Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Džezists
Foto: Владимир Макарихин
Proza

Jakovs Jakulovs

Džezists

Pagrabs

Kad jums gadīsies nokļūt debesīs, apjautājieties eņģelim, kurš jūs pieņems izmitināšanai, kur var paklausīties labu džeza orķestri.

Un, ja var ticēt Svēdenborga apgalvojumiem, ka visas pasaules spoguļojas cita citā, tad, visticamāk, jūs sūtīs uz kādu no plašajiem pagrabiem zem īgna īres nama, kas uz mūžiem iesakņojies kādā Maskavas, Rīgas vai Varšavas līkajā ieliņā.

Tur katlumigas siltajā filcā sagumusi trausla skatuves saliņa, nedroša kā ieplaisājusi porcelāna apakštasīte, juceklīgi grūstās galdi un krēsli, it kā par neveiksmi sapiktojies bērns būtu atstājis kaktā neiestumtus spītīgos bilžu mīklas klucīšus.

Ja neviens nespēlē, tātad jūs esat trāpījies tieši mūziķiem tik mīļajā pārtraukumā, lai gan viens no viņiem nekad neatstāj savu vietu: iemiedzis mutes kaktiņā mazliet zobgalīgu vīpsnu par kaimiņieni viņam jau nekaitīgai cigaretei, viņš šķirsta flīģeļa taustiņus kā domīgas lūgšanu krelles no apsūbējuša ziloņkaula.

Tas ir Romans Kozaks, debesu džeza direktors.

Pagrabs ir trauslo patvērums, mazs cietoksnis, kuram nepiemīt ziņu pienesēja plēsīgajai acij allaž atvērtās logailas nodevīgā viesmīlība, tas ir cauri pamatiem izdīdzis tukšums, piedzimušā nama placenta. Pagrabs, gluži kā paša dvēsele, biedē mietpilsoni, un tā aizdomīgā ieeja no ielas puses šķiet uz mūžiem aizmūrēta no iekšpuses kā komunālā priekšnama stūra tumsā vīdoša sveša skapja durvis.

Lūk, un tādā pagrabā tad arī savu teātri sāka būvēt Romans Kozaks, pulksteņmeistara dēls, viens tūkstotis deviņi simti piecdesmit septītajā savas zemes dzimšanas gadā, par vidējo augumu garāks jauns vīrietis ar tādām acīm, kurās kā ledus uz ūdens virsmas peldēja asas smieklu plēksnītes senu bauslības galdiņu iemūžinātās pārpasaulīgās skumjās. Džeza un viskija mīļotājs, grāmatu, elektronisku rotaļlietu un pārgudru dramaturgu kolekcionārs, snobs un gardēdis, mākslinieks un futbolists, kas lomu virpulī nepamanīja, kā pārspēlēja arī pats savas vecumdienas, neatļāvis tām parādīties aiz viņa kulisēm.

Pagrabs izcēlās ar dāsnumu – ne tikai sildīja ar miklu siltumu, bet arī slēpa mūs sevī; tieši tā apakšā, ietiepīgās pieaugušo pasaules kājgalī, zem smagiem ēdieniem bagātīgi klāta galda klusītiņām spēlējas bērni, pamirstot aiz saldām šausmām, ka var tikt pamanīti savā maigajā tumsā, ko noslīguša galdauta priekškars atdala no nežēlīgās elektrības.

Tieši tur arī veidojās Romana Kozaka telpas poētika – Spēles un Patiesības “bezjēdzīgais vārds”, kas atbalsoja dzejnieku, kurš viņam bija mīļāks par visiem pārējiem un par kuru viņš bija uzrakstījis lugu, kas tā arī nenonāca līdz skatuvei. Tur, tajā Galdautu šķērsielas pagrabā, lācīgās pilsētas vēderā laiks nedancoja pēc diennakts riņķa stabules, bet bija birstošs, viegls un beigu beigās “tapa kā smiltis”, bet smiltis mums bija vienmēr, savā cukuriskajā iemiesojumā veidojot mūsu sektantu brālības trīsvienību kopā ar pārplēstu sērdieņu tējas paciņu un vīrišķīgu tējkannu, kas, pēc izskata spriežot, bija pārcietusi toreiz vēl tikai divu Krievijas revolūciju kataklizmas.

1987. gadā Kozaks pagrabā iestudēja Petruševskas lugu “Činzano”. Tikām pagrabs jau bija apaudzis ar apmeklētājiem un lecīgi saucās par teātra studiju Cilvēks, ar visu savu izspūrušo esamību apelējot pie tās pašas cilvēka līdzības, ar kuru minētās lugas autore bija devīgi apveltījusi savus varoņus.

Skandalozās dramaturģes virtuozais rakstīklis radojās ar “kroņa” skalpeli, ar kuru dežurējošais sanitārs priekšniecības prombūtnē žāvādamies un skurinādamies sekciju zāles dzestrumiņā paslepen uzšķērž līķa vēderu, fonā skanot moži rītišķai balsij no radiouztvērēja.

Es paņēmu dulnās lugas eksemplāru, ilgi šķirstīju papirosu papīra ziedlapiņas... Jā, tas bija īsts teātris – tiesa, anatomiskais teātris; pēc tam, atdodams Kozakam atpakaļ plānītiņo mapīti, es vēl ilgi sūkstījos, ka pirksti ož pēc karbolskābes, – Kozaks smējās...

Lūk, tā, smiedamies un spēlēdamies, viņš arī izlasīja šo tekstu, šo Danse Macabre bezgalīgās padomju atejas žļurkstošajā zampā, kuru ar tik sirdīgu kaismi sākotnēji bija apdziedājusi autore. Smiedamies un spēlēdamies, “neizejot no žanra” un neaizmirstot, ka Danse Macabre galvenokārt ir tikai deja, kaut dāsni aizdarīta ar butaforiskām šaušalām.

…Skatuves stūrī džinkstēja un kūņojās gigantiskam pussprāgušam zirneklim līdzīgs daudz pieredzējis bungu komplekts, mūziķu vienkāršrunā – “ķēķis”, kurš nešpetnā niknumā spļāva ārā salauzta trauku plaukta vai garšļaukus nolikušās cinka baļļas rīboņas ļerpatas. Tas tad arī bija “orķestris” šajā necilvēcīgajā oratorijā, kurā kora daļu tēloja triju personāžu gaudulīgais korālis – oberiutu dzejolis, kuru es biju uzbāzis pa virsu visnotaļ kanoniskam pareizticīgo Oktoiha motīvam.

Bija ļoti jautri un mazliet neomulīgi – tā cirkā nav iespējams atņemt elpu, pamirušam skatoties akrobāta nāves lidojumu klauna veterāna bēbisko smieklu pavadījumā. Drīz mums gadījās izšķirties. Uz ilgu laiku. Uz desmit gadiem.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Oktobris 2019 žurnāla

Līdzīga lasāmviela