Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Vēsture

Ilmārs Šlāpins

Grāla bruņinieks no Mellužiem

Rihards Rudzītis un Latvijas kultūras vēstures mazāk zināmās lappuses
Rihards Rudzītis, E. Brencēna zīmējums


Ak, kādas vētras, kāds nemiers reiz plosīja, dragāja mani,

Tūkstoškārt grūtā šī balss lauzās caur mani kā šķēps:

Iznīkt? Izģint no pasaules? Nejust nekā vairs no sevis?

Nāve kas, dzīves šīs tērps? Maldi un izsmiekls viss?

Rihards Rudzītis, “Būtības slāpēs”, 1922


Ir 1934. gada 29. marts. Agrs rīts Ziemeļindijā, Kulu ielejā, Nagaras ciematā. Pastnieks pieklauvē pie divstāvu koka mājas durvīm, uzmodinot kalpotāju, kam nodod steidzamu telegrammu. Tā adresēta Helēnai Rērihai. Viņa jau kādu laiku ir nomodā, lasa un raksta. Telegrammā ir skumja vēsts: Rīgā miris Fēlikss Lūkins, ārsts homeopāts un iridodiagnostikas entuziasts, Latvijas Rēriha biedrības vadītājs. Bet māja, kurā jau vairākus gadus mitinās Rērihu ģimene, ir institūts Urusvati, centrs sazarotai starptautiskai kustībai, kas nodarbojas ar dzīvās ētikas mācības izplatīšanu. Latvijas darbinieka zaudējums ir smags trieciens visai kustībai, jo centri ASV un Francijā piedzīvo finansiālas un organizatoriskas grūtības, ir arī sarežģījumi ar personālijām. Turpretī Rīgas centrs ir viens no cerīgākajiem un darboties spējīgākajiem, un tieši uz turieni Rērihi bija plānojuši pārcelt svarīgu izdevējdarbības daļu.

Tobrīd Nikolajs Rērihs ar dēlu Juriju atrodas ceļā. Februāra sākumā viņi ar kuģi bija devušies uz Parīzi, lai gatavotos 17 mēnešus ilgai ekspedīcijai uz Austrumāziju – pēc ASV Lauksaimniecības ministrijas lūguma Mandžūrijā vākt tādu augu sēklas, kas spētu aizkavēt smilšu izraisītu eroziju un tuksnešu veidošanos. Pastāv hipotēze, ka Rērihi ekspedīcijā nodarbojās arī ar spiegošanu vai politisku uzdevumu veikšanu, turklāt viņu misija sakrita ar lielvalstu interesi par procesiem, kas tobrīd notika Ķīnā un Mongolijā. Nikolajs Rērihs joprojām cerēja, ka šo zemju atmodu ir iespējams izmantot jaunai panmongoliskai kustībai, kas savienotu kreisās idejas ar Kālačakras tekstos atrodamo pravietojumu par Pēdējo kauju ar ļaunajiem spēkiem.

Helēna Rēriha viņiem pastāvīgi sūta vēstules, pārstāstot jaunumus no avīzēm un saņemtajām vēstulēm no visas pasaules; viņa izklausās visai informēta par notiekošo un daudz lieto anglicismus: mesadži, kvoteišensi, pruvsi. Tā vien šķiet, ka sava laika informācijas tehnoloģiju vilnī viņa jutās kā zivs ūdenī. 29. martā viņa raksta Nikolajam un Jurijam Rērihiem:

Dārgie mani Pasik un Juhančik, šorīt pienāca skumja telegramma par mūsu mīļā, neaizvietojamā Fēliksa Denisoviča nāvi. Milzīgs zaudējums Latvijas biedrībai. Savā pēdējā vēstulē, jūtot drīzo aiziešanu, viņš rakstīja, ka viņam esot vietnieks, kāds Stūre, bet bez sīkākām detaļām par viņu.

Līdztekus plašajai sarakstei Helēna Rēriha šajā laikā turpina tulkot Helēnas Blavatskas apjomīgo “Slepeno doktrīnu”, kas iznāca angļu valodā jau 1888. gadā, bet krieviski aizvien vēl nebija pilnībā iztulkota. Taču galvenais Rērihas darbs bija dzīvās ētikas grāmatu sastādīšana, kas notika ar automātiskās rakstības metodi, atrodoties parapsihiskā kontaktā ar Moriju, vienu no cilvēces garīgajiem skolotājiem jeb mahatmām, kuru viņa bija sastapusi jaunības vīzijās. Pamazām nostiprinot šo kontaktu, saikne bija kļuvusi regulāra un rezultējās mistiski saņemtajos tekstos, kas, apstrādāti un sakārtoti, secīgi tika publicēti 13 grāmatās: tās tika izdotas Parīzē, Urgā un Rīgā no 1924. līdz 1937. gadam. Pēdējo, 1947. gadā pabeigto manuskriptu izdeva tikai 90. gadu sākumā.

Pirmajās dzīvās ētikas grāmatās jūtama Nikolaja Rēriha poētiskā valoda un stils, taču ar laiku šo darbu pārņēma Helēna. Viņa pati gan noliedza, ka izmantojusi automātiskās rakstības metodi, nereti minot, ka vēstījumus un atbildes uz jautājumiem ir “gaišdzirdējusi”. Jebkurā gadījumā interesantāki par pašām grāmatām ir pilnie, neapstrādātie viņas “sarunu” pieraksti, kas izdoti tikai 21. gadsimta sākumā.1 Šajās sarunās Morija, dēvēts arī par Valdnieku, sniedz ne tikai aforistiskus vēstījumus par pasaules uzbūvi, cilvēka gara darbību un paņēmieniem tā attīstībai, bet arī padomus par mācības izplatīšanu, kontaktiem ar “darbiniekiem” pasaulē, kustības organizēšanu, politisku un finansiālu sakaru veidošanu. Atrodamas arī atsauces uz konkrētu cilvēku rīcību, motivāciju, veselību, dažkārt tiek doti praktiski ieteikumi, kur un kā atrast ārstnieciskos augus. Šajos pierakstos un bieži vien arī vēstulēs cilvēku vārdi tikuši šifrēti, atstājot tikai pirmos burtus vai izmantojot garīgos vārdus un iesaukas. Helēna Rēriha tajās figurē kā Urusvati vai Svati, Nikolajs Rērihs – kā Fujama vai Dordže. Vecākais dēls Jurijs tiek saukts par Udraju, Tamerlānu, Timuru, dažkārt par “pumu” un “pieradināto burkšķi”. Jaunākajam dēlam Svjatoslavam dots vārds Ļumou, kas nozīmējot “trīskārt piesauktā laime”. Šādi vārdi bija doti arī nozīmīgākajiem amerikāņu draugiem: franču izdevējs Škļavers tika dēvēts par Lepeti (le petit – fr. Mazais). Politiķiem konspiratīvos nolūkos piešķīra dažādas iesaukas: padomju sūtnis Parīzē Krasins ir Bīskaps; padomju diplomāts Berlīnē Astahovs, kurš atbildēja par austrumvalstīm, ir Tante Ganza; padomju ārlietu ministrs Čičerins – Čemberss; Lunačarskis – Lorme; Staļins – Krepiševs. Ne Fēliksam Lūkinam, kurš ar Rērihu satikās Parīzē 1930. gadā, ne kādam citam no Latvijas biedrības locekļiem šādu iesauku nebija. Taču arī viņi tiek minēti gan sarunās, gan vēstulēs.

Pirmā vēstule Lūkinam no Nagaras ceļo jau 1930. gada Ziemassvētkos. Rēriha apsveic viņu ar Latvijas biedrības izveidošanu un darbības programmas sastādīšanu. 1934. gada janvārī Helēna Rēriha vēstulē Lūkinam priecājas par Latvijā ierīkoto maizes ceptuvi, kurā maize tiek cepta, paralēli lasot mācības tekstus. Rēriha uztraucas par Lūkina veselību un drudzi (“ugunīgo sasprindzinājumu”), iesaka lietot muskusu un sodu, ko pati regulāri lietojot, brīdina, ka ar karstumu jābūt uzmanīgam, jo varot izcelties ugunsgrēks vairākos centros vienlaicīgi. Viņa pati šādus ugunsgrēkus esot pārcietusi divas reizes; pirmais bijis tik mokošs, ka viņa izdzīvojusi tikai ar Valdnieka palīdzību. Taču par šiem sasprindzinājumiem esot jābūt pateicīgam, jo tie palīdzot nonākt nākamajā smalkuma pakāpē. Nobeigumā viņa piebilst:

Sargiet sevi, Fēliks Denisovič, tādi cilvēki kā jūs ir neaizvietojami, jo kur gan iespējams atrast ārstu, kas apvieno divas ārstniecības metodes – garīgo un fizisko?

23. martā vēstulē Fēliksam Lūkinam vēlreiz par muskusu:

Zinu, ka jums nepatīk muskuss, taču tieši šis līdzeklis ir neaizstājams uguns izpausmju gadījumos. Tā norāda Valdnieks. Tas ir psihiskās enerģijas nosēdums, kas vienīgais mūs sargā cīņā ar slimībām un uguns parādībām. Uzrakstiet vai sūtiet telegrammu, un mēs nekavējoties to izsūtīsim. Tāpat varam nosūtīt jogisko pulverīti, ko arī devis Valdnieks, arī tā sastāvā ir muskuss. Nenogurdināšu jūs ar garu vēstuli. Sūtu jums vissirsnīgākās domas un psihiskā spēka impulsus ātrākai veselības atjaunošanai. Valdnieka stari jūs sargā. Saudzējiet sevi.

28. martā Fēlikss Lūkins, kurš jau gadu mocījies ar tuberkulozi un bija saaukstējies, braucot uz mātes bērēm, nomirst. Tās dienas notikumus detalizēti apraksta viens no aktīvākajiem Rēriha biedrības locekļiem dzejnieks Rihards Rudzītis savā dienasgrāmatā.2 Ap vienpadsmitiem viņam piezvana uz darbu Latvijas Valsts bibliotēkā, aicinot nekavējoties steigties pie Daktera, stāvoklis esot ārkārtējs. Lūkina dzīvoklī Rudzītis sastop biedrības locekļus Rencu, Misiņu, Draudziņu, Zaļkalnu un Volkovski. Pie Lūkina gultas stāv Misiņš, radinieki, ieskaitot meitu Silviju, kas ieradusies no Bulgārijas. Vēlāk ierodas arī Kārlis Stūre. Pusdesmitos Lūkinam sākušies sirds krampji, rokas un kājas sākušas atdzist. No paša rīta Dakteris esot murgojis angliski, visi pārbijušies; dēls Haralds, kurš arī ir ārsts, izdarījis kofeīna injekciju. Misiņš gan esot iebildis, ka šādas indes lietošana ir pretrunā ar Fēliksa pārliecību un viņš to būtu noliedzis darīt. Pēc injekcijas Dakteris atguvis samaņu, dzirdējis, kad saukts vārdā. Pieņēmis arī muskusu. Tad atkal sākušies murgi un vaidi, kas bijuši dzirdami pa pavērtajām guļamistabas durvīm pāri visam garajam koridoram. Biedrības locekļi bezpalīdzīgi sēdējuši uzgaidāmajā telpā un nav uzdrīkstējušies tuvoties, jo zinājuši, ka Fēliksa sieva Ivande Kaija par visu nelaimju cēloni uzskata tieši biedrību. Rudzītis tikai vienu reizi uzdrīkstējies pieiet pie pavērtajām durvīm un ieskatīties iekšā. Viņi gaidījuši telegrammu no Indijas, kurā būtu norādīts, kā rīkoties:

Dakteris pilnībā uzticējās Skolotājam, līdz pēdējam! Mēs arī uzticējāmies, jo sapratām, ka Augstākā Griba pati dziļāk visur saredz iemeslus un sekas un zina, kāpēc viss notiek tieši tā. Tagad norit Kosmiskā kauja, tagad pasaulē notiek tas, kas nekad nav noticis, kā gan lai mēs zinātu, kādām pārvērtībām un kādiem uzdevumiem nepieciešama Daktera klātbūtne Augstākajā Pasaulē.

Ap vieniem atskrējis aizelsies Rencs, kas biedrības telpās bija gaidījis telegrammu no Indijas. Jau durvīs viņš saucis: “Es zinu, ka viss būs labi, Dakteris neaizies no mums!” Viņš naktī esot lūdzies, un piepeši viņa priekšā parādījusies gaisma, kas palielinājusies un viņu pārņēmusi.

Drīz vien pēc trijiem Daktera sirds apstājusies. Kā dienasgrāmatā raksta Rudzītis:

Mistērija ir sākusies. Tagad tā turpināsies augstākajos plānos. Klusējoši un satriekti mēs stāvējām tās priekšā, mēs – notikušā cilvēciskās izpratnes mantinieki. Lai piepildās Tava Griba!

Tad Rencs pastāstījis: vēl svētdien Dakteris viņam slepus teicis, ka viņam būs nepieciešams uz divām stundām ieiet stāvoklī, kas līdzināsies nāvei, bet pēc tam viņš atkal piecelsies. Rudzītis izgājis piezvanīt savai sievai Ellai un pateicis, ka Dakteris atrodas letarģiskā miegā. Divas stundas pagājušas, visi sēdējuši gaidot. Valkovskis stāstījis, ka tā mēdzot notikt – ar Blavatsku arī bijuši divi tādi gadījumi, reiz jau gribējuši pat vest uz kapsētu, bet tad pienākusi telegramma no Indijas, lai pagaidot vēl mazliet. Pagājusi vēl stunda, tad visi piecēlušies un devušies prom.

Tikmēr Indijā Helēna Rēriha risina sarunas ar Moriju un saņem vēstījumu:

Mēs nosūtām Lūkinam mūsu palīdzības staru. Un viņš ir atrāvies ar mūsu palīdzību un tuvumu. Atelpa būs īsa, un gars varēs turpināt savus pētījumus, kas uzsākti pie pilnas apziņas. Būtu labi saņemt visus pierakstus par medikamentiem.

5. aprīlī viņa raksta Rudzītim:

Ar neizsakāmām sērām mēs saņēmām vēsti par mūsu dārgā Fēliksa Denisoviča nāvi. Šobrīd ir grūti aptvert visas šī zaudējuma sekas. Viņš ir aizgājis pašas atbildīgākās celtniecības brīdī. Kad tik daudz vēl vajag virzīt un nostiprināt! Mums šis zaudējums ir ļoti smags. Viņš bija mums tuvs garā, un mana sirds atsaucās viņa dedzībai dižajā Kalpošanā. Taču mēs zinām, ka pārejas brīdī viņš izjuta patiesu prieku par tuvošanos Valdniekam-Skolotājam, un cenšamies gūt mierinājumu viņa priekā un laimē. Protams, labākā piemiņa un viņa vārda godināšana būs mūsu draudzīgie centieni viņa uzsāktā gaišā darba turpināšanā un attīstībā. Es rakstu Stūres kungam un lūdzu viņam paziņot man visas detaļas par mūsu dārgā Fēliksa Denisoviča pēdējām dienām, kā arī par viņa rīkojumiem saistībā ar Biedrības lietām. Būšu ārkārtīgi jums pateicīga, ja arī jūs no savas puses dalīsieties ar mani iespaidos un liecībās. Tāpat ļoti lūdzu jūs šajā Biedrībai grūtajā laikā atbalstīt darbiniekus un vienoties Mācībai un Dižajai Kalpošanai. Jūsu brīnišķīgais raksts “Dailes kultūra” parāda smalku Mācības sapratni, un es no sirds ceru, ka jūs arī turpmāk strādāsiet Mācības izplatīšanai. Daudz bija brīdinājumu par nelaimi, kas mūs gaida, tomēr mēs cerējām līdz pat pēdējai minūtei. Kopš 27. februāra, mēnesi pirms viņa nāves, es zināju par kāda mūsu darbinieka aiziešanu, taču sirds negribēja attiecināt šo brīdinājumu uz mūsu neaizvietojamo draugu. Kopš tā brīža mēs dzīvojām nemitīgā trauksmē, taču turpinājām cerēt, par spīti sirds balsij.

Sarunās ar Moriju Helēna Rēriha uzdod jautājumus, ko darīt ar Rīgas biedrību, un saņem lakonisku atbildi: “Rudzītis jūt roku.”

Aprīļa vidū viņa raksta vairākas vēstules Kārlim Stūrem, Lidijai Johansonei un Aleksandram Klizovskim, bet 24. aprīļa sarunā ar Moriju saņem šādu norādījumu:

Dārgā, turpini piepildīt Lūkina mantiniekus. Zinu, kā pievelk manas Svati sirds magnēts. Zinu, jādabū medikamentu sastāvdaļas priekš Ļumou. Nevajag uzstāt, un, protams, Stūrem var pateikt, ka sastāvdaļas vajadzīgas nevis finansiālu, bet zinātnisku mērķu vārdā. Sagaidi atbildi. Dot padomu atturēšos, vajadzēja rīkoties citādi. Lūkina zāles ir stipras apskaidrotā rokās.

Runa ir par Fēliksa Lūkina izstrādātajām homeopātiskajām zālēm, kuras viņš cita starpā bija sūtījis arī uz Indiju Rērihiem. Šo zāļu sakarā bieži tiek pieminēts Rērihu jaunākais dēls Svjatoslavs, kurš kopš 1931. gada aktīvi darbojās pētnieciskā institūta Urusvati dabaszinātniskajā laboratorijā, sākumā vācot un aprakstot augus, minerālus, putnus, bet ar laiku uzsākot pētījumus farmakoloģijā, alķīmijā un astroloģijā. Vēl studiju laikā Parīzē iepazinies ar retiem viduslaiku alķīmiķu manuskriptiem, viņš cenšas iegūt litija un dzīvsudraba savienojumu, ko magnetizē ar meteorītu daļiņām. Nagarā uzbūvēto ierīču darbību bija plānots sinhronizēt ar eksperimentiem, kas tajā pašā laikā notika Ņujorkā, šādi panākot spēcīgāku iedarbību. Viņa pētījumi saistīti ar psihisko enerģiju, smalkajām pasaulēm un cilvēka gara attīstīšanu.

Dažādus preparātus, Himalaju augstkalnu augu ekstraktus sūtīja arī homeopātam Lūkinam uz Rīgu, savukārt Lūkina izstrādātie medikamenti ceļoja uz Indiju. No Helēnas Rērihas sarunām ar Moriju var saprast, ka Valdnieks Lūkina atstāto arhīvu uzskatīja par ļoti svarīgu, tāpēc liela uzmanība tiek pievērsta tam, kurš pārņems Latvijas biedrības vadību. 25. aprīlī Morija dod skaidru norādi:

Rudzītis ir Lūkina garīgais mantinieks. Stūre ir lietišķs. Tāpat kā man, dārgajai Svati garīgums ir tuvāks. Tāpēc nosūti labu vārdu Rudzītim, tas iedegs uguni. Manai Svati priekšā ir dižs darbs. Nododu savu vadību. Viņi visi ir sagatavošanas klasē. Neviens tā nezina Mācību kā mana Svati. Nodod Klizovskim, lai neiedziļinās kosmogonijā.

Helēna atbild, ka viņai gribas mukt krūmos, bet saņem atbildi:

Šobrīd nav īstais laiks paslēpties. Kad strāvas būs labākas, došu vēsti.

3. maija vēstulē Stūrem Helēna Rēriha apsveic viņu ar ievēlēšanu Rēriha biedrības priekšsēdētāja amatā un Lidiju Johansoni – ar ievēlēšanu priekšsēdētāja biedra statusā; viņa cerot arī, ka Rihards Rudzītis turpinās savu darbu. Tajā pašā dienā Helēna Rēriha sūta Stūrem vēl vienu vēstuli, konfidenciālāku, kurā runā par Lūkina nāves apstākļiem un viņa atstāto piezīmju, zāļu un recepšu arhīvu:

9. aprīļa vēstulē jūs rakstāt par zālēm, ko jums atstājis Fēlikss Denisovičs. Šis ir ļoti delikāts un grūts jautājums, un, protams, tas būtu risināms tā, lai neizraisītu asus sarežģījumus ar Fēliksa Denisoviča ģimeni. Varu Jums uzticēt to, ka Augstākā vēlme ir, lai visi medicīniskie pieraksti, kas attiecas uz zālēm, tiktu saglabāti un nodoti Urusvati institūtam, lai ar laiku tos publicētu, iemūžinot mūsu Fēliksa Denisoviča vārdu. Turklāt tas nekādi netraucētu tam, ka Fēliksa Denisoviča izraudzītā komisija rūpētos par jums nodotajām zālēm un to līdzekļu izmantošanu, kas būtu iegūti no pārdošanas. [..] Īpaša vērtība ir viņa pierakstiem, kuros ir daudz Norādījumu no Augstākā Avota. To, ko jums uzticējis Fēlikss Denisovičs, ja vien ir tāda iespēja, saglabājiet pie sevis; ja nav, izgatavojiet kopiju un saglabājiet to pie sevis; ja reiz pats Fēlikss Denisovičs nevarēja pilnībā uzticēties savam dēlam viņa jaunības un vēl neizveidotā pasaules uzskata dēļ, tad personām, kurām viņš uzticējis savus pierakstus, tie jāsaglabā no pazušanas. Tāpat ir norādīts, ka visas šīs zāles iegūs spēku tikai Iesvaidītā rokās.

Jūtot, ka Lūkina nāve izraisījusi viņa draugu vidū bažas un šaubas, Helēna Rēriha turpina vēstulē “konfidenciāli” paskaidrot, kas ir noticis, piebilstot, ka to nevajag stāstīt dēlam, bet tikai dažiem izredzētajiem “darbiniekiem”. Citējot Morijas vēstīto, viņa saka:

Par pēdējām stundām, kas pavadītas uz Zemes, ir ļoti jārūpējas. Bieži beidzamā tiekšanās var noteikt nākamo dzīvi, kā arī slāņus, kuros gars nonāks. Protams, nav pieļaujams saukt atpakaļ zemes sfērās, kad gars jau ir atrāvies. Audi, kas jau atbrīvojušies no zemes pievilkšanas spēka, sasprindzinās milzīgā piepūlē, lai atkal asimilētos zemes atmosfērā. Vajag pierast domāt par aiziešanu tāpat kā par dzimšanu, un jāsaskaņo paņēmieni. Tāpat kā kaitīgi ir aizturēt dzemdības (Amerikā dzemdētājām dod kavējošus līdzekļus, lai dzemdības nenotiktu naktī un netraucētu medicīniskā personāla mieru), kaitīga ir arī nomiršanas aizture (visādas injekcijas un tā tālāk).

Viņa paskaidro, ka tuvinieki, vēloties to labāko, rīkojušies, savas nezināšanas un likumu vadīti, un ārsta pienākums bijis izmantot dažādus “barbariskus” paņēmienus, lai noturētu pie dzīvības mirstošo – runa ir par kofeīna injekcijām. Ar kofeīnu Rērihai pašai esot bijusi nepatīkama pieredze: tas savulaik izraisījis nervu lēkmi. Viņa atkal piemin muskusu kā vienīgo preparātu, ko var droši lietot “centru uzliesmošanas” gadījumos.

17. maijā viņa raksta Nikolajam Rēriham:

Saņēmu vēstuli no Rudzīša. Izskatās, ka Fēliksa Denisoviča ģimene dēla personā vairāk uzticas mums, nevis viņa draugiem un Biedrības locekļiem. Dēls piekrita nodot mūsu Institūtam visas pierakstu kopijas un zāļu formulas, ko dakteris atstājis. Taču, protams, ir jāgaida tālāka attīstība. Tev jau ir mana atbilde Stūrem. Starp citu, Fēliksa Denisoviča ģimene pārmet draugiem un Biedrības locekļiem, ka viņi mums laicīgi nepaziņoja par Fēliksa Denisoviča slimības nopietnību. Viņš pats ļoti pretojās tam, lai mūs traucētu ar ziņojumiem par viņu. Viņš, iespējams, redzēja šajos ziņojumos neuzticēšanos Valdniekam. Tagad rakstīšu Rudzītim.

Zināms, ka Fēliksa Lūkina pieraksti nonākuši Urusvati centrā, arī vismaz 70 medikamentu receptes vai paraugi. Taču to turpmākais liktenis nav zināms, bet Svjatoslava Rēriha iesāktie pētījumi, kuros viņš meklēja zāles pret astmu un vēzi, kā arī izstrādāja līdzekļus psihiskās enerģijas attīstīšanai, nevainagojās rezultātiem, vismaz publiski par tiem nekas vairs nav dzirdēts. Viņš aizvien vairāk pievēršas gleznošanai, skolu un kultūras centru organizēšanai Indijā.

Divus gadus Latvijas Rēriha biedrību formāli vada Kārlis Stūre, taču 1936. gadā par tās vadītāju kļūst Rihards Rudzītis. Viņš organizē dzīvās ētikas grāmatu izdošanu Rīgā un padara šo centru par nozīmīgāko Rērihu kustības atbalsta punktu Eiropā.

Helēna Rēriha un Svjatoslavs Rērihs 30. gados


Rihards Rudzītis dzimis 1898. gada 19. februārī Mellužos trūcīga zemnieka ģimenē. Visu mūžu Rudzītis mocījies ar stostīšanos un kautrīgumu, tomēr centies iekļauties neatkarīgās Latvijas kultūras un inteliģences elites rindās, meklējot un nereti atrodot domubiedrus visnegaidītākajos apstākļos. Neatkarības cīņu laikā uz brīdi iesaukts Latvijas armijā, viņš mokoši vēro citu karavīru uzvedību, dzird viņu rupjības, jēlos jokus un lielīšanos ar piedzīvojumiem publiskajos namos. Reiz Rudzītis pamet armijas daļu, lai apciemotu māti (karadarbība notiek Ziemeļkurzemē), un teju vai nokļūst kara tribunāla priekšā par dezertēšanu. Pēc kara iekārtojies vispirms par redaktoru, tad par bibliotekāru Latvijas Valsts bibliotēkā, viņš paralēli studē filozofiju Latvijas Universitātē un mēģina publicēties. 1922. gadā iznāk viņa pirmais dzejoļu krājums “Cilvēka dziesmas”, kas konceptuāli būvēts kā cilvēka garīgās izaugsmes apraksts – no zemākajām dziņām uz augstākajām (nodaļu nosaukumi: “Svētā nemierā”, “Daiļumā”, “Priekā un mīlā”, “Cilvēcībai pretim”). Arī formas ziņā vērojama pāreja no klasiskiem pantmēriem pie episka baltā panta un programmatiskas dzejprozas. Vēlāk, atradis savu dzīves mīlestību – aktrisi Ellu, viņš atsāk rakstīt romantisku un naivu ideālu apvītu mīlas dzeju, kas izdota 1933. gada krājumā “Daiļajai dvēselei”. Vēl kāds viņa daiļrades aspekts saistīts ar ceļošanu: daudzu pārgājienu un ārzemju ceļojumu iespaidi apkopoti krājumā “Svētceļotāja piezīmes”.

Paralēli Rudzītis rakstījis arī recenzijas un rakstus par kultūru Latvijas presē, nemitīgi aizstāvot augstākos ideālus un estētiskos principus. 1929. gadā žurnālā Daugava Rudzītis publicē kritisku rakstu “Negatīvas tendences mūsu visjaunākajā dzejā”, kurā nikni nosoda dzejnieku “huligānismu”, “pesimismu” un “cilvēknaida kultūru”, kas valdot kreisi ievirzītos literārajos žurnālos Signāls, Trauksme un jo īpaši – Aleksandra Čaka daiļradē.


Par huļigānisma bīstāmo izplatīšanos krievu jaunatnē raksta Lunačarskis. Bet bēdīgi, ka šī parādība novērojama arī mūsu jaunatnē, un vēl bēdīgāki, ka tas izpaužas pat – tai daļā, kas grib saukties par intelligentiem, pat par dzejniekiem. Moderna apaša tipu pie mums sācis kultivēt Aleksandrs Čaks, kuŗa jaunāko dzeju virsraksti “Apašs frakā” un “Pasaules krogs” jau labi raksturo viņu saturu. Čaks ir Majakovska un Jesēņina skolnieks, un liekas, mācījies no tiem galvenām kārtām kroga psīcholoģijā. Arī Čaks staigā pa kabakiem līdzīgi Jesēņinam, bet pēdējam dzeja ir saplosīta cilvēka vaids, ka savu slimo dzīvi grib nomest no sevis. Un ja viņš ciniski palepojas ar šo dzīvi, tad turpat viņš to nolād. Čaks turpretim, šķiet, visā šai periferiskajā it labi jūtas. Krogā, liekas, satek visi Čaka pasaules pavedieni. Un no šī kroga rupji vieglprātīgā viedokļa viņš pa lielākai daļai arī uzlūko esamību. Ja viņš redz viesmīli vai matrozi, sievieti vai strādnieku, tad viņš pazīst viņu tikai kā dzērāju-dauzoņu vai huļigānu. Būtu jau labi, ja Čaks to visu attēlotu ar apgarotu, dziļi cilvēcisku mākslu, bet viņa dzeju bieži gremdē ciniskie “stila ziedi”, un vēl vairāk – zināma huļigānisma ideoloģija. Kur viņš sniedz tīri subjektīvas rindas, notēlojot pa daļai sevi, arī tur viņš dižojas ar pašpuicisko vieglprātību. [..] Dzejniekam jau visas dzīves parādības jāieskata skaidri un objektīvi. Viņam jāredz nevien debesis un zeme, bet nav jāaizveŗ acis arī pret šīs zemes padibenēm. Bet padibenes tas nedrīkst skatīt no padibeņu viedokļa. Viņam arvienu vajaga būt alkām pacelties tām pāri. Viņam jānostājas objektīvā atstatumā, jāvērtē un jāpārrada viss caur liela gara, dižas personības šķīstījošām liesmām.


Čaks nepaliek atbildi parādā, un jau nākamajā žurnāla numurā publicēta atbilde Rudzītim “Kamdēļ mēs esam huligāni un pesimisti?”. Čaks sāk ar vārdiem: “Nožēlojami tie cilvēki, kam jādzīvo un jāspriež pēc zināmas šablonas vai mācības.” Tālāk seko šādu cilvēku traģiskā likteņa apraksts, un pēc pāris rindkopām Čaks pievēršas Rudzītim ad hominem:

Pie šāda tipa cilvēkiem pa daļai pieder mūsu Richards Rudzītis. Viņš arī ļoti vienpusīgs un krass savos uzskatos un tos, kas nav ar viņu – nosoda. Rudzītis kā ar lukturi visur meklē garu. Laba lieta. Tikai Rudzītis tā savādi, neikdienišķi saprot jēdzienu – gars. Tagadējā lielpilsētā, viņas dzīvē, vulgārās izpriecās neesot gara, tur esot tikai chaoss, kas tīkams mūsu instinktiem. Bet kur tad tas gars? To mēs redzēsim, ja mēs ieskatīsimies paša Rudzīša darbos. Tas pa lielākai daļai viņam sakopots klosteŗos, mūzejos, vecās, baltās baznīciņās, salīkušās sieviņās un citās tamlīdzīgās idilliskās un apputējušās lietās. Ne tagadnē, bet senatnē, pagājībā slēpjas viņa gars. Rudzītis pēc savas dabas – pagātnes apustulis, pagātnes romantiķis, kuŗš redz un jūt daiļumu tikai mirušā pasaulē. Par cik šis iebalzāmētais skaistums saskatāms un sastopams tagadnē, par tik viņš arī mūsu dienas un dzīvi atzīst un pieņem. Viss pārējais – modernā lielpilsēta, ielu aritmiskā dārdoņa, krogi, laikmetiskā māksla – viss tas no velna. Viss tas – neurastēniska steiga, tvans, erōtomanija, kas var vienīgi iedvest riebumu. Savos uzskatos par pilsētu Richards Rudzītis – nu tiešām vecais, mirušais Apsīšu Jēkabs. No tās pašas platōniskās pieķeršanās pagātnei izriet arī Rudzīša pārmērīgā reliģiozitāte, sajūsmināšanās par zvaigznēm, viļņu simfōnijām un savas sirdsapziņas noskaņošana pie dievišķā kamertoņa (es atvainojos, ka esmu beidzamos vārdus uzrakstījis ar mazo burtu).

Sarkastiski izsmējis Rudzīša ideālus, Čaks turpina ar programmatisku paziņojumu:

Pēc Rudzīša domām, dzejniekam jābūt personībai – vērtību nesējam. Tam es piekrītu. Bet es nevaru būt vienis prātis ar to, ka dzejniekam katrā ziņā jābūt filozofisko vērtību nesējam, resp. mācītājam. Kamdēļ atņemt amatu tiem cilvēkiem, kas uz to speciāli gatavojušies, un vai tad tīri aistētiskas vērtības nav nekas? Nē, tās arī vērtības, ne mazākas par tieši filozofiskām. Dzejniekam pirmām kārtām jābūt dzejniekam, tur viņa galvenā nozīme, pēc tam, ja viņš grib, viņš var būt arī filozofs. Rudzītim par nožēlošanu, jaunākās paaudzes dzejnieki to izprot. Viņi vispirms mēģina būt mākslinieki, kas ar izprotošu un attaisnojošu skatu nebaidīdamies pieiet pelēkai, netīrai ikdienai un tagadnei. Viņiem nav “lielās gara drosmes” aizbēgt dievišķās sfērās un idejās. Viņi dzīvo savai sabiedrībai un laikam līdz, cieš kopā ar viņu, padodas viņa kļūdām, labām un sliktām izjūtām. Tas Rudzītim nepatīk un tamdēļ viņš ļoti vienkārši domā, ka tie nav nekas cits, kā tikai huligāni un pesimisti.

Interesanti, kā šī konfrontācija un domu apmaiņa parāda dažādu vērtību un uzskatu sistēmu strāvojumu tālaika latviešu literātu un mākslinieku vidē. Tā nav tikai konservatīvo ideālistu un kreiso liberāļu pretimstāvēšana, domubiedru grupējumi ir sazarotāki un daudzveidīgāki. Savā rakstā Čaks cenšas iezīmēt jauno estētisko principu pārstāvjus plašāk:

Rudzītis uzbrūk tikai Jauno Līrai, Grigulim, pa daļai Plaudim, bet kur tad paliek Gulbis, Ķikuts, Grots, Grimma – gandrīz visa jaunākā dzeja, sākot no vienas sienas līdz otrai, kur šaubas, sāpes un pesimisms izpaužas vēl drūmākā un griezīgākā veidā? – Jaunākā latviešu dzeja ir pesimistiska un paliks arī tāda joprojām, kamēr sabiedrībā būs tikpat daudz negātīvu parādību kā tagad, kamēr jaunatne pati sev neizveidos pozitīvus uzskatus. Šis pesimisms – pareizs un labs, jo tirda tagadējo sabiedrību, rādot, cik viņa nožēlojama. Ar savu pesimismu jaunie dzejnieki grib atvērt modernam cilvēkam acis, lai viņš skaidri redz, kādā trūdošā sadzīves peļķē viņš omulīgi iesēdies un sēd.

Rihards Rudzītis smagi pārdzīvo jebkādu kritiku vai tās trūkumu, viņa dienasgrāmatās redzam to, cik grūti biklajam dzejniekam klājas šādā “kaujas laukā”. Mēnesi pirms savas publikācijas žurnālā Daugava viņš raksta:

Mana pelēkā būdiņa meža malā izaugusi tagad par pili, un ieejot tajā vakarā, brīnos, kur tā tagad liela un ērta man šķiet. Tepat pajume, kur lasu un rakstu. Grūts, grūts uzdevums man atkal: “Negatīvās tendences mūsu visjaunākajā dzejā”. Cik laimīgs es būtu bijis nerakstīt. Jo nav taču nekā grūtāka, kā otru tiesāt. Kā es to drīkstu, un vai es pietiekami objektīvi, taisnīgi pieeju rakstniekam? Tas mani dažreiz moca. Bet šīs domas jau nedeva man miera pagājušajā gadā, kad rakstīju citu kareivisku rakstu. Taču kādam jāaizrāda kļūdas, jo mums nav neviena cita. Visi estētismā vai formālismā iestiguši. Mani nesen pārsteidza, ka arī Zentai (Mauriņai) tas draud. Kas ir viņas ideālisms, ko viņa bieži min, bet par ko konkrēti nepasaka? Vai tikai jauns estētisms? Mani pārsteidza viņas apcerējums par Rilki, par ko viņa daudz jūsmo. Visvairāk man lika pārdomāt viņas kritika par mani un Čaku Latvī. [..] Lūk, ko Zenta raksta: “R. R. ir piezīdies mūžībai, kā A. Čaks piezīdies ielu smakas un rupjības... Mūsu paaudzes lielākais dzejnieks būs, kas sevī apvienos Čaka laikmeta tuvību ar Rudzīša mūžības domu, kas zinās, ka pasaule ir krogs, un tomēr viņā staigās kā svētceļnieks.” Kā var atzīt krodzisko pieeju pasaulei? Arī neloģiski tas: krogs un svētceļnieks, šie jēdzieni viens otru izslēdz. Kur tad te var runāt par sintēzi?

Vēlāk viņš ieraksta:

Daugavā būs nikns Čaka pretraksts. Mani skubināja atbildēt. Bet Čaks galīgi sagrozījis manas domas, viņa pieeja idejām tik naiva un banāla, ka labi darīju, atstādams to bez ievērības. Ja es būtu atbildējis, tad ne par to, kas mani aizskar, bet gan, ka Čaks izplata negatīvu ideoloģiju jaunatnē. Bet galu galā: patiesībai jau aizstāvja nevajaga.

Pa vidu starp šiem diviem dienasgrāmatas ierakstiem mirst Rainis, ar ko Rudzītim ir īpašas attiecības. 1927. gadā uzrakstījis viņam vēstuli, kurā pauž sajūsmu un cieņu, taču pārmet garīguma trūkumu un ateismu, faktiski aicinot atzīt, ka ir reliģisks dzejnieks. Atbildi Rudzītis nesaņem, bet pēc diviem gadiem negaidītu sakritību rezultātā viņi satiekas. Rudzīša sievas draudzene Johanna Ķeģis cieš no depresijas un pašnāvnieciskām domām, nokļūst slimnīcā un izsaka vēlēšanos pirms nāves sastapties ar diviem saviem elkiem – Raini un Rudzīti. Šī tikšanās tiek noorganizēta, un slimnīcas palātā Rihards sniedz Rainim roku, nosaucot savu vārdu, bet Rainis atbild: “Mēs esam pazīstami.” Vēlāk Raiņa arhīvā tiek atrasta Rudzīša rakstītā vēstule ar Raiņa izdarītām atzīmēm uz malām.

Bez grāmatām, pastaigām dabā un operu izrāžu apmeklēšanas Rudzītim tikšanās ar dažādiem cilvēkiem bija viens no spēcīgākajiem iedvesmas avotiem. Viņš kāri meklēja neparastas personības un izmantoja katru iespēju ar tām parunāt. Gadu pēc konfrontācijas preses slejās Rudzītim sanāk satikt arī Aleksandru Čaku.1930. gada 17. novembrī viņš raksta dienasgrāmatā:

Vakar no sirds parunāju ar Čaku. Viņam estētiskais, mākslinieciskais nozīmē visu. Viņaprāt viens skaists teikums attaisno visu. Viņš pārmet reliģiskajiem sludinātājiem to, ka viņi izmantoja dzeju tikumības sludināšanai. Viņi it kā sasniedza efektu ar poēziju, nevis ideju. Viņš par savas daiļrades īpatnību uzskata estētiski, mākslinieciski atainotu negatīvo. Viss, kas ir cilvēkā, ieskaitot tumšās puses, ir slavējams. Dīvaina estētika.

Pats Rudzītis šajā sarunā teicis, ka noraidīt garīgos vadoņus nozīmē noraidīt cilvēces cēlākās saknes, noraidīt pašu cilvēci. Viņš brīdinājis Čaku, ka, atainojot negatīvo, viņš var aizskart savu lasītāju, būtu labāk mēģinājis panākt tādu attēlojumu, kas lasītāju padarītu cēlāku. Pienākšot laiks, un Čaks kļūs citāds un par daudz ko nožēlos.

Dīvaini viņi – rakstnieki, mākslinieki. Viņi taču ir sirsnīgi cilvēki! Taču kāds nedabisks aklums! Vienkāršie cilvēki ir daudz tuvāki patiesībai, daudz redzīgāk uztver pasauli. Zinu, neko nevaru te padarīt, jo pat daiļrunības talanta man nav.

20. gadsimta sākumā arī Latvijā bija vērojama interese par visu okulto, eksotisko un noslēpumaino, jo īpaši mākslinieku un dzejnieku vidū. Tika rīkoti garu izsaukšanas seansi, lasīta ezoteriska literatūra, dzīvokļos cilvēki pulcējās, lai satiktos ar ceļotājiem, kas no tālām zemēm pārveduši slepenas zināšanas un aizraujošus stāstus. Rihards Rudzītis kāri apmeklēja šādus sarīkojumus, rakstīja vēstules Rabindranatam Tagorem, Romēnam Rolānam, centās arī pats nodibināt kontaktus ar dažādiem ezoteriski noskaņotiem cilvēkiem, bet bieži bija vīlies. 1925. gada martā viņš dienasgrāmatā raksta:

Pie manis kādu vakaru ierādās kāds cilvēks, vārdā Indra Ziedonis. Dīvains neizprotams cilvēks. Viņš sevi uzskata par žurnālistu, pārvalda vairākas valodas, raksta arī esperanto. Cik varu redzēt, viņš ir ļoti apdāvināts un spējīgs, un tomēr kaut kas savāds viņā. Viņš sevi uzskata par kādas budistiskas sektas locekli, “iesvētītu”, taisās maijā braukt uz Indiju utt. Bet viņā tik daudz iedomības, ka man brīžiem gribējās viņam to pateikt acīs. Viņš saka, ka ordenis viņu tagad sūtījis dzīvē “izbaudīt visus grēkus”, lai pēc tam varētu ar tiem cīnīties. Ja viņš tik labi nepārzinātu budismu, hinduismu utt., ja viņš tiešām nebūtu apdāvināts, tad es viņu diez par ko neuzskatītu. No citas puses dzirdēju, ka viņš lietojot pat kokaīnu. Jā, cik cēlās idejas tagad lētas kļuvušas, ka ar tām var spēlēties. Personība nekas. Nevar taču būt, ka viņš visu laiku būtu man apzināti melojis.

Pāris dienas vēlāk:

Es šovakar biju ar Ziemeļnieku kopā kādās viesībās. Viņš jau mīļš dzejnieks. Un sirsnīgs arī dzīvē. Bet savā dzīvē un uzskatos pilnīgi pretējs man. Es pēdējā laikā pat veģetārismu mēģinu realizēt dzīvē, mūžīgi cīnos ar saviem trūkumiem, ciešu. Turpretī nav “grēku”, kuriem viņš nebūtu atdevies. Un tomēr, viņam sabiedrībā piekrišana, viņš ir populārs. Cik jaunavas gan zina, ka pastāv pasaulē tāds dzejnieks kā Rihards Rudzītis? Laikam jau diezgan maz, ja ne pat pārāk maz.

Meklējot sakarus ar cilvēkiem, kurus no tiesas interesē garīgi jautājumi, viņš iepazīstas ar Fēliksu Lūkinu, kurš nodibinājis teozofisku pulciņu un rīko tikšanās savā dzīvoklī. Par pirmo vizīti Rudzītis raksta 1928. gadā:

Biju pie Lūkina. Viņu gaidot, satikos ar Lūkina kundzi (Ivandi Kaiju). Viņa pēc brīža iznāk no jauna, ar Daugavas gada grāmatu rokās, atšķīrusi, kur mans “Mūžīgi tuvie”, rāda man, spiež man roku, saka kaut ko nesaprotamu, tik daudz uztveru: labi! Un glauda mani. Nelaimīgā Ivande Kaija. Es biju saviļņots, kā aizvien tādās reizēs, nezināju, ko darīt. Un viņa aizgāja atkal projām. Viņa jau triekas ķerta, tapusi kurlmēma, arī roka, arī kāja neklausa. Kas viņai nav jācieš! Bet viņā tomēr dzīvība uzvarējusi, jo viņa to mīl, un man liekas, ka arī atziņās viņa tālāk gājusi, viņa droši vien arī idejiski atbalsta savu laulāto draugu.

1930. gada janvārī:

Gāju šodien uz vienpadsmitiem. Minūtes desmit bija jau pēc noteiktā laika, kad es pieklauvēju pie Lūkina kabineta durvīm. Durvis atvērās, parādījās Lūkina galva: “Par vēlu, vajadzēja būt laikā!” Un durvis aizcirtās. Tātad – sapulce sākusies. Kas to varēja zināt? Varbūt, tā arī labāk. Liktenis, kas neļāva man pietuvoties viņiem līdz šim, zina labāk. Es tikai vienu nevaru saprast: ja Mahatmas eksistē, tad kāpēc viņi ir pieejami tikai vienīgi Blavatskai un Bezantai un vēl kaut kam, taču tie nedaudzie, kas varbūt stāv vēl augstāk, pat nenojauš par Mahatmu eksistenci? Ko es spēju saprast ar savu prātu? Man nav tiesību spriest par to, līdz kam es, iespējams, vēl neesmu izaudzis.

Tomēr Rudzīša iekļaušanās Lūkina izveidotajā domubiedru grupā notiek, tajā pamazām izveidojas uzticamu cilvēku sastāvs, un 1931. gada 27. decembrī Rudzītis dienasgrāmatā raksta:

Sāku tuvāk saskarties garīgi ar citiem Biedrības locekļiem. Reizēm no Ventspils atbrauc Stūre, augsti attīstīts cilvēks, tāpat kā viņa dēli un meita, kurai ir gaišredzības spējas. Ir mums arī Valkovskis, gaišs gars, ar prieku sevi visu atdodošs Mācībai. Ir Johansones kundze ar savu mentālo pacēlumu. Ir vairāki visai attīstīti cilvēki, lai gan ar savām īpatnībām. Beidzot tuvāk saejos ar Zaļkalnu, viņš ir manos gados. Zaļkalns ceturtdienās bieži nakšņo pie manis, jo dzīvo viņš Ogrē – prānas dēļ. Ja ne šībrīža apstākļi, mēs arī jau šogad meklētu dzīvokli Mežaparkā.

Tā paša gada 29. decembrī:

Biju nupat ciemos pie Aleksejeva Āgenskalnā. Viņa meitiņai, kurai nesen palika desmit gadu, nesen atvēries augstākais centrs – Kundalīni. Brīnumaini attīstīts bērns. Pilnībā visu pārdzīvo un saprot mūsu Mācības garā. Un galvenais: dzird un sarunājas ar astrālām būtnēm, gariem.

1933. gada 26. martā:

Dakteris nopietni saslimis. Atvēries vecais perēklis plaušās. Iespējams, saistībā ar visādiem eksperimentiem (septiņas naktis nav gulējis, minimāla diēta un tamlīdzīgi). Bija satraucies saistībā ar darbību Biedrībā. Taču viņa milzīgā garīgā dziņa visu uzveiks. Kādu laiku mūsu Biedrības darbība būs pasīvāka. Piektdien, Miera svētkos uzaicinājām pie sevis daudzus inteliģentus, it īpaši – māksliniekus. Notika tējas dzeršana, gleznu apskate, īsa Daktera uzruna, tad – Sinaiska un Jureviča atbildes. Pirmā plašākā saskarsme ar ārējo pasauli noritēja lieliski.

1933. gada 12. maijā Rihards sapnī redz plūdus, dienu vēlāk viņa sievai Ellai sākas dzemdības. Piedzimst meitiņa Gunta. Dzemdībās nejauši piedalās Lūkina dēls Haralds, kas strādā tajā pašā slimnīcā par asistentu, viņš uzliek šuves.

1933. gada vasarā Rudzītis turpina uzturēt kontaktus ar Zentu Mauriņu un Annu Brigaderi, liekot uz viņām lielas cerības garīgās izaugsmes ziņā; visi kopā dodas pārgājienos uz Siguldu. Par Zentu Rudzītim ir bažas: viņa nemitīgi žēlojoties, ka ir pamesta novārtā, ka par viņas izaugsmi neviens nerūpējas, stāstot, ka grib pieņemt jaunu reliģiju, jo vecās viņu nespēj apmierināt, taču pati ne pārāk izprotot Rērihu nesto vēsti. Kad iznāk viņas grāmata par Dostojevski, Mauriņa atkal sūdzas Rudzītim, ka par to nav nevienas recenzijas. Viņš apsver domu uzrakstīt pats, bet tad atmet ar roku: viņu Dostojevskis vairs īpaši neinteresē, tas viss esot pagātnē. Ar Brigaderi ir citādi. 2. jūnijā Rudzītis ieraksta dienasgrāmatā:

Brigadere lasa otro [dzīvās ētikas] grāmatu. Viņa jau it kā sen tic pārdzimšanai. Bet tikpat ļoti viņu interesē arī citi strāvojumi. Sūdzas, ka ir par vecu jaunām izpratnēm.

Taču 30. jūnijā Anna Brigadere negaidīti mirst.

1933. gada vasaras beigās no biedrības aiziet Aleksejevu laulātais pāris: viņi bija biedrības līdzdibinātāji un vieni no aktīvākajiem darbiniekiem. Aleksejevi pošas dibināt paši savu pulciņu. Tieši viņu ietekmē Lūkins bija iesācis praktizēt dažādus askēzes vingrinājumus – badošanos un negulēšanu. Helēna Rēriha par to ir satraukta un brīdina, ka garīgo izaugsmi nevar sasniegt ar piespiedu metodēm. Viņas sarunās ar Valdnieku jeb Moriju dažādas slimības, neskaidri simptomi, piepešas sāpes vai iekaisumi tiek skaidroti ar garīgiem procesiem ķermenī, ienaidnieku uzbrukumiem un grūtībām, kas saistītas ar “centru” atvēršanu vai “līmeņu” šķērsošanu. Sarunas laikā Morija var piepeši pateikt:

Naktī Urusvati juta Mūsu staru sūtījumu, jo bija liels uzbrukums un smalkā ķermeņa sasprindzinājums.

Turpat līdzās atrodams brīdinājums par to, ka “Itālijā plānojas jauns noziegums”, nekādi tiešāk to nepaskaidrojot. Salīdzinot datumus, redzam, ka pusgadu vēlāk notiek Musolīni pirmā tikšanās ar Hitleru, bet vēl pēc brīža Itālija iebrūk Etiopijā.

Sešu mēnešu vecumā Rudzīšu meitai Guntai jāveic pote pret bakām. 13. novembrī Rihards dienasgrāmatā raksta:

Manām ausīm tas skan neiespējami, visa mana būtība pretojas tam. Bet ko bija darīt? Iet pret likumu? Es runāju ar daudziem teosofiem vai līdzīgu uzskatu cilvēkiem. Visiem attieksme pret šo likumu ir kā pret “tumšu nakti”. Kā iespējams man uzspiest to, ko mana apziņa nepieņem? Neapzinīgām masām varbūt šis likums ir arī derīgs, bet ne brīvai apziņai. Protams, kādreiz potes pret bakām deva labumu. Taču viss ir jāaplūko atbilstoši apziņas un gara pakāpei. Psihiskā enerģija aizvieto visas potes, tas ir kosmiskais likums. Kamdēļ gan mūsu bērns būtu šīs enerģijas apdalīts? Vai tad viņš ir nācis šajā pasaulē bez iepriekšējo dzīvju dāvanām? Es nojaušu, ka daudzi šo likumu ir “apgājuši”. Bet vai tad melošana nav vēl lielāks ļaunums? Es ieteicu savam draugam nesteigties. Nākotne varētu visu atrisināt. Un tomēr – lieta ir izdarīta! Šodien, atgriežoties mājās, bija tik skumji. Kādā tumsā vēl aizvien ir tīta mūsu planēta!

Kaut kad ap to pašu laiku viņš strādā pie raksta “Dailes kultūra”, ko Fēlikss Lūkins atzīst par cienīgu nosūtīšanai uz Indiju Rērihiem. Helēnas Rērihas atbilde Rudzītim datēta ar 1934. gada 17. februāri:

No jauna pārlasīju jūsu izcilo rakstu, kas veltīts Dailei, un, lai arī mēs jau nodevām dārgajam Fēliksam Denisovičam novērtējumu, ko jūsu darbam devis Skolotājs, kā arī savu sajūsmu, tomēr pirms nosūtīšanas vēlreiz gribu jums pateikt, kā es to vērtēju. Cik skaisti tā uzbūvēta, doma plūst aizvien plašāk saspringtā kāpinājumā un noslēdzas varenā Bezgalīguma Dailes akordā. Arī jūsu valoda ir izcila, redzams, ka esat dzejnieks. Tāpēc būšu laimīga, ja daļu sava laika jūs veltīsit, lai brīnišķā formā rakstītu par tēmām, kas skartas Mācībā. Izvēle ir liela! Un nabadzīgajai cilvēcei, it īpaši mūsu tautiešiem, tik ļoti nepieciešama apziņas atjaunošana un jaunā, skaidrā un pievilcīgā veidā veikts izkropļoto dižo patiesību izklāsts. Skolotāja svētība būs ar jums.

J. Rainis, R. Rudzītis un Johanna Ķeģis, 1929. gada 27. februārī

Rudzītis 1933. gadā gatavo izdošanai četras grāmatas – dzīvās ētikas trešās grāmatas “Agni joga” latviešu tulkojumu, Helēnas Rērihas sastādīto grāmatu “Svētā Radoņežas Sergija karogs”, paša dzejoļu krājumu “Daiļajai dvēselei” un Fēliksa Lūkina brošūru “Jaunā laikmeta sievietes uzdevumi”. Viņa īgnajās piezīmēs jūtama rūpīga un piekasīga korektūra, labojumi, piemērotākā papīra izvēle un neapmierinātība ar tipogrāfijas darbu. Saņemot savas grāmatas pirmos eksemplārus, Rudzītis jau ir nelaimīgs, jo tā sanākusi labāk nodrukāta par Rērihu grāmatu, kam tipogrāfija sajaukusi papīru un pirmās divas loksnes nodrukājusi uz iedzeltena. Nākas lemt, ko darīt – atstāt tāpat vai pārdrukāt, kas maksā papildus kādus 100 latus. Vēlāk gan, saņēmis eksemplāru, Nikolajs Rērihs Rudzītim raksta, ka grāmata izdota ļoti skaista, un priecājas, ka Rudzītis nodibinājis izdevniecību Altair uz sava vārda. Ar to gan arī neiet tik gludi: grāmatu apgāds ir jāreģistrē policijā, bet tur piekasīgs ierēdnis norāda uz nosaukuma nelatviskumu. Lūkins sola palīdzēt ar saviem “galiem” iestādēs, bet tas nelīdz: gadu vēlāk, jau pēc Ulmaņa apvērsuma, apgādu nākas likvidēt un dibināt jaunu ar gluži nevainojamu zīmolu – Rīta daile. Tas gan īpaši nelīdz, drīz vien Ulmaņa režīms steidz likvidēt visas “aizdomīgās biedrības”, un nežēlastībā krīt arī Rēriha biedrība, konfiscētas tiek arī gleznas. Vēlāk, jau padomju okupācijas laikā, arestē, izsūta un nogalina daudzus biedrības dalībniekus. Karu Rudzīša ģimene pārdzīvo, taču 1947. gadā viņu izsūta uz Komi, pēc tam – uz lēģeri Kazahstānā. Latvijā Rudzītis atgriežas tikai 1954. gadā pēc Staļina nāves. Pa šo laiku pazudusi desmittūkstoš grāmatas lielā bibliotēka, pārtrūkuši arī sakari ar Rērihu ģimeni, ziņas par Nikolaja un Helēnas nāvi pienāk ar novēlošanos. Neoficiāli biedrība gan turpina darbu – tiekas, lasa nu jau aizliegtās grāmatas, sarunājas un meklē kontaktus ar līdzīgi domājošajiem. 1957. gadā Rudzīša meita Gunta dodas uz Maskavu, lai apmeklētu Vispasaules jaunatnes festivālu un iepazītos ar indiešiem, cerot sazināties ar “Avotu”, tas ir, Rērihu ģimeni. Tas gan neizdodas, taču noskaidrojas, ka Padomju Savienībā ieradies Jurijs Rērihs. Rihards Rudzītis dodas uz Maskavu un sastop Juriju. Sarunā viņš uzzina par notikušo pēdējo padsmit gadu laikā, arī to, ka Indijā pienākušas ziņas par viņa nāvi, taču Helēna Rēriha tam neesot ticējusi, sakot: “Vēl pagaidīsim.” Jurijam izdevies ievest valstī arī milzīgu grāmatu, rokrakstu un gleznu kolekciju. Šķiet, ka dzīvās ētikas kustības darbs varētu atsākties – Jurijs Rērihs Maskavā tiek atbalstīts, viņš iekļaujas akadēmiskajā vidē, vada tibetiešu valodas vārdnīcas un budistu tekstu tulkošanu un izdošanu, taču pāris gadus vēlāk negaidīti mirst. Arī Riharda Rudzīša veselība ir sagrauta, un Jurija Rēriha nāve, kā šķiet, bija tai pēdējais trieciens. Pēc pusgada, tā arī nepabeidzis rakstīt savu grāmatu par Svētā Grāla brālību, Rihards Rudzītis aiziet no dzīves Mellužos, Zemeņu ielā – tajā pašā vietā, kur pirms 62 gadiem piedzimis.


Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu


1
Е. И. Рерих. Записи учения живой этики. В 18 томах. Пролог–Висмар, 2007–2016.

2 Rudzīša “brieduma gadu” dienasgrāmata (1930–1960), rakstīta krievu valodā, pieejama vietnē roerich-lib.ru.

Raksts no Aprīlis 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela