Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

feļetons

Pēteris Bankovskis

Putekļu murdā

Būšu pavisam atklāts – manī mīt grāmattārpa daba. Stundām varu rakāties pa grāmatu, avīžu un žurnālu kaudzēm, tāpat vien palasot pa rindiņai, pabrīnoties par to vai citu teikumu vai tajā pateikt mēģināto domu. Un man patīk arī būvēt tādas grāmattārpa gaisapilis: piemēram, ka es varētu būt brīvs no visiem darbiem un raizēm un nodoties nodarbei, kas lielākajai daļai šī teksta lasītāju šķistu atbaidoši garlaicīga. Proti, man gribētos paņemt kādu avīzi, piemēram, daudzināto Literatūru un Mākslu, paņemt visu komplektu, sākot no 1945. gada pirmā numura līdz, ja nemaldos, 1993. gada pēdējam, un rūpīgi, rindiņu pa rindiņai pārlasīt, atzīmējot itin visas tur rakstījušās, aprakstītās vai tikai pieminētās personas, tādējādi izveidojot anotētu, katram pēc tam ērti lietojamu personu rādītāju. Pēc tam varētu sastādīt arī avīzē publicēto rakstu, eseju, informāciju, stāstu un dzejoļu bibliogrāfisku rādītāju. Apmēram tā. Šīs manas, kā es to iedomājos, pielīdzinot, piemēram, makšķerēšanai, vaļasprieka nodarbes rezultāts droši vien būtu daudzi sējumi, ko nākotnē būtu ērti lietot ikvienam, kam gribētos kaut ko atrast trauslo un sadzeltējušo avīžu blāķos. Ak, jā, droši vien šis darbiņš pirmām kārtām būtu ievietojams vispasaules tīmeklī. Bet tad vaicāju pats sev – kam tas vajadzīgs, cik ir un būs cilvēku, ko nodarbinās 20. gadsimta otrās puses Latvijas kultūras dzīve un darbi? Un vēl ir otrs jautājums – vai šāds darbs maz padarāms? Un, pat ja ir padarāms, kas par to maksās? Protams, pirmais maksātājs būšu es pats – ar savu laiku un pie datora pavadīto stundu un diennakšu deformētu mugurkaulu. Bet vai es nebūšu vienīgais maksātājs? Un kāda būs mana alga? Laikam jau tikai gandarījums, ka vienatnē esmu uzveicis pūķi, turklāt pat necerot uz princesi “bonusā”. Lai gan var arī nebūt vispār nekāda gandarījuma – tādā gadījumā, ja šo pašu darbiņu kāda “zinātniska” granta ietvaros desmit vai pat simtreiz ātrāk izdarīs, piemēram, Nacionālajā bibliotēkā vai Literatūras institūtā, un es ar savu ņemšanos tā arī palikšu savā diletanta centībā pieputējušos ceļmalas krūmos. Ja nu tomēr, ja kāds vai kādi šādus rādītājus reiz publicēs, patiešām – kam tos vajadzēs? Šis, iespējams, ir pats galvenais jautājums. Joka vai niķa pēc paņēmu vienu vienīgu Literatūras un Mākslas numuru, pilnīgi nejaušu, no tāda neizteiksmīga laika – 1978. gada 6. janvāra. Ja atceramies, tas bija Brežņeva laikmets, ko mēdz dēvēt par dziļu Padomju Savienības sociālisma stagnācijas posmu. Tas bija laikmets, kad Gorbačova “perestroika” vēl nevienam sapņos nerādījās, kad grāmatas latviešu valodā iznāca pat līdz 100 000 eksemplāru metienā un visas daudzmaz jēdzīgās tika izpirktas, nereti jau “zem letes”. Tas bija laiks, kad Jāņa Škapara vadītā Literatūra un Māksla soli pa solim kļuva aizvien “publicistiskāka”, tajā, izmantojot gan mājienus, gan asociācijas, gan šķietami nevainīgus tulkojumus un atstāstījumus, tā vien zibēja vārdi un darbi, no kuriem ir būvēta ne vien visvisādi varbūt kritizējamā, tomēr nenoliedzami pastāvējusī 20. gadsimta kultūras ēka, bet arī strauji leģendarizētā trešā atmoda. Toreiz vēl neslēpa izdevumu tirāžu – minētajā Literatūras un Mākslas numurā atrodams, ka iespiests 71 000 eksemplāru. Pat ja atmetam kādus 20 tūkstošus, ko kioskos neizpērk (toreiz gan, visdrīzāk, izpirka visu), paliek 50 000 abonētu vai nopirktu nedēļraksta eksemplāru, ko pa lielākajai daļai lasīja nevis viens, bet vairāki cilvēki. Sacīsim tā – kāda desmitā daļa latviešu jau nu noteikti lasīja Literatūru un Mākslu. Mani šoreiz nemaz neinteresē tas, cik, ja vispār, disidentisku garu šī avīze spēja iedvest lasītājos, mani interesē kas cits – sapratne. 1978. gada 6. janvāra numurā, ja neskaita sludinājumu lapu, ko man vairs nepietika dūšas izpreparēt, un tā saucamo “pasīti”, pavisam minētas 289 personas, dažas, piemēram, Rainis, vairākkārt. Raiņa gadījums, zināms, liecina par šī dzejnieka, dramaturga un sabiedriskā darbinieka tādu kā “arhetipizēšanos”, respektīvi, ja kaut ko vajag, Rainis vienmēr “ienāk” prātā, tātad tas ir izņēmums. Tomēr ne jau par latviskiem arhetipiem ir stāsts. Atļaušos te garu un dīvainu sarakstu. Tajā bezkaislīgā alfabētiskā kartībā būs atrodama daļa no nosauktajā Literatūras un Mākslas numurā atrodamajām personālijām. Tāda kā izlase. Tātad: aktieri Čarlzs Čaplins, Žanis Katlaps, Jānis Osis; aktrises Dace Akmentiņa, Lūcija Baumane, Emma Ezeriņa, Velta Līne, Mirdza Šmithene; arhitekts Gunārs Asaris; baleta prīma Maija Pļisecka; BAM celtnieks J. Kobzins; ceļotājs Džeimss Kuks; čellisti Ernests Bertovskis, Maija Prēdele, Māris Villerušs; diriģenti Jāzeps Lindbergs, Imants Resnis; ērģelnieki Larisa Bulava, Nikolajs Vanadziņš; filosofs Johans Gotfrīds fon Herders; fotogrāfi Aivars Āķis, Ilmārs Apkalns, Leons Balodis, Gunārs Binde, Eiženija Freimane, Gunārs Janaitis, Jānis Kreicbergs, Juris Krieviņš, Vilhelms Mihailovskis, Laimonis Stīpnieks; gleznotāji Sandro Botičelli, Rembrants Harmenss van Reins; grāmatu iespiešanas pamatlicējs Johans Gūtenbergs; grāmatu izdevēji un iespiedēji Indriķis Alunāns, Nikolajs Mollīns, Jānis Ozols; grāmatzinātnieks Aleksejs Apinis; horeogrāfs Moriss Bežārs; kinokritiķis Elmārs Riekstiņš; kinorežisors Ingmars Bergmans; komediogrāfs Aristofans; komponisti Pīters Abrahamss, Johans Sebastjans Bahs, Oļegs Barskovs, Pēteris Čaikovskis, Domeniko Čimaroza, Cēzars Franks, Mihails Gļinka, Jurjānu Andrejs, Imants Kalniņš, Hugo Kauns, Jānis Ķepītis, Ferencs Lists, Jānis Mediņš, Karls Millekers, Raimonds Pauls, Makss Rēgers, Igors Stravinskis, Georgijs Sviridovs, Dmitrijs Šostakovičs, Jāzeps Vītols; krāsotāju brigādes brigadieris, Ļeņina ordeņa kavalieris Jānis Jurovs; lauku arhitekts Heinrihs Silgalis; literatūras kritiķi Inta Čaklā, Ruta Veidemane; mācītāji Kristaps Fīrekers, Pēters Kanīzijs, Georgs Mancelis, Nikolajs Ramms, Vecais Stenders; mākslas zinātnieki Zigurds Konstants, Rasma Lāce; meliorācijas un ūdenssaimniecības ministra vietnieks J. Poprockis; mītiskas vai daļēji mītiskas personas Aizpekļu velns, Antiņš, Dons Kihots, Eiridike, Elektra, Kasiopeja, Koklētājs Samtabikse, Laimdota, Lāčplēsis, Māra, Mirdza, Neptūns, Jevgeņijs Oņegins, Orfejs, Ruslans un Ludmila, Velns; muzikologi Arvīds Bomiks, Vija Briede-Bulavinova, Ilma Grauzdiņa; pianisti Rima Bulle, Valdis Krastiņš, Pauls Šūberts, Ventis Zilberts; pirmais marksists Kārlis Markss; porcelāna mākslinieki T. Poluikeviča, Z. Ulste, M. Zagrebajeva; pravietis Muhammeds; publicists Arturs Goba; rakstnieki Eriks Ādamsons, Juris Alunāns, Aspazija, Alberts Bels, Rūdolfs Blaumanis, Lija Brīdaka, Mihails Bulgakovs, Aleksandrs Čaks, Antons Čehovs, Dinsberģu Ernests, Fjodors Dostojevskis, Ārija Elksne, Gistavs Flobērs, Ārijs Geikins, Arvīds Grigulis, Henriks Ibsens, Andris Jakubāns, Jānis Jaunsudrabiņš, Alfrēds Krūklis, Ansis Leitāns, Juris Neikens, Neredzīgais Indriķis, Boriss Pasternaks, Jānis Peters, Aleksandrs Puškins, Pauls Putniņš, Rainis, Valdis Rūja, Zigmunds Skujiņš, Jānis Sudrabkalns, Viljams Šekspīrs, Fridrihs Šillers, Ļevs Tolstojs, Ivans Turgeņevs, Andrejs Upīts, Eduards Veidenbaums; režisori Ādolfs Alunāns, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Anatolijs Efross, Felicita Ertnere, Edmunds Freibergs, Alfrēds Jaunušans, Arkādijs Kacs, Nauris Klētnieks, Oļģerts Kroders, Mihails Kublinskis, Māra Ķimele, Arnolds Liniņš, Pēteris Lūcis, Valentīns Maculevičs, Aleksis Mierlauks, Pēteris Pētersons, Eduards Smiļģis, Konstantīns Staņislavskis, Ādolfs Šapiro; Runcis, Ērika Kūļa stāsta Cilvēks, kuram pārāk vēlu iegribējās smēķēt varonis Traktors; scenogrāfi Andris Freibergs, Marts Kitajevs, Gunārs Zemgals; tējas servīze Ija; tēlnieki Valdis Albergs, Līze Dzeguze, Ella Leimane, Vija Mikāne, Arnolds Skribnovskis, Ruta Svile, Teodors Zaļkalns, Gunta Zemīte; tulkotājs Eižens Rauhvargers; valodnieki Juris Baldunčiks, Aina Blinkena, Laimdots Ceplītis, Valija Dambe, Ābrams Gūtmanis, Tamāra Porīte, Beatrise Reidzāne, Valentīna Skujiņa; vēsturnieks Pēteris Krupņikovs; vijolnieks Valdis Zariņš; Vissavienības autortiesību aģentūras Latvijas republikas nodaļas priekšnieka vietnieks Imants Dekšenieks; zemnieks un dziesminieks Ķikuļa Jēkabs. Katram, kas ticis līdz šī saraksta beigām, ir skaidrs, ka, piemēram, Ērika Kūļa stāstā bez runča Traktora noteikti darbojas vēl citas personas, ka milzīgais režisoru skaits droši vien nav atrodams katrā avīzes numurā, ka tējas servīze par personu dēvējama visai nosacīti un ka Ļeņina ordeņa kavalieris Jānis Jurovs droši vien Literatūras un Mākslas slejās nav tā tipiskākā figūra. Un tomēr, atceroties iepriekš minēto laikraksta tirāžu un iespējamo izplatību, atceroties tā popularitāti un varbūt nedaudz savādo apstākli, ka tieši avīze kopumā, nevis viens vai daži atsevišķi autori veidoja tādu kā virtuālo publisko intelektuāli ar visām tā labajām un sliktajām īpašībām, ir pilnīgi droši, ka pietiekami daudzi lasītāji Literatūru un Mākslu izlasīja, tā teikt, no vāka līdz vākam. Un laikam gan saprata, par ko ir runa tajā vai citā rakstā, viņiem nevajadzēja zemsvītras piezīmēs skaidrot, kas ir Ķikuļa Jēkabs vai Moriss Bežārs. Pārlūkojot vienā nedēļraksta numurā atrodamo personu sarakstu un mēģinot rekonstruēt vai uzkonstruēt toreizējā lasītāja tēlu, pirmais, kas tagadnes cilvēkam ienāk prātā, ir “erudīts”, apmēram tāds, kādus mūsdienās propagandē TV spēles, tādas kā Gribi būt miljonārs. Ja drusciņ padomā, tad atmiņā nāk, ka rimtajos Brežņeva laikos cilvēkiem bija it kā vairāk laika. Latviešu sabiedrībā nebija raksturīgas krievu inteliģencei tik epohālās, tagad gluži vai mitoloģizētās virtuves sarunas, mēs vispār bijām un esam tādi, ja ne nu gluži mazrunīgi, tad noteikti ne pārāk dedzīgi uz diskusijām. (Te tagadne gan ienes dažu labu korekciju – diskusijas pa laikam gandrīz vai izdodas interneta vidē, kaut vai starp manu rakstu pastāvīgajiem lasītājiem STOP un Gaujas Ērgli, bet tas, kā mēdz teikt, ir pavisam cits stāsts.) Tomēr diskusijas notika, varbūt pat tikai viena galvenā diskusija, un tā notika kultūras nedēļraksta slejās, parasti kādā vienā rakstā vai rakstu kopā. Un lasītāji, kas paši, vienalga kādas profesijas vai aicinājuma pārstāvji viņi būtu, sava latviskuma un sava konformisma dēļ paši fiziski nediskutēja, darīja to, klusībā sarunājoties ar Literatūras un Mākslas autoriem un personāžiem. Varu droši apgalvot, ka pats biju viens no šādas diskusijas klusējošajiem dalībniekiem – man pietika, ja sajutu, ka kāds pateicis to, kas manī izraisa atbalsi, man patika, ka varu neklātienē justies līdzdalīgs lietās, par kurām man patiesībā nav nekādas daļas, par teātra režiju, piemēram. Mančestras universitātes profesors Patriks Džoiss kādā rakstā nesen izteicies, ka arhīvs ir vieta, kur vienmēr klātesoša ir vara. Arhīvs, protams, ir arī avīžu komplekts, pat viens vecs avīzes numurs arhivē, kā mēs to redzam, simtiem atsauču uz visvisādām personām un notikumiem. Kāda ir vara, ko apliecina augstāk atrodamais personāliju saraksts? Autoritāra? Diskriminējoša? Izplūdusi vai, svešvārdu lietojot, difūza? Bez atsaucēm un kontekstiem tas nav pasakāms. Skaidrs, ka, ja reiz sāktu runāt par Brežņeva laika individuālo un sabiedrisko attiecību varas tīklojumiem, ļoti liela būtu “pielaides”, “brīvgājiena” nozīme. Šo brīvgājienu radīja tas, kas varēja rasties tikai kaktā sēdošajiem un tā īsti neko uzsākt nevarošajiem padomju cilvēkiem: mēs zinājām vai vismaz domājām, ka zinām, visvisādas, kā vēlāk izrādījās, pilnīgi nevajadzīgas lietas. Kad astoņdesmito gadu beigās pirmoreiz tikām viņpus dzelzs priekškara, turienieši nebeidza brīnīties, ka par viņu zemēm un tautām, teātriem un rakstniekiem, ēdieniem un augu valsti zinām vairāk nekā viņi paši. Vecā avīze, arhīvs, ja vēlaties, māca, ka vara radīja šķitumu par zināšanu visvarenību, daudz neskaidrojot, kas ir zināšanas un no kā tās sastāv.

Raksts no Janvāris, 2006 žurnāla