Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Jaungada stāsts
Foto: Corbis/Vida Press
Personisks stāsts

Lolita Tomsone

Jaungada stāsts

Neviens vārds šeit nav mainīts, un tuvinieku jūtas netika saudzētas

Kā grēksūdzē man vaļsirdīgi jāizstāsta, kā es ebreju Jaunajā gadā apzagu slimnīcas labticīgo hasīdu sinagogu, nospēru aizmigušam Izraēlas zaldātam smēķus un vēlāk pieņēmu rabīna līdzjūtības vizīti septiņdienu sēru laikā, svešā mājā, kaut nebiju zaudējusi ne vecākus, ne tuviniekus.

Tas viss notika trīs Roš ha-Šanas dienu laikā. Ebreju Jaungada svētki Jeruzālemē ilgst bezgalīgi. Ja vien nav jāiet uz lūgšanām un radu svinībām ar zivi un medus kūku, no pilsētas jāmūk prom, ko kājas nes. Visi, kam svarīgi iesākt gadu dievbijīgi – jo tobrīd debesīs tiek lemts ikvienas dvēseles liktenis –, ierodas Jeruzālemē. Cauru gadu pamestie spoku dzīvokļi atdzīvojas, tiek pasūtītas vietas uz lūgšanu nama beņķiem, un ticīgam jūdam ir jāsaņemas, jo desmit dienu laikā pēc Jaungada ir pēdējā iespēja ko mainīt uz labu. Ja Dievs lēmis ko nelāgu, iespēja neaiziet pa posta vai skuju taku vēl tiek dota Jom Kipurā, grēku nožēlas un izpirkšanas dienā, kad “tev nebūs diennakti ne ēst, ne dzert”, bet, lai būtu drošāk, pieliksim vēl vienu stundu un daudz garu, stieptu un izcili skaistu lūgšanu.

Jeruzālemē gandrīz viss ir slēgts, pamiris, redzamas vien sapucētas sievietes un vīrieši baltos cakainos halātos – viņi dodas uz lūgšanām. Kad jau pāris gadu esi svētkos ēdis marokāņu garšvielās cepto zivi, drupinājis uz svārkiem dateļu kūkas, medū mērcējis ābolus saldākam dzīves gadam un vairs nespēj pat skatīties uz salātiem ar granātābolu sēklām, ir laiks tīties uz Sīnaju vai vismaz Telavivu. Toreiz Ēģiptē tikko bija noticis apvērsums un negribējās riskēt ar dzīvību, lai nirtu kopā ar krāsainām papagaiļzivīm. Tomēr jāatzīst, ka cīnīties ar granātābolu sēklām, kuras saujām tiek bērtas uz visa, kas nav paspējis laikus aizbēgt, bija nomācoši. Pirmajā svētku vakarā uzmanīgi bakstīju ar dakšu gefiltefiš, pildītu zivi, kuru neviens vairs īsti nekur nepilda, bet samaļ, saveļ un liek burkā kā pelēku smadzeņu masas galertu. Uz šķīvja tukliem kunkuļiem uzkrāmē vārītu burkānu kipas, ko rotā ar saldeniem biešu mārrutkiem – domājams, lai nomāktu samalto karpu garšu. Vīns gan spēj aizskalot visu, meduskūka ar muskatriekstu un kardamonu ir labākā zacene, un, galu galā, pie galda tu esi aicināts tāpēc, ka esi viens no tiem Jeruzālemes bāreņiem, bez ģimenes, bez bērniem. Viesmīlīgās draugu mammas ir ar mieru tevi saukt uz svētku vakariņām, jo viesiem tas nodrošina zināmu izklaidi. “Cik jauki, ka šeit ir arī citu ticību cilvēki,” saka vīzu daļas vadītāja. “Jūs jau Silvestru svinat citādi!” Diemžēl par Silvester tiek saukts Jaunais gads pēc kristīgā kalendāra, pa katoļu modei, ar kuru manas bērnības padomiskajam mandarīnu Jaungadam nav īsti nekāda sakara. Vēl šo kundzi interesē, cik ebreju dzīvo Latvijā. Vispār šo jautājumu man uzdod bieži. “Mēs pārdodam vai pērkam?” – ir mana tizlā atbilde. Es nezinu, cik ebreju, krievu vai latviešu dzīvo Rīgā, nezinu, kāda ir vidējā alga un cik gados var iet pensijā. Tā gan nav izraēliešu vaina, mani tautieši, kas nonākuši Jeruzālemē, bieži prasa to pašu – vidējā alga, pensija un cik arābu te dzīvo.

Roš ha-Šana gan no sabata atšķiras ar to, ka jūdu ticīgie drīkst pārnēsāt uguni, ja tā jau ir aizdegta, tāpēc uz ielas svētku drānās ģērbtie pīpmaņi nemitīgi mani lūdz aizdedzināt cigaretes. Mani uzrunā pat tie, kas parasti uz svešas sievietes pusi ne lūdzami neskatītos. Tomēr ilgi šo svētku noskaņu neticīgam cilvēkam izturēt grūti: pēc obligātā pirmās dienas svētku vakara Jeruzāleme izspļauj mūs kā slapjas ziepes, cik tālu vien var, parasti – līdz Telavivas pludmalēm vai Galilejas jūrai, kas patiesībā ir akmeņains ezers. Jebkurā pludmalē ātri vien var sameklēt uzticamas kundzes, kas sargās visu tavu mantu, kamēr pats mērcējies jūrā, izvairoties no savstarpēji visai līdzīgām lietām – polietilēna maisiņiem un smagnējām medūzām. Divas skaistas poļu kundzes no tuvējās viesnīcas David InterContinental pat saunas mitrajā piejūrā uzkrāsojušas melnas uzacis un sarkanas lūpas: tādām var uzticēt maku, telefonu un pat dzīvokļa atslēgas. Mans iepriekšējais pieņēmums, ka naudu un atslēgas var itin labi noslēpt kedu purngalā, sevi īpaši neattaisnoja, nevaru droši apgalvot, ka zagļi paslēptos dārgumus meklē tikai papēža daļā. Ir tik patīkami no medus, no saldā gada apsolījumiem iebēgt sāļajā Vidusjūrā! Vainīgi izlīdusi no ūdens, eju pie kundzēm savākt savas pekeles, un tur mani klausulē sagaida seši neatbildēti zvani no draudzenes Tovas. Viņas mamma ir slimnīcā – žultsakmeņi vai kas tāds, kas uz vecumu piemetas un tad atkal pāriet. Tova atbraukusi uz svētkiem apciemot māti, kas dzīvo vecā krievu emigrantu rajonā, un Tovai ir bail no slimnīcām. Mamma atstājusi zivju galerta bļodas ledusskapī, pati aizvesta uz slimnīcu, teikusi, lai meita neuztraucas. Stāvu puspliku, saulē apdegušu cilvēku pūlī, mēģinot pārliecināt Tovu, ka steidzīgi jādodas pie mātes.

Pēc pusstundas Tova zvana, lai es braucu pie viņas uz Šaarei Cedek slimnīcu. Tagad viņai šķiet, ka mamma var tūlīt nomirt. Tulkojumā slimnīcas nosaukums nozīmē “Taisnības vārti”. Ja tur nomirst, laikam tā arī ir taisnīgi. Jau tobrīd man vajadzēja saprast, ka pa tādiem vārtiem var ienākt, taču nav zināms, vai tiksi pa tiem ārā.

Autobusi uz Jeruzālemi svētkos nekursē, jāgaida mikriņi, mikriņā savukārt jāgaida, kamēr savāksies visi desmit braucēji. Uz svēto pilsētu neviens nebrauc, vairums dodas pretējā virzienā. Ārā ir sutīga vasaras svelme, sāls un smiltis grauž apdegušo ādu, mati no jūras ūdens izžūst nepadevīgās rūgtās lāstekās. Beidzot savākušies pārējie līdzbraucēji, ceļš ir tukšs, un arābu šoferis uzlicis skaļu popmūziku par mīlu un mīļoto. Arī policisti devušies pie ģimenēm svinēt, tā nu šoferis spiež grīdā, un drīz vien esam pie Jeruzālemes autoostas. Zvanu Tovai, ka tūlīt būšu. Taksists ir satraukts, prasa, vai es tā steidzos uz slimnīcu tāpēc, ka draudzene dzemdē. Saku, ka gluži otrādi. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad taksists pieklust un beidz mani tincināt. Atstāju viņam par piemiņu no sevis pāris sauju baltu smilšu.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Septembris 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela