Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Projekts SS
Sūzena Sontāga Milsa viesnīcā ieradusies uz simpoziju "Sekss, Ņujorka, Ņujorka" 1962. gada 2. decembrī (Foto: GettyImages)

Pauls Bankovskis

Projekts SS

Pirms kāda laika, stāvēdams grāmatnīcā un šķirstīdams nesen iznākušo Sūzenas Sontāgas dienasgrāmatu un piezīmju pirmo sējumu ‘Atdzimusi. Dienasgrāmatas un piezīmes. 1947-1963” viņas dēla Deivida Rijefa redakcijā, turpat literatūras vēsturei, kritikai un teorijai atvēlētajā plauktā pamanīju grāmatu “Valtera Benjamina arhīvs”. Tajā apkopotas Benjamina piezīmju grāmatiņas ar sīkā rokrakstā līdz pat malām aprakstītām lappusēm, ceļojumu pastkartes, nodzeltējušas zīmītes un paša fotografēti attēli no tā arī nekad nepabeigtā “Galeriju projekta” (“Das Passagen-Werk”).

1927. gadā iesāktā “Galeriju projekta” materiāli ir izdoti arī atsevišķā grāmatā. Tas bija Benjamina mēģinājums radīt moderno laiku dzimšanas panoptikumu, kurā, par atspēriena punktu izmantojot Parīzes 19. gadsimta apjumto tirdzniecības ielu vēsturi, būtu izstādīti “visi viņa centieni un idejas”. “Ievērojamu autoru pabeigtie darbi ir ar krietni vien mazāku svaru, nekā fragmenti, pie kuriem viņi strādājuši visu mūžu,” rakstīja Benjamins, un lielā mērā to var attiecināt arī uz viņa “Galeriju projektu”.

Deivids Rijefs grāmatā “Peldot nāves ūdeņos. Dēla atmiņas” par Sontāgu raksta: “Viņa dzīvoja savu dzīvi īpatnā veidā, kā piepildot bibliotēku vai materializējot savas ilgas - daudzas no tām palika nemainīgas kopš viņas vientulīgajiem pusaudzes gadiem. Viņa nekad to netika teikusi, taču man jādomā par to, vai sevis apzināšanās viņai nebija nesaraujami saistīta ar šo kolekcionēšanu.” Tas, ko Rijefs nodēvējis par kolekcionēšanu, bet pati Sontāga dienasgrāmatā par “bibliotekāres iedabu”, parādās jau pašās pirmajās Sontāgas pierakstu lappusēs, laikā, kad viņa vēl bija kaut kas starp pusaudzi un pieaugušo. Sontāga reģistrējusi izlasītas un obligāti izlasāmas grāmatas, garos sarakstos apkopojusi iepriekš nedzirdētus jēdzienus un franču vārdiņus, vākusi avīžu izgriezumus, pierakstījusi indiešu dievu vārdus un jūdaisma svētku nosaukumus, uzkrājusi sastaptu cilvēku aprakstus un daudz ko citu. Īpašu prieku viņai sagādāja vajadzīgo grāmatu sarakstu veidošana, grāmatu pirkšana un visbeidzot - kārtošana plauktos. “Ir ļoti svarīgi būt informētam,” viņa gadu pirms nāves teica intervijā Rīgas Laikam.

Tomēr atšķirībā no citu rakstnieku dienasgrāmatām - prātā nāk kaut vai “mūsdienu literatūras ideālā vīra” Albēra Kamī piezīmes - Sontāgas dienasgrāmatu pirmais sējums (tam sekošot vēl divi ar vēlāko gadu pierakstiem) nerada noslēgta un dzīves laikā piepildīta veseluma iespaidu. Tās atgādina saraustītu un brīžiem pavisam irdenu vai šķidru fragmentu no kāda ievērojami lielāka projekta, pie kura strādāts visu mūžu. Sontāgas projekts, līdzīgi kā tas bija ar Benjamina “Galerijām”, tā arī nekad netika pabeigts, taču, atšķirībā no Benjamina, šķiet, viņas projekts nav bijis par “centieniem un idejām”. Lasot Sontāgas dienasgrāmatu ierakstus, nepamet sajūta, ka galvenais projekta centiens un ideja bijusi viņa pati jeb SS, kā viņu komentāros saīsināti dēvē dēls - tā, kas sešpadsmit gadu vecumā rakstīja, ka nespējot iztēloties kādudien nebūt vairs dzīva, un tā SS, kas ar šo domu nespēja samierināties arī septiņdesmit gadu vecumā, jau trešo reizi mūžā uzzinājusi, ka viņai ir vēzis. Rijefs raksta, ka “par spīti viņas bailēm no nāves, viņu neatstāja apziņa, ka dzīvos vēl ilgi. Viņai bija raksturīgi runāt par to, ka viņai vēl “nepieciešams” laiks, lai uzrakstītu visu, ko viņa bija iecerējusi. Arvien biežāk, - un nebūt ne tikai dzimšanas dienās un citos uzspiestos sava mirstīguma apziņas brīžos, - viņa mēdza runāt par vēlmi nodzīvot līdz simt gadu vecumam. [..] manuprāt, visu mūžu viņa dzīvoja nākotnē. Bērnībā, kas viņai bija ārkārtīgi nelaimīga, viņa sapņoja par pieaugušo dzīvi nākotnē un atbrīvošanos no ģimenes, kas viņai šķita sveša. Iesākumā spraigajā, vēlāk juceklīgajā un neiespējamajā kopdzīvē ar manu tēvu viņa, visticamāk, sapņoja par neatkarīgu dzīvi Ņujorkā - par rakstnieces dzīvi, nevis par pasniedzējas dzīvi, kādu viņa dzīvoja.

Rakstīdama esejas, viņa sapņoja par romānu rakstīšanu. Pārlūkodams visu viņas dzīves gājumu, es arvien saskatu nākotnes izteiksmi, kas izstumj tagadni.” Sontāga nomira 2004. gada 28. decembrī, dēlam vēl paguvusi pateikt: “Gribēju tev sacīt...”

1957. gada 31. decembrī SS rakstīja: “Ir pārāk primitīvi dienasgrāmatu uzskatīt tikai par personisko, slepeno domu apkopojumu - tādu kā uzticības personu, kas ir kurla, aprobežota un neprot lasīt. Dienasgrāmatā es nevis izsakos atklātāk nekā sarunā ar kādu citu, bet gan nodarbojos ar sevis veidošanu.

Dienasgrāmata ir manas patības izjūtas ietvars. Tā atspoguļo manu emocionālo un garīgo neatkarību. Un tādējādi diemžēl tā nav manas patiesās, ikdienas dzīves pieraksts, bet drīzāk uzskatāma par tās alternatīvu.

Bieži vien pastāv pretruna starp nozīmi, ar kādu apveltīta mūsu rīcība attiecībā pret kādu personu, un to, kā mēs aprakstām savas izjūtas pret šo personu dienasgrāmatā. Taču tas nenozīmē, ka mūsu rīcība tāpēc būtu sekla, un tikai tas, ko mēs atzīstam paši sev, būtu dziļš. Atzīšanās, ar to, protams, saprotot patiesas atzīšanās, var būt ievērojami seklākas par rīcību. Es domāju par to, ko šodien [..] par sevi izlasīju H. dienasgrāmatā (H. bija pirmā SS mīlestība, ar ko viņa iepazinās Kalifornijas universitātē, bet 1957. gadā dzīvoja kopā Parīzē - PB.) - tas bija strups, netaisnīgs un bezjūtīgs vērtējums, kura kopsavilkumā viņa paziņo, ka patiesībā es viņai nepatīku, tomēr kaislība, ko pret viņu izjūtu, viņai nāk par labu un ir patīkama. Dieva vārds, tas sāp, un es jūtos nenovērtēta un apkaunota. Mēs visai reti zinām, ko cilvēki par mums domā (vai, pareizāk sakot, domā, ka par mums domā)... Vai es jūtos vainīga, lasījusi to, kas nebija paredzēts manai lasīšanai? Nē. Viena no būtiskākajām dienasgrāmatu vai pierakstu (sociālajām) funkcijām ir tieši iespējamība, ka tās slepus var izlasīt citi cilvēki, cilvēki (tādi kā vecāki + mīļākie), pret kuriem tu esi bijis nežēlīgi atklāts vienīgi dienasgrāmatā. Nez, vai H. kādreiz lasīs šo?” Šajā dienasgrāmatas ierakstā SS faktiski atbildējusi uz jautājumu, kas, kā noprotams no grāmatas priekšvārda, pirms dienasgrāmatu publicēšanas bija nodarbinājis arī Deividu Rijefu, un droši vien, lasot agrākus ierakstus, varētu būt pazibējis prātā arī vairumam lasītāju - proti, vai dienasgrāmatas publicētas ar SS piekrišanu, bet ja šādas piekrišanas nav bijis, vai ir kāds līdzvērtīgs attaisnojums.

SS nebija atstājusi nekādas norādes, kas ar dienasgrāmatām būtu darāms pēc viņas nāves. Viņas dēls atminas, ka mūža nogalē viņa tās pieminējusi tikai vienreiz, pateikdama: “Tu jau zini, kur ir manas dienasgrāmatas.” “Bija pat tādi brīži,” raksta Rijefs, “kad es apsvēru domu par to sadedzināšanu. Tā, protams, bija tikai fantāzija. Realitāte ir tāda, ka fiziski dienasgrāmatas man nemaz vairs nepieder. Kamēr māte vēl jutās labi, viņa visus savus dokumentus pārdeva Kalofornijas universitātes Losandželosā biliotēkai, un saskaņā ar līgumu visi dokumenti un grāmatas pārgāja bibliotēkas īpašumā viņas nāves brīdī. Un tā kā mātes noslēgtais līgums neparedzēja nekādus piekļuves ierobežojumus viņas arhīvam, drīz vien es atskārtu, ka izvēle ir izdarīta manā vietā. Vai nu dokumentus sakārtošu un publicēšu es, vai arī to paveiks kāds cits. Tā nu prātīgāk šķita ķerties pie lietas.”

Faktam, ka dienasgrāmatas izdošanai sagatavojis un rediģējis SS dēls, ir gan priekšrocības (iespējams, viņš zina vairāk, nekā, piemēram, kāds redaktors “no malas”), gan trūkumi, kas spilgti izpaužas starp dienasgrāmatas ierakstiem slīpinājumā drukātajos Rijefa paskaidrojumos un komentāros. Droši vien jebkura manuskripta redaktors vai kādas personas dienasgrāmatas izdevuma sastādītājs ir spiests balansēt starp kaut vai tikai iedomātu objektivitāti un absolūtu patvaļu. Tomēr Rijefa norādes par kaut kādu iemeslu dēļ izlaistiem un īsinātiem ierakstiem, kā arī paskaidrojumi, ka viņš kādu ierakstu pārvietojis un apvienojis ar citu, jo, viņaprāt, tie ir par vienu un to pašu, rada iespaidu nevis par vēlmi atspoguļot “dienasgrāmatu vislielāko spēku” un to, ka tie ir “nepabeigti un nenogludināti materiāli, kas ataino Sūzenas Sontāgas portretu jaunībā, kad viņa apzināti un mērķtiecīgi virzījās pretī tādas sevis radīšanai, kāda viņa vēlējās būt,” bet gan drīzāk par paša Rijefa apzinātu un mērķtiecīgu vēlmi radīt kādu stāstu, kas ir ne tik daudz par viņa māti, cik varbūt par viņu pašu. Uzrakstījis šo teikumu, atcerējos, iespējams, pašu nīgrāko recenziju par grāmatu “Peldot nāves ūdeņos”, kurā Rijefs aprakstījis mātes mūža nogali, slimību un nāvi. Angļu laikrakstā The Observer publicētajā kritikā Rijefam tika pārmests banālu frāžu lietojums, rakstīšana tikai par mātes nāvi, pilnībā ignorējot tēva aiziešanu, un visbeidzot secināts, ka šis darbs atgādina mēģinājumu “ievērojamu personu piegriezt pēc tāda cilvēka liestes, kas izjūt aizvainojumu par savu atkarību un sāncensību, kurā viņam nav ne mazāko izredžu uzvarēt. [..] Būt viduvējam rakstniekam nav nekāds kauns, taču tā ir brēcoša netaisnība tādā pasākumā kā šī grāmata.” Visai nosodošas un nelabvēlīgas bija arī recenzijas par SS draudzenes, fotogrāfes Annijas Leibovicas mākslinieciski neveiklo, cilvēciski pārāk vājo un ētiski apšaubāmo ieceri mirstošas un jau mirušas SS momentuzņēmumus ievietot pompozajā fotogrāfiju albumā “Fotogrāfes dzīve” līdzās studijā tapušiem “slavenību” portretiem un savas ģimenes arhīva foto. SS bija nežēlīga kritizētāja - viņa pati to gan piezīmēs, gan intervijās atzinusi vairākkārt, un to dienasgrāmatu priekšvārdā piemin arī Rijefs.

Viņas dēla un Leibovicas veikuma skarbo kritiku, ja vien ir vēlēšanās, varbūt var iztēloties kā pašas SS atbalsi, jo īpaši tāpēc, ka bez viņas pilnīgi noteikti šo nokritizēto darbu nemaz nebūtu bijis.

Dienasgrāmatu pirmajā sējumā aptverts laika posms no 1947. gada, kad Sontāgai bija četrpadsmit gadu, līdz 1963. gadam. Ar 1947. gadu datēts tikai viens ieraksts, tāda kā pusaugu SS ticības apliecība: “Es ticu:

  1. Ka dievs nav persona un nav dzīves pēc nāves,
  2. Ka pati iekārojamākā lieta uz pasaules ir brīvība būt patiesam pašam pret sevi, t.i., godīgums,
  3. Ka vienīgā atšķirība starp cilvēciskām būtnēm ir to inteliģence,
  4. Ka vienīgais rīcības vērtēšanas kritērijs ir tās tiešais rezultāts, padarot personu vai nu laimīgu, vai nelaimīgu,
  5. Ka ir aplam laupīt jebkura cilvēka dzīvību, [Punktu “f” un “g” nav.]

(h) Turklāt es uzskatu, ka ideālai valstij (neņemot vērā “g”) jābūt ar spēcīgu centralizāciju un ar valdības kontrolētiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, banku sistēmu, izrakteņu ieguvi + transportu un atbalstu mākslām, pietiekamu minimālo algu, atbalstu invalīdiem un vecajiem. Valsts aprūpe grūtniecēm bez dalījuma likumīgos + ārlaulības bērnos.” Kaut gan ir zināms, ka Sontāga dienasgrāmatu rakstījusi kopš 12 gadu vecuma, agrākus pierakstus, šādu lēmumu nekā nepamatojot, Rijefs grāmatā iekļaut nav uzskatījis par lietderīgu. Tas, protams, ir tikai minējums, taču viens iemesls varētu būt tīri nomināls - par Sontāgu Sūzena kļuva tikai trīspadsmit gadu vecumā, kad pēc viņas tēva Džeka Rozenblata nāves māte Mildreda apprecēja Nātanu Sontāgu, kurš gan nedz Sūzenu, nedz viņas māsu nekad tā arī neadoptēja. Jau vēlāk viņa rakstīja: “Es nebiju savas mātes bērns - es viņai biju priekšmets (priekšmets, sabiedrotais, draugs, pavadonis), es upurēju savu bērnību - savu godīgumu - lai viņu iepriecinātu.” Protams, šo un līdzīgus ierakstus, kā arī viscaur dienasgrāmatu sējumā jaušamo melanholiju, var uzskatīt par galvenokārt pusaudžiem un jauniešiem raksturīgu ņemšanos, tomēr turpmākā SS biogrāfija drīzāk ir apliecinājums tam, ka tas bija tikai sākums nomāktībai, kas viņu pavadīs visu mūžu. “Mani satrieca atskārta par to, cik gan bieži un līdz sirds dziļumiem viņa bija jutusies nelaimīga,” raksta Rijefs.

Patēvs uzskatīja, ka SS par daudz lasa, lai tiktu pie kārtīga vīra. Māte meitu pienācīgi nenovērtēja.

Viņa pati mūždien nepiemērotas lietas izrunāja nepiemērotā brīdī vai vietā, iepriekšējā dienā neskaitāmas reizes atkārtoja nākamajā dienā sakāmo, pārdzīvoja savu nepareizo stāju un kumpo muguru un vienā laidā meloja. Par viņas nelaimīguma simbolu jau agrā jaunībā kļuva “X” - jēdziens, pie kura dienasgrāmatās viņa atgriežas atkal un atkal: “X ir tad, kad tu sevi sajūti nevis kā subjektu, bet kā objektu. Kad tu vēlies iepriecināt un atstāt iespaidu uz cilvēkiem, vai nu sakot tikai to, ko viņi vēlas dzirdēt, vai mēģinot viņus šokēt, vai ar plātīšanos + tenku izplatīšanu, vai vienkārši ar savu attieksmi. [..] Tendence būt netaktiskam - vai nu pašai pret sevi vai citiem (abas izpausmes, kā tas ir manā gadījumā, bieži vien iet roku rokā) - ir klasisks X simptoms.[..] Cik gan reižu es neesmu cilvēkiem stāstījusi, ka Pērla Kazina bija galvenā Dilana Tomasa mīļākā? Un ka Normans Mailers rīkojis orģijas? Un ka [F. O.] Matīsens bija zilais? Protams, to zina it kā visi, bet kas gan ellē ratā esmu es, ka šādā veidā varu izklāstīt citu cilvēku seksuālos ieradumus?[..] Cilvēki, kuriem piemīt lepnums, mūsos neizraisa X. Viņi nelūdzas. Mums nav jāraizējas, ka varētu viņus sāpināt. Viņi vienā mirklī izslēdz sevi ārā no šīm mūsu spēlītēm.” Kā spilgtu un, jādomā, daudziem pazīstamu X piemēru SS apraksta gadījumu, kad paziņu lokā tikusi apspriesta kāda filma, un viņa pirmā pārsteidzīgi izteikusi savu viedokli. Pēc brīža, kad savas domas bija izklāstījuši arī pārējie, viņa sapratusi, ka taisnība ir viņiem, taču tā arī nav spējusi atrast kādus argumentus, kas ļautu aizstāvēt savu sākotnējo viedokli. Pēc vidusskolas beigšanas viņa sāka studijas Bērklijā, taču drīz vien pārgāja uz Čikāgas universitāti, kur septiņpadsmit gadu vecumā iepazinās ar Filipu Rijefu, kas par viņu bija vienpadsmit gadus vecāks, un pēc pavisam īsas pazīšanās apprecējās.

Viens no nelaimīguma un daudzo X iemesliem bija arī SS seksualitāte - gan apziņa, ka viņa ir lezbiete, gan ilgstoša un dienasgrāmatā uzstājīgi detalizēta vēlme beidzot uzzināt, kas ir orgasms - “Orgasma iepazīšana izmainīja visu manu dzīvi,” viņa rakstīja 1959. gada 19. novembrī. Spriežot pēc presē publicētām dienasgrāmatu izdevumam veltītām recenzijām, tagad seksualitāte un “seksuālā atmoda”, līdzās SS engagé “jaunās intelektuāles” statusam ir nozīmīgākie grāmatas mārketinga punkti, un šī ziņkārība savā ziņā ir skumjš SS jaunības ideālu apvērsums. 26 gadu vecumā viņa rakstīja: “Mana vēlme rakstīt ir saistīta ar manu homoseksualitāti. Man ir nepieciešama identitāte kā ierocis, lai liktu to pretī ierocim, ko sabiedrība pavērš pret mani.” Kaut gan, spriežot pēc dienasgrāmatas ierakstiem, kopdzīve ar Filipu itin drīz bija izvērtusies par ellīgu drāmu, šķiršanās 1958. gadā SS atnesa jaunus pārdzīvojumus - Rijefs notikušo “publiskoja itin visai pasaulei”, pastāvēja varbūtība, ka viņai varētu tikt atņemtas tiesības audzināt Deividu (dodoties uz Oksfordu, bet vēlāk uz Parīzi, SS dēlu bija atstājusi Amerikā). Savā ziņā arī laulības ar Filipu, kas dienasgrāmatā atzīmētas vienīgi kā jau noticis fakts, var uztvert kā mēģinājumu pārtraukt ciešanas - 1949. gada ierakstā viņa atstāsta kādu sarunu ar paziņām, kas jau gadu iepriekš nosprieduši, ka viņa “visticamāk ir lezbiete”, tāpēc devuši SS bez šaubām labi domātu un laikmeta garu ilustrējošu padomu: “Tava vienīgā iespēja kļūt normālai ir pielikt punktu tūliņ un nekavējoties. Nekādu sieviešu vairs, nekādu bāru. Tu zini, ka tā tas turpināsies arī Čikāgā - kopmītnēs, skolā vai geju bāros... Izbrauc kaut kur labāk kopā ar pāris vīriešiem. Apstājieties, un ļauj, lai viņi tevi pačamda + lai viņiem tiek viņu mazie prieciņi. Iesākumā tev tas nepavisam nepatiks, taču saņemies un paciet... Tā ir tava vienīgā iespēja. Un tajā laikā nesatiecies ne ar vienu sievieti. Ja vien tu nepārtrauksi tagad...” Turpat līdzās, - dažas lappuses pirms un pēc šī ieraksta, - SS rūpīgi, kā apgūstot jaunu valodu, pierakstījusi geju un lezbiešu sabiedrībā lietotus slenga vārdus un to skaidrojumus.

Publicētais teksts ir rūpīgi rediģēts un īsināts, lai neteiktu - kompilēts, tomēr grāmatā Rijefs atstājis ārkārtīgi daudz ierakstu, kam to tapšanas laikā droši vien bija liela nozīme - tāpat kā mazajām aprakstītajām zīmītēm Benjamina “Galeriju projektā” - taču, uzlūkoti tagad, pēc tik ilga laika un autores nāves, tie ir tikai kārtējie apraksti par ieiešanu dušā, aiziešanu līdz veikalam, kaut kādu mantu pārvietošanu, dienišķo maltīti, depresiju vai benzedrīna iedzeršanu piecos no rīta. Pie vienas no šādām “dienu hronikām” (tās tiešām atgādina Raiņa pedantiski konspektīvos pierakstus) Rijefs licis piebildi: “Bez datējuma, bet gandrīz pilnīgi droši rakstīts 1960. gada februārī. Šajā laikā SS mēdza detalizēti aprakstīt savas dienas. Tālāk - atsevišķi uzskatāmākie ieraksti.” Kāpēc tieši šie ieraksti viņam likušies uzskatāmākie, bet, piemēram, citur rakstītās piezīmes no Džona Ostina lekcijām Oksfordā nav šķitušas publicēšanas vērtas, nav skaidrs. Šajā brīdī, pēc divām trešdaļām grāmatas, jau sāk tracināt šo Rijefa piebilžu uzmācīgums: “gandrīz pilnīgi droši zināms”, “visticamāk” u.tml.

Uz sadzīvisko pierakstu un vārdu sarakstu fona (saraksta formā SS mēģinājusi iemūžināt pat agrīnas bērnības atmiņas) līdzās seksualitātei drīz pēc apprecēšanās ar Filipu Rijefu par būtisku tēmu kļuva tas, ko, lasīdams es pie sevis nodēvēju par “laulības dzīves ainām”, bet pati SS kādā ierakstā nosaukusi par “Laulības piezīmēm”, ko varētu celt priekšā mazmazbērniem savās zelta kāzās:

“Vecvecmāmiņ, vai tev patiešām bija tādas jūtas?”

“Jā gan. Tā bija slimība, ko saķēru vēl pusaudzes gados. Taču man izdevās no tās atbrīvoties.” Līdzās rezignētām pārdomām par graujošo iespaidu, kādu laulība atstāj uz cilvēku jūtām un kopdzīves iespējamību, SS laiku pa laikam sev raksturīgā metodiskumā - protams, saraksta formā un nākotnes izteiksmē - spraudusi mērķus Deivida audzināšanā:

  1. Jābūt konsekventai. 
  2. Nerunāt par viņu ar citiem (piem., nestāstīt smieklīgus notikumus) viņa klātbūtnē. (Neveicināt viņā biklumu.)
  3. Nelielīt viņu par kaut ko, ko es citādi nebūtu uzskatījusi par labu.
  4. Nebārt viņu par kaut ko, kas viņam pirms tam ticis atļauts.
  5. Dienas režīms: ēšana, mājas darbi, vanna, zobi, istaba, gulta.
  6. Neļaut viņam mani monopolizēt, kad esmu kopā ar citiem cilvēkiem.
  7. Vienmēr runāt tikai labu par viņa papu. (Nekādu grimašu, nopūtu, nepacietības u.tml.)
  8. Neapslāpēt bērnišķīgās fantāzijas.
  9. Ļaut viņam saprast, ka ir pieaugušo pasaule, gar kuru viņam nav nekādas daļas.
  10. Neuzskatīt, ka lietas, kuras man pašai nepatīk (vanna, matu mazgāšana), nepatiks arī viņam.” 

Piezīmju grāmatiņā, kas datēta ar 1949.-1951. gadu, SS apraksta viesošanos pie Tomasa Manna (pie šī notikuma viņa atgriezīsies 1987. gadā žurnālā The New Yorker publicētā atmiņu stāstījumā “Svētceļojums”): “Mēs ar E un F šovakar sešos izprašņājām Dievu.” Lappuses malā SS pierakstījusi Tomasa Manna tālruņa numuru. “Godbijībā sastinguši mēs sēdējām pie viņa mājas (Sanremo iela 1550) no plkst. 5.30 līdz 5.55 un izmēģinājām sakāmo.

Durvis atvēra viņa sieva, blāva, pelēcīgu seju un matiem. Viņš sēdēja lielas viesistabas tālākajā galā uz dīvāna un aiz kaklasiksnas turēja lielu melnu suni, kas bija rējis, kad ieradāmies. Smilškrāsas uzvalks, sarkanbrūna kaklasaite, baltas kurpes - kājas kopā, ceļgali izvērsti [..]. Ļoti savaldīga, neiezīmīga seja, tāda pati kā fotogrāfijās. Viņš ieveda mūs darbistabā (pie sienām, protams, grāmatplaukti) - viņa runa ir lēnīga un precīza, un akcents krietni mazāk izteikts, nekā biju gaidījusi.” Pierakstīdama Manna jeb “Orākula” sacīto,

SS piebildusi: ‘Autora komentāri ar savu banalitāti nodod viņa grāmatu.” It kā maznozīmīgie vērojumi (“ceļgali izvērsti”, “aiz kaklasiksnas”) ir atmiņā paliekošāki, nekā daudzi no pašas SS izjūtu, darbību vai pārdomu pierakstiem - to es atskārtu brīdī, kad biju ticis līdz piezīmēm, ko SS rakstījusi Parīzē, un sajutu bezmaz vai atvieglojumu. Iespējams, tas bija tāpēc, ka šajos ierakstos atkāpjas SS uz iekšu vērstais aizdomīgums, nomāktība un sevis šaustīšana, to vietā uz pavisam īsu acumirkli ļaujot paraudzīties uz zudušu laiku, pasauli un cilvēkiem, kas bija turpat līdzās, un kas kāda cita vērotāja acīs droši vien bija pavisam citādāki. “Vakardien (vēlu pēcpusdienā) es lieliskā Alana Blūma sabiedrībā devos pie Žana Vāla [1888-1974, filozofijas profesors Sorbonā - RB.] uz savu pirmo kokteiļvakaru Parīzē. Vāls lielā mērā atbilda priekšstatam, kāds par viņu man bija izveidojies - sīciņš un tieviņš putnam līdzīgs vecītis ar pagariem sirmiem matiem, ar platu muti un plānām lūpām. Visai izskatīgs, tomēr šaušalīgi nekopts un ieslīdzis pats savā pasaulē [..]. Lempīgs melns uzvalks ar trim lieliem caurumiem uz sēžamvietas, pa tiem redzama viņa apakšveļa (balta) + viņš nupat bija pārnācis no Klodēlam veltītas pēcpusdienas lekcijas Sorbonā. Viņam ir slaida un izskatīga tunisiešu sieva (ar apaļu seju un cieši atpakaļ saņemtiem melniem matiem), uz pusi par viņu jaunāka, varētu būt kādus 35-40 gadus veca, + trīs vai četri diezgan mazi bērni. Vēl tur bija [..] cilvēks, kurš izskatījās pēc Žana Pola Sartra, tomēr bija par viņu ievērojami neglītāks, klibs, un tiešām izrādījās Žans Pols Sartrs”. “Sorbonā vakar vakarā noklausījos Simonas de Bovuāras sarunu (ar Žafē) par romānu (vai tas vēl iespējams). Viņa ir kalsna un saspringta, melniem matiem un ļoti izskatīga savā vecumā, taču viņas balss ir napatīkama, tajā ir kaut kas griezīgs + nervozais ātrums, kādā viņa runā.” Vai, piemēram, šāds ieraksts no laika, kad SS studēja Čikāgas universitātē: “Šopēcpusdien noklausījos Anaīsas Nīnas lekciju “Mākslas un mākslinieka uzdevums”: viņa ir ārkārtīgi pārsteidzoša - līdzīga laumai, kā no citas pasaules - sīka, smalki veidota, tumšiem matiem un daudz kosmētikas, kas viņu padara ļoti bālu - lielas, vaicājošas acis - izteikts akcents, kam es neatrodu apzīmējuma - viņa izsakās ārkārtīgi precīzi - ar mēles galu un zobiem viņa noslīpē līdz mirdzumam ik zilbi - tāda sajūta, ka ja vien viņai pieskartos, viņa sairtu sudraba putekļos.”

Varētu teikt, ka Sontāgas dienasgrāmatu pirmais sējums beidzas viņai tik tīkamajā nākotnes izteiksmē, ar pavisam nedaudziem ierakstiem no 1963. gada. Tajā pašā gadā iznāca SS pirmais romāns “Labdaris”, trīs gadus vēlāk - eseju krājums “Pret interpretāciju”, kas lielā mērā viņu padarīs par to, kas viņa bija. Jautājumi par to, kāpēc gan vispār būtu vērts lasīt to vai citu grāmatu, parasti piedzīvo dīvainu pārvērtību brīdī, kad attiecīgā grāmata beidzot ir izlasīta. Pēc grāmatas izlasīšanas šķiet, ka jau pašā jautājumā ir ietverts tik daudz no iespējamās atbildes, ka šādai jautāšanai īsti nemaz vairs nav jēgas, un ar atbildi saplūdušais jautājums būs tas, kas turpmāk kļūs par iemeslu pie grāmatas atgriezties vai neatgriezties nekad. Arī, ķeroties pie SS dienasgrāmatu lasīšanas, mani vadīja kaut kādi vieni motīvi - priekšstati par SS rakstīto, par viņas publisko tēlu, kaut vai fakts, ka man vispār patīk lasīt svešas dienasgrāmatas, pierakstus un piezīmes uz lappušu malām, - bet nonākot līdz pēdējai lappusei, es sapratu, ka vienīgais dzinulis šajās dienasgrāmatās ielūkoties un pie tām atgriezties varētu būt pavisam cits. Nē, runa nav par kaut kā uzzināšanu, par iemācīšanos vai, es atvainojos, nonākšanu pie kādas gudrības, jo es šaubos, vai to visu ir iespējams sasniegt, tā vienkārši kaut ko izlasot. Varbūt precīzāk to būtu nodēvēt par atgādinājumu, kas līdzinās Aglajas Ivanovnas mulsinošajam jautājumam kņazam Miškinam Dostojevska “Idiotā”:

“- Sakiet - jūs esat ļoti mācīts cilvēks?

- Ak, nemaz ne.

- Cik žēl, bet es domāju...”

Atgriešanās SS dienasgrāmatās neatlaidīgi mudina pašam sev uzdot veselu gūzmu līdzīgu jautājumu - kāpēc es vēl aizvien neesmu izlasījis tādu un tādu grāmatu; kāpēc es savu laiku šobrīd pavadu tieši tā, nevis citādi; kāpēc es tik maz zinu un saprotu, un kā gan man - tādam nokaunējušamies par savu nezināšanu un muļķību, ar visiem saviem X, laimēm, nelaimēm, centieniem un idejām - sakopot savus spēkus un gribu, lai ar Dievu uz pusēm un ar godu dotos pretī tam sev, kurš vienīgais paliks pēc nāves, un tad, atbilstoši kādam vēl lielākam projektam, tālāk varbūt dzīvos mūžīgi.

Raksts no Aprīlis, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela