Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Freida cigārs, Vitgenšteina spilvens
Foto: Uldis Tīrons

Džeisons Poters, filozofijas doktors

Freida cigārs, Vitgenšteina spilvens

Varbūt Vitgenšteinam bija taisnība. Varbūt mēs tiešām dzīvojam klajumā, kuru izgaismo mūsu rotaļas ar vārdiem. Viņš teica: “Manas valodas robežas no­zīmē manas pasaules robežas.” Es par to vienmēr esmu šaubījies. Varbūt viņš runāja tukšu. Taču atvē­lēsim viņam tik daudz: mēs esam radījumi, kuri daudz runā un dažkārt pat domā to, ko runā. Visā visumā tā ir ķēpīga lieta. Sevišķi tad, ja neproti valodu.

Tieši tā arī bijusi viena no manu vairākkārtējo Latvijas braucienu iezīmēm. Ja saņemos, varu pasūtīt ēdienu, izsaukt taksometru, apsveicināties ar draugu un šā tā izklumburot cauri sarunām ar cilvēkiem, kuri, tāpat kā es, prot dažus vārdus angliski, vāciski vai franciski — taču tas arī viss.

Apmēram desmit gadus mani ceļojumi uz Latviju bija iedomāti, tie pilnībā sastāvēja no vārdiem,

angļu vārdiem, kurus izrunāja vai uzrakstīja kāda man dārga sieviete, kas apdāvināta valodās un tagad atkal dzīvo Latvijā. Šī vārdos uzburtā Latvija manā apziņā iezīmējās skaidri — tā bija skatuve neskaitāmām miniatūrām vēsturēm, kuru galvenos pavēr­sienus izgaismoja stāsta vienkāršā loģika, kas, līdzīgi teorijām un skaidrojumiem, mēdz lielās vēstures juceklīgās līnijas padarīt apjaušamas, cilvēka prātam aptveramas.

Viss mainījās pēdējo desmit gadu laikā, kad es sāku ceļot pa īstām, nevis iedomātām pilsētas ielām un lauku ceļiem, pa bulvāriem un takām, kuru nosau­kumi ierasti un pazīstami visiem tiem, kas dzīvo Rīgā, Cēsīs, Bauskā vai kādā no daudzajiem ciematiem gar Latvijas piekrasti. Mani pirmie apmeklējumi bija mulsinoši — ne tik daudz valodas barjeras dēļ, bet tāpēc, ka vārdu jēga nepavisam nav tikai teiktajā, bet nesalīdzināmi sarežģītākajā pieredzes un neskaitāmu detaļu zemtekstā, kurš stāstot tiek krietni vien atšķaidīts. Tie, kuriem nav sveša atstāstītā pieredze, vietējās un, sevišķi, personīgās vēstures nianses, pratīs atlasīt vajadzīgo no vārdu un rīcības iespējamo nozīmju klāsta. Tieši šī atlase arī padara iespējamu draudzību un piekrītošu māšanu ar galvu. Vēl jo vairāk — tā piešķir jēgu notikumiem, kas turpina risināties tev apkārt, neatkarīgi no tā, vai kāds atver muti, lai tos komen­tētu. Tā padara iespējamu kopīgu klusēšanu. Turpretim tāds, kurš šīs nianses nezina, dreifē teikumu un norišu jūrā, gluži apstulbis no iespējamo interpretāciju bezgalīgās daudzveidības. Viņš piedalās spēlē, taču nezina noteikumus. Viņa uzmanība ir saasināta līdz pēdējam, taču viņš ir neglābjami apmaldījies.

Līdz pat pašam pēdējam laikam es visai izbaudīju šo apjukuma stāvokli, kas mani pārņēma ikreiz, kad ierados Latvijā — tas rosināja iztēli, kamēr mana nezināšana veidoja ap mani klusuma apli, kurš tādam, kam patīk lietas pārdomāt savā nodabā, ir kaut kas līdzīgs iespējai klusiņām sēdēt kalna galā un raudzīties lejup uz jūru. Varbūt tieši šādas iespējas dēļ daži dodas ceļojumos uz tālām, nepazīstamām vietām. Sakāpināta uztvere kopā ar refleksijai labvēlīgiem apstākļiem. Taču man diemžēl ar to nu ir cauri. Varbūt tāpēc, ka līdzīgi studentiem, kuri pie manis mācās filozofiju, es aptveru, ka zinu tikai tik daudz, lai iekļūtu nepatikšanās. Kad tagad izeju Rīgas ielās vai Mērsragā klīstu gar jūru, man gribas zināt, kas ir tas, ko redzu, un ko tas nozīmē. Galu galā, kā savulaik atzina pat Freids, reizēm cigārs nav nekas cits kā cigārs. Kurš gan no brīva prāta grib palikt muļķis?

Tāpēc tad, kad mani palūdza uzrakstīt šo “skatu no malas”, es nolēmu neapcerēt sava pēdējā ceļojuma norises, pārsteigumus un ieguvumus — vismaz ne no savām ārpusnieka pozīcijām. Rezultāts būtu tikai neliels Latvijas gabaliņš 2000. gada augustā caur mazu, apmiglotu lodziņu. Varbūt tāpēc, ka kļūstu vecs, varbūt aiz augošām draudzības un cieņas jūtām pret dažiem Latvijas draugiem — lai kāds arī bū­tu iemesls, man nudien šķiet, ka, vismaz attiecībā uz “vērojumiem par Latviju”, labāk turēt muti ciet un acis vaļā, un — pieteikties latviešu valodas kursos.

Labi jau labi. Varbūt Vitgenšteinam taisnība. Taču man jāatzīst, ka manam pēdējam ceļojumam uz Latviju nebija tikpat kā nekā kopīga ar to zīmju un nozīmju labirintu, kuru viņš uztvēra tik nopietni. Kad, kā katru nedēļu, es speru pirmo soli elpu aizcērtošajā strādnieku pirts sutā vai Viļņā tiesāju cepelīnus, vai vēroju, kā manu draugu vaibsti zaudē skarbumu, Tērvetes alum mūs laipni aizslidinot garām visām tām monumentālajām raizēm, kas pēc basketbola spēles mūs mēdz aizdzīt uz kādu Vecrīgas krodziņu (parasti tās saistītas ar jautājumu, kāpēc mums negrib un negrib padoties laba komandas saspēle), es jūtos kā mājās šai pasaulē, kuras ierastība un pazīstamība nav ne apšaubāma, ne tulkojama. Kad, guļot uz muguras, ļaujos Baltijas jūras viļņiem, mana āda izvirza argumentus, kam nav konkrēta adresāta, taču visi iespējamie adresāti tos nevar nepieņemt kā pašsaprotamus. Es mēģinu pārdomāt šī argumenta premisas, tad liekos mierā. Kad vēlāk mēs nopietni runājam par Proklu vai Kantu, jūra elpo mums mugurā. Politika un vēsture paceļas spārnos līdz ar gārņiem un kaijām un aizlido kaut kur tālu prom. Neviens nepievērš tām uzmanību.

Nu jau klupšus krišus esmu aiztaustījies līdz vietai, kur jāmēģina atbildēt, ko šai iespējamā pasaulē, kura man kļuvusi svarīga, varētu nozīmēt es pats. Protams, dzīve šeit — kā jebkur citur — ir mīkla. Rotaļādamies ar vārdiem, mēs šo faktu apejam, lai piešķirtu teiktajam jelkādu jēgu. Tomēr gluži muļķi mēs neesam. Es nevaru to ne pastāstīt, ne parādīt, bet kad viņa pagriež galvu un ierauga, kā es nāku slapjš un nosalis pēc dvieļa, sandalēm un cerībām uz labu vīnu pēc divdesmit minūšu gājiena caur mežu, es kaut kā nemaldīgi zinu, ka viņai neko nenozīmē tās mirklīgās bailes, ko es sajutu viens tumšajā jūrā pa ceļam uz kādu secinājumu, kuru apšaubīšu jau nākamajā rītā, vai tā muļķība, ko pa­tei­cu iepriekšējā vakarā. Un tieši tas, ka viņa tam nepievērš uzmanību, arī ir vissvarīgākais — neatka­rīgi no tā, ko mēs atkal un atkal mēģinām viens otram pateikt sev pieejamajās valodās. Es notrinu no kājām smiltis, un mēs meklējam taku mājup.

Man šķiet, mūsu vārdi ir vārsts, ko mēs atveram un aizveram uz kaut ko pavisam citu. Man gribētos, kaut es varētu pateikt, kas tas ir. Dzīvības izpausme? Vārdā nenosaucams dzīvs organisms? Valoda ir tikai spilvens, uz kura mēs guļam un mēģinām pamosties.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska

Raksts no Septembris, 2000 žurnāla