Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Lāča ekstrīms
Foto: Kaspars Goba

Ar Ziemeļu medību cienītāju, uzņēmēju Andri Lontonu sarunājas Māris Olte un Uldis Tīrons

Lāča ekstrīms

Rīgas Laiks: Saki, vai tu vispār neatzīsti medības Latvijā, kolektīvās — sestdienās, svētdienās?

Andris Lontons: Nē, es tā negribu teikt. Latvijas meži jau baigi smukie. Bet vairāk man patīk individuālās medības, kur tu izteikt vari savu personību. Pats — tu vari vai nevari to zvēru paņemt... Tā ir māksla — paņemt bulli, tumsā, viņš bauro. Nu, tā ir spēle, un pretinieks ir līdzvērtīgs.

RL: Pastāsti savu labāko mednieku stāstu.

Lontons: Nu, labākais ir tas alnis, kas garāžā. Saproti, mēs piegājām pie gravas, mēs gājām tā kā Vjetkonga filmās — pilnīgi, viss notiek klusējot, gājām pret vēju, visas lietas, bet tur tas mežs, lielās ciedras, zāle milzīga, viss ir milzīgs. Ja tā ir vāvere, tad viņa ir milzīga.

RL: Tikai cilvēki tādi maziņi.

Lontons: Cilvēks ir niecība. Ieraudzījām govi. Tātad, ja stāv govs, riesta laiks, tepat ir bullim jābūt. Tad pavadonis iztaisīja to tradicionālo “mmmmm…” (skaņa) un vēl dauza ar tādu lāpstiņu pa mizu.

RL: Ar kādu lāpstiņu?

Lontons: Ar aļņa pleca kaula lāpstiņu. Un šis tagad: bļadj, nu, kur tu esi, tu, kas atnācis drāzt manas vecenes… Šis nāk lejā, un tagad sāk dejot visa tā zāle, tie ciņi. Saproti, es stāvu kā apstulbis. Volodja saka: “Andrjuha, mačī!” Es saku: “Volodja, nu, paskatīsimies.” “Bļadj, mačī, zatopčet!” Un tad es uzšāvu, bet tad es vēl nesapratu, ko nozīmē — “zatopčet”. Bet pēc pāris dienām es viens pats izgāju tur loku. Skatos — govs aiziet. Es šitos “mmmm”, visas lietas, krūmos vecais. Es tik dzirdu, kā viņš nāk urkšķēdams. Pēc tam es nomērīju, astoņi metri no manis tādā gravā stāv tas vecais bifelis, un šitādi apkārt krūmiņi, un tikai tad es sapratu, ko nozīmē “zatopčet”. Nu, viņš tur stāv: nu, kur tad tu esi? Vecais, un es izšaut nevaru. Un tad bija tā, ka es uz ceļa pietupos un sāku šaut, šauju un viņš nesas. Es palecu nost, šauju, un viņš nokrīt. Un es stāvu, vecīt, šitā, adrenalīns, un saprotu — viņš vienkārši būtu mani noslaucījis. Un tad es 45 minūtēs aizskrēju pār upi uz nometni, tas ir kādi četri kilometri. Un mēs trīs stundas nācām ar to mantu atpakaļ. Tas, es uzskatu, ir tas, to nevar, viss forši, joks, bet tad es sapratu, kā tu teici, cik mēs esam maziņi dabā, gnīdas, tik ar to mēs esam palikuši stipri.

RL: Ja mēs esam sākuši runāt par dabas skarbumu, kā ir ar cilvēku?

Lontons: Nē, nu, mēs jau neesam nekur tālu no dabas tikuši, kaut kādas iezīmes jau paliek; teiksim, dabā stiprākie vienmēr ir pirmie, un cilvēkiem tas ir tāpat.

RL: Es tieši iedomājos situāciju, kad tu ej ar savu mātīti, un pēkšņi viens jau kasa ar lāpstiņu pie stūra…

Lontons: Nu, štelle ir līdzīga. Savas meitenes ir jāuzpasē, jā. Bet, vecīt, tu padomā, kas būtu, ja tu dabūtu vienreiz gadā — kā tu sargātu, tu tak ar lomiku pārlauztu, moška, van Dammem galvu! Drāžas stiprais, nu, tā ir. Vājam tikai jāīd apkārt.

RL: Bet kamēr divi stiprie kaujas, tikmēr jaunie uzmācas…

Lontons: Tāds ir dabas noteikums — kamēr veči dropē, tikmēr viņu mammas čīgā cits. Vai arī vecis baigo biznesu taisa, baigi krutais, ar ķēdēm, bet mammu drāž varbūt kāds pusnarkomāns, ar baigo “ilkni”.

Foto: Kaspars Goba Foto: Kaspars Goba

RL: Saki, cik maksā tādas Ziemeļu medības?

Lontons: Apmēram kādus četrus ar pusi tūkstošus dolāru, kopā ar ceļu un vienu lāci. Katrs nākamais lācis — papildu samaksa, piecsimt sešsimt dolāru. Alnis ir dārgāk drusku, kādi 600 dolāri, bet alnis jau ir citā laikā. Alnis ir tagad, septembrī. Mēs bijām pagājšgad šinī laikā, tad sākās bauris — tur ir lielā upe un mazas satekupītes, pa kādiem desmit piecpadsmit kilometriem, un tur katrā tādā upītē dzīvo pa alnim. Kad sākas riesta laiks, visi nāk uz lielo upi. Tad viņi tur jukājas ar mammelēm, un tad mēs tur uz tās lielās upes viņus vaņģojam.

RL: Kas, tavuprāt, ir tā īpašā skarbuma pirmais nosacījums?

Lontons: Es uzskatu, ka vecis, tas, kas ir samaksājis, izvēlējies šo maršrutu — viņam jāsaprot, ka tā nav nekāda Kenija, kur ir silts un var plintēt no mašīnas. Nu, protams, nevajag, lai cilvēks atsaldē nieres un dabū prostata iekaisumu. Bet vajag, lai vecis, pirmkārt, izjūt tādu riktīgu plēsienu, teiksim, uz kādiem 15 kilometriem, tādu gājienu ar savu ekipējumu. Un lai pie šiem apstākļiem vecis dabū pārgulēt nakti, redz, kā pienāk nakts, šo te kaifu. Un tad viņš saprot, ko nozīmē Ziemeļu medības. Ka nevar, nu, tūlīt iziešu uz šosejas, pacelšu roku un mani izvedīs, jo tā lopu būšana, tā šaušana, tā ir pakārtota lieta, viņa tāpat notiksies.

RL: Tomēr var teikt, ka skarbums ir viens no nosacījumiem, ka tur tu vari uzrauties. Un daudzi uzraujas?

Lontons: Jā. Ar lāčiem. Ar lielajiem aļņiem ne, bet ar lāčiem. Ienāk medību mājās, demolē viņi tās būdas, demolē, es esmu redzējis.

RL: Lāči?

Lontons: Lācis.

RL: Atriebjas, maitas.

Lontons: Lācim nepatīk, ka kāds ir viņa teritorijā, viņš izārda būdas. Ir gadījumi, te stāstīja divi gadi atpakaļ, japāņu fotogrāfs, tajā galā arī pie viņiem Magadanā, bija tur teltī viņus saspiedis.

RL: Uzgāzies virsū?

Lontons: Tas ekstrīms pastāv, un tas ir nopietni, jo, teiksim, ar lāčiem tu nezini, it īpaši, kad pavasarī ej, tur tas ciedrājs ceļas, tu vari uzpērties lāču mammai. Vecīt, viņai pie kājas, vai tev tur meseršmits, vai šmeisers rokā, viņa aizstāvēs bērnus. Tu vari uzpērties vecam lācim, kas neko citu nevar, kā pusslimus dzīvniekus un cilvēciņu, kas ir nīkulis dabā. Bet tas pastāv.

RL: Ir izveidojies stiprā vīrieša tēls, tāds, teiksim, “vecis”. Un šim “Klondaikas tipam” pieder arī klāt tas, ka viņš nopelna žūksni naudas, piemēram, rokot zeltu, un pēc tam mazajos ciematiņos viņš to naudu tērē dzerdams un meklēdams, protams, sievieti. Vai pie šo medību tēla pieder arī šis aspekts?

Lontons: Es netaisos slēpt, ka man patīk sievietes, un neesmu arī baigais svētais, nu, bet tas, ko tu pieminēji, ir vēl viena no šo vīru kopsaucēju lietām. Parasti vecis ir arī labs drāzējs. Visas lietas. Taigā gan tu esi tā noguris, ka tu krānu knapi redzi, kāda tur vēl mīlēšanās? Guļam, es saku, nu, kā tev ir? — Nekā nav. Es saku — man ar’ nav. Bet tiklīdz mēs esam no tiem džungļiem ārā, tiklīdz pirmā civilizācija, tiklīdz tu esi nomazgājies dušā, vecais — daba prasa savu, tu paliec dulls, un tad, protams, gribas apliecināties arī citās jomās. Nu, viss kas notiek. Drāžamies vājprātā Magadanā. Vājprātā.

RL: Vai šeit uz vietas arī var atrast tādus apstākļus, kurus kaut kādā veidā varētu salīdzināt ar Ziemeļiem?

Lontons: Nu, redzi, lieta jau ir tāda, katrs cilvēks izvēlas savu dzīves stilu, un es nezinu, kā tie, ar kuriem es aiznesos uz turieni, to ekstrīmu dabū šeit. Ja es runāju par sevi, tad man nepārtraukti ir ekstrīms.

RL: Nav tā, ka vienpadsmit mēnešus nosēž pie rakstāmgalda, un kad tiek tais krūmos, nu tad…

Lontons: Nē, štelle ir tāda, ka varbūt kādam pietiek vienreiz gadā, un tad viņš pusgadu vēl runā ar visiem, ka “es esmu krutais”. Man apnīk runāt. Tāds es esmu. Bet katra cilvēka hobiji un brīvā laika pavadīšana parāda, ko tad viņš īstenībā dara, kā viņš ir kā vecis. Nu, man ir, tas tā bez lielīšanās, es jau piekto gadu nodarbojos ar aikido. Tu tur aizej, tā ir tāda meditācija, un arī fiziskais, arī, nu, tāds, dod pa dullo. Uz ielas redzot, ir bijušas konflikta situācijas. Man ir žēl tos, kas stāv priekšā. Un es aizeju. Viņi domā, ka es raustos, bet man jau viņus ir žēl. Vasarā ir ūdens slēpošana, tas ir kaut kas! Baigi patīk rallijs, teiksim, Ivars Caune. Es esmu sēdējis viņam blakus. Nu, vecais, adrenalīns! Man patīk braukt ātri, man patīk, un tu ieņem līkumu, un tev kaut kas samisējas, un tev ir tatatatā… Kalnu slēpošana. Viss dullais patīk. Akvalangisti, tur iziets viss tas buļļ, buļļ, buļļ.

Foto: Kaspars Goba Foto: Kaspars Goba

RL: Starp citu, kāpēc tieši aikido?

Lontons: Pašam sev. Tas sakārto sevi. Teiksim, man tas ir noņēmis jaunības dienu agresivitāti, absolūti; es pats sevi varu sakārtot nomierināšanās ziņā. Kādreiz padomāt, kas vispār ir. Es nemeditēju, nesēžu tajās pozās stundām ilgi, es izkustos, es savu ķermeni izvin­gri­nu un attīstu savu prātu no tāda viedokļa, ka pasaulē viss ir salikts pa plauktiem, viss ir mijiedarbībā, balts melns, stiprs mazs, pluss mīnuss, un, pieņemot kaut kādus lēmumus, man dažreiz no filozofijas viedokļa dod tādu kā ceļu, parāda, ka vienmēr būs tā mijiedarbība. Nedari ļaunu citam, jo tev būs ļauns.

RL: Ja nemaldos, aikido ir tīri aizsardzības māksla.

Lontons: Jā. Tas nav cīņas veids. Tā ir harmonija dabā, vairāk tie ir kā vingrinājumi.

RL: Varbūt mēs varētu teikt, ka arī šaujot tu patiesībā aizsargājies.

Lontons: Nu nē, es domāju, ka es provocēju viņus.

RL: Provocē uz uzbrukumu, lai aizsargātos?

Lontons: Aikido arī ir provokācija. Ja es tev iesitīšu pa degunu, tas nav aikido. Bet es tev nevaru neko izdarīt, ja tu man neko nedari, es tevi varu izprovocēt. Bet viens no aikido noteikumiem — nepielieto to, ko tu māki. Nu, nepielieto.

RL: Vai tev ir bail no vecuma?

Lontons: Nē.

RL: Kapēc?

Lontons: Es viņu vēl nejūtu. Droši vien baidīties vajag no tā, ko jūt.

RL: Vai tu kādreiz esi domājis par nāvi?

Lontons: Jā.

RL: Medībās?

Lontons: Medībās nē. Tā — kādreiz dzīvē, bet aikido no tāda viedokļa man dod domu, ka tas ir neizbēgami, un tātad par to baigi saspringt nevajag: ja tas pienāks, tas pienāks, un es nodzīvošu labāk dzīvi saskaņā ar sevi, lai viss ir baigi forši un pēc iespējas nodarot mazāk ļaunuma apkārtējiem. Un būs pienācis brīdis, kad jāaiziet — es aiziešu. Vecie samuraji saka — samuraji bija tie, kas kalpoja kungam — tev jāaizmirst par nāvi, nāve — tas ir kaut kas piektšķirīgs, un tu būsi īsts samurajs, ja tu nedomāsi par nāvi.

RL: Vai ir kāds laiks, par kuru tev ir žēl, ka tas jātērē? Es saprotu, ka medības tās nav, tāpat arī braukšana ar ūdensslēpēm…

Lontons: Droši vien, nu, obligāti...

RL: Darbs tas nav?

Lontons: Darbs, zini, baigi laimīgi, bet darbs sagādā baudu. Protams, ka visur, kur ir naudas pelnīšana, ir visādas netīras lietas, kas reizēm liek vilties cilvēkiem, nu sāpīgi. Teiksim, aizdod naudu, pazaudēsi draugu. Tas ir viens no teicieniem. Bet jārēķinās, ja tu esi tajā vietā, kur esi, jārēķinās, ka noteikti sabiedrības kanoni ir jāpilda.

RL: Piemēram, jāiet uz operu.

Lontons: Nu, tik traki nav.

RL: Bet tu ej?

Lontons: Saproti, lai kā tas arī skanētu — nu, tu tur esi neizglītots vai kāds —, es eju tikai uz to, kas man patīk. Es eju uz izstādēm, kas man patīk, es neeju uz kaut ko tādu, lai varētu pateikt — veči, es arī biju, bet nekā nesapratu.

RL: Tātad tu neej uz operu?

Lontons: Nē. Bet droši vien kāds nodomās — tā, viņš neiet uz operu.

RL: Uz Tīnu Tērneri tu droši vien biji.

Lontons: Jā. Bet arī uz koncertiem es eju tiem, uz kuriem es gribu iet. Biju uz Status Quo. Nu, vecais, nu, pilnīgi! Stāvi, un tev kā spilveni sit. Nu, akna! Un tu paskat, ka tur ir gan zemākas klases cilvēki, gan deputāti, gan dažādi pazīstami.

RL: Saki, vai tu apbrīno dzīvniekus?

Lontons: Jā.

Foto no Andra Lontona personīgā arhīva Foto no Andra Lontona personīgā arhīva

RL: Kas ir pats pārsteidzošākais lācī?

Lontons: Lācī tā ir izdzīvošanas spēja dabā. Fantastiskā izdzīvošanas spēja. Lieli mīnusi, lieli plusi, barības trūkums, barības pārpilnība. Nu, ienaidnieku faktiski nav, tikai tas cilvēks, kas atbrauc. Tā nesteidzība, tas funktieris — saproti, viņš ir nesteidzīgs, nedrāžas, neskrien visu dienu, viņš iet, viņš paguļ, viņš paēd, protams, ja viņu nedzen. Tā ir daļēji varbūt harmonija, nu, kur viņam steigt, viņš līdz tai upei aizies, tie laši sāks nākt un tik ilgi viņi nāks. Fāters aiziet, piesēžas pie bedres un štopē, cik var saštopēties. Beidzas laši, kas sākas? Rieksti. Nu, čāpošu uz riekstiem. Tātad pienāk rieksti. Gatavošos gulēšanai, pavasarī ņemšu priekšā mammu, divas. Viss ir nesteigā un harmonijā. Arī pie mums, lieli cilvēki ir labi cilvēki, nu, lielie lauku vīri, ar tādām rokām, būtībā viņi ir baigi labsirdīgie. Mazie šuņuki ir agresīvie, vau, vau, vau, bet lielie vīri, viņi kaut kur līdzinās lācim.

Lācī ir tas baigais miers. Un viņš ir pārliecināts. Tev vajadzētu redzēt, kā liels lācis iet. Viņam viss ir pie kājas. Pilnīgi. Tas ir skaisti.

RL: Katram cilvēkam esot septiņi totēmdzīvnieki, vai tu vari nosaukt savējos?

Lontons: Nu, runāsim par Ziemeļiem. Alni nevērtēju augstu, viņš ir liels un pašpārliecināts — zini, kā čigāns saka: kaut tu paliktu lepns. Lācis, bullis, vecs kuilis, vecais, viņš labāk neēdīs un nenāks uz lauka, ja viņš jūt sūdus. Man ir bijis, ka kuilis četrdesmit piecas minūtes ņemas pa krūmiem aizmugurē un nenāk ārā. Es domāju, nu, maita, nu, ko tu nenāc ārā, un rīt gribas droši vien kā trakam sunim, es pieberu kukurūzu, tas viņam ir tā kā aliņš mums pēc pirts, un viņš, vecīt, nenāk ārā, jo kaut kas — vai pēda nav izdzisusi, vai kaut kas, nenāk ārā. Man ir bijis kuilis, kam ir bijusi lode iekapsulējusies, renkuļi mugurā, masene kaut kur sānā, nu, laimējies, ja viņš ir nodzīvojis sešus septiņus gadus, tad tas ir fāters. Mednieki viņus sauc par fāteriem vai zaparožeciem. Viņš aiziet tur, kur tu nezini. Tas man patīk no tāda viedokļa, ka dzīve viņu ievirzījusi tā, ka viņu tā vairs paņemt nevar.

Foto no Andra Lontona personīgā arhīva Foto no Andra Lontona personīgā arhīva

RL: Nu, briedis ar’ nav paņemams.

Lontons: Tikai tad, kad viņam daikts iet pa gaisu rudenī un kad viņš grib to mammu, tad viņš stulbs paliek, nu, bet tad atkal gudrās mammas ir apkārt.

RL: Kur viņām tā gudrība? Tām mammām?

Lontons: Mammām nekādas gudrības.

RL: Tu tikko teici, ka gudrās mammas apkārt.

Lontons: Stiprs bullis salasa piecas, sešas mammas, un tās mammas jau nav tai brīdī tik stulbas, viņām gribas, nu, viņas iedod, bet viņas jau čeko, es esmu redzējis, kā iznāk bullis ar sešām govīm. Es dzirdu, viņš nāk baurodams, lauž tur krūmus, nāk. Pirmā iznāk vecā. Un kā viņa čeko, teiksim, pusminūti uz vienu pusi — ā, zariņš, re, kur putniņš aizskrēja, un jebkura tava kustība, un viņa uzreiz nočekos. Pēc tam nāk jaunās stulbās kazas, tāpat kā pie mums tās astoņpadsmitgadīgās... Un tad tikai nāk fāters. Tas ragainais. Nu, viņš ir stulbs. Bet kad viņš beidz baurot, vecīt, tad tev liekas, ka mežā buļļu nav. Tu viņu neredzi, tu viņu nevari paņemt, vecīt. Viņš lido, viņš skrien, viņš stāv, viņš čeko tevi, vecīt, viņam ir redze, dzirde, oža, viņš ir graciozs zvērs. Stiprs, nu, tas, ka dabā nīkuļi nav vajadzīgi, nu, ja Latvijā pa mežu pingvīni staigātu, droši vien nebūtu nekāda kaifa.

Vilks. Vilks ir krampis, gudrība, izturība, augstu vērtējams dzīvnieks, un kas par to, ka viņš plēsoņa? Mēs neesam plēsoņas? Nebūtu vilku, man brieži visu dārzu izbradātu.

Foto no Andra Lontona personīgā arhīva Foto no Andra Lontona personīgā arhīva

RL: Sanāk, ka tu tā kā vairāk tiecies pēc tiem lielākajiem.

Lontons: Stiprie ar stiprajiem, tu gribēji teikt? Nu jā, varbūt. Nu, teiksim, Jurītis vai Fredis, vai Jānis, vai tur Andris, nu, viņš dzer. Tāds viņš esot slims, dzērājs. Vecais, nē! Neatzīstu. Maķ tvoju zanogu! Es arī ierauju, bet kāda slimība, ka tu izlaidies un tagad tu gribi, lai tevi žēlo. Nekad, vecais. Vai koļijās. Viņš tāds esot. — Daba tevi savāks. Saproti, ja cilvēkam ir tiešām kaut kāda problēma, tad var palīdzēt, bet tie nīkuļi, dabā viņi izmirtu. Tāpat kā slimie, nu, viņus vai nu noēd, vai viņi nomirst.

RL: Saki, tad dzīve nav, kā teica Buda — ciešanas?

Lontons: Nevajag. Priekš kam ciest?

RL: Nē, nē, es jau neko, Buda teica.

Lontons: Buda? Dzīve ir ciešanas. Mēs jau visu laiku problēmas pārvaram. Bet kā teica mans onkulis: “Neuztraucies, Andri, ja tev ir sūdi, nāks lielāki un aizstums tos mazos sūdiņus prom.” Nu, tā ir dzīve. Forši. Ja viņa būtu tikai viens pīrāgs, tad nu ar tas nekas nebūtu. Tā kā, nu, cie­ša­nas — viņas ir. Bet speciāli radīt no sevis cietēju, būt veģetārietim? Vecīt, neietriept ķiplociņu ar speķīti, ja? Man viens čoms arī bija palicis par veģetārieti, bija tāds uz metru deviņdesmit, uzka­čā­jies... Es saku — es tagad aiztaisīšu dur­vis, tūlīt tu nokritīsi. Es gribu, lai katrs dzī­vo, kā grib. Mani draugi, vot tādi resni, es saku, vecais… Nu, viņš saka: es baigi labi jūtos. Super! Ja cilvēks tā jūtas, lai viņš dzīvo, kā viņš jūtas. Nu, tas tak ir skaisti!

RL:  Pamēģini pateikt, kas ir īsts vīrietis?

Lontons: Tu man prasi vispār, kā cilvēks? Manā skatījumā, vīrietis ir ne tikai bicepsi un nauda un baigā pašpārliecinātība. Manā skatījumā, īsts vīrs ir tas, kas ciena un mīl sevi, un ciena savus līdzcilvēkus. Un tas vīrietis, kas, teiksim, ir goda vīrs, kas tur vārdu, un kas ir skaidrs savā būtībā, kas pasaka, ja tas tā būs, tad tas tā būs.

RL: Tu minēji depresiju kā vienu no nevīrišķīgiem rādītājiem. Vai tev pašam mēdz uznākt depresija?

Lontons: Varbūt reizēm man uznāk depresija pret savu biznesu. Kad es jūtu, ka es sāku pārvērsties — nauda, skriet, darīt, nu kur nu, nu kur ta? Cik daudz? Uz naudas maisiem gulēt? Man vajag tik daudz, cik vajag. Un tad man uznāk depresija pret to visu. Tu gursti no tā. Bet no dzīves stila, kā es dzīvoju, un no saviem līdzcilvēkiem, kas man apkārt, nē.

Foto: Kaspars Goba Foto: Kaspars Goba

RL: Tad tu gribētu būt tā kā lācis, pretēji tam, kā tev jāskrien biznesā?

Lontons: Jā.

RL: Lēnām čāpot, noraut odziņu, zināt, ka gaida kāda mamma divreiz gadā, gan arī tur zivtiņas nekur neaizmuks…

Lontons: Jā, bet trakākais ir tas, ka tā biznesa dzīve, tā naudas būtība, naudas masa, kurai jābūt, lai viss notiktu, tā reizēm neļauj, lai dzīve būtu lāča gaitā tāda mierīga.

RL: Tu lasi Rīgas Laiku?

Lontons: Lasu, lasu.

Raksts no Septembris, 2000 žurnāla