Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Mana māsa Migrēna
Lūiss Veins. Kaleidoskopiskie kaķi, 30. gadi
PERSONISKS STĀSTS

Gita Lanne

Mana māsa Migrēna

Rakstā aplūkotas grāmatas:

Migraine: Evolution of a Common Disorder
Oliver Sacks

University of California Press, 1985

The Migraine Brain: Your Breakthrough Guide to Fewer Headaches, Better Health
Carolyn Bernstein and Elaine McArdle
New York: Free Press, 2008

Living Well with Migraine Disease and Headaches:
What Your Doctor Doesn’t Tell You…That You Need to Know

Teri Robert
New York: Harpercollins, 2005

Filmās tas parasti notiek ar sievietēm, skaistām sievietēm, un nepavisam neizskatās biedējoši. Uzreiz nāk prātā divas ainas, abas no Fransuā Trifo filmām. Aizrautīgi šarmantās Bernadetas Lafonas varone filmā “Tāda skaistule kā es”, koķeti dzerot šampanieti, uz brīdi pieskaras galvai un saka savam mīļotajam, ka vakarā labāk būtu nekur neiet, bet atkal iedzert šampanieti. Arī manā mīļākajā “mīlas trijstūra” filmā – Trifo “Žilā un Džimā” – Žannas Moro spēlētā Katrīna, pat ne saķērusi galvu, vienkārši staigā pa mežu un turpat blakus, protams, atrodas arī abi viņas vīrieši Žils un Džims. Ļaujoties filmu noskaņai, labprāt iztēlojos sevi Lafonas vai Moro vietā, taču tikai līdz brīdim, kad tiek pieminēta migrēna.

Kādreiz man likās, ka migrēna ir izlaistu 19. gadsimta sieviešu izdomāta slimība, kaut kas līdzīgs Aksela Muntes “Stāstā par Sanmikelu” aprakstītajām kolikām; tā šķita dīkdieņu problēma, kā radīta, lai būtu iemesls runāt par to, sūdzēties, ciest un iepazīties ar smalkiem dakteriem. Drīzāk gan es par to nedomāju vispār, kā jau tas notiek ar lietām, ar ko nav nācies saskarties, – līdz brīdim, kad kā grūtniece pēkšņi sāc pamanīt citas grūtnieces vai ar izmežģītu kāju – citus klibos. Es skaidri atceros laiku, kad man sākās pirmās lielās galvassāpes; tās nelīdzinājās nekam iepriekš pieredzētam, pat ne spēcīgām paģirām, par ko, jādomā, katram ir priekšstats. No salīdzinoši laimīgas un bezrūpīgas bērnības man bija sanācis visai ātri nokļūt salīdzinoši laimīgas un bezrūpīgas sievietes pasaulē. Man likās, dzīve ir nokārtojusies, lai ko tas arī nozīmētu. Pēc pāris gadiem idille beidzās. Vārdu sakot, pēc šķiršanās es pirmo reizi dzīvē sajutu izmisīgu vientulību, bailes un bezcerību. Līdz tam brīdim es uzskatīju, ka esmu dzīvespriecīga, reizēm pat bezbēdīga; bet tad pēkšņi es vairs neredzēju jēgu celties, vairs negribējās ēst. Es ļoti novājēju, kļuvu bāla un sāku nēsāt draudzenes dāvāto zelta krustiņu (tiesa, viņa uzdāvināja arī stringa biksītes). Divas dienas pēc šķiršanās, atceros, saņēmos (man ir meita) un lēnām gāju uz darbu, pa ceļam apstājoties Doma laukumā. Bija agrs pelēks februāra rīts. Man zem kājām atradās lūkas vāks ar pilnīgi vienalga kādu uzrakstu. Gribējās tur iekrist un pazust. Tobrīd likās, ka šīs vientulības sāpes nepāries ne citās attiecībās, ne kaut kur aizbraucot, iespējams, tās vispār nepāries. Vairākas nedēļas vārda tiešā nozīmē sāpēja sirds. Un pēc dažiem mēnešiem pamazām sāka sāpēt arī galva (sirds pārgāja). Sākumā galva sāpēja reizēm, pēc kādiem satraukumiem; pēc tam arvien biežāk un bez redzama iemesla; visbeidzot tās kļuva par regulārām sāpēm, kas atkārtojas un atkārtojas nu jau vairākus gadus.

Divos gadījumos ir vērts par kaut ko domāt – ja tas ir interesanti vai arī ja tas kaut ko spēj mainīt. Ilgu laiku es migrēnu centos ignorēt: kad tā uznāk, vienalga padomāt nav iespējams; kad tā beidzas, liekas, ka jādomā par kaut ko patīkamu un, kā teiktu mana vecmāmiņa, jādzīvo nost. Migrēnas laiku es uzskatīju par kaut ko pretēju dzīvei: bija migrēna un bija dzīve, taču ne abas kopā. Sākumā galvassāpes nebija ilgas; tās sākās no rīta līdz ar sliktu dūšu un nespēku, taču es labi zināju, ka izgulēšos un vēlākais nākamajā dienā atkal jutīšos labi. Taču pamazām galvassāpes (tad vēl nezināju, ka tā ir migrēna) kļuva arvien biežākas un smagākas; pēc grūtas darba nedēļas bieži sestdienā pamodos ar sāpošu galvu un sāpes nepārgāja arī pēc 24 stundām. Arī pēc ballītēm vairs nevarēju rēķināties ar turpinājumu, piemēram, jautru gājienu uz kino nākamajā dienā. Pamanīju, ka galva sāp arī tās pāris dienas mēnesī, kad tā jau nav diez ko labi. Gandrīz vai ar apbrīnu vingrošanā skatījos uz sievietēm, kas uz treneres jautājumu, vai kādai šodien ir mēnešreizes, pacēla roku. Es tajā laikā parasti nevaru pakustēties vispār, un, kā vēlāk izrādīsies, tas saistīts ar īpaša veida, tā saucamo “menstruālo migrēnu”. Vēlāk uzzināšu, ka tā ir ar hormoniem saistīta migrēna, kas ir “tikai” vienu līdz divas reizes mēnesī. Tiesa, grāmatā “Migrēnas smadzenes” norādīts, ka šādas migrēnas gadījumā salīdzinājumā ar citiem migrēnas veidiem pastāv piecreiz lielāka varbūtība, ka to pavada arī vemšana; turklāt jāņem vērā arī tas, ka mūsdienās sievietei mūžā ir apmēram 400 mēnešreižu; salīdzinājumam – 19. gadsimtā sakarā ar daudzajām grūtniecībām un arī vēlāku nobriešanu sievietēm to dzīves laikā bijis apmēram piecdesmit. Menstruālās migrēnas esot 10–14 procentiem sieviešu. Varu vien piebilst, ka šāda veida migrēnas vienīgā priekšrocība ir tās drošā paredzamība.

Nav viena redzama iemesla, kāpēc pirms pāris mēnešiem nolēmu ar savu migrēnu kaut ko “darīt” – aiziet pie neirologa, vēl pie kādiem ārstiem (pirms tam gan arī gāju, taču ar citādu, katrā ziņā ne ieinteresētu attieksmi), kaut ko varbūt arī par to palasīt. Mēģinot uz kādu savu problēmu paskatīties “no malas”, gadās, ka tā kļūst pazīstamāka, saprotamāka un vienlaikus it kā mazāk personiska; tieši tas man bija vajadzīgs attiecībās ar savu migrēnu. Cerēju, ka šis process varētu kļūt par tādu kā robežšķirtni, līdzīgu tai, kad uz savām vecajām fotogrāfijām vairs neskatās pirmajā, bet trešajā personā.

Atceros, reiz stāstīju ģimenes ārstei par savām ciešanām migrēnas laikā, un viņa noteica: “Ļoti interesants gadījums.” Godīgi sakot, es sadusmojos: pirmkārt, pašai uz sevi ir grūti paskatīties kā uz gadījumu; otrkārt, nav viegli saskatīt ko interesantu murgos, vemšanā un sāpēs vairāku dienu garumā.

Olivera Saksa rakstus par dažādiem ar medicīnu saistītiem jautājumiem biju pamanījusi jau iepriekš: viņa rakstu par nespēju pazīt sejas varēja lasīt Rīgas Laika 2012. gada novembra numurā, bet 2012. gada augustā ņujorkerī bija lasāms viņa “personīgais stāsts” ar nosaukumu “Izmainītie stāvokļi”. Tajā Sakss apraksta eksperimentus ar narkotikām, kam viņš bija nodevies 30 gadu vecumā kā neiroloģijas rezidentūras students Kalifornijā. Saksu interesēja smadzeņu darbība – kā rodas halucinācijas un dažādi dīvaini prāta stāvokļi; izmēģinot dažādas narkotikas, viņš daudz ko novēroja, tā teikt, “no iekšpuses”. Sākumā viņš uzpīpēja zāli pa nedēļas nogalēm, bet vēlāk lietoja daudz ko stiprāku un arvien biežāk. Pēc jau ieilguša eksperimentu posma, starp arvien biežākiem delīrijiem un halucinācijām, Sakss bibliotēkā atrada Edvarda Livinga (Edward Liveing) 1873. gadā sarakstītu grāmatu par migrēnu; viņš to paņēma uz mājām. Amfetamīnu iedarbība, Sakss raksta, grāmatas lasīšanu padarījusi par neiedomājami spilgtu piedzīvojumu (“brīžiem es nebiju pārliecināts, vai es lasu grāmatu vai pats to rakstu”); 500 lappuses viņš izlasījis neatraujoties (“es redzēju migrēnu spīdam kā zvaigznāju pie neiroloģijas debesīm”). Livinga darbs esot bijis labākais, ko Sakss lasījis par šo slimību, – medicīniski pamatota un vienlaikus cilvēcīga, taču nedaudz novecojusi grāmata. “Kas varētu būt mūsdienu Livings?” Sakss sev jautājis. “Tu, stulbais muļķi!” atbildējusi viņa iekšējā balss. Nākamajās dienās Sakss sācis rakstīt pats savu grāmatu un nekad vairs nav lietojis amfetamīnus.

Olivera Saksa grāmata “Migrēna” pirmoreiz iznāca 1970. gadā, un tā vairākkārt publicēta atkārtoti ar izmaiņām un papildinājumiem. Uz man dāvinātā eksemplāra vāka grāmatas angliskais nosaukums “Migraine” drukāts ar burtiem, kas šilierējas. Uz eksemplāra krievu valodā ir redzami krāsaini rimbuļi. Abos gadījumos uzreiz skaidrs, ka darīšana ar redzes halucinācijām. Saksa rakstības veids man jau bija iepaticies (viņā uzreiz jūtama cilvēciska līdzjūtība, ne profesionāla augstprātība), grāmata pie manis bija nonākusi, un tā mani ieinteresēja – sākumā ne tik daudz saturs, kā tas, cik lielā mērā informācija par objektu spēj mainīt pašu objektu. Es nolēmu Saksa grāmatu izlasīt, gan rēķinoties, ka lasot nāksies atcerēties arī pašai savu “gadījumu”. “Pie vienām sāpēm” nolēmu izlasīt vēl divas populāras grāmatas, kas veltītas migrēnai: neiroloģes Kerolinas Bernstainas un žurnālistes Eleinas Makārdlas “Migrēnas smadzenes” un Terijas Robertas grāmatu ar amerikāniski optimistisko nosaukumu “Dzīvot labi ar migrēnu un galvassāpēm”.

Jau grāmatas ievadā Sakss iedrošina, ka izklāstā izmantos vienkāršu valodu, kur vien iespējams, bet profesionālo, kur nepieciešams. Tas arī saprotams, ja ņem vērā autora iedomātās trīs lasītāju grupas: tie, kas cieš no migrēnas; studenti un pētnieki; citi. Pirms lasīšanas, vēl šauboties, grāmatu mazliet pašķirstīju, uz labu laimi atverot pāris vietās. Acīs iekrita tādi teikumi kā: “Nabaga vīrietim migrēnas lēkme parasti sākās uzreiz pēc seksa,” vai: “Grūti iedomāties šīs sievietes ciešanas,” kas varbūt arī paši par sevi nav nekas sevišķs, taču līdz ar sīkiem “gadījumu” aprakstiem varēja liecināt par neviltotu autora interesi par migrēnu. Saksa tonis ir līdzjūtīgs, izteiksmes veids – gudrs un nav primitīvs, un tas patiešām ir svarīgi.

Man bieži ir nācies satikties ar cilvēkiem, kuri – droši vien viņiem par laimi – patiešām nesaprot, ko nozīmē briesmīgas galvassāpes. Ar vienu un to pašu vārdu savu stāvokli var apzīmēt cilvēks, kurš, pamodies pēc ballītes, dodas dzert šampanieti, un tāds, kuram pati niecīgākā kustība izraisa vaidu. Kāds mans draugs, dzirdot, ka man sāp galva, ieteica pabraukt ar velosipēdu vai pastaigāties svaigā gaisā. Teikt migrēnas lēkmes nomocītajam: “Saņemies, kļūs labāk, tu redzēsi!” ir tas pats, kas ieteikt grūtniecei ievilkt vēderu.

Olivers Sakss nekur grāmatā nemin, ka viņam pašam būtu migrēna, taču viņš, vairākus gadus pētījis migrēnas pacientus, pret to attiecas ar pievilcīgu iejūtību. Sakss saprot, ka attiecībā uz migrēnas radītām ciešanām nekas nevar būt pārspīlēti, un slimības vēsturiskajā apskatā citē sengrieķu ārstu Aretaju, kurš aprakstījis migrēnas lēkmju atstāto iespaidu: “Dzīve kļūst par nastu. Pacienti jūtas dzīves nogurdināti un vēlas mirt.”

Divu pārējo migrēnai veltīto grāmatu autores uzsver, ka pašas cieš no migrēnas, un grāmatu toni vieno optimistiski apņēmīga nostāja – mēs pašas ļoti labi zinām, kas tas ir, taču mēs arī zinām, ka ar to var tikt galā! “Migrēnas smadzeņu” ievads it kā sasaucas ar Saksa izmantoto citātu, tomēr te jūtama cita intonācija: “Es labāk mirstu, nekā pārciešu vēl vienu migrēnu.” “Migrēnas smadzeņu” autore (tā, kura ārste) jau grāmatas sākumā norāda: “Kad
strādāju ar pacientiem, es domāju radoši, zinātniski un līdzjūtīgi.” Atšķirībā no Saksa, kas lielāko daļu grāmatas veltījis migrēnas aprakstam, bet salīdzinoši nelielu – medicīniskiem ieteikumiem, “Migrēnas smadzenes” un “Dzīvot labi ar migrēnu un galvassāpēm” galveno uzmanību pievērš jautājumam, kā tikt galā ar šo slimību un kādus medikamentus lietot. Viens cenšas saprast un paskaidrot, bet cits (citas) – cīnīties un nepadoties. Tiesa, Terija Roberta jau grāmatas ievadā arī saka: “Grāmata nav domāta kā lielisks literārs darbs. Tā ir informācija, kas jums visiem varētu palīdzēt. Jūs varat dzīvot labi.” Protams, man gribas ar savu migrēnu “tikt galā”, taču, tā kā pirmo lasu Saksa grāmatu, pati grāmatas uzbūve vedina ievērot noteiktu domas secību, tas ir, vispirms mēģināt saprast, kas migrēna vispār ir, un tikai tad – ko ar to darīt.

Laika gaitā migrēnai ir bijuši dažādi nosaukumi – holocrania, hemicrania, aklās galvassāpes; nosaukums “migrēna” parādījies angļu valodā ap 14. gadsimtu, franču – gadsimtu agrāk, laikam jau no latīņu valodas. Saksa un abās pārējās minētajās grāmatās tas netiek minēts, taču man vienmēr licies – iespējams, kaut kur arī lasīju –, ka slimības nosaukums saistīts ar vārdu “migrēt”. Visvieglāk tam noticēt lēkmes laikā, kad patiesi ir sajūta, it kā tu būtu pārcēlies uz citu vietu – gan ne gluži uz dienvidiem. Uz neatbildētiem draugu zvaniem un īsziņām lēkmju laikā mobilā gaismas apžilbinātām acīm mēģinu aizrakstīt – “galva”, “galviņa”, “rīt vai parīt”, taču visbiežāk spēka pietiek aizsūtīt vienīgi “m”.

Sakss grāmatā atsaucas un citē dažādos laika posmos tapušu “migrēnas pētnieku” darbus, visaugstāk tajos novērtējot rūpīgos novērojumus un individuālu attieksmi. Tomass Viliss (Thomas Willis), 17. gadsimta angļu ārsts, kas pētīja neiroloģiju, uzrakstījis darbu, kura vienu nodaļu, raksta Sakss, var uzskatīt par nozīmīgāko migrēnai veltīto darbu kopš Aretaja. Viliss ļoti precīzi aprakstījis vairākus migrēnas gadījumus un novērojis, ka galvassāpes bieži ir vienā galvas pusē, tās ilgst no vienas līdz vairākām dienām, to laikā slimnieks nepanes gaismu un trokšņus; par lēkmju iemesliem, viņaprāt, var kalpot gadalaiku maiņa, saules un mēness stāvoklis, uzturs. Taču Viliss atdzīvina arī uzskatu, ka pie galvassāpēm var novest pēkšņi fizisku un emocionālu iemeslu izraisīti nervu satricinājumi, tas ir, migrēnai tiešu iemeslu var arī nebūt.

Otru nozīmīgāko migrēnai veltīto darbu, atzīmē Sakss, sarakstījis šveiciešu 18. gadsimta ārsts Samuels Ogists Tiso. Tiso neesot izdarījis patvaļīgo nošķīrumu starp fiziskiem un emocionāliem simptomiem, bet uztvēris tos kā vienotas nervu traucējuma daļas. Jāatzīstas gan, ka no Tiso man prātā palicis vienīgi kāds Saksa izmantots citāts: “Migrēnas pacientam pat pulksteņa tikšķi kļūst nepanesami.”

Toties 19. gadsimtā migrēnu aprakstījis jebkurš daudzmaz cienījams dakteris, taču gandrīz visos aprakstos uzmanība pievērsta fiziskajiem aspektiem, ignorējot emocionālos.

Tuvāk emocionālajiem aspektiem varbūt būtu uzskatāmas redzes halucinācijas, turklāt par tām runā jau saistībā ar viduslaikiem. Par nepārprotamu migrēnas liecību Sakss uzskata 12. gadsimta vācu mistiķes sv. Hildegardes no Bingenes aprakstītās un arī uzzīmētās vīzijas. Tajās attēloti migrēnām raksturīgi vizuālās “uztveres radīti traucējumi – mirgojošas zvaigznītes, viļņojošas līnijas, tukši laukumi kādā no zīmējuma pusēm, redzeslauka nobīde no centrālās ass”.

Izrādās, migrēnas ar auru ir patiešām, ja tā var teikt, interesantas. Termins “aura“ apzīmē sensorās halucinācijas, kam migrēnas gadījumā seko galvassāpes un citi šīs slimības simptomi; tas nozīmē, kaut kas var ne tikai rādīties, bet arī likties (pēc taustes), tikt dzirdēts, retāk – garšots. Sakss min, ka līdz šim “aurai nav izrādīta pienācīga cieņa” (izņemot Livingu), un tam ir vairāki izskaidrojumi. Daudzas auras parādības ir ļoti dīvainas, “tik dīvainas, ka pārsniedz valodas iespējas”; labus aprakstus aizvien vēl kavē arī kaut kas baiss un bailīgs šajā parādībā. Vieglāk saprotams tas kļūst, izlasot slimnieku sniegtos aprakstus. Skotoma (skatoties iztrūkst kāda daļa no redzamā laukuma) tikpat labi var attiekties uz sajūtu – lēkmes skartajam pēkšņi pazūd roka, viņš nejūt mēli vai arī vēl “interesantāk” – pazūd nojausma par laiku un vietu, kurā viņš atrodas. Auras amplitūda var būt visai plaša – no poētiskiem vizuāliem raksturojumiem (“virmošana, ko var salīdzināt ar vēja sakustinātu ūdeni vai skatīšanos cauri mitram zīdam”) līdz norādēm uz grūti iedomājamām parādībām (“šausminoša neesamības sajūta nekurienē”).

Pirms pāris gadiem, apmeklējot kādu ļoti simpātisku ārstu, uz viņa jautājumu par auru atbildēju: “Jā, šķiet, ka ir.” Ar to gan es biju domājusi pāris reizes redzētas skaistas zvaigznītes, kas, pieņemu, var rasties, arī strauji pieceļoties. Lai arī sarunu gribējās paildzināt, tomēr simpātiskajam dakterītim neizstāstīju gadījumu ar sunīti Liepājas jūrmalā. Pēc jautri pavadītas karstas vasaras nakts Liepājas dzintarā mēs ar draudzeni aizmigām turpat kāpās. Jau sešos pamodināja spilgta saule, kļuva tveicīgs, bet, kad piecēlos kājās, ar izbrīnu noskatījos, kā gar kājām aizskrien mazs melns sunītis. Tas varbūt arī nebūtu nekas sevišķs, taču neviens cits manu sunīti neredzēja.

Runājot par sunīšiem, spilgtas vizuālās halucinācijas attēlojis slavenais kaķu gleznotājs Lūiss Veins, kā arī Lūiss Kerols. Veins gan zīmēja šizofrēnijas iespaidā, taču viņa kaķa transformācijas, pamazām pārtopot par izplaukušu kaķveidīgu puķi, vai Kerola aprakstītā makropsija un mikropsija (attēla vai tā daļas palielināšanās un samazināšanās) rāda vizuālo halucināciju dažādību. Vairāku halucināciju raksturojumam tiek izmantoti tie paši termini, kas mākslas vēsturē, – kubisms, puantilisms – vai, piemēram, kinematogrāfiskais redzējums – cilvēks redz apkārtni kā nekustīgu kadru virknējumu.

Sakss norāda, ka migrēnas ar auru nereti līdzinās epilepsijai un šizofrēnijai, slimībām, kam ir slikta reputācija. Taču atšķirībā no citām slimībām klasiskās migrēnas slimnieki parasti apzinoties un nejaucot halucinācijas ar realitāti, turklāt aurai sekojošās galvassāpes, slikta dūša u. c. ļauj pazīt migrēnas lēkmi.

Salīdzinoši biežāk sastopama, kā pasaka priekšā arī tās nosaukums, ir parastā migrēna (common migraine). Sakss, mēģinot nebūt aprakstā virspusīgs un izvairoties no vispārinājumiem, sniedz sīku migrēnas simptomu aprakstu, kas, kā brīžam liekas, aptver visu iespējamo, tajā skaitā pavisam pretrunīgas parādības. Mana pieredze Saksa aprakstītos simptomus vij kā atsevišķas krellītes uz pazīstama diedziņa.

Kā noprotams, tieši migrēnas komplicētajā dabā, neskaitāmajos simptomos un dažādajās individuālajās izpausmēs arī slēpjas tās noslēpums, kuru daudzi ārsti un pacienti apiet, visu vienkāršojot, piemēram, uz galvassāpēm. Turklāt, izrādās, galvassāpes, lai arī tās šķiet neatņemama migrēnas sastāvdaļa, dažreiz var arī izpalikt.

Savu migrēnu pazīstu jau diezgan labi. Parasti tā sākas ar pavisam nevainīgām pazīmēm, kuras tikpat labi varētu piedēvēt sliktam un nepastāvīgam raksturam. Pāris dienu vai pat nedēļu pirms lēkmes dzīve sāk likties grūta, viss kaitina, kļūst sevis žēl. Šis brīdis var sakrist ar vēlmi nostalģiski šķirstīt vecos fotoalbumus, lasīt Hemingveju vai skatīties Keslovski. Tieši šīs būs dienas, kad nevis aiziešu uz mežu paslēpot, bet palikšu mājās un domāšu par to, cik žēl, ka reiz nomirs mans mīļais nekaunīgais kaķis, un diez kā ir būt vecam.

Prodromālie simptomi, norāda Sakss, var būt gan emocionāli, gan fiziski. Kādā brīdī sāk likties, ka velk muskuļi, galvā mainās spiediens, acis kļūst lipīgas, gan vakarā, gan no rīta ļoti nāk miegs. Celties negribas, un liekas, ka to darīt arī nav jēgas. Taču pārsteidzošā kārtā Sakss norāda arī uz tieši pretējiem simptomiem: kāds pacients stāstījis par “jušanos ārkārtīgi labi dienu pirms lēkmes”, bet kāds cits, visnotaļ flegmatisks tips, teicis, ka “pāris stundu pirms lēkmes jūtot nekontrolējamu vēlmi smieties, dziedāt, svilpot vai dejot”.

Parastajai migrēnai raksturīgs cikliskums: ir tā saucamās nedēļas nogales migrēnas, kas sākas sestdienas rītā un beidzas svētdienas vakarā; migrēnas, kas uznāk reizi mēnesī (parasti saistītas ar mēnešreizēm); un arī tādas, kas piemeklē reizi gadā, piemēram, katru gadu ap Lieldienām. Varētu domāt, ka cikliskums, kas nozīmē lēkmes paredzamību, ļauj no tās vieglāk izvairīties, taču migrēnas gadījumā tas nav tik vienkārši. Tiesa, Sakss apraksta vairākus pacientus, kuriem ar dažādām metodēm izdodas sevi “izsist” no pirmsmigrēnas stāvokļa. Vislabāk man patika stāsts par temperamentīgu itāli; viņam šādos gadījumos palīdzot trīs lietas: sekss, roku laušanās vai dzeršana. Pēc 5–10 minūtēm migrēnas simptomi pārejot. “Ne visiem tā veicas,” piebilst autors.

Lasot Saksu, kļūst skaidrs, ka man pašai, par spīti melnajam sunītim, ir “tikai” “parastā migrēna” un ka “mans gadījums” salīdzinoši nemaz nav tik interesants. Migrēnas ar galvassāpēm, vemšanu un caureju man uznāk reizi mēnesī (cikls) un dažreiz arī vēl citu lēkmi rosinošu apstākļu gadījumā – pilnmēness (kādreiz domāju, ka tā notiek tikai ar pagāniem), iedzeršana, pārstrādāšanās, pārdzīvojumi. Esmu arī novērojusi, ka ir noteikti laika apstākļi un vējš, kas man bez jebkāda brīdinājuma izraisa migrēnu. Vienā rītā es vienkārši nevaru piecelties, un viss.

Ļoti sāp galva. Galvassāpju dažādību Sakss demonstrē ar īpašības vārdu virkni: tās var būt pulsējošas, stiepjošas, urbjošas, spiedošas, plosošas, it kā būris būtu uzlikts uz galvas, it kā smadzenes rautu pušu. Arī “Migrēnas smadzenēs” izmantotas daudzas – gan literāri nebaudāmākas – sāpju metaforas, piemēram, “tas ir tā, it kā ledus lauska kustētos iekšā un ārā cauri acīm, degunam un žoklim” (citviet līdzīgi, tikai ledus lauskas vietā minēts “sakarsēts dzelzs stienis”) vai arī – “galva ir kā pietūcis ķirbis, kuru šķaida ar āmuru”.

Pastāvīga parastās migrēnas blakusparādība ir slikta dūša. Arī man pāris dienu pirms lēkmes, gluži kā Saksa piesauktajā Sartra darbā, ir nelabums no visa – ēdieniem, smaržām, garšas, galu galā – no pašas dzīves: no darba, cilvēkiem apkārt, dzīvokļa rēķiniem, benzīna cenas, no visa. Lēkmes laikā jāpārdzīvo vairākkārtīga vemšana (reizēm ērtības labad es guļu vannasistabā), kas nesniedz nekādu atvieglojumu. Tieši šie ir brīži, kad esmu gatava noticēt, ka cilvēks ir tikai viņa ķermenis. Zāles tāda nelabuma stāvoklī iedzert ir neiespējami, un reizēm es saucu ātro palīdzību. Ir vairāki scenāriji: migrēnas murgos jau vairākkārt iztēlojos, kā, lēni spiežot numuru, zvanu ārstiem, saku savu adresi, varbūt raudu, tad lēnām aizeju atslēgt durvis, apguļos un gaidu. Parasti man liekas, nekas, pacietīšos, drīz tāpat pāries, kaut arī zinu – nekas nepāries agrāk par divām dienām. Ātrās palīdzības ārstu attieksme pret migrēnu parasti ir lietišķa, kā apstiprinot – tas nav nekas īpašs, pasaulē ir daudz briesmīgākas slimības. Visās manis pieminētajās grāmatās migrēnas nenopietnais statuss, salīdzinot ar citām kaitēm, minēts starp migrēnas pacientu un ārstu attiecību galvenajiem trūkumiem. Droši vien tieši tāpēc kāda migrēniķe, piemēram, izvēlas tikai tādu ārstu, kam pašam ir migrēna. Ārsti patiešām mēdz būt visādi. Reiz pēc dzimšanas dienas ballītes daktere (“Jums vakar bija dzimšanas diena?” viņa jautāja, ieraudzījusi tukšās vīna pudeles virtuvē) un sanitārs uzvedās gluži kā JRT aktieri. Sanitārs, ieraudzījis plauktā skrituļslidošanas ķiveri, viltīgi piemiegtām acīm pienāca pie manas gultas un jautāja: “Jaunkundzīt, bet vai esat pārliecināta, ka neesat reiz sasitusi galvu?” Īsinot laiku, kamēr tika mērīts spiediens, špricēts utt., mana jaukā draudzene pacienāja abus mediķus ar pārpalikušo jubilejas jēra gaļas zupu. Pēc brīža, guļot ātrās palīdzības mašīnā ceļā uz slimnīcu, pusnemaņā dzirdēju ārsti no tāluma jautājam: “Kurā brīdī tās ribiņas bija jāpiešauj? Tik smeķīgu zupu savu mūžu nebiju ēdusi!”

Migrēna ir cieši saistīta ar miegu. Pirms tās bieži nāk miegs, tā uznāk miegā, no tās var tikt vaļā ar miegu. Livings atzīmē, ka migrēnas miega raksturs ir pavisam pretējs atjaunojošam miegam, tas reizēm ir uz komas robežas. Migrēnas miegainība ir ne tikai nepatīkama, lipīga, bet tā noved pie ļoti dzīviem šausmīgiem un nesakarīgiem sapņiem, kas varot robežoties ar delīriju. Migrēnas murgos redzēto es varētu salīdzināt ar Panorāmas skatīšanos pāris milimetru attālumā no televizora. Dīvainā kārtā tieši lēkmju laikā es bieži redzu politiķus – tādus, par kuriem es, goda vārds, nekad neesmu domājusi, piemēram, Dzintaru Rasnaču. Es pat iepriekš nenojautu, ka tādu zinu.

Redzamais attēls ir ļoti tuvu, tas spiežas virsū un nelaiž vaļā. Priekšmetiem un tēliem ir dīvainas kontūras, kas labi iekļaujas iepriekš aprakstītajās halucinācijās. Reiz, kad kaķis laizīja seju, pamodos bailēs sastingusi no sajūtas – kāds maziem kumosiņiem grauž manu galvu.

Patiesību sakot, līdz šim es ciest nevarēju savu migrēnu (valoda šeit izspēlē labu joku). Patiešām, tā nojauc manus plānus, traucē ceļojumus, nolaupa laiku un sāpīgi atgādina par mirstību. Saredzēt migrēnā ko labu varētu šķist izaicinoša vai ezotēriska koķetēšana. Protams, es mēdzu uzdot sev jautājumu: “Kāpēc tieši ar mani?”

Sakss norāda, ka medicīnas vēsturē ir bijuši dažādi mēģinājumi identificēt un klasificēt migrēniķus, sākot ar novērojumu – viņiem ir uz āru vērsta naba. Diezgan labi man, jāatzīstas, patīk šāds sieviešu migrēniķu apraksts: “Viņām ir neliels, akurāts ķermenis ar stingrām krūtīm. Parasti šīs sievietes ir labi ģērbtas, un viņas ātri kustas. 95% no viņām ir aktīvs prāts, viņas ir sociāli pievilcīgas. Apmēram 28% sieviešu migrēniķu ir sarkanmates.” (Atceros mammas stāstu, ka dzemdību namā māsiņas mani matu krāsas dēļ tūlīt pat iesaukušas par Apelsīniņu.) Vai arī tāds: “Šīm sievietēm piemīt smalkums, inteliģence un jūtīgums, paškontrole un paškritika. Viņas skaisti noveco.”

Lai nu kā, Sakss šos aprakstus diemžēl uztver vien kā pierādījumu romantiskajam priekšstatam par migrēnu, mēģinājumiem migrēniķa tēlu padarīt pievilcīgu. “Varbūt tam viens no iemesliem ir fakts, ka vairums rakstnieku cieš no migrēnas?”

Interesantu novērojumu, kas gan, šķiet, jau saistīts ar migrēnas sekām, savā grāmatā min Bernstaina. Viņa raksta, ka sievietes migrēniķes parasti izvēlas brīvu apģērbu un nekad, nekad viņa savā praksē klīnikā nav redzējusi sievieti, kas matus nēsātu cieši savilktus zirgastē. Acīmredzot migrēna izraisa kādus refleksus, kas darbojas arī tad, kad lēkmes nemaz nav.

Taču grāmatas “Migrēnas smadzenes” autores savos secinājumos iet ievērojami tālāk: kā var nojaust arī pēc grāmatas nosaukuma, viņas pauž pārliecību, ka pastāv kaut kas, kas ir kopīgs visiem migrēnas slimniekiem. Jā! Smadzenes! “Mēs turpinām veikt satriecošu pētījumu, kas pierāda – pirmo reizi vēsturē –, ka migrēnas smadzenes patiešām ir atšķirīgas.” Manis pēc viņas te varēja arī apstāties. Diemžēl tālāk viņas paskaidro, ka šī veida smadzenes esot īpaši jutīgas, tās vienmēr atrodoties trauksmes stāvoklī, gatavas īpaši stipri “reaģēt” uz dažādiem tām nepatīkamiem stimuliem. (Jā, starp citu, šāda veida īpašās smadzenes esot 30 miljoniem amerikāņu.)

Jautājums par to, vai migrēna iedzimst, ir saistīts ar mītiem. Sakss atzīmē, ka, lai gan savulaik personām ar migrēnu esot bijis ieteikts divreiz pārdomāt, pirms precēties ar migrēniķi, tas varot būtu dažādi. Pēc Saksa novērojumiem, klasiskā, tas ir, auras migrēna ir 10 reizes retāka nekā parastā, taču ievērojami biežāk tā ir ģimenes parādība. Ļoti bieži migrēna varot būt vairākiem cilvēkiem ģimenē, tomēr to drīzāk izsauc līdzīgi apstākļi, nevis iedzimtība. Vispār tiek uzskatīts, ka migrēna esot 10% cilvēku.

Tikmēr grāmatas daktere Bernstaina jautājumu par migrēnas iedzimšanu īpaši neapcer; jau slimības definīcijā viņa raksta skaidri un gaiši: “Migrēna ir ģenētiska atšķirība, kas vairākumā gadījumu ir iedzimusi no viena, otra vai abiem vecākiem.” Uz pacientes migrēniķes jautājumu, vai arī viņas meitai tā būs, daktere iedrošinoši atbild, ka 50 procentos gadījumu – būs.

Par laimi un pretrunā Bernstainai, manā ģimenē neviens cits ar galvassāpēm nemokās, bet brālis satiekoties aizvien noņerkst: “Vienkārši dzert vajag mazāk, Sīkā.” Tiesa, alkohols patiešām var veicināt migrēnas lēkmi, taču visbiežāk tas notiek brīžos, kad lēkme jau tuvojas arī bez visas dzeršanas. Kā izsakās kāds Saksa pacients: pirms migrēnas arī nedaudz alkohola var izsaukt lēkmi, taču pēc lēkmes varot dzert vienalga, cik daudz, un nekas nebūs.

Nesen, pētot internetā dažādus mākslas darbus, kas minēti saistībā ar migrēnu, pamanīju kāda latviešu vēsturnieka piezīmi par attēlu uz sengrieķu šķīvja, kur redzams vemjošs jauneklis un sieviete, kas pieskārusies viņa galvai. Vēsturnieks komentē: “Kā atceraties, es vienmēr pavadīju šo bildi ar komentāru, ka šeit ir attēlots puisis, kas dzīru laikā pārdozējis alkoholu un tagad vemj, bet hetēra palīdz viņam, pieturot galvu. Lūk, tagad esmu noskaidrojis, ka tā ir aplama interpretācija! Proti, pirms pāris dienām es privātā kārtā lasīju lekciju kādam draugu pulciņam, kurā bija arī viena ārste ar stāžu. Viņa, ieraugot bildi, uzreiz iesaucās, ka puisim ir migrēna un ka meitene sniedz viņam ātro palīdzību: par to liecinot saite puisim uz galvas – izrādās, tas ir pazīstams līdzeklis, kas ļauj mazināt sāpes –, kā arī vemšanas veids: migrēnas laikā nāk ārā tīrs ūdens, kā tas ir redzams šajā bildē.” Sava atklājuma nobeigumā vēsturnieks pauž prieku, ka “puiša goda vārds un meitenes reputācija ir glābti!”

No savas pieredzes varu piebilst, ka paģiras neizslēdz migrēnu, un otrādi, tas ir, vismaz man ļoti bieži iedzeršana izraisa migrēnu, kas vizuāli, iespējams, patiešām izskatās pēc paģirām, taču diemžēl jebkādā citā nozīmē tās pārspēj.

Grāmatas atkārtotajā izdevumā Sakss norāda, ka visbūtiskākās izmaiņas viņš veicis nodaļā par migrēnas ārstēšanu, atsakoties no pārliecības, ka jālieto spēcīgi medikamenti; vēl vairāk – zāles nav noteicošās, uzskata Sakss, svarīgs ir kas cits. ASV vispār esot raksturīga “pārārstēšana”, ignorējot pacienta individualitāti, tāpēc Sakss esot nolēmis pēdējo nodaļu padarīt “vienkāršāku un optimistiskāku”.

Pavisam pretēja ir abu pārējo grāmatu autoru nostāja: tieši medikamentos ir balstīts viņu optimisms un pārliecība – migrēna ir pieveicama, tā “vairs nedrīkst valdīt pār mūsu dzīvi”. Tā saucamie triptāna klases medikamenti ir atklāti salīdzinoši nesen (pirms apmēram 15 gadiem), un saprotams, ka tos, rakstot savu grāmatu, vēl nepazina Sakss. Šķiet, tieši viņam arī adresēta Terijas Robertas dzēlība, iesakot lasītājiem nepirkt vecas grāmatas: “Kāda laba 1990. gadā izdota grāmata ir novecojusi, jo tagad ir pieejams triptāns.” Arī Bernstaina triptānu apraksta kā “brīnumlīdzekli”. Triptāns ir jauna veida medikaments, kas nelīdzinās iepriekš lietotajiem, ar kuriem centās noņemt migrēnas sāpes. Triptāns spējot izmainīt “ķīmisko ķēdi”, tas ir, brīdī, kad migrēna jau sākusies, šie medikamenti “atceļot” jau iesākušos reakciju. Abu grāmatu autores min, ka šie medikamenti ir salīdzinoši dārgi, taču, kā saprotams, vismaz Amerikā tos mēdz kompensēt. Acīmredzot tieši pie triptāna grupas piederēja arī tablete, kuru migrēnas lēkmes laikā pirms pāris gadiem par 14 latiem gabalā nopirku aptiekā un pēc piecām minūtēm izvēmu turpat aiz aptiekas stūra.

Pēc grāmatu izlasīšanas uzmanīgāk izpētu arī medikamentus, kurus nesen izrakstīja neiroloģe: arī tie, izrādās, pieder pie triptānu grupas, taču jau pāris reižu esmu tos izmēģinājusi, pirms tam iešpricējot zāles pret sliktu dūšu, ja vispār spēju tiktāl nokļūt. Šī kombinācija man ir palīdzējusi reizes trīs, turklāt vienu reizi tas notika ceļojuma laikā, kad jau tāpat dienas šķiet par īsu, bet pavadīt divas dienas gultā likās nepiedodami. Taisnības labad piebildīšu, ka apmēram trīs stundas pēc tabletes iedzeršanas ir tīrais murgs (tas līdzinās migrēnai koncentrētā veidā), bet vienu reizi nekas nepalīdzēja – migrēna atsākās un turpinājās pat ilgāk nekā parasti.

Bet vienā jautājumā visu trīs grāmatu autoru viedokļi tomēr sakrīt: slimniekam ir svarīgi atrast mediķi, kas viņu saprot, kas ieklausās ne vien slimībā, bet arī pacientā. Migrēnas gadījumā īpaši svarīga esot ārsta un pacienta sadarbība, un arī pašam migrēniķim labi jāpazīstot sava slimība. Reizēm no lēkmes provocēšanas iespējams izvairīties pavisam vienkāršiem līdzekļiem. Abās sieviešu sarakstītajās grāmatās ir daudz praktisku padomu, kādas zāles lietot un kā dzīvot vispār, lai pēc iespējas izvairītos no migrēnas lēkmēm. Piemēram, ieteicams, “ja var atļauties”, lidmašīnā lidot pirmajā klasē, labi un regulāri ēst, daudz gulēt, regulāri vingrot. Šie padomi man atgādina par draudzeni, kurai, klepus nomocītai, dakteris visai dārgā vizītē bija ieteicis vienkārši nomainīt klimatu. Režīmam, arī man jāatzīst, ir spēja ietekmēt migrēnu; ilg-stoša negulēšana patiešām var beigties ar galvassāpēm, taču pārāk ilga gulēšana tāpat.

Vismulsinošākais secinājums par to, “kā dzīvot ar savu migrēnu”, man radās pavisam nesen: es patiešām nedrīkstu pārstrādāties un vismazāk jau nu darot darbu, kas man nepatīk. Tādēļ esmu atteikusies no naudas pelnīšanas reklāmā – gan tādēļ, ka šāds darbs prasa stresainu rosību, gan vēl jo vairāk tādēļ, ka nespēju tajā saskatīt nekādu jēgu. Migrēna, lai cik ļoti tā man nepatiktu, tomēr prasa zināmu godīgumu pašai pret sevi.

Daudz lietišķāk darba jautājumam pieiet “Migrēnas smadzeņu” autores, jau grāmatas ievadā minot, ka migrēna ir arī ekonomiska problēma. Saskaņā ar statistiku, ASV migrēnas dēļ ik gadu sievietes neierodas darbā vidēji 5,6 dienas, bet vīrieši – 3,8 dienas, darba devējiem radot 13 miljardu dolāru lielus zaudējumus. Lai arī es pārspēju šos kavējumu rādītājus, manī pretestību rada pati doma kaut ko tik personisku pārvērst par ekonomisku statistiku, sāpes, tā sakot, mērīt naudā.

Es vēl nezinu, vai un cik lielā mērā šīs grāmatas ir mainījušas manas attiecības ar savu migrēnu; pagaidām vien nojaušu, ka ar medicīniska rakstura grāmatu ir tāpat kā ar filmu – neatkarīgi no temata vai apskatītās problēmas tā vai nu rada iespēju domāt par dzīvi, vai ne. Terija Roberta savas grāmatas beigās iesaka lasītājam no tās paņemt vismaz divas galvenās domas: “jūs neesat viens” un “pastāv cerība”. Bernstaina un Makārdla līdzīgā kārtā pastāvīgi atgādina lasītājam – migrēna ir daudziem, taču var un vajag kaut ko darīt: novērot sevi, iet pie ārsta, izstrādāt “personīgo labsajūtas plānu”. Savukārt Sakss paralēli medicīniska rakstura padomiem liek saprast – esiet pazemīgi, slimība ir daļa no jums (“Tas, kurš slimībā saskata organisma vitālu izpausmi, uz slimību vairs neskatās kā uz savu ienaidnieku”), bez tam migrēna, iespējams, palīdz jums no kaut kā atbrīvoties. Un, ja ir jāguļ divas vai trīs dienas, tad jums tas arī jāvar un to vajag atļauties.

Sakss izdala divas ārstu skolas: vieni, kas ir pacietīgi, bet otri – nepacietīgi pret dabu; viņš pats dod priekšroku pacietībai, tādēļ migrēnas gadījumā iesaka “labāk izvēlēties klusu istabu nekā palīdzošu rosību visapkārt”. Lai gan grāmatas mērķis esot bijis “veicināt dzīvi apliecinošu attieksmi”, tā tomēr rosina padomāt: varbūt migrēnai ir arī kāda jēga? (Tas gan neizslēdz to, ka jēga ir arī mēģināt ar slimību tikt galā.) Reizēm es nodomāju, ka manas migrēnas, iespējams, ir aiz pārlieku lielas pieklājības. Es daudz ko pamanu, taču nepasaku, nodomāju, bet noklusēju. “Mazajā, akurātajā ķermenī” krājas dusmas, aizvainojumi, nogurums, līdz tas viss tiek izstumts pa migrēnas durvīm.

Jau šobrīd es varu – un Sakss arī uz to vedina – atcerēties, ka pēc migrēnas lēkmēm es pamostos kā “cits cilvēks”. Kad viss ir beidzies (parasti no rīta), ļoti gribas ēst. Es lēnām uzleju kafiju; tā smaržo un ir garšīga. To lēnām dzerot, es skatos pa virtuves logu uz kokiem. Vakarā es droši vien skatīšos kādu filmu. Iespējams, tajā būs sieviete, kas sacīs: “Man ir migrēna, iedzersim šampanieti!” Visdrīzāk viņai ir parastas galvassāpes, turklāt – tas taču ir kino.

Raksts no Aprīlis, 2013 žurnāla

Līdzīga lasāmviela