Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Džefrijs Somerss

Katram no visa

Kamēr neaizliegsim tirgojamās akcijas, ko ieviesa 1599. gadā, mēs nepanāksim vērā ņemamas pārmaiņas bagātības un varas sadalē. [..] Iztēlojieties, ka akcijas ir kā vēlētāju balsis, ko nevar ne nopirkt, ne pārdot. Tāpat kā studenti, kas pēc reģistrēšanās saņem bibliotēkas lasītāja karti, uzņēmuma jaunie darbinieki saņemtu katrs vienu akciju, kas dotu iespēju balsot ar vienu balsi visos akcionāru balsojumos, kuros izlemj akciju sabiedrības jautājumus, no vadības un plānošanas līdz tīro ieņēmumu un prēmiju sadalei.

Janis Varufakis, Project Syndicate, 2019. gada 27. decembrī


Bijušais Grieķijas finanšu ministrs Janis Varufakis apgalvo, ka kapitālisms, precīzāk, akcionāru jeb korporatīvais kapitālisms, kas balstās uz tirgojamām uzņēmumu īpašumtiesību daļām, ir teorētiski un morāli bankrotējis. Kā tad tā?

20. gadsimta 80. gados demokrātijas galīgā uzvara un Frānsisa Fukujamas “vēstures beigas” šķita neapgāžami fakti. Gdaņskas kuģu būvētāji iedarbināja spēkus, kas izrāva Poliju no Varšavas līguma. Krita Berlīnes mūris, pēc tam tika likvidēta Austrumvācija. Baltijas dziedošās revolūcijas nodziedāja PSRS sabrukumu. Dienvidāfrikā sašķīda aparteīds. Protesti Tiaņaņmeņa laukumā Ķīnā šķita tikai īslaicīgs kavēklis demokrātijas uzvaras gājienā, valdīja sajūta, ka vēstures vilciens apstājies liberālisma galapieturā. Taču pagājuši 30 gadi, un šo veiksmes stāstu gandrīz vairs nevar pazīt. Kāpēc demokrātijas sasniegumi nenostiprinājās? Un kāpēc lielā daļā pasaules demokrātija pakļauta uzbrukumiem?

Lai gan politikā liberālisms bija uzvarējis gandrīz pilnībā, kā salkanā latīņamerikāņu seriālā priekšplānā strauji izvirzījās tā “ļaunais dubultnieks” – finansializēts korporatīvo kapitālistu neoliberālisms. Neoliberālisms darbojās pret politisko liberālismu tādējādi, ka atbruņoja sabiedrību, tiklīdz tā guva uzvaru pār komunistiski orientētām sistēmām.

Korporatīvā kapitālisma pretrunas tika novērotas jau 20. gadsimta pirmajā pusē. Tam bija loma divu pasaules karu, Lielās depresijas, fašisma un staļinisma izraisīšanā. Pēc šiem katastrofālajiem notikumiem liberālisms ekonomikā bija apvaldīts. Otrajam pasaules karam beidzoties, pasaules līderiem Bretonvudsā bija kārdinājums atgriezties pie ierastās kārtības, taču 1946. gadā laikus iestājās saimnieciskā lejupslīde, kā to jau bija paredzējis Džons Meinards Keinss: viņš apgalvoja, ka atgriešanās pie liberālisma sagraus ekonomiku, jo pēc kara vairs nebūs valsts stimulētā pieprasījuma. Lejupslīde izraisīja bailes, ka atkārtosies 20. gadsimta pirmās puses katastrofas. Šo baiļu rezultātā arī radās “kapitālisms ar cilvēcisku seju”: valsts sāka daudz aktīvāk regulēt ekonomiku, iegrožojot alkatību, kas piemita korporācijām, it sevišķi finanšu sfērā. Bretonvudsas periodā no ekonomikas produktivitātes pieauguma ieguva gan strādnieki, gan kapitālisti – vienlīdzīgi. Šāds samērā laimīgais stāvoklis ilga veselu paaudzi, līdz, korporatīvajam kapitālismam ietekmējot resursu sadali, kapitālistam tika viss labums no produktivitātes pieauguma un tas izbeidzās: atbilstīgi ekonomista Tomā Piketī vienkāršajam formulējumam “r > g” (ienākums no kapitāla pārsniedz ekonomikas izaugsmi).

Līdz 2008. gadam sabiedrībai bija palikušas tikai dažas sviras, ar kuru palīdzību iegrožot korporatīvo kapitālismu. Tā kā akcionāru kapitālisma vara bija padarījusi politisko liberālismu bezspēcīgu, daudzi zaudēja ticību demokrātijai vispār.

Lai kā mēs gribētu dēvēt mūsu tagadējo sistēmu – reāli pastāvošais, korporatīvais vai neoliberālais kapitālisms –, pašreizējā kārtība nešķiet ilgtspējīga. Tās strukturālie defekti ir diezgan labi zināmi. Vissatraucošākais ir tas, ka vides degradācija apdraud pašas dzīvības ekoloģiskos pamatus. Turklāt netiek atražots arī tas, kam, pēc Mārgaritas Tečeres domām, nevajadzētu pastāvēt, – sabiedrība. Vairākus gadu desmitus pēc viņas neoliberālās revolūcijas arvien vairāk šķiet, ka “dzelzs lēdija” ir panākusi savu.

Dažreiz domā, ka pustūkstoš gadus veco korporatīvā kapitālisma kārtību varētu mainīt, izveidojot jaunu cilvēku. Iepriekšējos gadsimtos baznīca centās iegrožot ļaužu mantrausību, tomēr šie gadsimtiem ilgie pūliņi nav spējuši apvaldīt ne mūsu, ne arī korporatīvā kapitālisma mazāk cēlās īpašības. Romas Katoļu baznīca balstījās uz pieņēmumu, ka cilvēks var izvēlēties darīt labu, taču, saskaroties ar kapitālisma enerģisko varu, baznīcas ietekme mazinājās, jo liela daļa kristīgās pasaules vienkārši pievērsās kapitālistisko vajadzību apmierināšanai. Vispirms baznīca atmeta augļošanas aizliegumu: “Ei, kāpēc lai ebrejiem tiek visi prieki (nauda)?” Protestantu revolūcija savukārt ļāva kapitālistiem pavisam atteikties no labajiem darbiem, jo pietika ar ticības pieņemšanu. Kapitālisms pakļāva kristietību, tāpat kā vēlāk – politisko liberālismu.

Ņemot vērā, ka ne reliģijai, ne “komunisma” diktatūrai tā arī nav izdevies izravēt cilvēka nepilnības, pašreiz iezīmēti divi tirgum draudzīgi risinājumi korporatīvā kapitālisma trūkumu novēršanai.

Pirmais ir personiskā atbildība, kas apbruņo patērētājus ar zināšanām par ilgtspējīgām ekonomiskām praksēm, kuras apliecina viņu personisko tikumu. Lai gan šis morālās pašapliecināšanās ceļš ir samērā nekaitīgs, tas nav paplašināms tik tālu, lai radikāli mainītu korporāciju centienus kāpināt peļņu un mazinātu piesārņojumu. Plastmasas gabals, kuru kāds izmet “pārstrādāšanai”, visdrīzāk ar kravas kuģiem, dedzinot sēru izverdošo dīzeļdegvielu, tiek nogādāts apglabāšanai poligonā Ķīnā vai kaut kur citur. Turklāt, pat ja arī kāds plastmasas gabals tiek pārstrādāts par soliņu parkā, personiska rīcība nenovērsīs ogļskābās gāzes izplūdi, ko rada tādu organizāciju kā, piemēram, militārās rūpniecības komplekss, darbība.

Otrs līdzeklis, ar kuru ierosināts savaldīt peļņas kāro korporāciju zvēru, ir “biznesa ētika”. Šis kārtējais mēģinājums radīt “jaunu cilvēku” ir vēl viens nekaitīgs, bet vēl mazāk efektīvs problēmas risinājums nekā cerības, ka patērētāju paradumu maiņa varētu izraisīt “zaļo revolūciju”. Lai gan biznesa ētika var mudināt dažus uzņēmējus rīkoties atbildīgāk, patiesībā tas notiek tādēļ, ka uzņēmumi, kas orientējas uz inovācijām, darbojas pēc atšķirīgas loģikas nekā korporācijas. Uzņēmumu peļņa bieži vien ir atkarīga no jaunu preču un pakalpojumu izveides, kur valda spēcīga konkurence. Savukārt korporācijas ir orientētas uz maksimālu peļņas palielināšanu akcionāru interesēs, izspiežot arvien lielāku efektivitāti no jau pastāvošajām ekonomiskajām aktivitātēm. Turklāt neirozinātnieki izpētījuši, ka bieži vien korporāciju vadītājiem piemīt satraucoša īpašība, kas liek tiem rīkoties mazāk ētiski nekā pārējiem: viņi ir nesamērīgi psihopāti. Īsi sakot, morāles lasīšana uz šiem jaukajiem biznesmeņiem visdrīzāk neiedarbosies.

Demokrātijas uzvara 20. gadsimta 90. gados bija īslaicīga. Diemžēl finanšu korporatīvajam kapitālismam tika ļauts politiskās demokrātijas sasniegumus iznīcināt. Bet nu ir pienācis laiks pabeigt pagājušā gadsimta 80. gadu demokrātisko projektu un ekonomisko varu decentralizēt. Viens no iespējamajiem risinājumiem ir piešķirt ikvienam neatsavināmas visas ekonomikas īpašumtiesību daļas, kā iesaka Janis Varufakis. Tomēr īpašumtiesības nozīmē vairāk nekā tikai peļņas daļu: īpašniekam ir teikšana arī par to, kā ekonomika tiek vadīta. Šāda ekonomiskā sistēma papildinātu politisko liberālismu, demokrātiju atbalstot, nevis graujot. Varufaka priekšlikums drīzāk ir nevis nākotnes ekonomikas un sabiedrības plāns, bet gan sākumpunkts, no kura apspriest alternatīvas korporatīvajam kapitālismam. Tikmēr pašreizējais ekonomikas modelis veicina satraucošas politiskās tendences un visdrīzāk grauj ekoloģiju, no kuras atkarīga cilvēka dzīvība vispār.

Raksts no Februāris 2020 žurnāla