Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Albērs Kamī

Pretēji gaidītajam

“Irākas valdības amatpersonas pirmdien žurnālistiem demonstrēja videoierakstu ar nāvessoda izpildi diviem bijušā valsts prezidenta Sadama Huseina līdzgaitniekiem - viņa pusbrālim Barzanam Ibrahimam at Tikrīti un Avadam Hamadam al Banderam as Sadunam. Ierakstā redzams. kā abi notiesātie pirms nāvessoda izpildes šausmās trīc un kā Tikrīti cilpa norauj galvu."

LETA. 2007. gada 15. janvārī

Neilgi pirms 1914. gada kara kāds slepkava, kura noziegums bija sevišķi zvērīgs (viņš bija nogalinājis fermeru ģimeni ar visiem bērniem), Alžīrā tika notiesāts uz nāvi. Tas bija kāds laukstrādnieks, kas bija sācis nogalināt tādā kā slepkavnieciskā neprāta lēkmē, bet bija pastiprinājis savu vainu, aplaupot upurus. Notikums guva plašu ievērību. Vairums ļaužu uzskatīja, ka galvas nociršana tādam briesmonim bija pārāk maigs sods. Man stāstīja, ka tā domājis arī mans tēvs, kuram bērnu nogalināšana bija šķitusi īpaši satriecoša. Katrā ziņā viena no retajām lietām, ko es par viņu zinu, ir tas, ka viņš gribēja būt klāt soda izpildē - pirmo reizi savā dzīvē. Viņš cēlās nakts vidū, lai laikus nonāktu soda izpildes vietā, kas atradās otrā pilsētas malā un ko bija aplencis liels ļaužu pūlis. Par to, ko viņš torīt redzēja, viņš nevienam neteica ne vārda. Vienīgi mana māte stāstīja, ka viņš atskrējis mājās kā vējš, ar pārvērstu seju, neatbildējis ne vārda, īsu brīdi atlaidies gultā un tad pēkšņi sācis vemt. Viņš bija atklājis patiesību aiz cēlajiem vārdiem, aiz kuriem to slēpa. Tā vietā, lai domātu par noslepkavotajiem bērniem, viņš vairs nespēja domāt ne par ko citu, kā vien par šo elsojošo ķermeni, ko uzsvieda uz dēļa, lai tam nocirstu galvu.

Nākas pieņemt, ka šis rituālais akts ir pietiekami šausmīgs, lai spētu raisīt sašutumu vienkāršā un taisnā cilvēkā un lai sods, ko šis cilvēks atzina par simtkārt pelnītu, neietekmētu viņu nekā citādi, kā vien izraisot sliktu dūšu. Kad augstākās tiesas spriedums godīgā cilvēkā izsauc vienīgi vemšanu, lai gan tās uzdevums ir viņu pasargāt, ir grūti joprojām uzstāt, ka tās mērķis - un tieši tādai arī būtu jābūt tās funkcijai - ir atnest vairāk miera un nodrošināt lielāku kārtību valstī. Tomēr atklājas, ka, pretēji gaidītajam, tiesas spriedums nav mazāk šausminošs par pašu noziegumu un ka šī otrā slepkavība, nekādā mērā neizpērkot sabiedrībai nodarīto pārkāpumu, vienam kauna traipam pievieno otru. Šī patiesība ir tik acīmredzama, ka neviens neuzdrošinās par šo ceremoniju runāt tieši. Amatpersonas un žurnālisti, kuru pienākums ir par to izteikties, it kā apzinādamies šī notikuma provocējošo un apkaunojošo pusi, ir ieviesuši īpašu rituālu runasveidu, kas sastāv no gatavām frāzēm. Tā nu mēs pie brokastu galda avīzes stūrītī lasām, ka notiesātais “ir atdevis savu parādu sabiedrībai” vai ka viņš ir “izpircis savu vainu”, vai ka “pulksten piecos situsi taisnības stunda”. Amatpersonas runā par notiesāto kā par “ieinteresēto personu” vai par “aizbilstamo” vai arī apzīmē to ar saīsinājumu UNN - “uz nāvi notiesātais”.

Albērs Kamī, fragments no esejas
“Pārdomas par giljotīnu”, 1957
No franču valodas tulkojusi Agnese Gaile

Raksts no Februāris, 2007 žurnāla