Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Vents Vīnbergs

Vecuma viedums ar joni nāk virsū

Virsraksta formula ņemta no pagājušās vasaras intervijas ar Alvi Hermani žurnālā Ieva, lai gan tur tā nereti atkārtojas arī sarunās ar citiem dzīvesgudriem un lasītājām interesantiem vīriešiem. Es zinu tāpēc, ka mammai nāk un tad krājas uz plauktiņa tualetē.

Bet domāšana ir kroplis. Tas ir informācijas mikslis, kas nevar novest pie vēlamā izvērsuma. Tieši intelekts ir tā robežšķirtne, kura uzkrājusi milzīgo vēstures, politisko, sociālo, reliģisko piederības nastu, kas patiesībā ir pasaules ļaunums. [..] Runa ir par transcendentālo pasauli, kas nav pakļauta kultūrai, reliģijai, neirofizikālajai refleksijai; kas ir pakļauta apzināšanās sistēmai. Šajā atskaites sistēmā ir ne tikai tīrība, mīlestība, uzticēšanās, bet arī viedums.

Pēteris Kļava. Patiesā dzīve, 2016.gada 7.augustā


Īstenībā tas ir baigais darbs – izvēlēties vienu citātu, kurš visspilgtāk raksturotu visu to blīvo materiālu, ar ko regulāri klajā nāk dažādi vieduma eksperti. Gandrīz vienmēr šos vēstījumus pavada atklāts naids pret intelektuālismu. Daudzie pretendenti uz “tautas sirdsapziņas” sanitāra vietu stilistiski gan ļoti atšķiras, un ne visi šajā konkursā ir pašpasludināti.

Jo, protams, pastāv arī pieprasījums. Pirmkārt, visas tās nepārejošās slāpes pēc mītiem, maģijas un brīnuma, kas attaisnotu citādi visai piezemēto un ciešanu pilno fizisko eksistenci, – īpaši, kopš zemēs ar kaut kādu modernitātes un demokrātijas pieredzi reliģijai un tradicionālajai folklorai vairs nav būtiskas ietekmes. Ezoteriķu un metafiziķu tekstos vārds “Dievs” jau sen vairs nav vienīgais, ko raksta ar lielo burtu. (Interneta saziņā lielie burti teikuma vidū, starp citu, nozīmē kliegšanu. Tāpat kā divas un vairāk izsaukuma zīmes.) Nē, nu, ir arī kaut kāds anonīmi kolektīvs mēģinājums par vieduma korelātu padarīt latvju zīmes un tā saucamo tautastērpu, kas citur bez jebkādas izlikšanās tiek pasniegts vienkārši kā tūristu atrakcija. Bet par šo tendenci jau plaši ironizē daudz veiklāki asprāši. Koka sūdiņu ugunskuram varu vienīgi piemest nožēlu par to, cik ļoti tautastērps kā dzīvesziņas atribūts nedarbojas vīriešu gadījumā. Nevienam politiķim vai citādi pamanāmam vīrietim Piebalgas vai Nīcas mētelī un hūtē nav izdevies atkārtot tādu gaišā cilvēka efektu kā Vairai Vīķei-Freibergai vai kultūras ministrei, vienkārši stalti iznākot tautastērpā un neko pat nesakot.

Bet pat tautastērps nedarbojas visu laiku. Tam jābūt piesietam kaut kādiem datumiem. Un tiem parasti ir piesieti vieduma ekspertu iznācieni, īpaši – uz valsts svētkiem vai arī, kad pienācis kāds kārtējais piemiņas, klusais vai arī “šis pārdomu laiks”. Tad mediji paši steidzas angažēt kādu garīdznieku, folkloristi, nopelniem bagātu kultūras darbinieku vai kādu citu skaļu vai apcerīgi klusu guru ar jau paredzami augstu reitingu, lai tas atgādinātu, kā tautai (un reizēm varai) justies un domāt. Ziedonis diemžēl ir miris, un viņa korpuss tagad tiek sadrumstalots tādos sloganos un suvenīros, kas “lielajos” datumos šķiet par sīku, lai ar tiem vien aizbāztu jēgas un konsekvences caurumus. Guntars Račs ar saviem 365 dzejoļiem katrai dienai vismaz ir dzīvs un var aizstāvēties vai izvērst domu, ja kāds viņam ko pārmestu vai precizējot pārjautātu. Turklāt Rača iniciatīva popularitātes ziņā noteikti nav fiasko, un pat fonds Viegli tāds nav, toties Dimanta olu projekts Latvijas dzimšanas dienai gan laikam ir. Latvijas internetā pastāv tāds pasens mēms – “stikla ezis”, ar ko saprot bezjēdzīgu suvenīrkrāmu dāvanā, kas pēc tam krāj putekļus viesistabas sekcijā starp servīzēm. To gaišo cilvēku, kas, turot olu rokās, pauda viedus vārdus, man, saprotams, nav žēl, toties ceru, ka talantīgajam stikla māksliniekam Artim Nīmanim par darbu samaksāja, cik prasīts, nevis kaulējoties un apelējot pie projekta cildenuma un valstiskas misijas apziņas. Un ir žēl skatīties uz citiem talantīgiem māksliniekiem, kuri, ja savu darbu tiešām dara ar kādu gaismas nesēja misijas apziņu, tad izrādās, ka ar to vien tomēr ir par maz. Pretēji mediju tiražētajam šķitumam, uz mākslas izstādēm, teātra izrādēm un dažādiem lasījumiem tomēr iet diezgan maz cilvēku un pārsvarā vieni un tie paši. Un arī kaut kāda iedziļināšanās mākslas darba vēstījumā nu jau šķiet par daudz prasīts, tāpēc nākas pacelt balsi arī sociālajos tīklos un publicitātes kampaņās. Un tad ir interesanti uzzināt, ka “lietu saukšana īstajos vārdos” patiesībā ir tādi patronizējoši vispārinājumi kā “visatļautība” un “morāls pagrimums” (ja par tautu) vai arī “varas kliķe” un “mafija”, vai, gluži pretēji, “tautas dvēsele”, “sūdu dakšas” un “atdzimšana”.

Lai gan Viesturs Kairišs, piemēram, un Gundega Repše, kuri arī pretendē uz tautas sirdsapziņas lomu vai tā vismaz izskatās, nav antiintelektuāli. Toties bija ļoti aizkustinoši vērot, kā savā Delfu intervijā pirms 18.novembra Jānis Domburs centās izrunāt Pēteri Vasku ārā no jēdziena “garīgums”, katru reizi to aizstājot ar vārdu “iedvesma”. Kurpretim Vasks spītīgi turējās pie pēcpadomju telpā un arī pašā Krievijā populārā mīta, ka šīspuses ciešanas mūs un mūsu mākslu padara kaut kā īpaši garīgākus par grāmatvediski pragmatiskajiem rietumniekiem, kuriem viss esot vienkāršāk.

Ziedoņa vārdiem runājot, es laikam ļoti bēdīgs izklausos. Varbūt, ka man Dievs citas acis dos.

Raksts no Janvāris 2018 žurnāla