Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Ivars Ījabs

Pastnieki – brūnie un sarkanie

Tomēr vienlaikus ir nojausma, ka nav tik vienkārši, ka nevar teikt: ja vien mākslinieka profesionālais veikums ir pārliecinošs, nav svarīgas viņa attiecības ar ideoloģiju, ko viņš tur sarunājis vai sadarījis t.s. politikā. [..] Es nespēju nopietni uztvert Seneku kā filozofu, zinot viņa politisko darbību. Es nespēju apbrīnot Roterdamas Erasma sacerēto tekstu drosmi, zinot, cik gļēvi viņš rīkojās dzīvē.

Māris Zanders, satori.lv

Vēsturnieks Kaspars Kļaviņš reiz man teica, ka viņam, uzsākot sarunu, patīk strauji un uzreiz novest savu tēzi līdz absurdam. Tas ļaujot tālākajā sarunas gaitā mierīgi atkāpties visā frontē, pielabojot, kvalificējot un sašaurinot savu apgalvojumu dialogā ar otru personu. Sākšana ar absurdu reizēm patiesi ir daudz svaigāka un aizraujošāka nekā pretējā, ierastā stratēģija – sākt piesardzīgi, taustoties, maziem solīšiem virzoties kopīgas izpratnes virzienā.

Māra Zandera izteikumus par māksliniekiem un ideoloģiju es spēju uztvert tikai kā piedāvājumu sākt sarunu ar absurdu. Citādi ir grūti noticēt, ka Zanders, šis komentētājs-intelektuālis, patiešām varētu domāt kaut ko tik uzskatāmi muļķīgu. Labi, dziļu personisku noraidījumu vēl varētu saprast attiecībā uz Zandera raksta galvenajiem “sliktajiem varoņiem” – Džemmu Skulmi, Jāni Peteru, Imantu Kalniņu. Latviešu kultūras ikonu statuss, kas reizēm tiek piešķirts šiem padomju siltumnīcā augušajiem ziediem, var raisīt laikabiedru jautājumus. Taču atzīšanās, ka Zanders vairs nevarot lasīt Seneku, jo pēdējais, lūk, savā Romā esot nepareizi uzvedies, ir labākajā gadījumā komiska. Runa pat nav par to, ka šādi mēs paši liedzam sev baudīt tekstus, sagandējot sev šo prieku ar apšaubāmu biogrāfisko literatūru vai paviršiem filozofijas vēstures pārstāstiem. Aiz šiem izteikumiem slēpjas vēl arī šāda pretenzija: ja es, Zanders, būtu bijis Romas imperatora padomdevējs, es gan nebūtu rīkojies kā Seneka. Šāda pretenzija ir, maigi izsakoties, pārdroša – ne tu spēj kaut cik reālistiski iedomāties sevi Senekas kurpēs, nedz arī ticami spriest par savu iespējamo rīcību tajās. Toties tiesāt viņu mēs esam gatavi, kā saka, 24/7. Padod tik priekšā.

Lai mazliet padomātu par mākslinieka un ideoloģijas attiecībām, es piedāvātu sākt ar citu absurdu. Proti, mākslinieks ir pastnieks. Labs mākslas darbs mums vienmēr tiek piegādāts no citiem realitātes apgabaliem, un mākslinieks, kurš mums to piegādā, ir vienīgi piegādātājs. Mums taču nav svarīgi, vai mūsu pastnieks ir labs vai slikts cilvēks. Vēsture pazīst daudzus lieliskus “pastniekus” (kā Gogolis, Šopenhauers, Vāgners vai Mihalkovi, tēvs un dēls), kuri ir bijuši nejauki un, iespējams, arī diezgan amorāli cilvēki. Tā pazīst arī daudz drosmīgu un nesavtīgu “pastnieku” – kā Rostropovičs, kurš savā mājā slēpa Solžeņicinu, vai Zolā, kurš ar savu “J’accuse” uzstājās pret franču antisemītisko eliti. Tomēr, tāpat kā nav obligāti draudzēties ar pastnieku, arī mākslinieka personiskajām īpašībām nevajadzētu īpaši satraukt viņa darbu patērētāju. Protams, jārēķinās, ka mākslas un literatūras izcilības vispār ļoti reti ir “vienkārši” vidusmēra cilvēki – lai kā arī vēlākie biogrāfi viņus censtos par tādiem pataisīt. Visbiežāk šie cilvēki fanātiski nododas savai lietai, un tas uzliek zīmogu viņu psihei; turklāt viņiem visbiežāk piemīt ļoti liels ego – tādēļ jau viņi ir izcilības. Taču tās visas ir psiholoģiskas nianses, kurām ir maz sakara ar viņu darbu baudīšanu.

Protams, ja mākslinieks savā privātajā dzīvē ir bijis nelietis, ja viņš ir stučījis par kolēģiem, pielīdis slepkavām, pazemojis līdzcilvēkus, tad viņš ir pelnījis nosodījumu – tādu pašu kā jebkurš cits cilvēks. Kā minimums, šādi “varoņdarbi” ir pelnījuši publisku izvērtējumu; kā maksimums – arī kriminālu sodu. Bet sodīt dzejnieku vajag tieši par šīm viņa cūcībām, nevis par to, ka viņš ir rakstījis dzeju. Ja Māris Zanders var pierādīt, ka attiecīgie latviešu padomju mākslas grandi tiešām ir darījuši cūcības, viņam nevajag turēt sveci zem pūra. Turpretī pārmest, ka Džemma Skulme, lūk, padomju laikā ir gleznojusi, Jānis Peters – rakstījis dzejoļus, bet Imants Kalniņš – mūziku, šķiet mazliet dīvaini. Protams, viņi nekautrējās izmantot režīma gādātos labumus. Taču komunistu vēlme māksliniekus kontrolēt patiesībā svaidījās starp diviem poliem – sociālistiskā reālisma stīvo dogmatiku un vajadzību ražot kaut ko tādu, ko reālie “darbaļaudis” tiešām gribētu patērēt. Šī nemitīgā svaidīšanās itin bieži deva māksliniekiem savu daļu brīvības un plašas iespējas kost tā paša režīma rokā, kas viņus dāsni baroja.

Visbeidzot, svarīgākais jautājums – bet kā tad ar tiem māksliniekiem un literātiem, kas savu spožo talantu izmanto kāda asiņaina režīma propagandai? Atbilde ir vienkārša: īsts mākslinieks nekad nav propagandists. Tajā mirklī, kad tu sāc apzināti nodarboties ar propagandu (kā Vilis Lācis savā romānā “Uz jauno krastu”), tu vienkārši pārstāj būt mākslinieks un nonāc pavisam citā teritorijā. Tiesa, par propagandu nevar saukt tos mākslas darbus, kuros kāds autors no brīva prāta iemaldījies ideoloģisku vērtību brikšņos. Te, kā liekas, kopš Otrā pasaules kara ir pavērusies vesela kritikas industrija – rīkot dažādiem māksliniekiem tādas mazas, lokālas nirnbergas, kurās izcilu mākslinieku darbos tiek mēģināts post factum saskatīt kādu “-ismu” – fašismu, komunismu, koloniālismu, seksismu un ko tik vēl ne. Šī “atmaskošanas industrija”, protams, ir interesants vingrinājums, tomēr tai bieži pietrūkst elementāras mēra izjūtas un pašrefleksijas. Klasisks piemērs šeit ir Martins Heidegers, kurš nu jau tiek vainots arī Irānas un Krievijas antiliberālismā (Duff, Alexander S. Heidegger’s Ghosts. American Interest, February 25, 2016). Es pieņemu, ka Heidegers politiskos jautājumos bija vienkārši muļķis. Taču visi centieni saskatīt viņa izcilajā “Sein und Zeit” kaut kādu “pirmatnēju fašismu” tikai apliecina kritiķu nespēju uz pašrefleksiju. Nez vai tad, ja jūs nezinātu, ka Heidegers vēlāk iestājās NSDAP, patrieca no darba ebreju Huserlu un sāka teikt visādas “rektorāta runas”, jūs arī saskatītu viņa darbos fašismu? Un, ja ne, proti, ja jūsu izpratni par kādu mākslas vai literatūras darbu pilnībā nosaka autora politiskais dosjē, tad ar ko jūs īsti nodarbojaties – ar objektīvu kritiku vai ideoloģisku linča tiesu? Tā ir elementāra projekcijas problēma, kas katram godīgam domātājam būtu jāapzinās un jākontrolē. Ja mums rokās ir āmurs, viss sāks izskatīties pēc naglām; ja mēs šodien uztraucamies par augošo ksenofobiju, mums arī Heidegers sāks izskatīties pēc Donalda Trampa.

Īsi sakot, visā stāstā par mākslinieku politisko atbildību svarīgākais ir – spēt saskatīt atšķirības. Atbildība ir individuāla, un katrā atsevišķajā gadījumā tā ir pelnījusi rūpīgu attieksmi. Tādēļ arī ļoti vajadzīgais darbs pie padomju pagātnes izvērtēšanas būs smags un ķēpīgs. Iespējams, Māris man nepiekritīs, tomēr ir grūti iedomāties kaut ko vēl boļševistiskāku kā mēģinājumu cilvēku morālo atbildību vērtēt pēc viņu piederības kādai sociālajai grupai – LPSR radošās savienības ieskaitot.

Raksts no Aprīlis 2016 žurnāla