Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Aldis Austers

Uz pārmaiņu sliekšņa

.. esam uz pārmaiņu sliekšņa, kur centralizēts maksājumu pārvaldības modelis (naudas emisija, kontrole u.tml.) pārtop decentralizētā, pašas sabiedrības līdzveidotā attiecību modelī. Zinot daudzos tā sauktās dalīšanās ekonomikas (sharing economy) piemērus .., iespējams, runa [ir] .. par jauna veida sabiedrību un tās attiecību organizēšanu vispār. Kur centralizēto, uz “papīru” ražošanu, reģistrēšanu, uzglabāšanu, uz administrāciju orientēto sistēmu aizstāj atvērts, decentralizēts attiecību modelis – ar cilvēka vajadzībām un vēlmēm centrā un tehnoloģiju iespējām ap tām.

Norvik bankas Valdes priekšsēdētājs Olivers Bramvels, Delfi, 9.janvārī


Savulaik modernie varas materiālie simboli bija rūpnīcas un konveijeri, bet tagad par postmodernās varas simboliem kļuvušas elektroniskās komunikāciju sistēmas. Elektroniskās tehnoloģijas (datori, video, internets) savieno ilūziju par individuālo brīvību un varu ar cilvēka iekūņošanos kokonā, no kura izkļūt
šķiet neiespējami.

Politikas filozofs Šeldons Volins, Politika un vīzija, 2004


Tehnoloģijas nenoliedzami iespaido sabiedrību. Tās ietekmē gan to, kā cilvēki veido savstarpējās attiecības, gan arī to, kā funkcionē sabiedrība līdz ar varu. Piemēram, 19. gadsimta industriālā revolūcija lika pamatus 20. gadsimta ideoloģiskajiem “artefaktiem” – totalitārismam un liberālajai demokrātijai. Savukārt 20. gadsimta 60. gadu revolucionārie pavērsieni zinātnes filozofijā apvienojumā ar atklājumiem mikrodaļiņu pasaulē un Visumā atvēra acis uz to, cik naivi bijuši priekšstati par cilvēka prāta spējām izprast gan sevi, gan apkārtējo pasauli.

Skepticisms par zinātnisko progresu, arī bailes no pašu radītajām tehnoloģijām un varas koncentrācijas atspoguļojas postmodernajā politiskajā domā, kuru, kā atzīmē Volins, šodien ietekmē modernās komunikācijas tehnoloģijas. Lai nu kā: mūsdienu sabiedrības eliti veidoja inženieri, baņķieri, menedžeri un zinātnieki (šādu elites izkārtojumu 19. gadsimta sākumā iztēlojās Anrī Sensimons), bet tagad šim pulkam pavisam noteikti ir pievienojušies datoristi.

Tomēr visas tehnoloģijas, kuru mērķis bijis sabiedrības “uzlabošana” – ar cilvēka vajadzībām centrā –, ir cietušas neveiksmi. Izrādās, sabiedrību daudz vairāk iespaido nevis zinātniskās atziņās balstītas konstrukcijas, bet gan nejaušības un neizskaidrojamas parādības. Prognozēt, kā varētu izskatīties nākotnes sabiedrība, pavisam droši nozīmē riskēt ar reputācijas zaudēšanu, jo vispāratzītas zinātniskās metodes – dedukcija un indukcija – ilgstošus sociālos procesus spēj skaidrot ar tādu pašu ticamības pakāpi kā zīlēšana kafijas biezumos. 19. gadsimtā netrūka optimistisku vīziju par to, cik laimīgi būs cilvēki pēc 100 gadiem, taču diez vai kāds spēja iztēloties, ka civilizētās, humānās un labi organizētās Eiropas sabiedrības 20. gadsimtā slaktēs cilvēkus industriālā mērogā.

Datori un ar tiem saistītās informācijas tehnoloģijas patiešām palīdzējušas mums pārvarēt vienu otru sadzīves grūtumu. Datori atbrīvojuši mūs no apnicīgu darbu veikšanas gan rūpnīcās, gan birojos, gan mājās. Ar interneta palīdzību mēs spējam piekļūt praktiski jebkurai informācijai ātri un efektīvi; ja mūsu rīcībā ir derīga kredītkarte vai ja mēs spējam manipulēt ar tīkla drošības sistēmām, tad šīs iespējas kļūst praktiski neierobežotas. Ja salīdzinām ar izmaksām pagājušā gadsimta nogalē, tad jaunās informācijas tehnoloģijas starpvalstu saziņu spējušas padarīt pasakaini lētu. Visbeidzot, internets mums ļauj pārvarēt informācijas asimetrijas problēmas, jo tādas platformas, kuras sniedz atbildi uz jautājumiem par lētāko lidojumu, lētāko viesnīcu vai lētāko apdrošināšanu, neļauj zinošākajām kompānijām iesmērēt mazāk zinošajiem patērētājiem produktu par tā kvalitātei neatbilstošu samaksu.

Taču “maizei” ir arī garoziņa, turklāt pacieta. Jau šobrīd kļūst nelāgi, iztēlojoties, kādu iespaidu uz sabiedrību atstās, piemēram, informācijas korporāciju piesolītās sejas vaibstu atpazīšanas ierīces, ar kuru palīdzību ikviens varēs noskaidrot ne tikai jūsu dzimumu un vecumu, bet arī to, kas jums patīk, kas nepatīk, kam jūs dodat priekšroku seksā un, iespējams, pat to, cik ļoti esat noilgojies pēc tuvības. Papildus jau esošajām problēmām, ko rada pārmērīga datu uzkrāšana un neētiska izmantošana, vajājot ar uzbāzīgām reklāmām, šādas zināšanas noteikti radīs jaunas iespējas manipulēt ar cilvēkiem un jaunas, dīvainas uzvedības izpausmes.

Sociālie tīkli jau tagad tiešraidē pārraida, piemēram, apzinātas ķermeņa savainošanas vai pašnāvības. Informācijas un nanotehnoloģiju attīstība medicīnā ļauj arvien pārliecinošāk runāt par kiborgu jeb kibernētisko organismu radīšanu. Bionikas entuziasts Hjū Hers dokumentālajā filmā “Kiborgi mūsu vidū” (LTV1 9. janvārī) pat prāto, ka pēc gadiem simt mēs vairs nepazīsim cilvēka ķermeni: tā ķermeņa izpratne, pie kādas mēs tik cieši turamies, tad šķitīs ierobežojoša, novecojusi un sekla. Būs parocīgi ar domu palīdzību vadīt automašīnu vai ar mākslīgo kāju palīdzību veikt tikpat spēcīgus lēcienus kā blusām. Tomēr jaudīgāks ķermenis vai papildu maņas diez vai padarīs cilvēkus draudzīgākus un valstis – miermīlīgākas.

Cerība, ka informācijas atvērtība padarīs internetu par liberālās demokrātijas balstu, nav piepildījusies. Internets un sociālie tīkli ir pārpilni ar viltus ziņām un nekādā veidā nav vecinājuši demokrātijas izplatību nedz Krievijā, nedz Ķīnā, nedz citās pasaules malās, nav veicinājuši viedokļu dažādību, nav atmaskojuši autokrātiskos despotus. Paradoksāli, taču internets patiesībā ir kļuvis par apdraudējumu jau nobriedušajām demokrātijām. 2016. gada oktobrī, savas prezidentūras pēdējās dienās, Baraks Obama rakstīja, ka “līdzīgi kā bērns graustu rajonā var saskatīt tuvumā esošo debesskrāpi, tehnoloģijas ikvienam ar viedtālruni ļauj redzēt, kā dzīvo visprivileģētākie. Gaidas aug straujāk par valdību spēju dot, un uzmācīgā netaisnības sajūta iedragā cilvēku ticību sistēmai”.

Attīstītās tehnoloģijas nav arī samazinājušas garās darba stundas, kas ļautu cilvēkiem vairāk laika veltīt atpūtai. Kopš 1970. gada darba ražīgums G7 valstīs ir pieaudzis 2,4 reizes, taču nostrādāto darba stundu skaits nav samazinājies. Kā liecina pētījumi, pārslodze visvairāk skar tos, kuri dēvējami par baltajām apkaklītēm, – menedžerus un augsta līmeņa speciālistus –, tātad cilvēkus, kuri visintensīvāk savā darbā izmanto sarežģītas tehnoloģijas. Pārslodzi pavada stress un izdegšana, no kā cieš ģimenes, veselība un, domājams, arī darba kvalitāte.

Vairākas jaunāko laiku informācijas tehnoloģijas ir metušas izaicinājumu 20. gadsimta kapitālisma varas un statusa simboliem – centralizētai valsts varai un korporācijām. Šeit runa ir gan par jau kopš 90. gadiem pazīstamajām atvērtā pirmkoda (open-source) programmām, gan šodien tik populārajiem “dalīšanās” pakalpojumiem (Uber, Taxify u.c.) un blokķēdēm (bitkoins u.c.). Šīs tehnoloģijas tik tiešām iemieso postmodernu pasaules uztveri, saskaņā ar kuru sevi diskreditējušās, neētiskās, vertikāli integrētās varas formas ir lemtas degradācijai, atbrīvojot vietu identitāšu un sadzīves formu dažādībai un varas decentralizācijai. Šādā postmodernā sabiedrības izkārtojumā pārvaldības funkcijas īsteno pati kopiena, nevis tās deleģēti pārstāvji. Kopiena savējiem piešķir piederību, īsteno darījumus starp kopienas dalībniekiem un, ja nepieciešams, ievieš pārmaiņas kopienas satversmē. Nupat, piemēram, ir parādījušās runas par šādas transnacionālas virtuālās kopienas BITNATION (Decentralized Borderless Voluntary Nation) izveidošanos: tās pārvaldes rīks ir jau pieminētās blokķēdes, un tās dalībnieki savstarpējiem norēķiniem izmanto kriptovalūtas. Šādā tīkla kopienā virkne publisko un korporatīvo starpniecības pakalpojumu – piemēram, valsts reģistri, norēķinu sistēmas vai taksometra pakalpojumi – var tikt aizstāti ar analogiem kopienas piedāvātiem pakalpojumiem. Blokķēžu unikālās īpašības – decentralizācijas nodrošinātais caurspīdīgums, darījumu izsekojamība, dalībnieku tīkla nodrošināta funkcionālā stabilitāte un kontrole un darījumu anonimitāte – vismaz šķietami ļauj pārvarēt riskus, kas saistīti ar politisko institūciju iejaukšanos biznesa darījumos un starpniekinstitūciju pakalpojumu dārdzību un nedrošību. (Atcerēsimies Lehman Brothers bankrota radīto haosu 2008. gadā!) Blokķēdes teorētiski var tikt izmantotas, piemēram, nacionālās valūtas emisijas un norēķinu sistēmas atbalstam valstīs ar zemu uzticību valsts institūcijām (Tunisija un Senegāla jau eksperimentē ar kriptovalūtām), muitošanas operācijām (tieši blokķēdes ir pamatā Lielbritānijas piedāvājumam par “tehnoloģijās balstītām” muitošanas operācijām Ziemeļīrijā pēc Breksita), starptautiskajiem norēķiniem, vērtspapīru un investīciju darījumiem. Tādējādi blokķēdes iemieso gan cerību, ka ekonomiskās perifērijas varētu iekļauties starptautiskajos ekonomiskajos procesos (ja vien pieejami jaudīgi datori, ātrs interneta pieslēgums un specifiskas zināšanas), gan vienlaikus – draudus dažādiem tradicionālajiem starpnieku biznesiem.

Tai pašā laikā, lai piepildītu šīs cerības, jaunajām tehnoloģijām būs nepieciešami būtiski uzlabojumi, turklāt tām ir jārēķinās ar “leviatāna” nepiekāpību. Daži jauno tehnoloģiju pielietojumi neko daudz neatšķiras no tradicionālā biznesa, citāda ir tikai to forma. Ja tās rada negodīgu nodokļu konkurenci un riskus nodarbināto sociālajai aizsardzībai un klientu drošībai, tad valstij ir pienākums ierobežot šādu tehnoloģiju izmantošanu. Piemēram, pērnā gada decembrī ES tiesa pilnīgi pamatoti atzina, ka Uber ir transporta pakalpojumu kompānija, nevis e-komercijas platforma, un tas nozīmē, ka šai transnacionālajai kompānijai tagad jārēķinās ar stingrāku uzraudzību ES dalībvalstīs.

Savukārt blokķēdes nav imūnas pret jaunu varas vertikāļu veidošanos un dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Ikvienai blokķēdei ir savs “dievs” jeb radītājs, kurš ir noteicis shēmas pamatparametrus. Turklāt shēma var darboties tikai tad, ja tās darbībā iesaistās liels skaits entuziastu, taču, entuziasmam zūdot, shēmas darbība var tikt paralizēta. Kriptovalūtu shēmas to risina, atvēlot dalībniekiem par darbu atlīdzību, taču tā rezultātā veidojas “fermas” – datoru centri, kuri specializējas kriptovalūtu darījumos. Tā kā šajās shēmās “dalībnieki” ir nevis fiziskas, bet gan virtuālas personas, liela nozīme ir datoru jaudai: jo jaudīgāks dators, jo lielāka ietekme uz kriptovalūtas darbību. Savukārt aiz jaudīgiem datoriem slēpjas konkrēti cilvēki ar savtīgām interesēm. Visbeidzot, nerunājot par blokķēžu darbības izmaksu pieaugumu (blokķēžu drošības sistēmas prasa lielas datoru jaudas, kas sadārdzina shēmu izmantošanu), neatrisināts ir atbildības jautājums. Pieaugot darījumu skaitam, pieaug shēmas komplicētība, kas savukārt padara to vārīgu pret ļaunprātībām vai sistēmiskām kļūdām. Decentralizēta tīkla gadījumā nav iespējams prasīt atbildību par paviršībām vai kļūdām un piedzīt zaudējumus. Personīgā pieredze liecina, ka ir praktiski neiespējami atrast pazaudētu mantu pēc Taxify šērota brauciena, nemaz jau nerunājot par nule piedzīvoto pakalpojumu sadārdzinājumu Jaungada naktī.

Zīmīgi, ka par tehnoloģiju radītajām sabiedrības pārmaiņām prāto mūsdienu kapitālisma sirds – bankas – vadītājs. Tas varētu nozīmēt vairākas lietas. Pirmkārt, vēl vairāk tiks paplašinātas bankas klientu pašapkalpošanās iespējas. Otrkārt, uz tehnoloģiju rēķina tiks optimizētas izmaksas, nodrošinot bankas akcionāru un menedžmenta atlīdzības pieaugumu. Treškārt, neizslēdzot iepriekš uzskaitītos faktorus, tas ir pieteikums jaunam bankas biznesa modelim. Ņemot vērā augstāk izklāstītos apsvērumus par tehnoloģiju ietekmi un Norvik bankas specializēšanos īpašo – nišas – klientu apkalpošanā, jāsecina, ka runa šeit visdrīzāk ir nevis par “jauna veida sabiedrību”, bet gan jaunu bankas biznesa modeli, kurā, iespējams, blokķēdes tiks izmantotas, lai atraisītos no stingrajām banku uzraudzības prasībām un bankas īpašajiem klientiem piedāvātu vēl “kvalitatīvākus” biznesa pakalpojumus.

Raksts no Februāris 2018 žurnāla