Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Aleksejs Dimitrovs

Sods bez nozieguma?

Cilvēki, kuri neievēro paškarantīnu pēc pozitīva Covid-19 testa, būtu jānosit, teica Ramzans Kadirovs, Čečenijas prezidents, intervijā 23. martā.

businessinsider.com, 25. martā 


Pieņēmumu Nullum crimen sine lege, nulla poena sine lege (Nav nozieguma bez likuma, nav soda bez likuma), kas pazīstams kopš romiešu tiesībām, dēvē par “likumības principu”. Saskaņā ar likumības principu valsts pārvaldes institūcijas drīkst darboties tikai ar likumu noteikto pilnvaru robežās. Tas atspoguļots arī starptautiskajās tiesībās. Eiropas Cilvēktiesību konvencija aizliedz atzīt personu par vainīgu tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas izdarīšanas brīdī netika atzīta par noziedzīgu nodarījumu. No tā izriet arī aizliegums piemērot krimināllikumu ar atpakaļejošu spēku. Un otrādi, ja jaunais likums ir personai labvēlīgs, tam ir atpakaļ vērsts spēks. Tas ir īpaši pasvītrots Latvijas Krimināllikumā, taču minētie principi attiecināmi arī uz jomām, kur sods ir salīdzināms ar kriminālsodu, – piemēram, administratīvo pārkāpumu jomā vai gadījumos, kad nodokļu tiesībās soda nauda ir īpaši liela.

Ko darīt situācijā, kad sabiedrības priekšstats par labo un ļauno, sodāmo un nesodāmo mainās? Atbilde ir skaidra: jāgroza likums. Atsevišķos gadījumos var mēģināt interpretācijas ceļā jau esošo likumu pielāgot vajadzību maiņai. Taču te jābūt īpaši uzmanīgiem. Lai arī ar jurista palīdzību, ikvienam jāspēj paredzēt, kādai rīcībai var sekot kriminālatbildība un tieši kāds sods var tikt piespriests. Piemēram, kādā lietā pret Igauniju Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā nosprieda, ka nebija paredzams, ka padomju laika kriminālatbildība par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu tiks piemērota privatizācijas procesā tirgus ekonomikas apstākļos. Tikmēr lietā pret Beļģiju tā atzina, ka jurists un ārsts nevarēja nesaprast, ka viņiem var draudēt sods par miesas bojājumu nodarīšanu sadomazohistiska seksa laikā, – kaut gan tas bijis pirmais precedents Beļģijā. Lielbritānijas lietā tiesa atzīmēja, ka varēja paredzēt, ka vīra imunitāte lietā par sievas izvarošanu izzudīs no tiesu prakses, jo tā nav savienojama ar civilizētas laulības koncepciju.

Vairākās lietās Eiropas Cilvēktiesību tiesai nācies saskarties ar situācijām, kad valsts un sabiedrība ir mainījusies līdz nepazīšanai salīdzinājumā ar nodarījuma brīdi. Ungārijā virsnieku notiesāja par noziegumiem pret cilvēci, jo viņš bija nogalinājis 1956. gada sacelšanās dalībnieku, taču starptautiskā tiesa atzina, ka šāds sods par apbruņota pretinieka nogalināšanu nebija paredzams. Dažkārt runa ir jau par pavisam citu valsti – un procesā “Kononovs pret Latviju” Strasbūrā nosprieda, ka 1944. gadā jau bija paredzama atbildība par atbruņota pretinieka nogalināšanu kā kara noziegumu. 

Mēdz būt arī gadījumi, kad tiesāšana arī ģeogrāfiski notiek citur. Vācijā kādu serbu atzina par vainīgu genocīdā sakarā ar etniskām tīrīšanām Bosnijā. Notiesātais sūdzējās, ka genocīda izpratne Vācijas tiesībās bija pārāk plaša – salīdzinājumā ar praksi Starptautiskajā kriminālnoziegumu tribunālā bijušajai Dienvidslāvijai. Neskatoties uz to, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka arī Vācijas interpretācija bija paredzama. Citā lietā Francijā par spīdzināšanu notiesāja bijušo virsnieku no Mauritānijas – un Strasbūrā to atzina par pieļaujamu, norādot uz spīdzināšanas aizliegumu starptautiskajās tiesībās.

Protams, nav iespējams katru aizliegumu aprakstīt sīkās detaļās. Tāpēc palīgā nāk plaša satura normas. Piemēram, kad šobrīd kādu soda Covid-19 pandēmijas kontekstā, sodu uzliek par “ārkārtējās situācijas laikā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu” vai “epidemioloģiskās drošības prasību” pārkāpšanu – kaut gan paši ierobežojumi, aizliegumi vai prasības var mainīties gandrīz katru dienu. 

Vēl pirms diviem gadiem Saeimā sprieda par Sejas aizsegšanas ierobežojuma likumu. Austrijā šāds likums stājās spēkā 2017. gada oktobrī (tiesa gan, ar atrunu par sejas aizsegšanu veselības stāvokļa dēļ), bet tagad šajā valstī sejas maska ir obligāta veikalos un transportā. Un pavisam anekdotiski: Dānijā šobrīd pārceļ naturalizācijas ceremonijas, jo kopš 2018. gada rokas spiediens tajās ir obligāts, bet tagad to nepieļauj veselības aizsardzības normas. Atļautais un aizliegtais mainās mūsu acu priekšā. Bet tam, protams, jānotiek uz likuma pamata. 

Autors ir Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijas juridiskais padomnieks, taču šis komentārs atspoguļo autora viedokli un nav saistāms ar Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju

Raksts no Maijs 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela