas būtu tikai sētnieces nopelns!

Vienīgā problēma bija tāda, ka citi iemītnieki pret šo misiju neizturējās tikpat nopietni – turpināja mest plastmasu kompostā, stiklu papīros utt. Lai to apkarotu, sētniece sāka regulāras dežūras pie miskastēm. Tagad viņa pie tām stāvēja caurām dienām, no vasaras svelmes slēpdamās zem savas elegantās platmales. Reiz, kā jau daždien, es pienācu pie šķirošanas punkta un sāku krāmēt savas drazas atbilstošajās tvertnēs. Sētniece mani apturēja pie plastmasām un lika uzrādīt maisa saturu. Es pavēru to vaļā, gluži kā lidostā. Dažus trauciņus viņa uzreiz nolika malā kā šķirošanai nederīgus, bet, uzgājusi pavirši izskalotu krējuma burku, veltīja man tik nogurušu skatienu, ka vai karsts pār kauliem pārskrēja.
– Ak Dievs, – viņa noelsās, ielikdama to kabatā, – kā man apnicis pēc jums to visu mazgāt!
Šīs pārbaudes ļoti interesanti iedarbojās uz apziņu. Reizēs, kad sētnieces uzraudzībā pa vienai vien metu ārā atkorķotās pudeles, mācās virsū sirdsapziņas pārmetumi par to, ka varbūt pārāk daudz dzeru. Reiz es nonesu lejā kartona kasti ar veciem žurnāliem un visu revīzijas laiku pie sevis atkārtoju – kaut nu neliktu vilkt ārā skavas! Kaut nu neliktu vilkt ārā skavas! Pat tad, kad atteicos mest ārā kasti, lai vēlāk sakrāmētu tajā citus papīrus, viņa to pagrozīja rokās, nopētīja no visām pusēm un atdeva tikai tad, kad bija izteikusi verdiktu:
– Jā, varat ņemt. Tā ir laba kaste.
Taču visbriesmīgākie bija sadzīves atkritumi. Nekad iepriekš nebiju aizdomājies, cik šī sfēra ir intīma. Katrs izmests maiss glabāja svaigas liecības par tā īpašniekiem, veselu katalogu ar neglaimojošām, varbūt pat inkriminējošām detaļām. Sētnieci tas, protams, neuztrauca. Reiz, kad metu ārā vienu šādu maisu, viņa pat nevis palūdza, bet pavēlēja:
– Atstājiet! Es pati pārbaudīšu.
Tas nu bija solis par tālu. Varbūt, ja šķirojamo atkritumu pāršķirotājiem, darbā stājoties, būtu jāsniedz kas līdzīgs Hipokrata zvērestam, šāda rakņāšanās privātās dzīves aizkulišu pūstošajos rekvizītos būtu ciešama. Sētniece nekādus zvērestus nebija devusi, toties katru izsmēķi, prezervatīvu vai zāļu iepakojumu, ja vien vēlētos, varētu ierakstīt speciālā uzskaites grāmatā. Skaidrs, ka neko tamlīdzīgu viņa nedarīja, taču neērtības sajūta no tā nemazinājās. Tieši otrādi, es jutos kā žurka zem mikroskopa. Turpmāk, pirms nesu ārā miskasti, vienmēr ielūkojos pagalmā un nogaidīju, līdz figūra baltajā šallē būs pazudusi, – tikai tad zagšus atbrīvojos no maisiem. Aizvien biežāk to darīju naktīs. Vienreiz, ieraudzījis viņu tuvojamies, pat ieskrēju kāpņutelpā un ienesu atkritumus atpakaļ dzīvoklī. Un gandrīz katru reizi, slēpdamies no godprātīgās sētnieces, atcerējos Lenonu un strīpaino. Kaut kādā ziņā sētniece bija padarījusi mani par vienu no viņiem. Bet varbūt es vienmēr tāds esmu bijis.

Raksts no Novembris 2019 žurnāla

Līdzīga lasāmviela