Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Kaija pie manis saslima
Emīlija Gruzīte. Latvijas Nacionālā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa

Pauls Bankovskis

Kaija pie manis saslima

Rakstā izmantotie avoti:

Gruzīte, Emīlija. Tiesas prāva ar P. Zālīti sakarā ar K. Baloža nāvi, avīžu izgriezumi. Emīlijas Gruzītes fonds, A205, N9, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa. Sūna-Peņģerote, Ženija. Trauksmainā māksliniece Emīlija Gruzīte. Apcerējums, 1973, E. Gruzītes fonds, A205, N8, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa. Šilde, Ādolfs. Latvijas vēsture. 1914-1940. Stokholma: Daugava, 1976

1931. gada 16. jūnijā rītā Rīgas Jēzus kapos ieradās “Rīgas 7. iecirkņa izmeklēšanas tiesnesis T. Šīrons, tiesu ārsts Dr. Alberts Lokenbergs, LU Tiesmedicīnas institūta docents Ferdinands Neureiters, LU Pataloģiskās anatomijas profesors Romans Adelheims, LU Tiesmedicīnas institūta provātdocents Dr. med. M. Veidemanis” un liecinieku klātbūtnē veica ekshumāciju, lai varētu sākt “tiesmedicīnisko līķa izmeklēšanu” jeb “obdukciju”. Ārējā apskatē tika konstatēts, ka “līķis guļ ozola koka zārkā. Zārks nokrāsots pelēki brūnā krāsā, vietām uzrāda gaišākas - pelēki iedzeltenas vietas. [..] Pašā zārkā guļ līķis, līķa rokas sakrustotas uz krūtīm. Pie līķa klāt divas loksnes balta papīra, grāmata “Profesora Baloža runas 3. Saeimas sesijā no novembra līdz decembrim 1928. g. beidzot ar 1929. gada decembri”, otra grāmata ar prof. Baloža runām 3. Saeimas sesijā no aprīļa līdz maija mēn. 1929. g.; K. Baloža grāmata “Latvijas izveidošana”; ceturtā Karl Ballod, Der Zukunftsstaat; “Jaunākās ziņas” Nr. 13 no sestdien 17. janvāra 1931. g.; “Jaunākās ziņas” no otrdien 13. janvāra 1931. g.; avīze “Taisnība” Nr. 3, ceturtdien 15. janvārī 1931. g.; pie līķa vēl klāt “Konkordijas” četrkrāsaina lente sarkans-zils-zaļš- zelts; zīmuļa gals ar balta metāla aptveri un otrā galā ar sarkanu gumiju.”

Tas nav fragments no kāda 20. gadsimta sākuma latviešu kriminālromāna, bet gan pēdējais cēliens dīvainā drāmā, par kuras galveno varoni jau pēc nāves bija lemts kļūt Latvijas universitātes tautsaimniecības profesoram un Saeimas deputātam Kārlim Balodim (1864-1931). Otras galvenās lomas tēlotājs bija Jēnas universitātē studējušais latviešu filozofs, viens no pirmajiem latviešu kantistiem, arī Latvijas universitātes mācību spēks un Baloža sievas brālis Pēteris Zālīte (1864-1939). Zālīte bija pārliecināts, ka Balodis ticis noindēts - visticamāk, “ar arsēnu un vēl kādu spirtā viegli šķīstošu metaliskas indes piemaisījumu”. Kaut gan abas galvenās personas bija zinātņu vīri un augstskolas profesori, liela nozīme šajos notikumos varētu būt bijusi ne vien personiskām kaislībām, bet arī neprātam, kas vēl arvien šķiet neatņemama politiskās dzīves daļa.

Profesora Kārļa Baloža “indēšanas lietu” atradu nejauši, interesējoties par Imanuēla Kanta darbu tulkošanas vēsturi Latvijā. “Pagaidu valdības prezidents Kārlis Ulmanis mani ar telegramu no 15. decembra 1918. g. aicināja uz Latviju kā “radošu” spēku (schaffende Kraft),” lasāms Zālīša sakārtotajā Baloža nepabeigtu atmiņu, runu un publikāciju krājuma manuskriptā. “Bija domāts man uzticēt finanču resora organizēšanu. [..] Dr. Kasparsons no jauna mani bija uzaicinājis piedalīties pie jaundibināmās Latvijas augstskolas organizēšanas. Atbraucu 6. zeptembrī 1919. g. Rīgā un paliku Latvijā.” Latvijas Universitātes svinīgajā atklāšanā pagaidu prorektors Eižens Laube deva svinīgo solījumu: “.vadīt Latvijas augstskolu stingri zinātniskā garā un visiem spēkiem pūlēties, lai tā varētu ar zinātnes palīdzību veicināt latviešu īpatnējās kultūras uzplaukšanu un valsts labklājības nodibināšanos.” Pasākumā uzstājās arī profesors Balodis, “kas tikko bija pārcēlies no Berlīnes universitātes uz Rīgu”, un savā akadēmiskajā referātā runāja par “Mūžīgā miera ideju.” Pauls Dāle 1938. gadā Aleksandra Dauges redakcijā iznākušā krājuma “Lielās personības” II sējumā publicētā apcerē par Kantu rakstīja: “Mums latviešiem Kants it sevišķi simpatisks un ievērības cienīgs - kā to uzsvēra prof. P. Zālīte oficiālā apsveikuma runā Kanta dzimšanas 200 g. piemiņas svinībās Karaļaučos 1924. g. 22. aprīlī - arī ar to, ka viņš noteikti aizstāvēja cilvēku un tautu pašnoteikšanās tiesības un formulēja mūžīgā miera projektu, ar to pravietiski likdams idejiskus pamatus vienības pamatiem, kam ar gandarījumu, nopietnu uzmanību un lielu atbildības sajūtu seko arī Latvija.” Šķita, ka arī Baloža 1919. gada referāts varētu būt balstīts Kanta darbā “Mūžīgais miers” (Zum ewigen Frieden, 1796-1800), ko Atis Rolavs pabeidza tulkot tikai 1963. gadā (tulkojums nepublicēts), bet Igors Šuvajevs - vēl ievērojami vēlāk (darbs ar nosaukumu “Mūžīgu mieru” publicēts 2005. gadā iznākušajā krājumā “Kas ir apgaismība?”). Meklējot Baloža referāta tekstu, Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā atradu mākslinieces Emīlijas Gruzītes arhīvu, kurā atsevišķa mape atvēlēta profesora indēšanas drāmai.

Emīlija Gruzīte. Latvijas Nacionālā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa Emīlija Gruzīte. Latvijas Nacionālā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa

Emīlija Gruzīte (jeb Gruzītis, dzim. Upīte) bija dzimusi 1873. gada 7. septembrī Virānes muižā Gulbenes apkaimē. Viņa mācījusies pie Vilhelma Purvīša, un, kā pati bez liekas pieticības apgalvojusi īsā autobiogrāfijā, bijusi ne vien “vienīgā Purvīša latviešu studente”, bet arī “pirmā un vecākā latviešu gleznotāja sieviete, Neatkarīgo mākslinieku biedrības biedre.” Mūsdienās vēl varētu piebilst, ka Gruzīte bijusi viena no latviešu protofeministēm - par to liecina tādi viņas izteikumi, kā, piemēram: “Mums jātop lielākām un labākām par vīriešiem.” Varbūt ar šādu vēlmi izskaidrojama viņas autobiogrāfijā samanāmā tieksme izcelties vai pat dižoties - kaut vai ar to, ka viņas gleznas piederējušas “Rainim un Aspazijai, bijušajam Valsts prezidentam Zemgalam, izglītības ministram A. Ķeniņam, prof. Balodim un prof. Zālīša kundzei.” Bez glezniecības Gruzīte nodarbojusies arī ar žurnālistiku - rakstījusi Kuldīgas vēstnesī, žurnālā Sieviete publicējusi ceļojumu piezīmes un higiēnai veltītus rakstus. Ar viņas dzejoļa “Tevi atstāju” vārdiem Emīls Dārziņš komponējis dziesmu. Luterāņu mācītājs Jānis Rubenis atmiņās par Gruzīti raksta, ka viņa “Sarakstījusi (vai tulkojusi) pirmo grāmatu latviešu valodā par filozofu Nīcši, taču parakstījusi tikai ar pirmajiem burtiem - licies neērti parakstīt sievietes vārdu.” 1897. gadā Emīlija Upīte apprecējās ar avīžu Dienas Lapa, Kuldīgas Vēstnesis un Kurzemnieks redaktoru un žurnālistu Alfrēdu Gruzīti. Vedējtēvs viņu kāzās bija Pēteris Zālīte. ‘Ar filozofijas profesoru P Zālīti Gruzīte bija labi pazīstama kopš “vecās” Dienas Lapas laikiem, ar 1973. gadu datētā atmiņu pierakstā “Trauksmainā māksliniece Emīlija Gruzīte” raksta Ženija Sūna-Peņģerote. Alfrēds Gruzītis nomira 1919. gadā - tajā pašā gadā uz Rīgu no Berlīnes pārcēlās profesors Balodis. Kā raksta Sūna-Peņģerote, kad “no Vācijas dzimtenē atgriežas viņas svainis tautsaimniecības profesors K. Balodis, Gruzītei sākās lielā draudzība ar Balodi, kurš tai palīdz beidzot realizēt viņas sapni - iepazīties ar Eiropas mākslas centriem.” Gruzītes arhīvā glabājas maza melna piezīmju grāmatiņa, kurā grūti salasāmā rokrakstā atzīmēti iespaidi Romā un Kapri (“Bēklina gleznotais avots”), pierakstītas biežāk lietotas frāzes itāļu valodā un to tulkojums, bet starp lappusēm ielīmēti kaltēti ziediņi. Mācītājs Rubenis atmiņās raksta, ka Gruzīte arī “nedaudz nodarbojusies ar nervu masažu, starp citu, arī tautsaimniecības profesoram Kārlim Balodim. Atlīdzība, ko viņš sniedzis, stāvējusi neaiztikta un sasniegusi lielāku summu. Reiz profesors teicis, ka viņam jāizlīdzot kādam draugam ar ievērojamu summu. Viņa piedāvājusi sakrājušos honorāru. Profesors to pieņēmis un solījis vēlāk atkal visu atdot, bet profesors drīz miris, un tā viss zudis.” Rubenis ar Gruzīti bijis pazīstams no 1930. līdz pat viņas nāvei 1945. gadā. Mācītājs viņai reizēm aizdevis naudu, par ķīlu pretī pieņemdams Gruzītes gleznas, tomēr vēlāk parādus atlaizdams un novēlēdams ar gleznām Gruzītei rīkoties pēc saviem ieskatiem. Viņš arī nopircis un iekārtojis Gruzītei jaunu dzīvokli, kā arī palīdzējis dabūt pensiju, iemaksājot pensiju fondā 600 latu, taču tas noticis jau pēc Baloža nāves. Iespējams, tieši Balodim aizdotā Gruzītes nauda varēja kļūt arī par vienu no “indēšanas lietas” iemesliem. Balodim un Zālītem kopš agras jaunības bija nosliegsme uz šaubīgiem un neveiksmei lemtiem pasākumiem. Varētu būt, ka naudu Balodis nav aizņēmies personiskām vajadzībām vai “draugam”, bet kādai “kopīgai lietai”, un pēc profesora nāves Gruzīte parādu gribējusi atgūt no Zālītes.

Gan mūždien “jautrais, priecīgais, veiklais runātājs” Zālīte, gan “lēnais, nopietnais un dziļdomīgais” Balodis piederēja pie Latvijas universitātes mācību spēku pirmās paaudzes. Bez ārzemju augstskolās gūtas un bieži vien labas izglītības to raksturoja arī ideālistisks naivums, utopiski plāni un droši vien tikai vairāku paaudžu pēctecībā iegūstamas pieredzes trūkums - daudzi no jaunās Latvijas Universitātes dibinātājiem savā nozarē Latvijā bija pirmie. Piemēram, Filoloģijas un filozofijas fakultātē darbā tika uzaicināts 1878. gadā Maskavas universitāti beigušais vēsturnieks Jānis Krodznieks (1851-1924), kurš bija pirmais akadēmiski izglītotais latviešu vēsturnieks vispār. Kaut gan Zālīti nevar uzskatīt par oriģinālu domātāju, drīzāk gan par vienu no latviešu filozofijā vēl arvien dzīvās kompilāciju un filozofiskās propadeitikas tradīcijas aizsācējiem, viņa interese par Kanta filozofiju, studijas Jēnas universitātē un Kanta darbu interpretācijas mēģinājumi Zālīti ļauj dēvēt par vienu no Latvijas pirmajiem kantistiem. Tartu universitātē teoloģiju studējušais, bet pēc studijām Jēnas, Minhenes un Strasbūras universitātēs par tautsaimniecības profesoru kļuvušais Balodis bija viens no pirmajiem latviešu zinātniekiem, kas izpelnījās arī starptautisku ievērību, un kura nopelnus ārpus Latvijas mēdz atminēties vēl šobaltdien - strādājot Berlīnes universitātē, Pirmā pasaules kara laikā viņš izstrādāja pārtikas sadales kartīšu sistēmu krīzes apstākļiem.

Savdabīgu ievērību Zālīte un Balodis izpelnījās vēl pirms Kanta filozofijas un tautsaimniecības studijām. Kā vēlāk rakstīja Zālīte, 1889. gadā, pretojoties Krievijā notiekošajai pārkrievošanas politikai un vācu baronu negribēšanai latviešiem pārdot zemi, viņi abi ar Balodi bija nolēmuši latviešiem meklēt “jaunu tēviju”. Nosprieduši, ka vispiemērotākā vieta tai varētu būt Brazīlija, abi devās izpētes ekspedīcijā. Ceļojums izvērtās visai dramatisks - jaunā teologa un filozofijas studenta rocība nebija diez cik liela, un kaut gan reizēm “varēja aiztaupīt viesnīcu un dažas dienas pārgulēt botāniskajā dārzā”, neizpalika arī nakšņošana tropisko džungļu vidū zem klajas debess, slāpju remdēšana no dubļu peļķes, simtiem kilometru pieveikšana kājām un par mata tiesu izglābšanās no iekrišanas aizā. Lai vai kā, abi ceļotāji ekspedīciju uzskatīja par izdevušos un Brazīliju par latviešiem piemērotu - iemesls tam noteikti bija arī Brazīlijas valdības solījumi ieceļotājiem zemkopjiem apmaksāt ceļa izdevumus no Eiropas un ceļu no ostām līdz apmetnes vietām Brazīlijā, kā arī piešķirt pabalstus mājokļu un jaunu ceļu izbūvei. Kopā ar 25 kolonistu ģimenēm Balodis atgriezās Brazīlijā Santakatarinas pavalsts dienvidos iekārtot latviešu koloniju. Apsolītā zeme kolonistiem sagādāja vilšanos. Vienai daļai latviešu negāja pie sirds kalnainā zeme, citi izrādījās atbraukuši bez līdzekļiem, Brazīlijas valdība vilcinājās ar pabalstu izsniegšanu, un kolonisti izklīda pa pilsētām darba meklējumos. Pats Balodis ātri vien bija notērējis brāļa aizdotos 1200 rubļus un atgriezās Latvijā, “jauno tēviju” tā arī neatradis. Pusotru gadu nostrādājis par luterāņu mācītāju “kalnu zavoda vācu meistaru draudzē” Zlatoustā Urālos, viņš devās uz Rietumiem studijās. Iespējams, apsolītās zemes meklēšana tomēr bija atstājusi paliekošu iespaidu - jau būdams Saeimas deputāts, Balodis publikācijās kaismīgi aizstāvēja Izraēlas valsts dibināšanas nepieciešamību. Gruzītes arhīvā esošā “Baloža indēšanas” lieta apveltīta ar mērķtiecīgu dramatismu - droši vien māksliniece pati avīžu izgriezumus centusies sakārtot tādos kā drāmas cēlienos, katram no tiem dodot raksturojošu nosaukumu.

Baumas

Presē publicētajos nekrologos minēts, ka Balodis neilgi pirms nāves saslimis ar gripu, kas pārgājusi plaušu karsonī, bet pēc tam radušās jaunas komplikācijas - zarnu iekaisums, un no tā profesors 1931. gada 13. janvārī miris. Tomēr jau pavisam drīz pēc viņa nāves Rīgā paklīda runas, ka viss norisinājies pavisam citādi, turklāt tika pieļauta varbūtība, ka Baloža nāve bijusi daļa no kāda lielāka plāna. Laikraksts Aizkulises vēstīja:

“Kāds slavens profesors daudz gadus mīlēja kādu mākslinieci, kuras dēļ tam nedeva mieru. Viņam pietrūka spēka ilgāki vairs cīnīties. Nevis darba pūles viņu salauza, bet personigas dzīves neveiksmes. Tās sagādāja tie, kas saucās par viņa draugiem. Dažos rīta laikrakstos pēdējā laikā parādījušās ziņas, ka vairākas sabiedrībā izcilus personas kritušas par upuri “ļaunai rokai”. Minēti dzejnieka Raiņa, ģen. Radziņa un prof. Baloža vārdi, kas it kā esot nozāļoti. Atklātas aizdomas, ka minētās personas mirušas nedabīgā nāvē, vairākkārt izteicis arī rakstnieks Viktors Eglītis. Šinī sakarā Rīgas apgabaltiesas prokurors Apsīts ierosinājis apstākļu noskaidrošanu. Viktors Eglītis nopratināts, bet noteiktus norādījumus “nozāļošanas lietā” nav spējis dot. Viņa izteicieni bijuši pavisam nenoteikti, kuriem grūti pierakstīt kaut kādu ticamību. Lietā iztaujātas vēl dažas citas personas. Notēlojies, ka visas valodas par izcilus personu mīklaino nāvi uzskatāmas par slimas fantāzijas augli. Par baumu galveno izplatītāju uzskatāms rakstnieks Eglītis, kādēļ prokuratūra pag. sestdien to nodevusi tiesai. Lietu pret Eglīti, paredzams, iztiesās tuvākā nākotnē.”

Izvērstāks fantāziju kairinošās pasaules apraksts sniegts 1931. gada 24. martā publicētajā rakstā “Neticamas lietas profesoru-fantastu pasaulē”:

“Joprojām paliek mīklaini prof. K. Baloža nāves cēloņi un viņa svaiņa, prof. P Zālītes attiecības ar trešo personu, gleznotāju Emīliju Gruzīti, dzim. Upīti. Pašlaik apklusušas valodas par šīm trim personām, kādēļ vērts atgriezties pie šī jautājuma. Ļaudis, kas labi pazīst minētās personas, stāsta šādas lietas: Gruzīte dzīvo Katoļu ielā 3, dz. 5. Viņa ir noslēgta sieviete un nodarbojas ar glezniecību. Citi zin stāstīt, ka Gruzīte bijusi ļoti uztraukta par prof. Baloža nāvi. Fakts esot bijis tas, ka prof. Balodis pirms nāves atradies pie Gruzītes, kur saslimis. G. teikusi, ka pateicoties viņas gādībai, Balodis mazliet atžirdzis. Viņa uzcēlusi ar iedvesmas palīdzību. Gleznotājas Gruzītes vīrs bijis labs draugs prof. Zālītem jau no deviņdesmitajiem gadiem. Viņi abi strādājuši kopā arī “Dienas Lapā”. Zālīte Gruzīšu ģimeni bieži apmeklējis. Arī pēc Gruzīša nāves prof. Zālīte turpinājis apmeklēt viņa sievu. Tāpat G. ģimenei bijis labs draugs prof. Balodis. Gadus piecus atpakaļ, kad abi profesori bijuši G. mīļie viesi, uz viņas dzīvokļa durvīm bijusi izkārtne par skaistuma kabinetu vīriešiem. Šinī laikā abi profesori bijuši sirsnīgi draugi skaistuma kopējai.

Lūzums starp trijiem draugiem noticis pāris gadus atpakaļ. Abi profesori un svaiņi dzīvojuši kopā un viens otram uzticējuši visus dzīves sīkumus. Tomēr kādā dienā prof. Zālīte atklājis sava svaiņa noslēpumu - atradis viņa vēstuli, kura adresēta Gruzīša kdzei. Tad prof. Zālīte vairs nespēris kājas pie G. kundzes, bet prof. Balodis savu uzticību pret G. kundzi nelauzis. Tā šī noslēpumainā dzīve turpinājusies līdz pat prof. Baloža nāvei.

Pēc tam notikusi asa sarakstīšanās starp Gruzīti un prof. Zālīti. Kāda satura bijušas vēstules, nevienam nav zināms, bet pēc šīs sarakstīšanās Zālīte iesniedzis sūdzību prokuroram, ka Gruzīte gribot viņu nonāvēt. Turpretim Gruzīte citiem stāstot, ka viņa ne ar kādiem draudiem neesot griezusies pie prof. Zālītes, tikai teikusi, ka ja Z. izmantošot Baloža slavu, resp. ar viņu taisīšot reklāmu, tad Zālīti publiskā vietā piepļaukāšot. Kādus rezultātus šinī lietā ieguvušas tiesu iestādes, nav zināms. Kā dzird, tad lieta atrodoties pie izmeklēšanas tiesneša.”

balozhaapbed02

Varas pilna spara

Pusgadu pēc profesora Baloža nāves Jaunākās Ziņas publicēja viņa māsas, Pētera Zālītes kundzes Hermīnes versiju par notikušo:

“Mans brālis Kārlis Balodis šī gada 5. janvāra rītā teica: “Es brīnos, aiz kāda iemesla gan mana veselība ir tā uzlabojusies? Es sajutos tik labi, kā pirms dažiem gadiem. Vaj nu man būs līdzējusi apstarošanās, vaj Vildungas ūdeņi, vaj arī mūsu pašu dzimtenes Ķemeri?” Pēc tādas sajūtas un apliecības 5. janv. rītā ap p. 11 Balodis izgāja. Teica, ka iešot uz Saeimas bibliotēku un vēl citur kādā vietā. Pēc p. 2 dienā Balodis pārnāca mājās tik nāvīgi saslimis, ka es pārbijos par viņa slikto, pelēko, līķim līdzīgo izskatu. Nu viņš teica: “Tik slikti man vēl nekad nav bijis! Es dzēru tur glāzi tējas un tad man palika briesmīgi nelabi. Man te māgā ir kas šausmīgi briesmīgs, man deg visas iekšas! Ja man te būtu morfijs, tad es ieņemtu tik daudz, lai mirtu! Ja cilvēki var būt tik briesmīgi, tik sātaniski, tad nav vērts dzīvot! Man tur ar labs gabals bij jāiet kājām, jo tur nebij neviens auto, ne važonis dabūjams!” Es teicu: “Ja tev no izdzertās tējas palika tik slikti, tad tā jādabū laukā. Jādzer piens virsū.” “Ne, ne!” viņš atteica. “Es nevaru neko ne dzert, ne ēst.” Mērīju viņa temperatūru, tā bija tikai 36, klausījos viņa sirdi, tās darbība nebija gandrīz saklausāma. Tik vāji strādāja sirds. Pulss bija pavisam vājš un nevienāds. Viņš gribēja karstu vannu ar priežu skujiņu ekstraktu. Tāda vanna viņam arvien bija patīkama bijusi, bet šoreiz tā nelīdzēja. Krampjveidīgās sāpes iekšās nebeidzās. Lūdzu atnākt prof. Alksni, kas viņam pūšļa kaitē bija labi palīdzējis. Prof. Alkšņa kgs atnāca un rūpīgi izdarīja atkal pūšļa skalošanu. Tur neko kaitīgu neatrada. Teica, ka Balodim nevajadzējis iet kājām. Kad jautāju: “Bet ko nozīmē viņa straujās sāpes māgā un no kā tam briesmīgi nelabi?”, profesora kgs atteica: “Tie ir nervi!” (Viņa nervi no uzbrukumiem Saeimā maz cieta tādēļ, ka viņš pārvaldīja zinātnes un skaitļu pasauli.

Par saviem uzbrucējiem viņš tikai pasmējās un teica: “Ko nu, lai ir to velnu gan tik daudz, tie man neko nevar darīt.”) “Vaj viņš nekāsē?” - “Nē, taisni tagad jau ilgāks laiks pagājis, kā viņš nav iekāsējies, viņa veselības sajūta bij ļoti laba.” Profesora kgs aizgāja; tas bija ap p. 6 v. Bet Balodim iesākās pastāvīgs, neatlaidīgs kāss, mazliet ar izkrēpojumiem, pie kuriem parādījās gaišas asiņu švītriņas. Nu viņa mokas bij vēl lielākas, viņš nevarēja vairs ne gulēt, ne sēdēt, tikai stāvēt un kāsēt. Tā pienāca pusnakts. Tad viņš izvēma (Piezīme: Baloža dabā tas nebija, ka viņam no kāda ēdiena vai dzēriena paliktu slikti, būtu jāvemj. Viņš ēda un dzēra ļoti mēreni un viņam arvien bija laba sajūta. Baloža sirds un asinis bija ārzemēs izmeklēti un atrasts, ka viņa sirds esot stipra un asinis tīras.) uz grīdas apmēram glāzi šķidrumu bez kādiem krikumu piemaisījumiem. Tā kā līdz tam viņš mājās nebija neko dzēris, tad šis šķidrums varēja būt tikai dzertā tējas glāze, no kuras viņam sākušās briesmīgās sāpes un nelabums. Šo izvemto šķidrumu man vajadzēja saņemt tīrā baltā drēbē, lai varētu nodot to analizēt. Bet tā kā prof. Alkšņa kgs bija teicis, ka sāpes Balodim nāk no nerviem, tad saņēmu to grīdas lupatā un izskaloju. Saindējums bij izgājis no prāta. Uzvārīju kumelīšu tēju un devu Balodim, ko viņš pamazām iedzēra un teica, ka paliekot drusku labāki. Tad arī temperatūra pamazām sāka celties līdz 36,8 un kāss nāca retāki, bet izkrēpojumi bija ar gaišu asiņu piemaisījumu. Gulējis vairs netika ne brīdi, bet mocījās ar sāpēm. Tomēr pēc izvemšanās sāpes nelikās vairs būt tik briesmīgas, kā pirms tam. Rītā ap p. 9 pastāstīju pa telefonu prof. Alkšņa kgm, kā slimnieks pavadīja nakti. Viņš teica: “Viņam būs jāpieņem kāds iekšēju slimību ārsts.” Alkšņa kgs ieteica Dr. Lūsi, profesora Zīles asistentu, kuru arī līdzu atnākt. Tas slimnieku nopietni izmeklēja. Tad atnāca arī profesori Alksnis, Ruberts, dekāns Kārkliņš un Dr. Perlbachs un pierunāja brāli, ka tam jāiet uz 2. pilsētas slimnīcu. Balodim tas briesmīgi nepatika, viņš teica: “Tā būs mana nāve.” Profesoru kungi sirsnīgi vēlējās Balodi glābt un nopūlējās to pierunāt: “Tev tur būs daudz ērtāki, siltā elegantā istabā.” Viņš atteica: “Man tāpat ir elegances diezgan. Nu, es vismaz vēl pagaidīšu, kamēr Zālīte pārnāk.” Vēl viņš gaidīja Zālīti kā aizsargu, lai tas viņu nelaistu projām vest. “Ko nu, Zālīte jau tevi šovakar slimnīcā var apmeklēt.” Kad ienesa nestavas, kur viņam uzgulties, viņš atrāvās un izsaucās: “Nē, tā ir mana nāve! Tad es labāk eju kājām uz sarkanā krusta ratiem.” Izgāja līdz ārdurvīm, tika iecelts ratos un aizbrauca. Profesori bij pārliecināti, ka Balodim plaušu karsonis un gripa, un ārstēja viņu kā tādu. Pēc dažām dienām teica, ka plaušu karsonis esot likvidēts, tikai sirds darbība slikta. Tad 11. janv. naktī mums piezvanīja, lai sagatavojamies uz visu. 12. janv. aizgājām ar Mariju Treimani jau p. 11 uz 2. pilsētas slimnīcu. Ieiet pie slimnieka bija aizliegts. Sēdējām koridorā pie slimnieka istabas durvīm. Četri ārsti iegāja pie slimnieka, tad pēc kādām 20 minūtēm tie iznāca. Prof. Zīle apstājās pie mums un teica: “Mēs stāvam ļoti grūta uzdevuma priekšā. Balodis tiklab kā neko neēd, bet kur viņam nācis tas zarnu katars? - to es nesaprotu, to es nesaprotu!” Beigās man atļāva uz īsu brītiņu pie viņa ieiet. Viņš teica: “Telegrafē Adelei (viņa sieva Berlīnē), lai brauc tūliņ šurpu un ņem ārstu līdzi!” Es klausījos slimnieka sirdi, man likās, ka tā strādātu atkal tāpat, kā agrāk. Arī pulss likās būt normāls un viņa izskats bija glīts, kā veselam. Es to mierināju: “Nu jau tev iet uz veseļošanos, sirds un pulss strādā labi. Tu izskaties tik labi, kā vesels.” Man aizrādīja kopējas, ka slimniekam vajagot miera, lai nestāstot viņam ne labu, ne ļaunu, lai netraucējot viņa pēdējos brīžus. 13. janvāra naktī p. 1.40 min. viņa sirds apstājusies.”

“Prof. Zālīte joprojām runā par prof. Baloža it kā mīklaino nāvi,” vēstīja Aizkulises.

“Lielu vērību prof. P Zālīte piegrieza kādai ar sarkanu zīmuli rakstītai “nelaipnai” vēstulei, ko Balodis bija saņēmis slimnīcā gulēdams. Tanī Balodim ieteikts ātrāk iet uz to “paradīzi”, ko pats esot sludinājis. Vēstule patlaban atrodas prof. Zālītes rīcībā, dzird, ka tā esot bijusi nodota arī kriminālpolicijai, bet tuvāku norādījumu un sevišķu nozieguma pazīmju trūkuma dēļ laikam atdota atpakaļ. [..] prof. Zālīte saņēma 19. februārī pa pastu kādu vēstuli, ar rakstāmmašīnu rakstītu, latīņu burtiem un krievu tekstu, kurā viņam piedraudēts, lai pārtrauc visas meklēšanas, jo citādi viņu ķeršot tāds pats pats liktenis kā prof. Balodi un tas pats notikšot arī ar “pintiķi” Viktoru Eglīti. Vēstule rakstīta it kā kādas [Vispasaules komunistiski anarhistiskās] “melni-zilā ērgļa” organizācijas vārdā. Vēstulē [.. ] atrodas arī kāds melngalvaina ērgļa zīmējums, izvests pa pusei ar melnu, pa pusei ar zilu zīmuli. To parakstījis kāds [Anatolij ]“Lapo”. Prof. Zālītes aprindās zin stāstīt, ka kāda monarķistu Lapo ģimene esot bijusi Latvijā pazīstama. Lapo esot bijuši Latgales muižnieki. Organizācija, kuras vārdā prof. piesūtīta vēstule, laikam atrodoties Vācijā un izejot uz monarķiju atjaunošanu Eiropā. Pēdējo vēstuli prof.

Zālīte rādījis arī pag. piektdien Saeimas budžeta komisijas sēdes dalībniekiem un sestdien saviem klausītājiem ētikas lekcijā universitātē. Pēc mūsu domām anonīmu vēstuļu piesūtīšana ar līdzīgu vispārīgu saturu un it kā svarīgu nozīmi populārām personām ir niekošanās, ko piekopj ne visai inteliģenti nedarbnieki un tām nav piegriežama nopietna vērība.”

Līdztekus noslēpumainiem draudiem un politiskām intrigām avīžrakstos liela vērība vēl arvien tiek veltīta profesoru privātajai dzīvei un sarakstei:

“Pag. mēnesī prof. Zālīte saņēma vēstuli no kādas Gr. kundzes, kurā starp citu rakstīts: “Kaija pie manis saslima” - “Kaijis” starp citu, bija prof. Baloža vārds, kādā to sauca ģimenē. Ar prof. Zālīti prof. Balodis dzīvoja tikpat kā brāļi. Pēdējā laikā viņi pārrunāja kāda kopēja nekustama īpašuma pirkšanu, šim nolūkam prof. Balodis sāka krāt naudu, ko tas citādi parasti izdeva savu ģimenes locekļu un paziņu vajadzībām, trūcīgu studentu pabalstīšanai u.t.t. Baloža māsa, prof. Zālīša kundze, bija abu zinātnieku kasieris. Ar minēto Gr. kundzi, kāda sabiedriska darbinieka atraitni, prof. Balodis ilgāku laiku bijis pazīstams, cik vērojams, uz romantiskiem pamatiem. Gr. kundze it kā pretojusies prof. Baloža nodomam nomesties uz dzīvi jauniegūstamajā īpašumā. Arī liktenīgajā dienā, 5. janvārī, Balodis laikam bijis pie Gr. kundzes, jo viņa apliecina: “Kaija pie manis saslima”.[..] Prof. Zālīte caur sludinājumu Benjamiņa lapā meklēja to šoferu, kas saslimušo prof. Balodi pārvedis mājā. Šofers nav pieteicies.

[..]”

“Vispārīgā ir tāda versija, ka Baloža nāves cēlonis bijis vecums un slimības. Pie normāliem dzīves apstākļiem viņš vēl varētu dzīves gaitas turpināt, bet B. nāvei par iemeslu bijis negaidīts uztraukums,” tika ziņots 1931. gada 17. aprīlī. Tomēr Zālīte ar šādu slēdzienu nebija mierā: “Mums zināms, ka bez anorganiskām indēm, kādas nav atrastas prof. Baloža līķa ekspertīzē, pazīstamas vēl organiskās indes, kuras nav iespējams konstatēt 24 st. pēc nāves iestāšanās līķa audos. Sakarā ar prof. Baloža nāvi, vēl joprojām turpinu saņemt dažu ārzemju profesoru vēstules, kuri nožēlo nelaiķa pāragro nāvi. Ārzemēs, sevišķi Berlīnē, pastāv noteikts uzskats, ka prof. Balodis nav miris dabīgā nāvē. Par saviem atzinumiem šinī gadījumā pakavēšos garākā brošūrā, kas iznāks ārzemēs.” Indēšanas versija gan bija parādījusies kādu laiku pēc Baloža nāves, jo pirms tam Zālīte bija klāstījis, ka profesora nāves cēlonis bijusi “pēdējā satikšanās ar kādu dāmu. Kad Balodis gulējis slimnīcā, viņš saņēmis sarkanu vēstuli un uz šīs vēstules pamata Balodis miris.” Filozofijas profesora neatlaidība drīz vien bija kļuvusi par apsmiekla objektu. Vai prof. Zālīte slimo ar vajāšanas māniju?” 1931. gada 26. aprīlī tika vaicāts avīzē Latvis. “Tagad Zālīti, laikam, arī māc kādas bailes, un viņš pēdējā laikā reti kur parādās viens, visur to pavada viņa radnieks stud. Ozols un kundze. Citiem vārdiem - kaut kas spokojas pat dienas laikā.”

Savas rīcības varbūtējos motīvus kaut nedaudz atklāj Zālīte pats Jaunākajās Ziņās publicētajā rakstā “Profesora Dr. K. Baloža testaments”:

“Vaj var pavisam runāt par testamentu, ja pēc nāves nekāda lielāka manta nav pāri palikusi? Jeb vai viņam varbūt bijusi bagāta sieva un kopēja manta un tā Baloža pakaļpalicēji - māsa - rasi ko mantotu?” Uz paša jautājumu Zālīte atbild, paskaidrodams, ka Balodis ar sievu Adeli Štrullu pēc apprecēšanās “tik gadi pieci dzīvoja laulības dzīvi, tad gadi trīs vēl dzīvoja kopā vienā mājā un dzīvoklī, bet katrs savu, pilnīgi šķirtu, laulības saitēm nesaistītu dzīvi, tad no 1916. gada rudeņa līdz 1919. gada rudenim, t. i. līdz Baloža pārnākšanai uz dzimteni, viņš aizgāja no savas sievas mājas un kopējā dzīvokļa un Lihterfeldā noīrēja sev īpašu dzīvoklīti, kur dzīvoja kopā ar savu vecāko brāli un māsu. [..] Pat savas slavas augstumos viņš vēl gribēja pārnākt uz Krieviju, lai attālinātos no savas sievas, jo Berlīnē kā profesoram un valsts ierēdnim, viņam tas nebija vai bija tik ļoti grūti iespējams. Viņš baidījās skandāla, negribēja arī savu sievu sāpināt. Tāpēc visu pacieta un palika likumīgi nešķīries. No tā redzams, ka viņa laulības dzīve bijusi ļoti nelaimīga. Viņa sieva tāpēc arī nesekoja Baložam, kad viņš pārnāca uz savu dzimteni, nepieņēma arī Latvijas pavalstniecību, palika Vācijas pilsone, kā tādai bija Vācijas pase, kam dažā gadījumā bija lielas neērtības, piem. Baloža Ēģiptes ceļojumā, kur B. bija Latvijas pase un viņa sievai Vācijas. Tikai ar lielām grūtībām bija izdevies ēģiptiešus pārliecināt, ka viņa ir B. likumīga sieva.”

Pēc gadījuma Ēģiptē uz Zālītes ierosinājumu aicināt sievu dzīvot uz Rīgu un šķirties, Balodis bija teicis: “tā tik vēl trūka. Es ar viņu jau divas nedēļas tā kopā dzīvot nevarētu izturēt”. Paskaidrojis, ka nekāda naudā novērtējama manta Balodim nav piederējusi, Zālīte sprieda:

“Var tā tad runa būt par garīgiem darbiem, par Baloža izdotiem rakstiem un manuskriptiem. Un tā kā mēs, Balodis un es, esam kā kopā saauguši, tad mēs abi norunājām un nolēmām šā: strādāt universitātē tik ilgi, cik ilgi vien maz iespējams un apstākļi vai kollēgas to atļauj, iegūt kopēji kādu lauku māju vai centru, dzīvot un strādāt tur un beidzot visu, kas mums piederētu, ziedot vispārībai. To domājām realizēt tā: iegūstamo īpašumu pirkt uz mūsu visu triju vārdiem - uz Baloža, manu, manas dzīves biedrenes (B. māsa) vārdu; tad, kas mirst, atstāj visu dzīvajiem, pēdējais - visu uz statūtu pamata labdarīgiem mērķiem.”

Tomēr tālāk par īpašuma meklēšanu un banku apstaigāšanu, taujājot par kredītiem, viņi nebija tikuši. Zālīte rakstīja:

“Tagad nāve tam visam pārvilkusi strīpu. Viņa vairs nav. Viņš pats vairs nevar savu ideju realizēt. Viss, ko varētu darīt saskaņā ar viņa gribu, ir jādara man. Arī saeimā ieiet ir no viņa man uzlikts par pienākumu, lai gan to negribēju. Savu saeimas deputāta algu neizlietošu savā labā - ne santima, bet mūsu kopēju mērķu un ideju labā, vispirms Baloža biogrāfijas, kuru viņš jau bija sācis rakstīt, un citu darbu izdošanai.”

Solījums par algu drīz vien presē tika gan apšaubīts un anonīmu studentu parakstītā “Atklātā vēstulē profesoram P. Zālītes kungam” tika pārmests:

“Jūs, godātais profesora kgs, reiz solījāties darīt labu palīdzības darbu. Kādu laiku atpakaļ atteicāties no Saeimas deputāta algas, kuras gan jums toreiz nebija, bet kuru solījāties nodot plūdos cietušiem, tiklīdz dabūšot deputāta mandātu. Tagad arī ir plūdu laiks un lielie ūdeņi nodara daudz posta lauku iedzīvotājiem. Tamdēļ arī gribam par šo lietu pie jums apjautāties. Nešaubāmies, ka jums, god. profesora kgs., nav vajadzīga nekāda izlikšanās vai tikai labsirdības tēlošana, bet ka šo labdarību arī tiešām parādat. Lūdzam paziņot, kur jūs šo naudu iemaksājat, lai šai ziņā tautā neklīstu maldīgas valodas.”

Tiesāšanas

Kaut gan profesora Zālītes versijas par drauga nāvi bija piņķerīgas un šaubīgas, 1931. gadā “indēšanas lieta” nonāca līdz tiesai. Pats indētājs gan nebija noskaidrots, taču Zalīte tiesājās ar Emīliju Gruzīti, kas, kā viņš apgalvoja, viņam draudējusi. Avīzē Segodņa Večerom 18. aprīlī rakstā “Prof. Zālīte tiesājas ar mākslinieci Emīliju Gruzīti. Sieviete, no kuras baidās trīs vīrieši” bija pārstāstīts iepriekšējā dienā tiesas sēdē notikušais. 1. iecirkņa miertiesā 10. iecirkņa miertiesnesis Salmiņš izskatījis prof. Zālītes ierosinātu lietu pret gleznotāju Emīliju Gruzīti par draudu izteikšanu. Pats Zālīte uz tiesu nebija ieradies. Ieradušies bija divi Zālītes liecinieki - Baumanis un Jānis Ozols. Par tiesu ziņoja arī citi laikraksti, un rakstu autori jau virsrakstos pauda izbrīnu par šo lietu: “Par sensacionālajām liecībām brīnās tiesnesis un publika,” “Iesākas interesanta liecību nodošana” u.tml. Jaunākajās Ziņās tiesas zālē notikušais pārstāstīts jo sīki:

“Baumanis: Zālīte izteicās, ka prof. Balodis noindēts. Tā kā B. bij liels draugs Gruzītei, tad es ar Ozolu aizgājām pie Gruzītes noskaidrot šito apstākli. Gruzīte teica: Es nelikšos mierā, kamēr nebūs iznīcināts arī prof. Zālīte.

Tiesnesis: Sakat, kāpēc prof. Zālīte baidās no Gruzītes? Baumanis: Tāpēc, ka viņa viņu terorizē ar draudu vēstulēm. Naids iesākās tāpēc, ka prof. Balodim bija tuvas attiecības ar Gruzīti, un Zālīte centās šīs attiecības izjaukt.

Tiesnesis [Gruzītei]: Ko jūs šajā lietā varētu teikt?

Gruzīte: Ko gan es varu sacīt? Šodien avīzēs atkal par mani ņirgājās.

Tiesnesis: Bet ko jūs varat paskaidrot par draudiem, ko esat izteikusi prof. Zālītem?

Gruzīte: Tas viss ir meli un izdoma. Tikai tad, kad prof. Zālīte nerimās par mani ņirgāties, es viņam atbildēju.

Ozols: [.. ] es pats dzirdēju, ka Gruzītei bijusi liela loma nelaiķa prof. Baloža nāvē.

Tiesnesis: Kurš jums to stāstīja?

Ozols: Mans vecs paziņa Polcmanis stāstīja, ka prof. Balodi noindējusi kāda sieviete. Pirms savas saslimšanas viņš bijis pie tās sievietes un izdzēris tur tasi tējas, un pēc tam saslimis. Pēc tam prof. Zālīte sāka saņemt draudu vēstules. Tāpēc mēs ar Baumani aizgājām pie pašas Gruzītes pieprasīt paskaidrojumus. Baumanis man teica, ka ieiešot pie Gruzītes, bet man jāgaida ārā: ja pēc stundas viņš no Gruzītes dzīvokļa neiznāks, tas nozīmētu, ka arī ar viņu noticis kas nelabs. Koridorā es nogaidīju veselu stundu, bet pēc tam arī mani aicināja iekšā.

Kad iegāju Gruzītes dzīvoklī, Baumanis man teica: “Šī dāma nemaz nav briesmīga, kā par viņu runā.” Gruzīte mums teica, ka prof. Baloža nāve un prof. Zālītem izteiktie draudi ir cieši saistīti. Tiesnesis: Bet vai Gruzītes kundze teica, ka pie tā visa ir vainīga? Ozols: Gruzītes kundze teica tā: “Iespējams, ka prof. Baloža nāvē vainīga esmu es.”

Tiesnesis: Vai tiešām Gruzīte jums tā teica? Šāda versija ir jauna. Ozols: Jā, tā viņa teica, taču es to sapratu tā, ka prof. Balodis miris šīs sievietes nelīdzsvarotā rakstura dēļ. (citos pārstāstos: “Es sapratu, ka Gruzītes spītības dēļ Balodis miris”). [.. ] Pēc mūsu sarunas ar Gruzīti, kad mēs jau gājām prom, viņa vēl teica: “Es iznīcināšu prof. Zālīti, taču pirms tam auditorijā pamatīgi nopēršu ar suņu kančuku.”

Tiesnesis: Tiešām apbrīnojami. Vai patiesi viena sieviete spēj iebiedēt trīs vīriešus.

Ozols: Es pavisam nebaidos, taču prof. Zālīte šiem draudiem tic.”

Liecinieki piebilda, ka Gruzīte šķitusi nenormāla, spēcīgu narkotiku reibumā, tāpat dzirdējuši viņu sakām, ka viņa nelikošities mierā, kamēr Zālīte būšot beigts, “un ja viņš būs beigts, tad es pati sev aizšpricēšu indi aiz ādas”. Liecinieki apgalvoja, ka Zālīti Gruzītes draudi pamatīgi nobiedējuši un viņš “no tā laika nopirka revolveri, kurš vienmēr pielādēts.”

“Liktenīgo” Baloža viesošanos Gruzīte tiesas zālē bija atcerējusies šādi:

“Balodis pie manis atnāca lustīgā gara stāvoklī [citur: “smiedamies un dancādams”], bet tad palika kādu brīdi pie manis, viņš sabruka bez samaņas. Tad es viņu izģērbu, masēju sirdi, drusku iedvesmoju [citur: “iemasējusi sirdi un drusku suģestējusi”]. Kad Balodis uzmodās, teica, ka pie manis vairs negribot palikt, bet vēl nevarot paiet.”

Nobijusies, ka viņu varētu vainot Baloža nonāvēšanā, Gruzīte Balodi bija pārvedusi mājās. Liecinieku liecības Gruzīte nosauca par meliem:  

“Nekā tam līdzīga, ko te stāsta, nav bijis. Kad Baumanis un Ozols man to visu stāstīja, es tikai smejoties sacīju, ka par tādiem vārdiem prof. Zālīti patiešām vajadzētu nopērt ar suņa kančuku... Savukārt par nelaiķa prof. Balodi - starp viņu un mani nekā cita, izņemot sirsnīgu draudzību, nekad nav bijis. Tās visas ir izdomas. Prof. Zālīte grib man atriebties, un es zinu, par ko viņš man grib atriebties, taču to es neteikšu kaut vai viņa paša interesēs: šī ir ļoti nesmuka lieta!”

“Jaunākās Ziņas” vēl citē Gruzītes teikto: “Redzat, es biju klusi saderināta Baloža līgava.” Zālīte apgalvoja, ka ienaida iemesls esot tas, ka Gruzīte gribējusi no viņa izspiest naudu. Gruzīte šādu versiju noliedza:

“Pie manis glabājas nelaiķa prof. Baloža dokumenti, un viņus man ar varu gribēja atņemt prof. Zālītes liecinieki, taču es viņiem tos neatdevu... Ja vajadzēs - es pati tos publicēšu. Viņi, prof. Zālītes liecinieki apgalvo, ka es esot nenormāla. Bet pasakiet, kā man, sievietei, vajadzēja justies, kā es varēju valdīties, ja divi vīrieši mani toreiz mocīja no 9 rītā līdz 2 dienā?”

Miertiesnesis Emīlijai Gruzītei piesprieda 25 latu soda naudu vai 7 dienas apcietinājumā. Otrā lietā par draudu vēstuļu rakstīšanu Zālītem Gruzīte tika attaisnota, jo viņa “esot principā pret nežēlīgu vēstuļu rakstīšanu. Iesniegtās vēstules arī neesot rakstītas ar viņas roku.” Izmeklēta un izbeigta kā nepamatoti ierosināta bija arī Zālīša sūdzība par to, ka Balodis it kā nebūtu miris dabīgā nāvē.

Izrakšana

Profesors Zālīte bija neatlaidīgs, un 9. jūnijā Jaunākās Ziņas vēstīja: “Zālītis griezies augstākajā tiesu instancē ar prasību vēlreiz pārbaudīt prof. Baloža slimības un nāves apstākļus, neizslēdzot arī līķa uzšķēršanu, kam gan pats tūliņ pēc Baloža nāves bija pretojies.” Publikācijā profesors gandrīz vārds vārdā atreferē jau iepriekš savas kundzes stāstīto un piebilst, ka “tikai pēc prof. Baloža apbedīšanas, kad viņa sieva Berlīnē pieprasīja sīkas, izsmeļošas ziņas par vīra nāvi, ko arī nosūtījām, viņa atbildēja: “Berlīnes ārsti, spriežot pēc slimības gaitas apraksta, pilnīgi pārliecināti, ka prof. Balodis noindēts ar arsēnu.” [..] Iepazīstināju vairākus Rīgas ārstus ar iegūtiem materiāliem un slimības sākuma aprakstu, tie atzina, ka prof. Balodis noindēts ar arsēnu un vēl kādu spirtā viegli šķīstošu metaliskas indes piemaisījumu. Kāds ārsts pat zina stāstīt, ka taisni arsēns un citu indu savienojums izsauc gripai līdzīgas slimības pazīmes.” Zālīša rosīšanās un avīžraksti, šķiet, bija pamatīgi nokaitinājuši Baloža ārstējošo ārstu, un Jaunākās Ziņas publicēja Prof. Dr. med. I. Alkšņa rakstu: “Vaj vajadzīga prof. K. Baloža līķa izrakšana?”:

“Kādas 4 nedēļas pirms nāves es viņu beidzamo reizi lūdzu saudzēt savu vājināto sirdi, bet viņš uz to neatbildēja. Liktenīgā dienā, kad iesākās viņa slimība, es to atradu nelielā, piekravātā guļamistabā sēžam kažokā ar pliku kreiso krūti, pagrieztu pret iekurinātas krāsns atvērtām durvīm, pie pašas krāsns. Viņš bija bāls, ar ļoti ātru un sliktu pulsu un apgrūtinātu elpu. Sūdzējās par asām sāpēm sirds apvidū un kreisā krūšu pusē. - Par graizēm māgā un vēderā, nedz par vemšanu viņš man nav sūdzējies, nedz arī kādas pazīmes pie viņa novēroju. Viņš ne ar vārdu nav ieminējies par kādas tējas glāzes dzeršanu viesos, bet gan atzinās, ka esot kažokā, pa ļoti slidenu trotuaru todien nostaigajis 2 kilometrus (pēc mana aprēķina viņš būtu nostaigājis vismaz 2-3 reizes lielāku gabalu, jo esot bijis karaslimnīcā un universitātē) un ļoti noguris. - Man neviens un nekad nav jautājis: “Ko nozīmē viņa straujās sāpes māgā un no kā tam briesmīgi nelabi?” Tamdēļ man arī nebija jāatbild: “Tie ir nervi.”[..] Kad man kā 2. pils. slimnīcas universitātes slimnīcu medicīniskam direktoram no kāda laikraksta redakcijas ziņoja, ka prof. Zālīte izsakot aizdomas par nelaiķa noindēšanu, tad es viņam oficiāli pieprasīju, vaj viņš savas aizdomas uztur spēkā, jo tad mans pienākums prokuratūrā ierosināt ties-medicīnisku sekciju. Bet prof. Zālīte no savām aizdomām rakstiski atsacījās un lūdza sekciju neizdarīt. [..] Nožēloju, ka es, dabūjis zināt par Zālītes aizdomām, tūliņ neliku izdarīt sekciju, viņa piekrišanu nemaz neprasījis. Atstājot Berlīnes ārstu prātojumus par arsēnu sekcijas noskaidrošanai, man jāsaka, ka šo pavasari Rīgā vairākas ievērojamas personas nomirušas ar līdzīgiem simptomiem. Vaj tās visas būtu noindētas ar arsēnu? Tikai nesaprotu, ja nelaiķim un prof. Zālītes ģimenei bija zināms par viesos iešanu, par glāzi tējas, parvemšanu u.t.t., kamdēļ mums ārstiem visu to slēpa un tikai pēc līķa aprakšanas sāka par to stāstīt atklātās sapulcēs un laikrakstos. Tiešām, sekcija ir vajadzīga.”

16. jūnijā notikušo Baloža ekshumāciju aprakstīja gan vietējās avīzes, gan, piemēram, Berliner Zeitung am Mittag. Tika norādīts, ka profesora nāve bijusi noslēpumaina un aizdomīga, Balodim esot bijuši politiski ienaidnieki un draudēts viņam ticis arī pirms tam.

Zālīte tomēr nerimstas

Aptuveni mēnesi pēc Baloža līķa izrakšanas avīzes ziņoja, ka pēc vairāk nekā desmit analīzēm, kurās “pētīti ne vien profesoram izņemtie iekšējie orgāni, bet arī kapa smiltis, nekādas indes - nedz arsēna, nedz kādas citas - pazīmes tomēr nav atrastas.” “Visu, kas palicis pāri pēc analizes, atsevišķās skārda bundžās uzglabās laboratorijas noliktavās 10 gadus, kā to nosaka likums [..] Prof. Zālīte, kurš cerēja iegūt lielu popularitāti, cietis fiasko.” Pats Zālīte tā gan nedomāja un jūlija beigās paziņoja:

“Ja arī oficiāli konstatēs, ka prof. Balodis nav noindēts, tad tas vēl mani nepārliecina, ka arī patiesībā tā ir. Es personīgi ticu, un tāpat arī prof. K. Baloža laulātā draudzene un arī viņa māsa ir tai pārliecībā, ka prof. Balodis ir noindēts. [..] Ja mums nebij iespējams atklāt taisnību šeit, tad mēs to atklāsim ar ārzemju profesoru palīdzību. Ja tas būs vajadzīgs, tad mēs prof. Baloža miesas vēlreiz izraksim un nepieciešamības gadījumā pat pārvedīsim viņa mirstīgās atliekas un apbedīsim tās ārpus Latvijas robežām”.[..] Ja grib mani apklusināt, tad lai arī mani noindē. [..] Ja man šeit neļaus runāt un es nevarēšu presē izteikties, tad atradīšu iespēju to darīt ārzemēs.” “Dažas organiskās indes vairs nevar konstatēt pēc dažām dienām, kā piemēram, kokainu, morfiju u.c. indes, ar kurām dāmas parasti mēdz rīkoties.”

Zālīša rosība bija kā medusmaize politiskiem konkurentiem. “Tuvās Saeimas vēlēšanas sajauc pat profesoru galvas,” avīzē Sociāldemokrāts publicētā un ap pseidonīmu Dolars parakstītā feļetonā Zālīte tika izsmiets par to, ka indēšanu viņš mēģinājis pamatot ar paša Baloža sacīto:

“Tas bez “garu izsaukšanas” un mistikas nav izprotams [..] Ja nelaiķis Balodis to būtu paredzējis, ka viņam mirušam būs vēl jāpiedalās Saeimas vēlēšanās, tad viņš Zālītei būtu devis citādus norādījumus, kā “turpināt” viņa darbu. [..] Profesora kungs, vaj jūs nedarītu tāpat, kā Ziemciešu Marija, kura kļūmīgos stāvokļos tika viegli vaļā ar jautājumu sev: “Bet Ziemciešu Marij, kas tev vispār grib ko padarīt?” Jā, tā Saeima, tā Saeima, tā neliek miera!”

Pati Gruzīte par lietu

Kad tiesāšanās norima, laikrakstos tika publicēta Gruzītes vēstule “Emīlija Gruzīte nav dusmīga uz prof. Zālīti”:

“Katrs cilvēks var maldīties, un aiz pārskatīšanās jeb no citiem iespaidots kādu apvainot, bet prof. Zālīte taču zin un pazīst mani no agras jaunības. Manā mājā viņš kā savs cilvēks ir nācis vairāk kā 20 gadus, dalījies ar mums priekos un bēdās. Dāvājis man savas grāmatas “Rudolfs Blaumanis”, “Nitšes dzīves filozofija”, “Latviešu tautas dvēsele”, “Vācu varas pastari Latvijā”, uz kurām prof. Zālīte uzrakstījis: “Augsti godātai Emīlijas Gruzītes kundzei - augstcienībā autors.” Tāpat dāvājis arī savu portretu. No 1919. gada, pēc mana vīra nāves, viņš ļoti bieži nāca līdz 1925. gadam. Visu šo laiku viņš i ēda, i dzēra manās mājās, pie kam ir sapnī viņam neienāca par kaut kādām indēm vaj noindēšanu. Viņa lielais naids radās pret mani tad, kad viņš prof. Baloža kabatā bija atradis prof. Baloža man rakstītu vēstuli.

Neskatoties uz to, man viņa bija žēl, jo cik lielām vajadzēja būt ciešanām, kas tā cilvēku pārvērta līdz nepazīšanai. Arvien prof. Balodis teica: “Carissima, tagad tu sargies Zālīša, viņš uz tevi ir bezgala ļauns. Nekad viņš tev nepiedos viņa aizskarto patmīlību.” Un lai cik savādi tas arī neizklausītos, man pat i tagad uz viņu nav dusmu, bet gan ļoti žēl, ka viņš savā briesmīgā naidā top smieklīgs un atstāj iespaidu, kas nedara godu viņam kā profesoram un arī augstskolai.”

Aizkulises Gruzītes vēstuli publikācijā “Sievietes sirds visu piedod” komentēja šādi:

“Emīlija Gruzīte oficiāli paziņo, ka viņa uz prof. Zālīti netur ļaunu prātu. Sakarā ar to paredzams, ka viņa kandidēs uz Zālītes listes, jo profesora kgs tak rudenī izies vēlēšanās un uzticamu kandidātu nav nemaz tik viegli sadabūt. Sociālisti savas sievietes gan strīpo, bet jādomā, ka prof. draudze nebūs tik nebruņnieciska. Tad Zālīte un Emīlija ietiks Saeimā un līdz ar vecu romānu vārdiem varēsim sacīt: “Veca mīlestība nerūs!””

Pēc profesora Baloža nāves viņa vietā Saeimā no Latvijas Darba savienības un tautas apvienības saraksta iegāja profesors Zālīte. Pēteris Zālīte kandidēja arī nākamajās Saeimas vēlēšanās, kas notika 1931. gada 3. un 4. oktobrī. Nu jau viņš pārstāvēja “Prof. Kārļa Baloža Darba partiju” un tika ievēlēts. 

Raksts no Februāris, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela