Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Ivars Ījabs

Īkšķi uz leju

“Līdz ar bin Ladena nogalināšanu “ir īstenota taisnība”, uzsvēra Obama.”

LETA, 2. maijā

Par to, ka Osamu bin Ladenu amerikāņi agri vai vēlu nogalinās, īpaši šaubīties nevajadzēja. Pārsteidzošāk ir drīzāk tas, ka viņam izdevās slēpties tik ilgi. Tiesa, tādi ļaudis, kā Basajevs Čečenijā, Karadžičs un Mladičs Serbijā ilgu laiku slēpās visnotaļ veiksmīgi, un pēdējais joprojām (it kā) nav atrodams. Taču bin Ladena gadījums bija atšķirīgs. Jau Makjavelli savulaik ievēroja, ka jebkuru sazvērnieku nozīmīgākais resurss ir tiem simpatizējoša vietējā sabiedrība; tādā ir iespējams veikli nozust un neatbildēt uz liekiem jautājumiem. Bin Ladenam šā resursa bija tā pamazāk. Viņš bija patiesi globāls terorists, un arī viņa atbalsta tīkls lielā mērā bija globāls un virtuāls – atšķirībā no viņa fiziskā ķermeņa, kurš bija gaužām reāls un vienmēr atradās kādā konkrētā vietā. Afganistānā un Pakistānā turpretī nebija daudz tādu, kas ilgstoši vēlētos nodrošināt mierīgu dzīvi tik odiozam personāžam, kuru ienīda arī laba daļa arābu un musulmaņu. Tādēļ viņa iekrišana, grozi kā gribi, ir tikai likumsakarīga. Vajāti cilvēki ar laiku kļūst pavirši un neuzmanīgi; uzpirkt var ļoti daudzus (kāds taču laikam saņems par Osamas uzrādīšanu solītos 25 miljonus?); arī nemitīgi slapstīties un mainīt dzīvesvietas cilvēkam ar četrām sievām laikam vairs īsti nebija spēka.

Veids, kā šoreiz tika “īstenota taisnība”, ir jau radījis veselu sašutuma vilni. Obamas operāciju ir katrs pa savam nosodījuši visu nokrāsu kreisie, no Fidela Kastro līdz Noamam Čomskim, kuri pārmet ASV administrācijai patvaļīgu un prettiesisku vardarbību svešā valstī. Šo pieeju lieliski baro jebkādas oficiālas informācijas trūkums par operācijas detaļām. Vai tiešām bin Ladenu nevarēja sagūstīt dzīvu, vai varbūt viņš tika apzināti novākts, lai pēc apcietināšanas nesarunātu, ko nevajag? Vai tiesa, ka viņa slēptuve jau sen bija zināma Pakistānas drošības dienestiem, kuri tikai muļķoja savus “partnerus” amerikāņus? Cik cilvēku īsti cīnījās pret amerikāņu desantu, un kā viņiem ar automātiem izdevās izsist no ierindas kaujas helikopteru? Uz visiem šiem jautājumiem dotās atbildes ir tik pretrunīgas, ka teju pašas uzprasās uz sazvērestības teorijām. Taču tas vien vēl nenozīmē, ka amerikāņi būtu izdarījuši kaut ko nosodāmu. Ne tikai Latvijā, jebkurā pasaules valstī valdība mēdz būt nolaidīga, tūļīga un patmīlīga – tas, tā teikt, pieder pie pašas valdības definīcijas un būtības. Taču vai tā šajā gadījumā ir bijusi arī netaisnīga?

