Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Una Bergmane

Franči atgriežas terasēs

Uzbrukumi Parīzē maina visu.”

The Washington Post, 14.novembrī

15.novembra rītā es pēc vairāk nekā 24stundu pārtraukuma izgāju uz ielas.

Metro nedarbojās, autobusi gāja reti, un tā nu, lai nokļūtu mājās, mēs kājām šķērsojām Parīzi. Diena bija siltāka, nekā novembrī pierasts, cilvēki laipnāki, ielas tukšākas, un kaut kur tālumā skanēja sirēnas. Netālu no Itālijas laukuma redzējām kafejnīcu terasēs sēdošus cilvēkus. Skats bija brīnišķīgi mierinošs. “Ja franči ir atpakaļ terasēs, tad varbūt viss būs kārtībā,” māsa ieminējās.

Nākamajās dienās sociālajos tīklos sāka cirkulēt sauklis “Je suis en terrasse” – “es esmu terasē” –, un presē parādījās joki par kafijas dzeršanu pie ārā izliktiem galdiņiem kā pretošanās aktu. Joki, protams, balstīti patiesībā: teroristi kafejnīcām un koncertzālei neuzbruka nejauši; šīs vietas tika izvēlētas tāpēc, ka simbolizē noteiktu radikālajam islāmam netīkamu dzīvesveidu. Ja teroristu taktika ir ceļā uz varu izmantot bailes par instrumentu, bet vara šajā kontekstā izpaužas kā spēja ietekmēt cilvēku ikdienas dzīvi, tad pieturēšanās pie saviem paradumiem patiešām ir pretošanās akts. Pēdējās dienās viens no Francijā visbiežāk citētajiem cilvēkiem ir kādreizējais Norvēģijas premjerministrs un tagadējais NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, kurš pēc Breivīka teroraktiem uzsvēra: “.. mēs nekad neatteiksimies no savām vērtībām. Mūsu atbilde būs – vairāk demokrātijas, vairāk atvērtības un vairāk humānisma.”

Vienlaikus cerības, ka pamatprincipi, pēc kuriem Francijas sabiedrība līdz šim ir funkcionējusi, paliks nemainīgi, mijas ar sajūtu, ka, iespējams, viss jau ir mainījies. Demokrātiskas un brīvas sabiedrības ievainojamība, tāpat kā cilvēka mirstīgums, ir kas tāds, ko it kā zina visi, bet pa īstam apzinās retais. Šīs izpratnes rašanās ir traumatiska pieredze, kas atstāj pēdas gan indivīda, gan sabiedrības dzīvē.

Tā kā decembrī Francijā ir paredzētas reģionu vēlēšanas, politiskās partijas sacenšas mēģinājumos pierādīt savu spēju turpmāk gādāt par pilsoņu drošību. Fransuā Olandu, tāpat kā visu sociālistu valdību, asi kritizē gan par nespēju novērst terora aktus, gan līdzšinējo nevēlēšanos vienoties ar Putinu par kopīgu politiku Sīrijas jautājumā. Agrāk pārmetumi par atteikšanos veidot “konstruktīvu sadarbību” ar Krieviju bija tikai Marinas Lepenas vadītās “Nacionālās frontes” jājamzirdziņš, bet pēc 13. novembra viņai pievienojās arī Nikolā Sarkozī vadītā labēji centriskā partija.

Kamēr Krievijas plašsaziņas līdzekļi sludina, ka Francijas vienīgais glābiņš no terora šausmām ir Marinas Lepenas stingrā roka, Olands opozīcijas spiediena rezultātā ir sācis apsvērt iespēju piekāpties Krievijas prasībām atbalstīt Bašāru Asadu – vismaz pagaidām. Kādas būs šī lēmuma sekas, nav skaidrs; pat tad, ja starptautiskajai koalīcijai izdosies sakaut Dāiš, ilglaicīgs miers reģionā ar to nebūs nodrošināts: tieši ar sacelšanos pret Asada režīmu sākās 2011. gada revolūcija Sīrijā, tādēļ jāšaubās, vai viņš spēs vienot dažādos pilsoņu kara dalībniekus Putina iecerētajā koalīcijas valdībā.

Francijas prese un politiķi šobrīd pārsvarā pievēršas tam, ka 6 no 8 teroristiem ir Francijas un Beļģijas pilsoņi. Marina Lepena pagaidām ir vienīgā, kura aicinājusi apturēt bēgļu uzņemšanu, bet Fransuā Olands, līdzīgi Barakam Obamam, ir paudis stingru apņēmību programmu turpināt, ieguldot papildu līdzekļus bēgļu integrācijā. Vienlaikus Olands rosina veikt konstitūcijā būtiskus grozījumus, kas vienkāršotu ārkārtas stāvokļa izsludināšanu un paildzināšanu, tādējādi stiprinot policijas iespējas un zināmā mērā ierobežojot pilsoņu brīvības. Šis sociālistu partijai netipiskais piedāvājums, kurš daudziem atsauc atmiņā Džordža Buša administrācijas izstrādāto Patriotu aktu, kas tika pieņemts pēc 11. septembra, ir mēģinājums cīnīties ar Francijas jauno musulmaņu radikalizēšanās sekām, bet ne šī procesa cēloņiem.

Kamēr Latvijā (līdzīgi kā ASV Republikāņu partijas kandidāta Donalda Trampa aprindās) teju visi musulmaņi tiek uzskatīti par teroristiem, Francijā tiek spriests par divu islāma virzienu – salafītisma un vahābisma – saistību ar džihādismu. Lai gan pievēršanās šīm ultraortodoksālajām mācībām nevienu automātiski nepadara par teroristu, viņu izpratne par Korānu rada augsni iespējamai radikalizācijai.

Dāiš, kas savu iedomāto valsti (kalifātu) vēlas balstīt gan salafītismā, gan vahābismā, ir daudz darījis, lai šīs mācības izplatītu Eiropas musulmaņu vidū. Tomēr lielāku ieguldījumu Francijas musulmaņu radikalizēšanā devusi Saūda Arābija. Vahābistu mācība ne tikai veido karalistes ideoloģiskos pamatus, bet arī kalpo par līdzekli Saūda Arābijas ietekmes stiprināšanai musulmaņu pasaulē: izmantojot gan privātus līdzekļus, gan valsts finansējumu, Saūda Arābija gadu desmitiem ir nodarbojusies ar vahābisma izplatīšanu. Līdz ar to patiesa cīņa pret radikālo islāmu nav savienojama nedz ar naftas iegādi no Saūda Arābijas, nedz ieroču tirgošanu šai valstij.

Francijas musulmaņu radikalizācijas iemesli, protams, nav tikai ārēji. Sociālā izolācija, nabadzība, izglītības sistēmas pārslodze, dialoga trūkums ģimenē, garīgās veselības problēmas, noziedzība – visi šie faktori veicina jaunu cilvēku interesi par reliģijā balstītu ideoloģiju, kura dzīvei piešķir jēgu un mērķi, sniedzot piederības sajūtu grupai. Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, viņu vidū nav tikai musulmaņu ģimenēs dzimušie, bet arī reliģiskos meklējumos nonākuši jaunieši no kristiešu un pie reliģiskām grupām nepiederošām ģimenēm. Kamēr valsts savu enerģiju iegulda drošības iestāžu stiprināšanā, bet izglītības sistēmas darbinieki sūdzas par resursu trūkumu, Dāiš ar interneta un vietējo salafītu palīdzību turpina vervēt pie datora dienas vadošus pusaudžus.

Šobrīd ar šo fenomenu visefektīvāk cīnās nevalstiskās organizācijas, tai skaitā Association Imad Ibn Ziaten pour la jeunesse et la paix. Šo asociāciju cīņai pret jauniešu radikalizāciju dibinājusi musulmaņu kopienas aktīviste Latīfa ibn Ziatena, kuras dēls, Francijas armijas kareivis, gāja bojā 2012. gada teroraktā Tulūzā. Dienās pēc 13. novembra sociālajos tīklos parādījās gan lūgumi atbalstīt šo organizāciju, gan ar to nesaistītu musulmaņu aicinājumi apvienoties cīņai pret slepkavām, kuri “nelietīgi valkā Allāha vārdu”. Tieši mēreno musulmaņu – absolūta Francijas islāmticīgo vairākuma – aktīva iesaiste varētu mazināt ekstrēmistu ietekmi jauniešu vidū. Bažas rada Putina draudzenes Marinas Lepenas vadītās galēji labējās partijas iespējamā uzvara reģionālajās vēlēšanās, kas dialogu starp vietējām varas iestādēm un musulmaņu kopienām var padarīt gluži vienkārši neiespējamu.

Tuvākie mēneši parādīs, vai uzbrukumi Parīzē mainīs ko vairāk nekā Putina un Lepenas iespējas īstenot savus plānus Francijas pašvaldībās un starptautiskajā arēnā.

Raksts no Decembris 2015 žurnāla