Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Artis Svece

Pēcnāves zinātne

Lielbritānijas un ASV slimnīcas veiks plašu pētījumu par sirdsdarbības apstāšanos pārdzīvojušo pacientu izjūtām, atrodoties tuvu nāvei. (..) Daži cilvēki apgalvo, ka viņi redzējuši tuneli vai spožu gaismu, bet citi atminas, ka skatījušies no griestiem uz mediķiem un sevi. (..) “Ja ir iespējams demonstrēt, ka apziņa turpinās pēc smadzeņu aktivitātes pārtrūkšanas, tad ir iespējams, ka apziņa ir atsevišķa vienība. Maz ticams, ka mēs atklāsim daudzus gadījumus, kad tas ir noticis, bet mums ir jābūt atvērtiem,” skaidroja pētījuma vadītājs doktors Sems Parnijs. “Tas, ko cilvēki piedzīvo šajā sirdsdarbības apstāšanās laikā, dod mums lielisku iespēju uzzināt un saprast to, ko mēs visi visdrīzāk piedzīvosim miršanas laikā.”

LETA, 2008. gada 20. septembrī

Viena no modernās zinātnes pamatnostādnēm kopš tās sākumiem 16. un 17. gadsimtā ir skeptiska attieksme pret vispārpieņemtiem uzskatiem, kas nav pārbaudīti atbilstoši pašu zinātnieku prasībām. Šī pieeja izrādījusies ārkārtīgi produktīva – piemēram, mēs šobrīd zinām, ka holēru izraisa nevis pūstošas gaļas saindēts gaiss, kā domāja 19. gadsimta londonieši, bet holēras baciļi, un tāpēc atkritumus no slimo londoniešu mājām nav ieteicams izgāzt Temzā, no kuras citi ņem dzeramo ūdeni. Grūti pateikt, cik nopietnu iespaidu uz pašām dabaszinātnēm atstāja Tomasa Kūna 1962. gada grāmata “Zinātnisko revolūciju struktūra”, bet šis teksts nepārprotami mainīja vēsturnieku, sociologu un filozofu skatījumu uz tām. Kūna versijā dabaszinātnes nebūt nebija brīvas no dogmatiskiem un apšaubāmiem pieņēmumiem. “Zinātniskuma” izpratne izrādījās vēsturiski nosacīta, un zinātnieku attieksme pret “anomālijām” jeb parādībām, kuras nav iespējams izskaidrot ar konkrētā laika zinātnes palīdzību, varēja izrādīties visnotaļ aizspriedumaina. Kūna aprakstītās paradigmas un anomālijas, kuras šo paradigmu ietvaros nav izskaidrojamas, var saskatīt ne tikai Aristoteļa vai Ņūtona laika, bet arī šābrīža zinātnē. Manuprāt, ārkārtīgi izteikts anomālijas piemērs ir apziņa.

20. gadsimta vidū vismaz daļai zinātnieku un filozofu šķita, ka necik ilgi – un mums būs skaidrs, kas ir un kā darbojas apziņa. Optimisma iemesli bija vairāki. Jau 18. gadsimta beigās Luidži Galvāni konstatēja, ka dzīvos organismos novērojami elektriski procesi, viņa eksperimenti ar beigtām vardēm kalpoja par iedvesmas avotu Mērijas Šellijas “Frankenšteinam”, bet tikai 20. gadsimta vidū nervu sistēmas pētnieki nonāca pie kopējas pārliecības, ka, visticamāk, nervu šūnās notiek tādi paši fizikāli un ķīmiski procesi kā citur dabā, proti, lai skaidrotu nervu darbību, nav jāatsaucas uz īpašiem spēkiem un enerģijām, kas sastopami tikai dzīvās būtnēs. (Galvāni, piemēram, uzskatīja, ka tādiem ir jābūt.) Liela nozīme bija arī datora izgudrošanai. 1943. gadā neirofiziologs un kibernētikas pionieris Vorens Makaloks publicēja rakstu, kurā apgalvoja, ka nervu procesi varētu darboties pēc binārā koda principa, bet matemātiķis Alans Tjūrings slavenajā 1950. gada rakstā “Datori un intelekts” paredzēja, ka nākamo piecdesmit gadu laikā izdosies radīt datoru, ar kuru komunicējot, lielākā daļa cilvēku piecu minūšu laikā nevarēs noteikt, vai sazinās ar datoru vai cilvēcisku būtni (kā būtiskāko ierobežojumu mākslīgā intelekta radīšanai viņš minēja ekstrasensoro uztveri un it īpaši telepātijas spēju, kas, pēc viņa domām, cilvēkam piemīt un nav programmējama). Savu artavu pielika arī biheivioristiski noskaņoti psihologi un filozofi, kas apziņu uzskatīja par neprecīzas zinātnes un aplami lietotas valodas radītu fikciju – ja šī versija izrādītos pareiza, apziņas kā grūti izskaidrojamas parādības vienkārši nebūtu, tā izrādītos tikai viens no daudzajiem aizspriedumiem, ko zinātne piepulcējusi vēstures kuriozu kolekcijai.

Tomēr cerības uz vieglu risinājumu ātri vien pagaisa. Pēdējo piecdesmit gadu laikā zinātnieki par smadzeņu darbību ir noskaidrojuši ārkārtīgi daudz, tomēr nekas no atklātā tā īsti neattiecas uz jautājumiem, kas ir apziņa un kā nervu šūnas varētu tādu radīt. Tāpat nav piepildījušās Tjūringa prognozes par mākslīgo intelektu, nemaz nerunājot par apziņas mīta izkliedēšanu. Zinātniekiem par labu jāsaka tas, ka šī anomālija netiek ignorēta un izsmieta kā nesvarīga. Apziņas skaidrojumi (gan ne īpaši skaidri un sakarīgi) tiek producēti nepārtraukti. Savā laikā no Scientific American 1994. gada jūlija numura izkopēju rakstu par apziņas pētniecībai veltītu konferenci Arizonā, kur autors atstāstīja gadījumu, kad kāda referente izklāstījusi savu hipotēzi par domāšanu kā “visuma vakuuma enerģijas kvantiskām svārstībām”, kas “patiesībā ir Dievs”, viņai piebalsojis cilvēks no auditorijas, kurš savas runas noslēgumā esot teicis: “Mūsu smadzenēs nav melno caurumu,” kas savukārt izraisījis cita diskusijas dalībnieka acumirklīgu reakciju: “Es domāju, ka manās smadzenēs ir melnais caurums!”

Uzreiz gribu piebilst, ka no fakta par zinātnieku nespēju izskaidrot apziņu neizriet ne tas, ka apziņa ir neizzināma, ne tas, ka tā var pastāvēt neatkarīgi no ķermeņa, vai ka pastāv mūžīga dvēsele, vai ka apziņa ir kanāls uz septīto dimensiju vai kas tamlīdzīgs. Šis fakts tikai apliecina banālo atziņu, ka cilvēka zināšanas ir ierobežotas. (Un kāpēc gan vajadzētu uzskatīt, ka visu iespējams izpētīt un izzināt?) Ir diezgan interesanti vērot, kā nopietni cilvēki, kas savā tiešajā specialitātē neatļautos nepamatotus izteikumus, reizēs, kad sastopas ar sfērām, kurās gatavu atbilžu nav, palaiž prātu brīvdienās un ļaujas pilnīgi murgainām fantāzijām. Skaidrs, ka zinātnes ietvaros ir iespējams diskutēt, vai apziņa ir enerģija vai melnais caurums, bet tikai tad, ja izvirzītajai hipotēzei tiek piedāvāts kāds papildu pamatojums.

Sems Parnijs, par kuru vēstīts LETA ziņā, ir interesants tāpēc, ka pret zinātni izturas nopietni un klīniskās nāves pieredzi grib pētīt pašreizējās zinātnes noteikumu ietvaros. Klīniskās nāves pieredzes (near-death experience) apraksti, tai skaitā labi zināmais tunelis ar gaismu galā, kļuva plaši pazīstami, pateicoties Reimonda Mūdija 1975. gada grāmatai “Dzīve pēc dzīves”. Grāmatā ir atstāstīti dažādi klīniskās nāves gadījumi, bet to noteikti nevar uzskatīt par zinātnisku darbu. Sistemātiskāk klīniskās nāves pieredzi sāka pētīt viņa sekotāji, piemēram, Brūss Greisons un tas pats Sems Parnijs, kurš pēta sirdsdarbības apstāšanās gadījumus.

Parnija pētījumam ir divi aspekti, kurus nevajadzētu jaukt. Pirmkārt, viņš apgalvo, ka vēlas rūpīgāk izpētīt klīniskās nāves pieredzi. Otrkārt, sludina, ka šī pieredze var izrādīties pierādījums tam, ka apziņa nav pilnībā atkarīga no procesiem smadzenēs. Pirmais aspekts nav īpaši kontroversiāls. Būtībā tas ir aicinājums zinātniekiem pievērsties anomālijai, par kuras esamību ir daudz liecību, bet kas netiek pietiekami pētīta, jo īsti neiekļaujas valdošajā paradigmā.

Otrs aspekts ir problemātiskāks. Ja varētu pierādīt, ka apziņa pastāv pat tad, kad smadzenes pilnībā pārstājušas darboties, atziņām par apziņas pastāvēšanu ārpus ķermeņa būtu daudz lielāks svars un kā aplamas būtu jāatmet daudzas hipotēzes, ko zinātnieki apcer šobrīd. Tomēr, lai to pierādītu, jāatrod eksperiments, kas izslēgtu iespēju klīniskās nāves pieredzi izskaidrot kā smadzeņu darbības produktu. Pagaidām nekas tamlīdzīgs nav izdarīts. Tur ir vairākas problēmas. Tas, ka cilvēks redz vai atceras redzējis melnu tuneli vai piedzīvojis absolūtas harmonijas izjūtu, neko nepasaka par šās pieredzes cēloni. Cēlonis varētu būt ķīmiski procesi smadzenēs, kas rada neparastu vīziju gluži kā, piemēram, LSD. Parastais skaidrojums melnajam tunelim ir tāds, ka gaismjutīgās šūnas acī uz skābekļa trūkumu reaģē, signālus producējot pašas, un, tā kā tīklenes centrā ir vairāk gaismas receptoru nekā perifērijā, vizuālā lauka vidū “redzams” spožs plankums. Stresa situācijā smadzenes izdala endorfīnus, kas rada eiforiju, gluži kā daži pretsāpju līdzekļi. Arī lidināšanās ārpus ķermeņa var būt halucinācija, kas līdzīgi sapnim tiek montēta no iepriekšējās pieredzes fragmentiem. Tāpat ir zināms, ka maņu orgāni un smadzenes darbojas pat tad, kad cilvēks to neapzinās, piemēram, tas konstatēts “aklās redzes” (blind-sight) gadījumos, kad pacientam nav apzinātas vizuālas pieredzes, bet viņš var diezgan precīzi pateikt, teiksim, kādas krāsas objekts atrodas viņa priekšā.

Parnijs norāda, ka tie visi ir tikai minējumi un neviens nav pierādījis, ka klīniskās nāves pieredze rodas šo fizioloģisko cēloņu dēļ. Viņam taisnība, tomēr tam ir savs skaidrojums. Kad mediķiem ir darīšana ar mirstošu cilvēku, viņi lielākoties mēģina glābt tam dzīvību, nevis izpētīt, kā uz sirds apstāšanos reaģē acs receptori. Protams, ir arī izņēmumi. Kā zināms, Dankans Makdūgals 1907. gadā nosvēra cilvēka dvēseli, proti, to, par kādu daudzumu samazinās cilvēka masa nāves mirklī (viņš konstatēja, ka par 21 gramu un ka mirstošam sunim masa nesamazinās, kas nozīmē, ka tam nav dvēseles). Mani vienmēr valdzinājusi doma par Makdūgala pacientiem, kas mirst uz svariem.

Makdūgala gadījumā skaidri redzama vēl viena problēma – kā precīzi noteikt, kad cilvēks ir miris. Parnija pētījumos grūtības sagādā kas cits – kā noteikt, ka pieredze, par ko stāsta klīnisko nāvi pārdzīvojušie cilvēki, bijusi tieši tad, kad smadzeņu procesi apstājušies, nevis, teiksim, nedaudz pirms vai pēc klīniskās nāves. Pacienti parasti saka, ka viņi vienkārši “zinājuši”, ka ir miruši, bet tā varētu būt ilūzija. Pacientam būtu jāliecina par kādu notikumu, ko tas varētu piedzīvot tikai un vienīgi laikā, kad smadzeņu darbība ir pilnīgi apstājusies – tikai tādā gadījumā mēs varētu teikt, ka ir zinātnisks pamats runāt par apziņas neatkarību no smadzeņu procesiem. Būtībā tieši uz šāda eksperimenta veikšanu Parnijs mērķē.

Tomēr, manuprāt, arī pozitīva iznākuma gadījumā šāds eksperiments nebūtu izšķirošs. Piemēram, ja jūs esat gatavs noticēt apziņas pastāvēšanai ārpus ķermeņa, tad nav īpaša pamata principā izslēgt telepātijas iespēju. Doma, ka smadzenēm ir lauki, kas var savstarpēji ietekmēties un nodot informāciju, ir ne vairāk un ne mazāk fantastiska kā doma par ārpussmadzeņu apziņas eksistenci. Bet, ja ir iespējama telepātija, tad informāciju par to, kas notika operāciju zālē, kad bija iestājusies klīniskā nāve, pacients var saņemt no to cilvēku smadzenēm, kas bijuši operācijas liecinieki. Tā ka spēja atcerēties, teiksim, vārdus, ko ārsts teicis klīniskās nāves laikā, vēl obligāti neliecina, ka pacienta apziņa ir bijusi klātesoša, lai gan smadzenes nav darbojušās. Varbūt mirklī, kad smadzenes atsāka darboties, tās ar telepātijas palīdzību uzņēma informāciju no pārējām smadzenēm. Tātad, lai pierādītu, ka apziņa var eksistēt neatkarīgi no smadzenēm, ir jāpierāda, ka telepātija nav iespējama. Ir vēl viena lieta, kas mani vienmēr mulsinājusi stāstos par skatīšanos uz savu ķermeni no malas. Parasti tie ir stāsti par to, ka apziņa vērojusi ķermeni NO AUGŠAS un redzējusi to, kas atrodas tās PRIEKŠ . Mēs zinām, kā tas ir – skatīties no augšas vai uz priekšu, bet tas ir tāpēc, ka mūsu pieredze ir ķermeniska. Kāda jēga runāt par “priekšu”, ja ķermeņa nav. Ir saprotams, kāpēc acis rāda tikai to, kas ir tām priekšā – tāda ir mūsu ķermeņa uzbūve. Ja ķermeņa nav, ko nozīmē “no augšas” un “priekšā”, ko nozīmē sajūta, ka cilvēks “ienirst savā ķermenī”? Mēs varētu teikt, ka apziņa ir, teiksim, enerģijas lauks vai enerģijas punkts, bet ko nozīmē, ka enerģijas lauks skatās uz ķermeni “no augšas”? Protams, vienmēr iespējams apgalvot, ka mēs šeit ieejam tādā sfērā, kas nav ar prātu izprotama un mūsu valodā aprakstāma. “Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Kā ir dabīga miesa, tāpat ir garīga miesa” (1. Kor. 15:44). Var jau būt, bet tādā gadījumā šie izteikumi nav zinātniski pārbaudāmi, un Parnijam neizdosies atrast zinātnisku pierādījumu ārpusķermeniskas apziņas esamībai.

Raksts no Novembris, 2008 žurnāla

Līdzīga lasāmviela