Atbildot uz šo jautājumu, laikam būtu jānošķir divas perspektīvas – veselā saprāta un tiesiski procedurālā. Veselais saprāts teic, ka Osama bija pelnījis atmaksu par daudzo nevainīgo cilvēku dzīvībām, kuras viņš aukstasinīgi izdzēsa savu reliģisko halucināciju vārdā. Bin Ladens bija masu slepkava, kurš turklāt lielījās ar saviem varas darbiem un plānoja tādus veikt arī nākotnē. Vai tie, kuri šodien ir sašutuši par Osamas “prettiesisko” nogalināšanu, būtu gatavi nosodīt, teiksim, arī Štaufenbergu, kurš 1944. gadā tāpat “prettiesiski” mēģināja nogalināt citu masu slepkavu – Hitleru? Turklāt ko tad vajadzēja darīt amerikāņiem, kad tie uzzināja, kur Osama slēpjas? Varbūt sūtīt pie viņa vietējo pakistāniešu policiju ar uzaicinājumu uz tiesu? Vai viņu nelikvidēt pašiem nenozīmētu necieņu pret to daudzo cilvēku piemiņu, kurus bin Ladens un viņa rokaspuiši ir nogalējuši? Šo argumentu šķietamā acīmredzamība nostāda neveiklā situācijā ikvienu, kurš mēģinātu aizbilst par labu tiesiski procedurālam risinājumam. Kādas vēl procedūras, ja esam notvēruši aiz astes pašu nelabo? Taču lieta patiesībā nav tik vienkārša. Procedurālā pieeja teic, ka taisnīgums nav atrodams kādā cilvēku sirdīs dziļi mītošā taisnīguma izjūtā, kaut arī šī izjūta piemistu ļaužu vairākumam. Gluži pretēji, taisnīgums ir rodams noteiktā, visiem gadījumiem vienādā procedūrā, kur pēc visu iesaistīto pušu uzklausīšanas neitrāls tiesnesis lemj par attiecīgās rīcības atbilstību rakstītam likumam. Taisnīgums ārpus šādas procedūras būtu un paliktu vienpusīgs un neracionāls – lai cik ļaužu “dziļi neizjustu” kādu vienu risinājumu kā taisnīgu. Bin Ladena gadījums ļauj mums pārbaudīt pašiem savu morālo intuīciju pareizību salīdzinājumā ar citiem šādiem gadījumiem. Atcerēsimies kaut vai to pašu Herbertu Cukuru, kura liktenis no jauna tiek publiski apspriests. Ja pieņemam, ka amerikāņi drīkstēja nogalēt bin Ladenu, balstoties vienīgi veselā saprāta argumentos, tad arī Cukura gadījumā mums nav nekādu iemeslu pārmest viņa nonāvētājiem, ka viņi sekoja veselajam saprātam un tāpat nozūmēja viņu svešas valsts teritorijā par lidotāja dalību Arāja komandā. Kādēļ gan šajā gadījumā nedrīkstēja iztikt bez tiesas? Ja labi pacenstos, līdzīgu domu gaitu mēs varētu vērot arī attiecībā uz pie mums ļoti romantizēto Krievijas Federālā drošības dienesta virsnieka Aleksandra Ļitviņenko figūru, par kura iepriekšējo darbību Krievijā nekādām ilūzijām būt īsti nevajadzētu. Īsi sakot: ja pasekojam šādiem argumentiem, ievērosim, ka zināmi morāles dubultstandarti noteikti nav raksturīgi tikai “tiem amerikāņiem”. Tie raksturo cilvēku dzimtu kopumā.

Raugoties vēsturiskā perspektīvā, liekas, ka bin Ladena nonāvēšanas gadījumā mums ir darīšana ar kaut ko pirmatnēji politisku. Pati ideja, ka likums varētu likt šķēršļus politiskajai varai, tā īsti sāka Rietumos iesakņoties pirms gadsimta vai pusotra, ar visām idejām par konstitūciju, cilvēktiesībām un tiesisku valsti. Iepriekš valsts iespēja fiziski izrēķināties ar saviem ienaidniekiem bija pašsaprotama un vispāratzīta. Pat vairāk, kā mēdza teikt Karls Šmits, tieši iespēja fiziski iznīcināt ienaidniekus pieder pie pašas politikas definīcijas – un nevis bezgalīga runāšana, procedūras un tiesas. Tad kādēļ kādam, kurš atklāti nīst Ameriku un ir nodarījis tai milzīgu kaitējumu, vajadzētu palikt dzīvam? Galu galā, kas tu par valdnieku, ja nespēj atriebt pāridarījumus savai valstij? Izskatās, ka vairums amerikāņu publikas šo lietu uztver tieši tā – mēs noķērām un nošāvām savu pāridarītāju, kas tur vēl ko runāt? Uzvaras gaviles ar dančiem laikam ASV ir bijušas vērienīgas. Ne velti svinības mazliet pabojāja Vatikāns, norādot, ka kristīgajā pasaulē par cilvēka nāvi priecāties neesot pieņemts.

Problēma vienīgi tāda, ka šāda politikas izpratne vēl pirms neilga laika likās aizgājusi pagātnē. Pat starptautiskās diplomātijas ciniskajās aprindās šādas akcijas tika uzskatītas par sliktu stilu un Krievijas privilēģiju – no Trocka un Banderas līdz Jandarbijevam un Ļitviņenko. Pašlaik izskatās, ka svērtenis kustas pretējā virzienā. Par to simboliski liecināja arī bin Ladena operācijas vizuālais “iesaiņojums” masu medijos. TV skatītāji pirmo saņēma nevis operācijas ainas vai līķa attēlu, bet gan fotogrāfijā savu pašu administrāciju, kura aizgūtnēm vēro operācijas gaitu televizorā. Baraks Obama ikdienas drēbēs ar saspringtu seju; Roberts Geitss svinīgā nopietnībā; Hilarija Klintone aizspiedusi ar roku muti it kā šausmās. Šī Baltā nama sabiedrisko attiecību “inovācija” ir simboliska un būtu pelnījusi rūpīgāku analīzi. Vispirms, vistiešākā analoģija šeit būtu Romas gladiatoru cīņas, kurās imperators ar īkšķi izlemj par jau sagūstītā ienaidnieka likteni. Tas ir publisks varas apliecinājums, iespēja lemt par dzīvību un nāvi šeit uz vietas, “tiešraidē”. Gan valdnieki, gan pilsoņi notiekošo redz televīzijā, un šajā ziņā viņi ir līdzvērtīgi. Taču ir arī kāda būtiska atšķirība, kura, iespējams, parāda būtisku notiekošā niansi. To, ko viņi redz savā televizorā, mēs nekad neieraudzīsim citādi, kā vien lasot viņu priviliģētajās un atbildīgajās sejās.

Raksts no Jūnijs, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela