Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Personisks stāsts

Reičela Kaska

Rupjības laikmets

Ko nozīmē būt laipnam pasaules kārtības beigu sākuma laikmetā

Nevajag kļūt rupjam, – es saku vīrietim ļaužu pārpildītajā zālē pie pasu kontroles sektora. Tajā drūzmējas cilvēki, un viņa pienākums ir nosūtīt katru uz pareizās rindas galu. Es jau labu laiku vēroju, kā viņš uz visiem kliedz. Es vēroju neirotisko neatlaidību, ar kādu viņš izraugās burzmā atsevišķus cilvēkus un viņiem piesienas. – Nevajag kļūt rupjam, – es saku.

Viņš strauji pagriež galvu uz manu pusi.

Nē, jūs esat rupja, – viņš atcērt. – Jūs pati esat rupja.

Tā ir lidosta, tranzīta punkts. Te nonāk visdažādākie cilvēki – dažādu vecumu, rasu un tautību cilvēki atšķirīgās dzīves situācijās. Šajā muitas un pasu kontroles zālē pārstāvēti tik daudzi un dažādi dzīvesveidi, ka liekas – te neizdotos vienoties par kādu kopīgu variantu. Vai tas nozīmē, ka tam, kas šeit notiek, patiesībā nav nekādas nozīmes?

Nē, neesmu, – es atbildu.

Esat gan, – viņš saka. – Jūs esat rupja.

Vīrietis ir ģērbies uniformā, tiesa gan – ne sevišķi iespaidīgā; tas ir balts sintētiska auduma krekls ar īsām piedurknēm, melnas sintētiska auduma bikses un lēta kaklasaite ar lidostas logo. Viņa ietērps neatšķiras no tā, kas varētu būt mugurā autobusa vadītājam vai automašīnu nomas darbiniekam – cilvēkam, kuram nav piešķirta nekāda būtiska vara, bet kurš spiests būt pastāvīgā kontaktā ar plašāku sabiedrību, cilvēkam, kuram personība vienlaikus nozīmē visu un nenozīmē neko. Viņš ir dusmīgs. Viņa seja ir pietvīkusi un tās izteiksme – nepatīkama. Viņš skatās uz mani ar pretīgumu – mani, 48 gadus vecu sievieti, kura ceļo viena, sievieti, kuras ārienē neapšaubāmi saskatāmas zināmas viņas privileģētās dzīves pazīmes. Pēc viņa domām, pieklājības normas esmu pārkāpusi es, nevis viņš. Pēc viņa domām, bija rupji pārmest viņam rupjību.

Sabiedriskās normas bijušas un paliek nerakstītas, un mani vienmēr interesējis, kādā mērā šis fakts apgrūtina centienus noskaidrot patiesību. Patiesība ārēji bieži atgādina draudus sabiedriskajām uzvedības normām; šajā ziņā tā ir līdzīga rupjībai. Kad cilvēki par kaut ko pasaka taisnību, viņi var sajust atvieglojumu, ko sagādā atbrīvošanās no izlikšanās, un šī sajūta, iespējams, ir līdzīga tai, ko sniedz rupjības pateikšana. No tā varētu secināt, ka patiesību var noturēt par rupjību vai rupjību – par patiesību. Var gadīties, ka, vienīgi aplūkojot vienas un otras sekas, iespējams noteikt, kura tad īsti bija kura.

Rinda virzās uz priekšu. Es nonāku pie pasu kontroles, izeju caur to, un vīrietis paliek man aiz muguras.



Vēlāk, stāstot par šo incidentu, es sastopos ar zināmām grūtībām. Teiksim, es pieķeru sevi izceļam vīrieša neglīto ārieni, lai pierādītu, cik nepatīkama ir viņa personība. Es meklēju atmiņā konkrētu piemēru, kad šis cilvēks ar savu uzvedību kādu nokaitināja vai aizvainoja, taču varu pierādīt vienīgi to, ka viņš aizskāra mani. Citudien pasu kontroles zālē droši vien sastopams visnotaļ pieklājīgs darbinieks, kurš regulē pūli, palīdzot veciem cilvēkiem, atvainojoties par drūzmu un izpalīdzīgi skaidrojot procedūru cilvēkiem ar vājām angļu valodas zināšanām, – kāds, kurš dotu labu vielu stāstam par to, kā visu cerību pamatā ir vienīgi individualitāte.

Atstāstot šo notikumu, es mēģinu pamatot savas bažas, ka pret cilvēkiem, kuri mēģina iebraukt manā zemē, Lielbritānijā, vēršas ar diskriminācijas un iebiedēšanas taktiku. Daudzi šādas bažas neizjūt. Viņu izpratnē mans stāsts pierāda tikai vienu – proti, ka man reiz lidostā gadījies sastapt nepieklājīgu cilvēku. Iespējams, ka es, pati to negribot, lieku viņiem pat sajust žēlumu pret šo vīrieti. Man, notikuma atstāstītājai, būtu jāpierāda, ka es pati šādos apstākļos būtu izturējusies labāk. Konkrētajā situācijā es tikai izteicu viņam pārmetumu. Es viņu vēl vairāk nokaitināju; pilnīgi iespējams, ka viņš pēc tam izgāza dusmas uz nākamo rindā stāvētāju. Un piedevām vēl es pati atzīstu, ka viņš man pārmeta tieši to pašu pārkāpumu – rupjību. Jebkurš mana atstāsta klausītājs šajā brīdī pārstās domāt par rupjību kā morālu problēmu un pievērsīsies manai personībai. Es esmu iedragājusi pati savu kā stāstnieces autoritāti. Varbūt vainīga biju es pati? Iekļaujot atstāstā šo detaļu – kaut arī tā tiešām ir patiesa –, es piedāvāju šim cilvēkam tribīni, no kuras paust savu viedokli. Rakstot es parasti ļauju, lai patiesība aizstāv sevi pati. Šajā gadījumā es neesmu droša, vai tā ir spējīga par sevi parūpēties.

Visu minēto iemeslu dēļ šī notikuma atstāsts neatstāj uz klausītājiem cerēto iespaidu. Kāpēc es pie šī stāsta atkal un atkal atgriežos, ja reiz tas nevienam neko nepierāda? Atbilde ir tāda, ka es to nesaprotu. Es šo stāstu nesaprotu, un man ir sajūta, ka tas, ko es tajā nesaprotu – patiesībā arī pats fakts, ka es to nesaprotu –, ir kaut kas ļoti svarīgs.



Cita diena, cita lidosta. Šoreiz situācija ir skaidrāka: mana valsts nesen nobalsojusi par izstāšanos no Eiropas Savienības, un nekontrolēta rupjība plosās ik uz soļa. Cilvēki cits pret citu izturas ar nicinājumu, ko pat nepūlas slēpt. Cilvēki formas tērpos – lidostas darbinieki – savu viltus varu izmanto nepierasti nejaukos veidos, bet mēs, pārējie, tikmēr skatāmies cits uz citu ar aizdomām, īsti nezinot, ko gaidīt no šīs jaunās, neplānotās realitātes, un klusībā minot, pie kuras puses pieder blakusstāvētājs. Jau sākušās runas par to, ka šī situācija dzimusi no naida, bet man šķiet – ja tā ir taisnība, tad šis naids ir pašiem pret sevi.

Uniformā ģērbtā sieviete drošības kontrolē citu pēc citas krauj pelēkās plastmasas paplātes uz slīdošās lentes ar tādu blīkšķi, ka tas gribot negribot jāuztver kā prasība, lai viņai pievērš uzmanību. Sieviete katrā izdevīgā brīdī liek skaidri saprast, ka atmetusi jebkādus mēģinājumus turēt sevi grožos: viņas patiesā daba izrāvusies brīvībā – kā zvērs, kas izlauzies no krātiņa. Viņa uzklūp pēc kārtas visiem, kas stāv šajā rindā, neizlaižot nevienu pašu, vienlaikus šķietami nevēršoties ne pie viena atsevišķi; mēs vairs neesam indivīdi, mēs esam ganāmpulks, kas pacieš lopu dzinēja pātagu – galvu nodūruši, klusējot. Sieviete izskatās neveselīgi; viņas seju klāj sāpīga izskata sarkani izsitumi, bet izplūdušais baltais ķermenis teju lokās pats savā dusmu lēkmē, it kā vēlētos vienīgi izlauzties pats no saviem rāmjiem – aizbēgt pats no sevis kaut kādā pēdējā brutalitātes aktā.

Rindā man priekšā stāv melnādaina sieviete ar koptu ārieni. Viņa ceļo kopā ar bērnu, glītu meitenīti, kuras mati sapīti kārtīgās bizītēs. Viņa uz savas paplātes uzlikusi divus lielus caurspīdīgus maisiņus ar kosmētiku un krēmiem, taču tas, kā izrādās, laikam nav atļauts. Uniformā iespīlētā sieviete aptur rindu un lēni, uzsvērti paceļ gaisā abus maisiņus, stingri raugoties uz to īpašnieci.

Ko tas nozīmē? – viņa noprasa. – Kā tas būtu jāsaprot?

Sieviete paskaidro, ka viņas ceļo divatā, tāpēc viņa domājusi, ka drīkst ņemt divus maisiņus. Viņas balss ir mierīga un pieklājīga. Meitenīte platām acīm, nemirkšķinot veras sev tieši priekšā.

Jūs domājāt nepareizi, – paziņo sieviete uniformā. Situācija viņai nepārprotami sagādā šausminošu baudu. Ir skaidrs, ka viņa gaidījusi izdevību iecirst kādā savus nagus un nu beidzot atradusi piemērotu upuri.

– Tas nu jums neizdosies, – viņa saka, vaikstoties un purinot galvu. – No kurienes tādiem kā jūs rodas šādas idejas?

Mēs, pārējie, noskatāmies, kā viņa liek sievietei iztukšot maisiņus un izlemt, kuras no kārbiņām un pudelītēm mest projām. Tās lielākoties ir jaunas un izskatās dārgas. Citā situācijā varētu likties, ka šī aromātiskā sievišķība zobojas par to, cik neglīta ir tā, kura, rokas uz krūtīm sakrustojusi, ar ņirdzīgu izteiksmi sejā uzrauga iznīcināšanas procesu. Otras sievietes slaidie pirksti ar lakotiem nagiem viegli trīc, kad viņa mēģina tikt galā ar visām šīm kārbiņām un trauciņiem. Ik pa brīdim viņai kaut kas izkrīt no rokām; viņas galva ir noliekta, zobi košļā apakšlūpu. Uniformā ģērbtās sievietes nepārtrauktie komentāri par notiekošo ir tik nepatīkami, ka es saprotu: šis varas un vienlaicīgi bezspēcības apziņas sajaukums viņai gandrīz laupījis saprātu. Neviens neiejaucas. Es viņu neinformēju, ka nevajag būt tik rupjai. Tā vietā – kā tas ar mani pēdējā laikā gadās arvien biežāk – es prātoju, ko tādā situācijā būtu darījis Jēzus.

Mans ceļabiedrs – gleznotājs – ir pieklājīgākais cilvēks, kādu es pazīstu, bet esmu ievērojusi, ka viņš nemēdz mesties cīņā, lai aizstāvētu citus. Viņam ļoti nepatīk konflikti. Kad rindā pienāk mūsu kārta, uniformā ģērbtā sieviete stingi veras uz caurspīdīgo maisiņu, ko viņš nolicis uz paplātes. Tajā saliktas viņa krāsu tūbiņas. Tās lietojot saņurcītas un notraipītas, un krāsu ir tik daudz, ka noslēdzamo maisiņu nav iespējams aiztaisīt. Sieviete sakrusto rokas.

Kas tas tāds? – viņa noprasa.

– Tās ir krāsas, – viņš atbild.

Jūs tās nevarat ņemt lidmašīnā, – viņa saka.

– Kāpēc ne? – viņš pieklājīgi atjautā.

– Maisiņam augšpusē jāiet ciet, – viņa atbild. – Lūk, kāpēc.

– Bet krāsas man vajadzīgas, lai gleznotu, – viņš iebilst.

– Jūs nevarat tās ņemt līdzi, – viņa atkārto.

Viņš klusējot raugās sievietei sejā – skatās tieši viņai acīs. Viņš stāv pilnīgi klusi un nekustīgi. Šis skatiens turpinās krietni ilgi. Viņas acis ir mazas, blāvi zilas un bezspēcīgas – es tās pirms tam nebiju ievērojusi. Mans draugs nemirkšķina acis un nenovēršas, un sieviete ir spiesta atbildēt uz viņa skatienu; sekundes rit, un viņas acis ieplešas un saspringst. Šo sekunžu laikā šķiet, it kā no viņas tiktu nolobīta viena kārta pēc otras. Viņa tiek vienkāršota, sakārtota – ar to, ka uz viņu vērsts tiešs skatiens. Viņš velta viņai visu savu uzmanību, un es vēroju, kā manu acu priekšā norisinās dīvaina pārvērtība. Beidzot mans draugs ierunājas.

– Ko jūs man ieteiktu darīt? – viņš jautā, ļoti mierīgi.

– Vai zināt, ser, – viņa saka, – ja jūs ceļojat kopā ar šo dāmu, varbūt viņas maisiņā atradīsies brīva vieta.

Neviens no viņiem abiem uz mani nepaskatās; viņi vēl joprojām raugās viens otram acīs.

– Vai tas jums būtu pieņemami? – viņa vaicā.

– Jā, – viņš atbild, – neredzu, kāpēc tā nevarētu.

Es pasniedzu savu maisiņu, un sieviete pati pārliek krāsas no viena maisiņa otrā. Viņas rokām nav viegli to paveikt uzmanīgi un precīzi – tas prasa daudz laika. Pēdīgi viņa aiztaisa maisiņu un saudzīgi novieto to atpakaļ uz paplātes.

– Vai tā būs labi, ser? – viņa jautā.

Tagad, kad mans draugs izcīnījis šo uzvaru, es gribu, lai viņš to izmanto un nokaunina šo sievieti – ne tikai par pirmītējo izturēšanos pret melnādaino sievieti, bet par visu to nepareizo, ko viņas izturēšanās pārstāv, arī par faktu, ka būt vīrietim ir drošāk un tā bijis vienmēr. Viņš sievietei neko nepārmet. Viņš viņai pieklājīgi uzsmaida.

– Liels paldies, – viņš saka.

– Būtu žēl, ja krāsas nāktos izmest, vai ne? – viņa saka.

– Jā, būtu gan, – viņš atbild. – Paldies par palīdzību.

– Jaukas brīvdienas, ser, – viņa saka.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Maijs 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela