Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Par iešanu ledū
Kadrs no filmas "Fickaraldo" (Attēls no grāmatas The Movie Book, Phaidon)
documenta

Verners Hercogs

Par iešanu ledū

No Vernera Hercoga grāmatas Par iešanu ledū. Minhene—Parīze 23.11.-14.12.1974.

Trešdiena, 4.12.

Nevainojami skaidrs, auksts rīts. Visu līdzenumu klāj tvaiki, taču tur dzirdama dzīvība. Kalni tieši un pavisam man priekšā, mazliet augstas miglas, un pa starpu auksts dienas mēness, pa pusei redzams, iepretim saulei. Es eju tieši starp sauli un mēnesi, tas ir pacilājoši. Vīna lauki, zvirbuļi, viss ir tik svaigs. Nakts bija visai slikta, no trijiem vairs nevarēju gulēt, toties no rīta zābaks nespieda un kājas bija kārtībā. Kādas fabrikas aukstie dūmi kāpj tieši augšup. Vai tie ir kraukļi, ko dzirdu? Jā, un arī suņi.

Mitelbergheima, Andlava. Visapkārt pilnīgs miegs, migla, darbs; Andlavā ir mazs nedēļas nogales tirgus. Akmens aka, tādu es savu mūžu neesmu redzējis, pie tās ir mana atpūtas vieta. Šeit visu nosaka vīna darīšana, un tas ir šo vietiņu pretestības spēks. Baznīcā mācītājs dzied mesu, cieši ap viņu pulcējas bērnu koris, dievkalpojumā tikai dažas vecākas sievas. Ārpusē visgarām frīzei romāniskas skulptūras, cik nu groteskas iespējamas. Pilsētiņas malā atpūtas mājiņas, pa ziemu visas slēgtas un aizbultētas. Taču tur ielauzties būtu pavisam vienkārši. No vairākiem zivju dīķiem ir izlaists ūdens, spēkiem izsīkstot, dīķus pārklājusi zāle un arī krūmājs. Ceļš vijas uz augšu gar strautu.

Priekšpusdiena; pilnīgā saskaņā ar sevi es bez apstājas eju kalnā. Domas par lidojumu ar slēpēm ir tā mani pārņēmušas, ka padara mani vieglu, kā planējumā. Visapkārt medus, bišu mājas, un visa ieleja līdz augšai pilna ar cieši noslēgtām atpūtas mājām. Izmeklēju skaistāko un pārdomāju, vai neielauzties tūlīt pat un nepalikt tur visu dienu, tomēr noskaņojums ir iet, un es eju. Pirmo reizi es vispār neievēroju, ka eju, līdz pat mežam augšā esmu iegrimis domās. Gaisā pilnīgs skaidrums un svaigums, tālāk augšā jau mazliet sniega. Mandarīni mani padara pavisam eiforisku.

Krustojums. No šejienes tālāk nav norāžu. Cirsmas, visapkārt malkascirtēju zili pīpējošās uguntiņas. Vēl joprojām svaigs un, kā no rīta, zālē rasa. Līdz šejienei praktiski nevienas automašīnas, un tikai puse mājiņu ir apdzīvotas. Ogļu melns suns, dzeltenās acis nenovēršot, mani pavada ar skatienu. Kad aiz manis čaukst, jo sakustas lapas, es zinu tagad, ka tas ir suns, lai gan tas bija pie ķēdes. Visu dienu pilnīga vienatne. Viegls vējš kustina kokus, paveras tāls skats.

Šī ir sezona, kam nav vairs sakara ne ar ko pasaulīgu. Lielās lidojošās ķirzakas bez trokšņa virs manis atstājušas baltas tvaika svītras, tieši uz rietumiem, tās lido uz Parīzi, un manas domas lido tām līdzi. Tik daudz suņu, no automašīnas tos nevar pamanīt, tāpat arī ugunskuru dūmus, sēru vītolus. No nozāģēta koka svīst ūdens, atkal man priekšā ilgi tup mana ēna. Bruno bēg, naktī viņš ielaužas pamestā slēpošanas pacēlāja stacijā, varētu būt novembris. Viņš pavelk ieslēgšanas sviru. Visu nakti bezjēdzīgi brauc krēsliņi, visa trase ir apgaismota. No rīta policija Bruno apcietina. Stāsts beigsies tā.

Arvien augstāk, drīz ir sasniegta sniega robeža, tā sākas apmēram 800 metru augstumā, tad, vēl augstāk, ir mākoņu robeža. Apņem miglas slapjums, kļūst tumšāks, un ceļš ved augšup. Kādās zemnieku mājās es jautāju ceļu; jā, saka zemnieks, man jāiet augšup cauri sniegam un Būhenvaldes mežam, tad es droši nonākšu uz le Champ du Feu lielceļa. Sniegs pa daļai ir izkusis, tikko redzamas gājēju pēdas, un tad izbeidzas arī tās. Mežs ir slapjš no miglas, taipus augšas vairs nav patīkami. Mājas sauc Teļbūdas, mākoņu miglā ir kapa klusums. Vietu nav iespējams noteikt, tikai virzienu. Nesasniedzis lielceļu, lai gan pavisam droši esmu pāri augšai, es apstājos pie bieza meža, egles mani dara nemierīgu, mani cieši apņem bieza migla. Mēģinu saprast, kur esmu kļūdījies. Nav citas iespējas kā turpināt iet uz rietumiem. Liekot atpakaļ karti, ievēroju, ka mežā mētājas atkritumi, tukšs eļļas trauks un šis tas cits, ko var izmest tikai no braucoša auto. Noskaidrojas, ka ceļš ir tikai 30 metrus tālāk, taču miglas dēļ es neredzu tālāk par 20 metriem, skaidri vispār tikai pāris soļus. Pašā biezākajā miglā pa ceļu soļodams uz ziemeļiem, uzduros kādam dīvainam nocietinājumam ar bākveidīgu skatu torni vidū. Plosās vējš, slapjā migla, es izvelku vējjaku un skaļi runāju, jo tam visam ir grūti noticēt pēc tāda rīta. Uz asfalta šur tur ievēroju trīs baltas svītras, tālāk ne, iespējams, tikai tuvākās. Lielā mīkla: vai iet pa ceļu uz ziemeļiem vai dienvidiem? Vēlāk noskaidrojas, ka abējādi būtu pareizi, jo es biju iznācis starp abiem mazajiem ceļiem uz rietumiem. Viens ved caur Belfosu uz Fudē, otrs – caur Belmonu lejup. Stāvas nogāzes un vējš ar sniegu; tukši slēpotāju pacēlāji. Gandrīz nevaru ieraudzīt sejai priekšā paceltu roku, tas nav tāds teiciens, es tiešām to gandrīz neredzu. Jūs, odžu dzimums, kā jūs varat runāt labu, būdami ļauni? [Mateja 12:34] Es gribu iekurt ugunskuru, gribu, kaut tas jau kurtos. Man ir tik bailīgi, es neatrodu jūsos sāli. [Iespējams, norāde uz Jaunās Derības tekstu: “Uguni esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlētos, kaut tā jau degtu!” (Lūkas 12:49) Un: “Jo ikviens ugunī taps sālīts. Sāls gan ir laba lieta, bet, ja sāls tapusi nesālīga, ar ko tad jūs to darīsit derīgu? Turiet sāli sevī un turiet mieru savā starpā.” Marka 9:49–50 (Tulkotāja piezīme)] Tā ir vētra, miglas vāli vēl biezāki, tie traucas pār ceļu. Stikla tūristu krodziņā starp mākoņiem sēž trīs cilvēki, tos no visām pusēm sargā stikls. Apkalpotāji nav redzami, un galvā iešaujas doma, ka tur nekustīgi sēž miroņi, droši vien jau nedēļām. Šajā laikā pavisam droši krodziņš nedarbojas. Cik gan ilgi viņi tā sastinguši šeit var sēdēt? Ceļš bija tūkstoš simt metru augstu, tagad tas serpentīnveidīgi vijas lejup gar strautu. Atkal malkascirtēji, atkal smēķu uguntiņas, tad, ap septiņsimt metriem, mākoņi kā uz sitienu paceļas augšup, bet apakš tiem sīki smidzina nejauks lietus. Viss ir pelēks, neviena cilvēka, abpus ceļam tikai slapjš mežs. Valdersbahā nav nekā, kur ielauzties, tādēļ pielieku soli, lai pirms tumsas varētu kaut ko atrast Fudē. Bet, tā kā arī tur nekas neatrodas, nolemju “pārkost” lielu, uz visām pusēm nocietinātu viesu māju ciematiņa vidū, starp apdzīvotajām mājām. Iznāk kāda sieva, nepasaka ne vārda un paskatās uz mani tā, ka es atstājos.

Foto - Aivars Liepiņš, Diena
Foto – Aivars Liepiņš, Diena

Ārpus ciema es gribu paēst tālbraucēju atpūtas vietā, krogū ienāk jauns pāris, ap dažiem cilvēkiem dveš tāda īpaša, glūnīga atmosfēra, kā vesternā. Pie blakusgaldiņa ir iemidzis kāds vīrs līdzās sarkanvīna pudelei. Vai arī viņš tikai izliekas guļam, bet patiesībā arī glūn? Mazā sporta soma, ko es lielākoties nesu pār kreiso plecu un kas balstās pret gurnu, ejot izdauzījusi dūres lieluma caurumu puloverā zem vējjakas. Visu dienu gandrīz neesmu ēdis; mandarīni, mazliet šokolādes, ūdens no dīķiem, kur dzirdina lopus. Ēdiens jau ir uz galda; ir zaķis un zupa. Birģermeistaram lidlaukā helikopters nošķēlis galvu, kad viņš gribējis izkāpt. Zem sola rēgojas tālbraucēja šofera čības; viņš pats patlaban ar glūnīgu skatu izvelk pilnīgi samaicītu beznikotīna cigareti un smēķē, patiesībā to nedarīdams. Es esmu tik vientuļš, tādēļ apaļīgā apteksne pāri vīriešu glūnīgajai klusēšanai sūta jautājošu vārdu. Liāna telpas stūrī ar stīgu atradusi balstu radio tumbā. Tur stāv arī mazs porcelāna indiānis, viņš pacēlis labo roku, peilē sauli, kreisā balsta augstu pacelto roku, tā ir statuja. Strasbūrā ar divu trīs gadu novēlošanos rāda Elvio Soto un Sanhinesa filmas, tomēr rāda. Vienu pie letes sauc Kaspars. Beidzot vārds!

Lejpus Fudē meklēju vietu, kur pārnakšņot, ir jau pavisam tumšs, slapjš un auksts. Diez ko arī vairs nevar paiet. Ielaušanās tukšā mājā, vairāk ar varu nekā viltu, lai gan pavisam tuvu ir cita, apdzīvota māja. Šajā, šķiet, kaut ko remontē. Ārā ārdās vētra, un es sēžu izdedzis, noguris un iztukšots kā izstumtais virtuvē, jo vienīgi tur ir koka aizvirtņi un es varu ieslēgt gaismu, lai tā nebūtu redzama ārpusē. Es gulēšu bērnistabā, jo no turienes ir iespējams vieglāk mukt, ja nu gadījumā šeit kāds dzīvo un pārnāk mājās. Pavisam droši rīt no rīta agri ieradīsies strādnieki, vairākās telpās tiek remontētas grīdas un sienas, un strādnieki ir atstājuši kurpes, darbarīkus un svārkus. Es iedzeru vīnu, ko nopirku atpūtas vietā. No skaidrās vientulības mana balss īsti neskan, es tikai iepīkstos, neatrodu īsti tiesības runāt un nokautrējos. Es ātri aizveros. O, kā ap māju kauc un svilpj, koki auro. No rīta man agri jālaižas projām, pirms atnākuši vīri. Lai laikus pamostos no gaismas, man jāatstāj vaļā koka aizvirtņi, tas ir riskanti, jo redzams izsistais stikls. Stikla šķembas es savācu uz gultas segas; blakus ir bērna gultiņa, arī spēļlietas un naktspods. Tas viss ir tik bezjēdzīgs, ka nav iespējams aprakstīt. Viņiem vajadzētu mani šeit atrast gulošu, šeit, gultā, trakajiem mūrniekiem. Kā vējš ārpusē plosa mežu!

Ap trijiem naktī pieceļos un izeju mazā verandā. Ārā ir vētra un biezi mākoņi, noslēpumaina un mākslinieciska ainava. Aiz pakalna savādi mirguļo Fudē gaisma. Pilnīgas bezjēdzības sajūta. Vai Eisnerīte vēl ir dzīva?

Piektdiena, 13.12.

Visu nakti esmu nogājis, Parīzes nomale. Tā bija diena, kad mans vecaistēvs atteicās celties augšā no krēsla, kas bija novietots ārā pie durvīm. Aizmugurē bija saimniecības pagalms, starp divām kārtīm bija novilkta stieple veļai, un uz tās bija veļas knaģi. Mazā, dubļainā ūdensbedrē bradāja pīles. Mazliet tālāk šķūnis un mājiņa, kādas ceļ pensionētiem dzelzceļniekiem. Pa dzelzceļu vilciens brauca garām tikai reizi dienā. Mans vecaistēvs sēdēja ādas krēslā, ievīstīts segā līdz pat krūtīm. Kopš šī brīža viņš, neko nepaskaidrojot, atteicās atstāt krēslu. Kamēr laiks bija jauks, viņu arī lika mierā, vēlāk ap viņu uzbūvēja tādu kā kiosku, kura sienas bija tā iekārtotas, lai ātri un vienkārši būtu noņemamas, kad ārā bija silts. Jumts bija apsists ar papi. Aiz vectēva, pirmais nams aiz zemnieku sētas, bija viesnīca. Ēdienkartē bija viss iespējamais, taču ķelneriene vienmēr teica, ka šodien vairs tā nav un šis tikko tieši beidzies, un no cūkgaļas vairs nekā nav, jo miesnieks vienmēr atved tik maz. Ir palikusi tikai zivs, dažādas zivis, un tā tas ir katru dienu, kopš iestādījums pastāv. Galdi ir nošķirti ar akvārijiem, kuros peld karpas, foreles un dažas pavisam eksotiskas zivis, arī elektriskā zivs, kas var radīt pamatīgu strāvas triecienu. Taču šīs zivis nekad netiek izķeksētas maltītes pagatavošanai. Kur restorāns ņem zivis, tā arī palicis noslēpums. Kad man gribas ēst, tad gribas ļoti – rakstīts uz katra akvārija, un, kad no augšas iebirdina kādu drupačiņu, zivis ap to plēšas. Vecaistēvs reiz ļāva noprast, ka viņam ir tāda sajūta, it kā visi viņa muguras skriemeļi ir salauzti un vienīgi tādēļ, ka viņš sēž, atbalstījies pret krēsla atzveltni, viss turas kopā. Ja pieceltos, viņš sabirtu gabaliņos kā akmeņu kaudze. To varot redzēt ar atslēgas kauliem, viņam ar plecu izdarot īpašu apļveida kustību, ko nevarēja ar otru: tas pierādot, ka viņa atslēgas kaulam vairs neesot stingra atbalsta sašķīdušajā mugurkaulā, vismaz kreisajam. Vecaistēvs sēdēja krēslā vienpadsmit gadus, tad piecēlās, iegāja krogū aiz sava kioska, pasūtīja ēdienu, ēda zivi, un, kad viņš vēlējās samaksāt, nauda, kas bija viņam kabatā, izrādījās nederīga, naudas zīmes jau sen bija izņemtas no apgrozības. Tad vectēvs aizgāja pie savas vecās māsas, apgūlās tur gultā un atteicās to atstāt; to vecāmāte vienkārši vairs nevarēja saprast, taču māsa saprata. Vecāmāte katru dienu nāca un mēģināja pierunāt vectēvu celties augšā, taču viņš negribēja neko dzirdēt. Pēc deviņiem mēnešiem vecāmāte nāca jau vairs tikai reizi nedēļā, ne vairs katru dienu, un tā tas gāja četrdesmit divus gadus. Kad pienāca zelta kāzas, viņa tajā nedēļā atnāca divreiz, divas dienas pēc kārtas, proti, zelta kāzu diena iekrita vienu dienu pirms regulārās apmeklēšanas. Ceļš bija diezgan tāls, un vecāmāte vienmēr brauca ar tramvaju. Daudzus gadus vēlāk tramvaju novāca, sliedes izplēsa un atklāja autobusu līniju. Ik dienu, kad vecāmāte ieradās pie vectēva, viņai līdzi bija viņa zābaki, kurus viņa tam rādīja, mēģinot pierunāt tos uzvilkt un piecelties. Pēc četrdesmit diviem gadiem notika sīka nelaime. Pārpildītā autobusa pasažieri bija izstūmuši vecomāti ārā, viņai no rokām izkrita plastmasas kule ar zābakiem, un, pirms viņa to paspēja pacelt, prombraucošais autobuss jau bija zābakiem pārbraucis pāri. Ko darīt? Pirms apmeklēt vecotēvu, vecāmāte nopirka jaunu zābaku pāri. Kad vectēvs ieraudzīja jaunos zābakus, viņam sagribējās uzzināt, vai tie nespiedīs. Viņš uzvilka zābakus, piecēlās un aizgāja vecaimātei līdzi. Divarpus gadus vēlāk vectēvs nomira pēc kāda ķegļu vakara, kad viņš bija visu vinnējis. Viņš nomira aiz prieka par to, kas viņa bojātajai sirdij vienkārši bija par lielu.

Kadrs no filmas Fickaraldo (Attēls no grāmatas The Movie Book, Phaidon)
Kadrs no filmas Fickaraldo (Attēls no grāmatas The Movie Book, Phaidon)

Skats uz lielu mežu vētras laikā. Visu dienu lija lietus, visu nakti, auksts un slapjš, pa brīdim kopā ar sniega pārslām. Te ir fragmenti par kādu dzīvojamo vagoniņu, par cimdiem, ko atradu, gājienu naktī, nelaimes gadījumu, uzņemšanu pie krieviem. Pakalns pilsētā ir savākts no Ludviķa XIV laika atkritumiem, toreiz šeit bija klajš lauks, bet netīrumi bija tā sakrājušies, ka šodien pilsētā stāv pavisam normāls kalns, ar bruģētām ielām un mājiņām augšā.

Es meklēju Kloda bultu, ko viņš pirms gadiem augšā bija iešāvis kādā kokā un kas visus šos gadus neaiztikta bija stāvējusi šajā stumbrā, taču galu galā esot satrunējusi, viņš teica, un pirms neilga laika nokritusi; viņš to savācis, kokā palicis tikai metāla uzgalis. Putni bultu izmantojuši par atbalsta punktu un zaru, bieži, teica Klods, es redzēju uz tās tupam piecus sešus melnos strazdus. Citroni, mazi un sausi, kurus viņš bija noplūcis no pirmā koka Ingalā pēc Sahāras šķērsošanas, tie viņam esot vēl joprojām. Pulveri un patronas medībām viņš gatavojot pats, un arī pašu šauteni viņš pagatavojis pats.

No rīta es sasniedzu Parīzes nomali, taču līdz Elizejas laukiem bija vēl pusdiena, es gāju uz turieni kājām, kas bija tik nogurušas, ka man vairs nebija nekādas sajēgas. Kāds vīrs gribēja iet caur mežu un nekad vairs neiznāca ārā. Kāds vīrs tālā pludmalē viens pats pastaigājās ar savu lielo suni. Viņu piemeklēja sirdstrieka, un, tā kā saite bija apvijusies viņam ap roku, viņš tika vilkts uz priekšu un uz priekšu, jo suns gribēja skriet un bija pavisam nevaldāms. Kādam vīram iepirkumu somā bija dzīva pīle. Akls ubags spēlēja akordeonu, viņa kājas uz leju no ceļiem bija pārklātas ar zebras raksta segu. Sieviete viņam blakus turēja alumīnija bļodiņu naudai. Viņiem blakus bija arī iepirkumu soma, no kuras ārā lūkojās slims suns. Slims suns atnes vairāk naudas. Vairākkārt mans skatiens cauri logam atdūrās lielā smilšu pludmalē. Tur bija lieli viļņi, bangas un tikai tvans rīta krēslā. Hiass teica, ka viņš redzot līdz pasaules malai. Mums trūkstot elpas no tā, ko sauc par briesmām.

Vairāki oficianti dzenas pakaļ sunim, kas izskrējis no kādas kafejnīcas. Neliels pacēlums kādam vecam vīram ir par stāvu, un viņš stumj riteni, smagi iedams un klibodams, un tusnīdams. Beidzot klepodams viņš apstājas, viņš vairs nevar. Aizmugurē uz bagāžnieka viņam piestiprināta saldēta vista no supermārketa.

Meklē peruāņu arfas mūziku ar dziedātāju. Eksaltēta klukste, pārtaukojusies dvēsele – –

Svētdiena, 14.12.

Pēc tam vēl šis: aizgāju pie Eisnerītes, viņa bija vēl nogurusi un slimības nomākta. Laikam gan kādam biju pa telefonu pateicis, ka esmu atnācis kājām, es to negribēju teikt. Biju apjucis un sāpošās kājas uzcēlu uz otra krēsla, ko viņa man pastūma. Apjukumā man galvā iešāvās kāds vārds, un, tā kā situācija jau tāpat bija dīvaina, es to viņai pateicu. Kopā, es teicu, mēs vārīsim uguni un apturēsim zivis. Viņa paskatījās uz mani un lieliski iesmējās, un, tā kā viņa zināja, ka esmu tāds, kas iet kājām un tādēļ neaizsargāts, viņa mani saprata. Vienu lielisku, īsu brīdi kaut kas maigs izskrēja cauri manam līdz nāvei nogurušajam ķermenim. Es teicu: atveriet logu, kopš dažām dienām es varu lidot.

No vācu valodas tulkojis U.T.

RL mājaslapā lasāma Vernera Hercoga saruna ar Gintu Grūbi

Raksts no Augusts, 2002 žurnāla

Līdzīga lasāmviela