Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

German, kāpēc jūs mūs tā nemīlat?
Foto: Vidapress
Žanra klasika

Intervija ar kinorežisoru Alekseju Germanu

German, kāpēc jūs mūs tā nemīlat?

No Antona Doļina grāmatas “Germans. Intervija. Eseja. Scenārijs”, Maskava: Novoje ļiteraturnoje obozreņije, 2011

.. Bet tajā laikā bija Gorbačovs. Visi līksmo un dzied, rīt mēs – būsim demokrāti, parīt – vispār nebūs saprotams, kur desu bāzt, aizparīt nāk ārā Saharovs. Vairs nepavisam nebija iespējams filmēt kaut ko par drūmajiem viduslaikiem un fašisma iebrukumu. Viss ļaunums jau bija uzvarēts! Un mēs atteicāmies.

Iznāk, ka šodien šī tēma atkal kļuvusi aktuāla?

Jā. Putins man pasniedza prēmiju, un es viņam teicu, ka uzņemu filmu “Grūti būt dievam” un ka pašam ieinteresētākajam filmas skatītājam būtu jābūt viņam. Iestājās tāds kapa klusums – līdz viņš sakustējās. Cietīsies ilgi, ilgi, tad saniknosies, sapratīs, ka nekas no šīm reformām Krievijā neiznāks, jo apkārt ir vieni vienīgi zagļi, un tad sāksies... manas filmas otrā puse. Izdarīt neko nevar. Pie mums tāpat zog, un visi dod kukuļus, universitātes tiek piebeigtas, bet vergi nevēlas nomest važas. Un viņiem arī nav ieteicams to darīt. Runājot par politiku, šī filma ir brīdinājums. Visiem. Arī mums.

Ar ko filma atšķiras no Strugacku romāna?

Tā ir filma par glābiņa meklējumiem pasaulē: skaldīt vai būt iejūtīgam, vērot vai palīdzēt – kā darīt? Izejas nav, viss beidzas ar asinīm, lai ko arī varonis darītu. Nevēlies nogalināt, gribi būt labs – būs, lūk, šādi, varētu teikt, nekā. Gribi nogalināt – reformas sāks īstenoties, taču tu būsi briesmīgs, asiņains cilvēks. Strugackiem bija vienkāršāk: viņiem romānā ir komunāri no labklājīgās, laimīgās, civilizētās planētas Zeme, cilvēki, kuri zina patiesību un zina, kā. Bet patlaban uz Zemes – kādi tur komunāri! Mēs savā zemē netiekam galā, kaut vai tai pašā Čečenijā. Un varonis visu filmu meklē zinātājus, nevis kā Strugackiem, lai glābtu, bet lai pateiktu – jelko, kas šajā pasaulē būtu darāms. Lai pārtrauktu šīs šausmas, kad grāmatniekus slīcina atejas bedrēs.

Močī havajās!

Ar to sākas filma. Vienu no grāmatniekiem slīcina atejā. Paralēles bieži ņemtas no reālās pieredzes: lūk, piemēram, aina ar aizsargsprādzi, kuru apliek, lai mūki nenotvertu. Uz Kijevu es braucu ar jaunkundzi; bija 1957. gads. Un braucu kopā ar cilvēku, kurš bija iznācis no zonas un atgriezās pie savas ģimenes. Viņš bija sēdējis kopš 1936. gada 21 gadu un vēstulē bija norunājis: lai viņu pazītu, viņš ap roku apsies pioniera kaklautu. Iebraukuši Kijevā, mēs kādu stundu pusotru skraidījām pa peronu kā vājprātīgi. Viņš slēja augšup roku ar kaklautu, taču viņu tā arī neviens nesagaidīja. Ko tur varēja darīt? Es atvadījos.

Jūs pats teicāt – lai filma izdotos, jums tajā vajag ieraudzīt sevi, mammu vai tēvu. Bet ko un kur jūs ieraudzījāt “Arkanaras slaktiņa hronikā”?

Es ieraudzīju mūs visus. Mēs taisījām filmu par mums visiem. Ne ar ko tā Arkanara no mums neatšķiras – tādi paši stukači, tāda pati nelietība, tādi paši cietumi, tādi paši “melnie”, tādi paši “pelēkie”. Neko mēs neesam sasnieguši: kā bija 16. gadsimtā, tāpat ir arī pie mums 21. gadsimtā. Zemes iedzīvotāji nepavisam nav labākais, kas radīts.

Vai pirmajā scenārija variantā jūs uz visu raudzījāties tikpat drūmi?

Tas bija mazāk filozofisks, vairāk piedzīvojumu kino. Arī fināls bija cits. Rumata neatgriežas uz Zemes, kā Strugackiem, un arī nepaliek Arkanarā, kā pašreizējā versijā. Viņš iet bojā. Toties uz planētas atgriežas cilvēki. Cita ekspedīcija. Fināls bija tāds: pa mūsdienu lidlauku iet kaut kādi tirgoņi, viduslaiku mūki, bet debesīs sāk celties un tur izdziest dīvaini balti kuģi. Taču es tad biju citāds, ticēju kaut kam citam. Es zināju, ka mūsu valstī notiek šausmas, tomēr uzskatīju, ka pat ar visām šausmām idejai jādzīvo! Pati ideja ir cēla! Es atceros, ka kaut kur tai pašā laikā teicu Volodjam Vengerovam, ka abi – Staļins un Ļeņins – ir slepkavas. Izcēlās šausmīgs skandāls...

Tagad Leonida Jarmoļņika tēlotais Rumata varētu būt vienalga kas, tikai ne cilvēks no gaišās nākotnes.

Rumata ir cilvēks no mūsdienu Zemes, viņš no mums ir atlidojis. Viņš ir savējais. Uz Zemes ir tieši tādā pašā pakaļā. Scenārijā pat bija teikts, ka “uz Zemes atkal gatavojās kārtējam karam un nevienam gar to nebija nekādas daļas”. Uz Zemes – psihenes un cietumi, pilns ar idiotiem. Bet uz to planētu zemiešus aizsūtīja tādēļ, ka tur pēc ugunsgrēkiem bija sākuši celt dīvainus augstus, dzeltenus namus, un zemieši bija izdarījuši secinājumu, ka Arkanarā sākusies renesanse! Tādēļ uz turieni nosūtīja 30 cilvēku ekspedīciju, lai tai renesansei palīdzētu. Bet nekādas renesanses tur, iespējams, nebija. Tā, kaut kas tikai nozibēja. Toties pretreakcija bija šaušalīga: visus grāmatniekus un gudriniekus sāka nogalināt, un viņi lūku vīzēm kājās centās izbrist cauri briesmīgiem purviem, krītot te bandītu, te kareivju rokās, un visur – virve, virve, virve un nāve, nāve, nāve.

Filma šķiet visai reālistiska. Tātad – nekāda atrisinājuma, pat ja arī varonim ir dievišķas un neierobežotas spējas?

Kādēļ Rumata meklē grāmatnieku Budahu un saka zīmīgo frāzi no “Otrara bojāejas”: “Tas, ka mēs ar tevi runājam, nepavisam nenozīmē, ka mēs sarunājamies”? Viņš meklē Budahu, jo tas ir no šīs vides un gudrs: ja nu pēkšņi var dot kādu padomu? Rumata taču var visu – var iznīcināt visu karalisti, kā mēs redzam; es vienkārši izmetu laukā brīnumus, kur viņš no sūdiem taisa zeltu. Tomēr Rumata nav dievs, viņš spēlējas. Kad viss paveikts, lai viņu sodītu ar nāvi, viņš sāk spēlēt to, ko par viņu runā, tēlot Dieva dēlu, ņem pretinieku uz izbīli.

Līdz nepazīšanai izmainījies arī dēmoniskais dons Reba no Strugacku grāmatas...

Manā filmā viņš ir šaušalīga līmeņa intrigants; Rumata nespēj saprast, kā šis speķa gabals viņu, aspirantu viduslaiku intrigās, aptinis ap pirkstu. Taču viduslaiku cilvēku sabiedēt ir ļoti viegli – un Rumatam izdodas palikt dzīvam, lai arī viņu apsūdz karaļa nonāvēšanā.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Jūlijs 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela