Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Filoloģiski vēsturiskas piezīmes, ko pavada garas atkāpes par sen mirušiem cilvēkiem, uz Marsela Prusta romāna "Sodoma un Gomora" latviešu tulkojuma malām
Germantu puses cilvēki masku ballē pie princeses de Leonas (romānā pārvērsta par Robēra de Senlū radinieci). No kreisās uz labo stāv: marķīzs de Šaslū, grāfs de Šaslū, nezināms, kņaziene Radzivila, hercogs Žaks d’Izēss, hercogiene Luize Lora de Lijna, hercogs Luijs Emanuels d’Izēss, marķīzs Bonifass de Kastelāns, hercogs Onorē de Lijns, sēž no kreisās: nezināms, kņazs Konstantins Radzivils, de Brantesa jaunkundze, de Krisolas jaunkundze.1891. g. foto.

Imants Lancmanis

Filoloģiski vēsturiskas piezīmes, ko pavada garas atkāpes par sen mirušiem cilvēkiem, uz Marsela Prusta romāna "Sodoma un Gomora" latviešu tulkojuma malām

Grāfiene Elīzabete de Grefila, dzimusi princese de Karamana-Šimē, kura piešķīrusi savu veidolu gan hercogienes, gan princeses de Germantas tēlam. Viņas loma krievu baleta un Šaļapina aicināšanā uz Parīzi savukārt atspoguļojas Verdirēna kundzes personāžā. Grāfiene Elīzabete de Grefila, dzimusi princese de Karamana-Šimē, kura piešķīrusi savu veidolu gan hercogienes, gan princeses de Germantas tēlam. Viņas loma krievu baleta un Šaļapina aicināšanā uz Parīzi savukārt atspoguļojas Verdirēna kundzes personāžā.

2004. gadā Latvijas grāmatnīcās blakus Dena Brauna bestselleriem parādījās Marsela Prusta romāns “Sodoma un Gomora”, viens no viņa mūža darba “Zudušo laiku meklējot” sējumiem. Necenšoties skaidrot grāmatas pārdoto eksemplāru skaitu, liekas, ka caurmēra lasītājs, ja par tādu vispār drīkst runāt, par izdevumu vairāk ieinteresējās nosaukuma dēļ. Sodoma un Gomora, šis bībeliskais grēka simbols, patiesi caurvij romānu un varēja mudināt to nopirkt aiz ziņkāres par saturu, nevis apbrīnojot vienu no 20. gadsimta lielākajiem klasiķiem.

Prusts šajā grāmatā apskata lietas, kas viņu pievelk un no kā viņš varbūt gribētu izvairīties, reizē distancējoties no tēmas un neatturami pie tās atgriežoties, taču ne par to būs runa. Romānu un tā kaislības grūti saprast, ja ir sveša tā laika Francija, tās sabiedrisko dzīvi virzošie spēki un personas. Marsela Prusta pasaule, viņa paša dzīves loks, tāpat kā viņa varonim, kam vārdā arī likts Marsels, bija Francijas augstākās sabiedrības vide, kas tobrīd atradās savā apogejā. Belle Epoque, laiks 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad aristokrātija vēl bija saglabājusi savu ietekmi, augstākās sabiedrības dzīves forma bija sakāpināta līdz nepieredzētam spožumam, paceļot “saldās dzīves” prasmi līdz īstai mākslai, it kā apzinoties, ka drīz to visu piebeigs Pirmais pasaules karš.

2000. gada janvārī Starptautiskais Marsela Prusta institūts rīkoja kolokviju par tēmu “Prusta recepcija ārzemēs”. Lasot kolokvija materiālus, pirmajā brīdī gribas izsaukties – nabaga Latvija, par kādu Prusta recepciju var runāt mūsu zemē, kas ne tikai ģeogrāfiski, bet arī garīgi vienmēr bijusi tik tālu no Francijas! Nemaz nerunājot par latviešiem, arī vācbaltiešu muižniecība labprātāk apgrozījās vācu zemēs un tikai pāris kurzemnieki – Kurzemes hercogiene Doroteja un viņas jaunākā meita 19. gadsimta sākumā vai Popes barons Karls fon Bērs Otrās impērijas laikā vēlējās un spēja ieplūst franču aristokrātijas vidē un kļūt par “savējo”.

Varētu domāt, ka Rūdolfa Egles un Andreja Upīša pasaules rakstniecības vēsturē teiktais ir vietējās izpratnes mēraukla: “Prusts ir augsti apdāvināts literārisks eklektiķis, viņš apvieno sevī Fransa ironiju, Tekereja asprātību un Dostojevska misticismu. Prusta Pazudušā laika meklējumos ārkārtīgi zīmīgi un īpatnēji sava laika dzīves un tipu vērojumi, ietērpti savdabīgā, smagā un grūti saprotamā stilā. Šo oriģinālāko jaunās franču rakstniecības darba vērtību mazina tas, ka visi Parīzes snobi ar zināmām tiesībām jūsmo par Prusta tēlotiem miljonāriem, hercogienēm un akadēmiķiem un pašu Prustu skaita pie savējiem”. Taču Prusta institūta kolokvijā uzstājās arī japāņi, kurus no Prusta pasaules šķir ne tikai ģeogrāfiskais attālums, bet galēji atšķirīgi priekšstati par sabiedrību, par skaisto, pilnīgi cita tēlu sistēma un tradīcijas: Prusts sniedz daudzus universālus saskares punktus, rādot, ka galvenais ir cilvēks, nevis vide, neskatoties uz lielo vietu, ko šī vide, tās atribūti un nosacītības ieņēma gan rakstnieka dzīvē, gan romānā.

Kā rādīja Jaunās Akadēmijas 2005. gada vasaras nometnē rīkotā diskusija par tēmu “Kāpēc mūsdienās jālasa Prusts?”, viņš arī pie mums, kaut ļoti šaurā lokā, uzņemts ar iedziļināšanos un dziļu izpratni, pie tam nevis tāpēc, ka to diktējusi mode un priekšstati par sevi cienoša intelektuāļa obligāto lasāmvielu.

Tagad, pārlasot Marselu Prustu drīzāk kā informācijas avotu, ar zināmu nožēlu jāatceras tālais laiks pagājušā gadsimta 60. gados, kad tas nāca kā negaidīts atklājums un lasot varēja pilnā mērā izbaudīt Prusta griezīgās analīzes spēku, apbrīnot viņa nesaudzīgās psiholoģiskās rentgenogrammas (nežēlība imponē jaunībā, kad vēl nepazīst žēlsirdību), viņa spēju likt saprast, ka neesi viens, ka eksistē, jo otrs ir visu jutis tāpat un daudz labāk. Un tēlu taustāmība, neticamais domu blīvums, valodas spožums, gluži kā diktafonā ierakstītie dialogi, kuru mokošais, šķietami nenozīmīgais pļāpīgums sublimējas līdz apsēstībai (lietojot glezniecības terminu, to gribas nodēvēt par hiperreālistisku), līdz absurda teātra hipnotiskumam vai Fellīni filmu ritma atsvešinātībai, ko pavada satriecoša, neatdarināma ironija, visu izkārtojot bezgalgarās frāzēs, no kuru nevainojamās konstrukcijas, lokanās melodijas, spilgtajām metaforām un trāpīgajiem epitetiem gluži vai reiba galva.

Tā vismaz man likās pirms gadiem četrdesmit pieciem, toreiz vēl nezinot, ka esmu pieskāries kulta figūrai un ka Prusta lasīšana pieder rituāliem. Pat neatceros, ko no tā lasīju franciski, ko krievu tulkojumā. Valodas barjera var būt un var arī nebūt šķērslis, jo daudz ko no pasaules literatūras nākas uztvert ar kādas valodas starpniecību. Izlasīto mēs parasti baudām gan kā vizuālo tēlu sistēmu, gan ļaujoties pašu vārdu burvībai, kas zemapziņā visu pārceļ mātes valodā, atstājot tikai garšu un smaržu, bet liekot aizmirst par vielu un tās sastāvdaļām. Bet Prusta gadījums ir īpašs, valoda tik sarežģīta, tēlu gūzma tik blīva, ka zemapziņas tulkojums nespēj pastrādāt, domu nākas uztvert tiešā veidā, franciski. Līdz ar to pārcēlumi citā valodā varbūt spētu traucēt, bet, ja reiz tiem jāļaujas, šķiet, ka krievu tulkojums vislabāk saglabā oriģināla bagātību un frāzes plūdumu (izņemot uzvārdu rakstību, kura ir briesmīga – prince de Rohan pārtop par Роган utt.), vācu kļūst analītiski smagnējs, bet angļu – sauss un saraustīts. Un latviešu? Jā, Latvija nav Francija. Lasot Prusta tulkojumu un apbrīnojot tulkotājas Skaidrītes Jaunarājas milzīgo, grūto darbu, to jūt skaudri un nesaudzīgi. Franciskos tēlus un sarunas ietinot latviešu valodas skaņās, tiek pārņemta arī latviešu literatūras dvesma un asociatīvā gaisotne. Nav iespējams pārcelt latviešu valodā bezgalīgos divdabja teikumus, nevar nesodīti virknēt palīgteikumus, kas latviskā pārveidojumā sāk smagi klaudzēt, nemaz nerunājot par to, ka franču jociņus, žargonu, valodas vaļības ir bezcerīgi atvedināt uz latviešu valodas šķietami līdzīgām formām: iznāk Prusta un Blaumaņa hibrīds. Īpaši smagi redzēt personu uzvārdus, kas izgājuši cauri latviskajai fonētiskās transkripcijas gaļasmašīnai; šai nelaimei vēl pievienojas nezināšana par to, kā īsti šīs personas vārds ticis izrunāts. Taču tas ir saprotami, jo retais no romānā minētajiem vārdiem jebkad dzīvē ir izskanējis zem Latvijas debesīm.

Te nebūs runa tik daudz par tulkojuma kļūdām, kā par lielo nesaprašanos. No Prusta var maz paņemt, ja viņa laika Francija un tās cilvēki paliek tāli un nesaprotami. Tos jāpievelk tuvāk, jāskata caur lupu, tie sev jāpieradina, jāatšifrē, vienalga, vai mēs šo svešo pasauli uztveram kā krāšņu zooloģisko dārzu vai spilgtu teatrālu uzvedumu. Sekojot Balzakam, to varētu dēvēt par Cilvēcisko komēdiju, kurā latviešu lasītājam vistālāk no pierastā un zināmā stāv tālaika franču augstākā sabiedrība. Vēsturisko vārdu nesēji tuvumā gan jo bieži izrādījušies esam niecības, taču aizmugurē katram no viņiem paceļas garas senču ēnas, liekot uzmanīgāk pētīt šos personāžus. Tā šķita arī Prustam.

Viņa tēlu pasaulei nepieciešama arī vizuālā ticamība. Ieraugot “Zudušo laiku meklējot” varoņu prototipus Iljē-Kombrē muzejā, lielizmēra kopijās no Nadāra fotoateljē negatīviem, kas ļauj saskatīt katru sejas vai tērpa sīkumu, šī pasaule, kas šķita sen nogrimusi ēnu valstībā, pēkšņi iznirst kā realitāte, apbur, kļūst interesanta, aizraujoša un saprotama. Vajag ieraudzīt, pieskarties un iepazīt, lai spētu dzīvot līdzi.

Franču sabiedrības godkārības tirgus, kura ietvaros cilvēki centās uzkāpt aizvien augstāk un augstāk, lai tiktu pieņemti visizsmalcinātākajos salonos, caurvija paša Prusta dzīvi un atspoguļojas viņa varoņa Marsela nemitīgajās svārstībās starp savām personīgajām iegribām un kārēm pēc mondēnās dzīves spožuma. “Sodomā un Gomorā”, kuras pirmās simt lapaspuses jo sīki apraksta viesības pie prinča de Germanta, romāna varonim Marselam ir iespējas literāras iztēles formā piepildīt to, kas dzīvē nebija izdevies Marselam rakstniekam. Grāmatas Marsels kā rotaļādamies jau vēstījuma sākumā uzlido sabiedrības pašos augšējos plauktos – de Germantu viesībās princese viņu kā vienīgo sagaida pieceļoties, par viņu jūsmo Parmas princese, bet vakara noslēgumā princis de Germants Marselu ielūdz palikt uz vakariņām, kurās piedalīsies augstākās sabiedrības izlase – tiek minēti pieci uzaicinātie. Šis virtuālais balzāms, ko grāmatā pēc sirds patikas varēja pilināt uz ievainotas godkārības brūcēm, Prustam deva iespēju iztēlē kompensēt tieši pretēju situāciju viņa paša dzīvē: kad grāfs de Grefils, hercoga de Germanta prototips, reiz viņu bija uzaicinājis palikt uz vakariņām un jaunais Prusts aiz neirotiskas kaprīzes un bijības pret jupiteriski vareno namatēvu bija atteicies no glaimojošā ielūguma, tas viņu ne reizi vairs netika uzrunājis.

Marķīzs Bonifass de Kastelāns, Annas Gouldas pirmais vīrs, viens no Belle Époque spožākajiem uzdzīvotājiem, kurš devis ārējos vaibstus romāna Marsela draugam Robēram de Senlū. Foto ap 1897. g.

Romānā pieminētās piecas personas, kam bija jānoslēdz Germantu viesības, ievelk tulkojuma latviešu valodas īpatnību un transkripcijas grūtību aplokā. Bet visvairāk – sajūtā, cik rūpīgi to izstrādājis Prusts un cik grūti tas izprotams latviešu lasītājam. Mēs uzzinām: “..pie galda būs vēl tikai piecas vai sešas personas: Heses princese, de Liņē kundze, de Taranta kundze, de Ševrēza kundze un hercogiene d’Ārenberga..”

Laipnais lasītājs teiks: “Nu un tad! Piecas kaut kādas kundzītes..”, un viņam visumā būs taisnība. Pat retais no Prusta laikabiedriem spētu novērtēt, cik ļoti izsvērti, pat simboliski izvēlēta šo piecu dāmu kompānija. Gan uzreiz jāsaka, ka trīs no viņu uzvārdiem latviešu tulkojumā ir pārprasti vai arī transkripcija ir kļūdaina.

Prusta uzskaitījums, kā tam arī jābūt, sākas ar personu, kas nāk no valdoša nama un tādējādi sabiedriskās dzīves hierarhijā stāv visaugstāk: tā ir Hesenes princese (un nevis princese de Hese, jo franc. Hesse – Hesene).

Franču valodas gramatika sagādā nepatikšanas ar lietvārdu ģenitīva veidošanu, izmantojot partikulu de (tulk. “no”), kas ir arī muižnieku uzvārdu sastāvdaļa. Tāpat kā Vācijā, kur piederību aristokrātijai iezīmē partikula von (vācu val. “no”), Francijā dižciltīgās dzimtas loceklim pēc tradīcijas kopā ar kristīto vārdu tiek nosaukts zemes īpašums, kas tam pieder vai dzimtai kādreiz piederējis, piemēram, grāmatas sākumā attēlotais princis Bazēns de Germants (Bazin de Guermantes) patiesībā būtu “Bazēns no Germantas” jeb, lietojot latviešu paradumu, kas vārdu senāk savienoja ar zemnieku māju nosaukumu ģenitīvā, varētu teikt, ka viņš ir Germantas Bazēns, gluži tāpat kā mēs runātu par kādu 19. gadsimta latviešu saimnieku Upeslīču Jāni. Vairumā gadījumu latviešu valodā uzvārdu transkripcijā tiek saglabāta šī muižnieciskā partikula “de”, taču tas neder gadījumos, kad ir darīšana ar valdošo nama locekļiem, kam uzvārdu veido veselas valsts, kādas lielas provinces vai pilsētas nosaukums. Tā tas ir ar nupat minēto Hesenes princesi, tāpat, runājot par pašreizējo Francijas troņa pretendentu, saka Parīzes grāfs Anrī (comte Henry de Paris), nevis grāfs Anrī de Parī, tāpat kā būtu absurdi grāmatā pieminēto Kurzemes hercogieni Doroteju no franču valodas latviešu mēlē pārcelt kā Doroteju de Kurlandu (franc. Dorothée de Courlande).

No šī viedokļa tulkojumā pilnīgi pareizi parādās Šartras hercogs Robērs, viens no karaļa Luija Filipa dēliem, toties līdzīgā gadījumā tulkojumā tiek stādīts priekšā hercogs di Berī, kuru jāsauc par Berī hercogu, priekšā liekot šīs Francijas provinces nosaukumu, kas reiz veidoja mazu valstiņu. Jāpiebilst, ka Berī hercoga personāžs, kuram Šarla Svana māte reiz bijusi mīļākā, ar to princim de Germantam ļaujot pārvarēt antisemītismu un pieņemt Svanu savā namā, ir Prusta izdomāts, jo pēdējais šī vārda nesējs mira atentātā jau 1820. gadā.

Tulkojuma 37. lapaspusē, kur ir runa par princeses Germantas-Bavjēras salonu, parādās īpaši āķīgs gadījums. Ar uzvārda pirmo daļu viss ir labākā kārtībā, taču otrā ieved augšminētajā valstisko titulu laukā. Ar Bavjēru ir domāta Bavārija (franc. Bavière), jo Marī de Germanta bija dzimusi Bavārijas princese, taču dzimtas uzvārda tieša savienošana ar valsts nosaukumu latviešu valodā ir neiespējama. Var piedāvāt versiju, Germantu uzvārdu traktējot kā teritorijas nosaukumu (kas nav nepareizi, jo Prusts sacerējis Germantu uzvārdu saistībā ar kādu izdomātu senu valstiņu) – Germantas–Bavārijas princese.

Helēne Stendiša, dzimusi de Perisa de Kāra, Prusta kaimiņiene, kuras tērpus viņš izmantojis, aprakstot hercogieni de Germantu. 1882. g. foto.

Līdzīgs gadījums ir 88. lapaspusē pieminētā Sitrī kunga vecmāmiņa “Omala-Lorēna”. Te atkal saduras uzvārds un valsts nosaukums. Omala (Aumale ) arī pati ir vietas nosaukums, kas grāfu un hercogu titula veidā savulaik ticis piešķirts dažādām dzimtām, toties “Lorēna” (Lorraine) ir Francijas province Lotringa (tās latviskais apzīmējums nāk no vācu valodas), kuras hercogiem 15. gadsimtā piederēja Omalas grāfu tituls. Prusta laikā tas visiem saistījās ar karaļa Luija Filipa dēlu Omalas hercogu Anrī, zinātnieku, kurš Francijas Zinātņu akadēmijai bija novēlējis savu brīnišķīgo Šantijī pili. Tātad pareizā transkripcija – Omalas-Lotringas princese.

Hesenes princese, domājams, ir tekstā pirms tam pareizi nosauktā Hesenes lielhercogu nama piederīgā, kaut gan 19. gadsimta beigās pastāvēja vairāki Hesenes dinastijas zari.

Nākošā persona piecu dāmu kompānijā nodēvēta par de Liņē kundzi, bet patiesībā tā ir princese de Liņa (Ligne). Ar šo vārdu Prusts gribējis iezīmēt simboliskās grupas kodolu, seno Francijas aristokrātiju, kurā de Liņi ienesa flāmisku strāvu: mūsdienās šī dzimta pieder beļģu aristokrātijai. Princis Šarls Žozefs de Liņs bija leģendāra figūra, kam bija lemts izbaudīt visu “vecā režīma” dzīves saldumu, pārstāvēt starptautiskās aristokrātijas eleganci uz visām lielajām Eiropas galma dzīves skatuvēm, lai pēc tam pārciestu arī revolūcijas vētras, visu īpašumu zaudēšanu, tomēr galu galā pieredzot monarhijas restaurāciju un savu ideālu – bet ne īpašumu – atgriešanos.

Pagājušā gadsimta 60. gados es Stučkas (Tērbatas) ielas antikvariātā par dažiem rubļiem nopirku divus pabiezus prinča de Liņa memuāru sējumus, tā gūstot iespēju padomju īstenības vidū gremdēties laikmetā, kas bijis ne mazāk piepildīts ar dramatiskiem likteņa pavērsieniem, kā to var teikt par 20. gadsimtu. Tagad, sēžot pie šī raksta un veroties uz memuāru zilajām, apdriskātajām muguriņām, cenšos atdzīvināt tās izjūtas, kādas de Liņa piedzīvotās franču revolūcijas un trimdas nedienas raisīja saistībā ar toreizējo padomju dzīves realitāti, kas visa bija kā viena vienīga garīga trimda. Vienīgi literatūra spēja tajā pavērt spraugu uz sen izgaisušu pasauli, kuras domu spēks un vēsturiskā dimensija to vērta dzīvāku un nozīmīgāku par garām plūstošās padomju dzīves straumi.

Šai pašai senās aristokrātijas grupai Germantu pieņemšanā pieder de Ševrēzas (Chevreuse) kundze. Tie, kas pazīst Aleksandra Dimā romantiskos varoņus, varbūt atcerēsies šo uzvārdu – skaistā sarkanmate hercogiene de Ševrēza, karalienes Annas uzticības persona, bija Aramisa draudzene, pēc vienas nakts romāna ar Atosu kļūstot arī par vikonta de Braželona māti.

Senajām dzimtām pieder arī ceturtā vakariņu kompānijas locekle, d’Aranbēras (Arenberg) kundze, ko nekādi nedrīkstētu saukt par d’Ārenbergu. Kaut gan Ārenbergas valstiņa kādreiz ģeogrāfiski un politiski ietilpa Vācu Nācijas Svētās Romas impērijā, taču šī dzimta (starp citu, radniecīga de Liņiem), jau sen bija zaudējusi savas vāciskās saknes un līdz ar to dzimtas uzvārda rakstība tika pielāgota franciskajai izrunai.

Tomēr Prusta nolūks, ievedot šo dāmu “krējumu krējuma” grupā, nav bijis tik vienkāršs. Nav šaubu, ka viņš nedaudz pliekanajai aristokrātijas virai gribējis piemest asākas garšvielas un ar šo personāžu būs domājis visai enerģiskā franču politiķa hercoga Ogista Luija d’Aranbēra sievu. Šis kungs bija meties Trešās Republikas politikā, pie tam pabieži mainot savu partejisko nokrāsu, tā atgādinot, ka ne tikai mūsdienās tautas kalpi variē savas politiskās simpātijas, atkarībā no pragmatiskiem vēju virzieniem. Starp citu, d’Aranbēram bija četri bērni, Prusta vienaudži, kurus, iespējams, viņš pazina.

Ar de Tarantas (Tarente) kundzi Prusts izmeklētajā dāmu kompānijā ne mazāk simboliski ievedis citas franču aristokrātijas slāni – Napoleona I maršalus un viņa radīto jauno muižniecību. Tikai 19. gadsimta beigās franču monarhisti puslīdz sāka saprasties ar bonapartistiem, ko gan nevarētu teikt par pirmo Tarantas hercogu, Napoleona maršalu Žaku Makdonaldu, kurš jau Luija XVIII restaurācijas laikā pilnīgi noliedza savu labdari imperatoru un centās pēc iespējas ātrāk iekļūt vecā režīma aristokrātijas lokā.

Marķīze Diāna de Senpola, kas savu tēlu un pat priekšvārdu piešķīrusi Prusta radītajai marķīzei Diānai de Sentevertai. 1890. g. foto.

Maršals Makdonalds latviešu valodas noteiktos fonētiskās transkripcijas principus noved papildus sadursmē ar vairākslāņu nacionālās izcelsmes problēmām. No ārzemju uzvārdu izrunas viedokļa varētu teikt, ka mums darīšana nevis ar Žaku Makdonaldu, kā to izrunāja francūži, bet ar skotu Džeiku Mekdonaldu (McDonald), kura tēvs l8. gadsimta vidū līdz ar katolisko Anglijas troņa pretendentu Eduardu Stjuartu bija glābies Francijā. Pāreju no vienas nacionalitātes uz otru un līdz ar to no vienas uzvārda izrunas formas uz otru noteica gan naturalizācijas procesa ātrums, gan arī franču nevēlēšanās rēķināties ar svešzemju vārdu oriģinālo izrunu. Savukārt maršala Makdonalda nestais Tarantas hercoga tituls, ko Napoleons I piešķīra 1809. gadā, ir itāļu izcelsmes vārds: tā ir neliela sala pie Itālijas krastiem, ko itāliski sauc Taranto. Taču franči nekad nav ceremonējušies ar svešiem vietu nosaukumiem vai ārzemnieku uzvārdiem un tos izrunā pa savai modei, nemaz nepūloties iedziļināties oriģinālās izrunas problēmās. Arī es jau sen esmu pieradis un vairs neprotestēju, ka Francijā tieku saukts par mesjē Lankmaniss, bet reizēm – mesjē Lankmanī. Leonardo da Vinči (Vinci) Francijā pārtapis par Leonāru de Vensī, bet rindai mākslinieku Francijā pastāv sava tradicionālā franču versija: Perudžino (Perugino) – Perugin, Mikelandželo (Michelangelo) – Michel-Ange.

Lai ko mēs arī teiktu par Tarantas hercogu no filoloģisku problēmu viedokļa, latviešiem šī persona interesanta kaut vai ar to, ka 1812. gadā, kad Kurzemi bija okupējis franču karaspēks ar savu satelītu armijām, viņš kā armijas komandieris savu štābu bija izveidojis Staļģenes muižā pie Lielupes.

Tekstā parādās vēl vairāki gadījumi, kur ārzemju uzvārdi izrunājami un līdz ar to arī uz latviešu valodu pārceļami atbilstoši franču bezceremoniālajai manierei. Princis d’Agridžente (d’Agrigente, 72. lpp.), neskatoties uz savu itāļu izcelsmi, Francijā tika saukts par d’Agrižantu.

Dažu uzvārdu rakstība laika gaitā ne tikai mainījusies, bet vienlaikus var atrast atšķirīgas formas. Slavenais Taleirānu (Talleyrand) dzimtas uzvārds savulaik ticis izrunāts nevis kā “Taleiran”, bet “Talran” vai “Taijran”. Kad šo izrunas jautājumu 1990. gadā uzstādīju dzimtas pēdējai pārstāvei, Saganas hercogienei Violetai, viņa atbildēja, ka jāsaka “Taleiran”, tātad atbilstoši “normālajiem” izrunas likumiem, kaut arī vārda vidū stāvošie burti “ei” izrunā gandrīz pazūd. Bet šīs fonoloģiskās nianses ir grūti izmērāmas un fiksējamas.

“Sodomā un Gomorā” diezgan bieži parādās marķīzs de Galardons (Gallardon) ar kundzi, kuru uzvārds tiek izrunāts arī kā “Gaijardon”.

Savukārt ārzemnieku uzvārdi, kas parādās grāmatā, latviski nav jāpārceļ atbilstoši franču paradumiem. Pilnīgi pareizi, ka tulkojumā parādās krievu kņaze Ščerbatova, nevis ticis atveidots Prusta dīvainais kropļojums no krievu valodas Sherbatoff, toties 70. lapaspusē kļūme notikusi ar Zviedrijas karalienes Kristīnes favorītu itāli Džanu Rinaldo Monaldeski (Monaldeschi), kur burtkopa “schi” transkribēta atbilstoši franču, ne itāļu izrunai, pie tam, burtus pārstatot, iznācis Monadelši.

Latviešu valodā grūtības sagādā arī tituli un goda nosaukumu. 343. lapaspusē Electeur Palatin nav tulkojams kā grāfs vēlētājs, bet Pfalcas grāfs (vāc. Pfalzgraf bei Rhein), viens no septiņiem Svētās Romas impērijas kūrfirstiem, kas vēlēja ķeizaru. No šāda viedokļa arī Pfalcas grāfa Karla Ludviga meitu Elīzabeti Šarloti, Orleānas hercoga Filipa sievu, romāna 49. lapaspusē tikai no franču egocentriskā skatu punkta drīkstētu saukt par Palatināta princesi, precīzāk būtu viņu apzīmēt par Pfalcas princesi. Latviešu tulkojumā tādējādi paceļas ne transkripcijas jautājums, bet apskatāmā vēsturiskā jēdziena divas versijas.

Hercogs Bozons de Taleirāns-Perigors, Sagānas princis, kurš romānā parādās gan pats savā cienījamajā veidolā, gan devis dažas šķautnes hercoga de Germanta raksturam. 1883. g. foto.

Vāciskā un franciskā elementa sadursmi iemieso vairāki uzvārdi, kas parādās romānā. Luksemburga, arī vācu vārds, tomēr dziļi iesakņojies franču vēsturē un valodā (Palais de Luxembourg Parīzē, radnieciskās saites ar franču dzimtām), tāpēc šajā gadījumā likumsakarīga būtu vārda franciskā izruna “Liksambūr”, tomēr latviešu valodas tradīcija un labskanīgums pieļauj franču tekstu tulkojumos paturēt pierasto “Luksemburgu”. Toties pilnīgi pareizi, ka 51. lapaspusē de Šarlisa kungs sasveicinās ar kādu de Meklemburga (Mecklembourg) kundzi, kas droši vien domāta piederīga Mēklenburgas lielhercogu dzimtai, tādējādi respektējot vācu izrunu un uzvārdu nepārvēršot par franciskoto “Meklambūr”.

Romāna sākumā vairākkārt parādās kāda baronese Pitbisa (Putbus). Tā noteikti ir vāciete, un Prusts viņas uzvārdu būs atvasinājis no Rīgenes salā rezidējošās firstu Malte von Putbus dzimtas, tāpēc viņa tulkojumā precīzāk būtu saucama par Putbusu. Šī kundze gan nav baronese (tā apzīmē barona meitu – franc. baronesse), bet baroniete (franc. baronne).

Heraldiskie tulkojumi grāmatā (353. –354. lpp.) diemžēl ir viens vienīgs pārpratums. Bet ko var gribēt, ja, piemēram, franču heraldikas terminoloģijā sarkano krāsu sauc de gueules, kas tulkojams kā “no rīklēm”, pie tam Prusts gribējis lasītāju iebiedēt ar terminoloģiskā ziņā īpaši sarežģītiem ģerboņu aprakstiem, kas arī caurmēra francūzim ne toreiz, ne tagad neizsaka gluži neko.

Prusts veikli jauc īstus uzvārdus ar izdomātiem. Vairākos gadījumos viņš asprātīgi lieto titulus, kas tiešām kādreiz pastāvējuši, taču grāmata rakstīšanas laikā bija izzuduši vai netika lietoti. Šāds asprātīgas fikcijas piemērs ir hercoga de Šatelro (Châtellerault) tituls. Šo augstdzimušo personāžu, kurš parādās jau pirmajās pārdesmit grāmatas lapaspusēs sakarā ar kādu draisku gejisku piedzīvojumu, Prusts neuzdrošinājās apveltīt ar reālu un skanīgu vēsturisko uzvārdu. Taču pat labi dzimtsrakstu pazinēji droši vien nevarēja atminēties, kur un kad pēdējoreiz bija dzirdējuši izskanam šo jauko franču titulu, kam piemīta dīvains liktenis – kopš 1515. gada tas pēc kārtas tika piešķirts piecu dažādu dzimtu pārstāvjiem, līdz beidzot 1759. gadā izmirušo hercogu de Šatelro titulu 1864. gadā atjaunoja Napoleons III, to piešķirot angļu hercogam Viljamam Duglasam-Hamiltonam. Prusta grāmatā attēloto notikumu laikā titulu nesa Alfrēds Duglass-Hamiltons. Līdz ar to Prusts, izmantojot arī asociācijas ar Oskara Vailda intīmā drauga lorda Alfrēda Duglasa vārdu (kurš cēlies no pavisam citas dzimtas), izdomāto hercogu de Šatelro šifrētā veidā sasaista ar angļu hercogu Hamiltonu kā Sodomas personāža prototipu. Lieki teikt, ka šīs smalkās alūzijas bija grūti uztveramas jau Prusta laikā, kur nu vēl tagad.

Grāmatas latviešu tulkojumā Šatelro vārds lietots vēl citā sakarībā un tam nav nekā kopīga ne ar šo personu, ne ar minēto titula ceļošanu no vienas dzimtas pie otras. Tas ir pārpratums jeb, pareizāk sakot, pārpratumi ir veseli divi. Grāmatas 107. lapaspusē kā izcila portreta piemērs minēta “hercogiene de Šatelro de Natjē”. Ļaunu joku atkal izspēlējis artikuls de. Hercogiene nesaucās de Šatelro de Natjē, jo patiesībā runa ir par gleznotāja Žana Marka Natjē 1740. gadā darinātu hercogienes portretu, tātad ar de Nattier domāts portrets “no Natjē [rokas]”. Piedevām arī hercogienes uzvārds nebija de Šatelro. Runa ir par de Šatorū (Châteauroux) kundzi, Luija XV īslaicīgo favorīti Marī Annu de Maijī-Nelu, kuras negaidītā nāve pavēra ceļu marķīzes de Pompadūras spožajai karjerai. Hercogienes de Šatorū portrets kļuva slavens tūlīt pēc radīšanas un tāds palicis joprojām. Natjē tika darinājis vairākus atkārtojumus, viens no tiem Prusta laikā piederēja grāfam Anrī de Monteskjū, savukārt grāfs Robērs de Monteskjū bija Prusta draugs un barona de Šarlisa prototips. Tādējādi Prusts, liekot baronam de Šarlisam jūsmot par marķīzes de Siržīledikas portretu un to salīdzināt ar Natjē gleznoto Šatorū kundzes portretu, neapšaubāmi domāja par saviem personīgajiem iespaidiem šīs gleznas priekšā.

Germantu puses cilvēki masku ballē pie princeses de Leonas (romānā pārvērsta par Robēra de Senlū radinieci). No kreisās uz labo stāv: marķīzs de Šaslū, grāfs de Šaslū, nezināms, kņaziene Radzivila, hercogs Žaks d’Izēss, hercogiene Luize Lora de Lijna, hercogs Luijs Emanuels d’Izēss, marķīzs Bonifass de Kastelāns, hercogs Onorē de Lijns, sēž no kreisās: nezināms, kņazs Konstantins Radzivils, de Brantesa jaunkundze, de Krisolas jaunkundze.1891. g. foto.

Prusts mīl sacerēt arī neesošus aristokrātu uzvārdus, tos ar baudu sapinot garās vērpetēs, kā, piemēram, de Latūrdipendiguvernē kundze, ar kuru 50. lapaspusē sasveicinās princese de Germanta. Franciski šis uzvārds izskatās pilnīgi pieņemami – Madame de la Tour du Pin-Gouvernet , taču latviskais pārcēlums ir bezcerīgs. Droši vien, lai princeses apsveicināšanās ainu nedarītu pārāk komisku, tulkotāja izņēmusi no teksta vēl kādas kundzes līdzīgo uzvārdu – Madame de la Tour du Pin-Verclause.

Saliktajiem vietvārdiem latviešu valodā nākas atmest artikulus un defises, visu sapresējot vienā garā absurdvārdiņā. Runājot par citām tēmām un laikiem, gan ar acīm vērojot, gan ar ausīm klausoties (latviskajā izrunā, vienā elpas vilcienā), piemēram, ir grūti pārdzīvot, ka ģenerālis de Golls apbedīts Kolombēledezeglīzā (Colombey-les-Deux-Églises). Tas izskatās komiski.

Cauri “Sodomai un Gomorai” un visam “ Zudušo laiku meklējot” ciklam iet Sodomas īstā pilsoņa barona Palamēda de Šarlisa (Charlus) tēls. Viņa uzvārdu izrunā ar “s” vārda galā, nevis Šarlī, kā tas ir tulkojumā. Burta ”s” izruna tur, kur tas pēc valodas likumiem nebūtu jādara, un otrādi – tā izlaišana citos vārdos –, pieder pie franču valodas nepatīkamajiem pārsteigumiem.

Taču par mierinājumu visiem, kas gatavotos krist izmisumā par misēkļiem kāda franču vārda izrunā vai rakstībā, jābrīdina par eksāmenu, ko Prospērs Merimē Napoleona III galmā bija sarīkojis pēc kādas sarunas par franču valodas šķietami loģisko ortogrāfiju, kam rakstnieks nebija piekritis. Rezultāti bija satriecoši – imperators diktātā ielaida 35 kļūdas, viņa skaistā kundze Eiženija vairāk kā otrtik, toties pirmajā vietā ar trim sīkām kļūdām izvirzījās Austrijas vēstnieks firsts Rihards fon Meternihs. Viņam būs bijis izcils mājskolotājs. Tiesa, Merimē bija izvēlējies diktāta tekstu, kas mudžēja no valodnieciskām lamatām un vārdiem, kuru izrunu noteica nevis franču valodas likumi, bet tradīcija.

Princis Žozefs de Karamans-Šimē, grāfienes de Grefilas brālis, ar sievu Klāru, dzimušu Vordu, bagātu mantinieci, kura no Mičiganas ieradās Francijā meklēt spožu partiju, taču pēc kāzām aizbēga ar čigānu muzikantu, par ko romānā, īstos vārdus piesaucot, runā barons de Šarliss. 1890. g. foto.

Atgriežoties pie burta “s”, Prusta romānā darbojas vēl vairākas personas, kuru uzvārdos šis viltīgais burtiņš radījis negaidītus pavērsienus. Vārda vidū tas var izrādīties parazītisks un neizrunājams, toties vārda beigās tas dažos gadījumos tomēr atskan, pretēji franču izrunas likumiem un sekojot tikai senām un bieži neizskaidrojamām tradīcijām.

Vārda vidū burts “s” dažkārt ir izdzīvojis kā anahronisms un izrunājot ir atmetams. Vēl 18. gadsimtā to rakstīja, kaut arī neizrunāja. Piemēram, vārdu était (darbības vārds être – būt, trešajā personā, nepabeigtajā pagātnē) vēl 18. gadsimtā rakstīja kā estoit, pie tam galotnē burtu “a” aizvietojot ar “o”. Tā arī grāmatas 5. lapaspusē minētais “Tresmu” nams patiesībā saucams par Tremu namu. Prusts droši vien domājis hercogu de Tremu māju Senogistēna ielā, no kuras līdz mūsu dienām saglabājušies tikai fragmenti, kā daudzkārt šajā ar vērienu postītajā pilsētā, kuras senatni nekad nav nākuši nīcināt sveši iebrucēji, bet tikai paši francūži.

Viktirjēna d’Egriņona (d’Esgrignon) uzvārdā šis nelaimīgais “s” tulkojumā ticis izmests un tas ir ļoti pareizi. Neizrunājams “s” ieslēpies arī hercogu de Šuazelu-Pralēnu (Choiseul-Praslin) uzvārdā.

Hercogu d’Izēsu (d’Uzès) dzimtas uzvārdā “s” vārda galā ir jāizrunā. Tā to dara arī pašreizējais dzimtas galva Žaks de Krisols, 17. hercogs d’Izēss, taču romāna 213. un 214. lapaspusē saistībā ar šo seno aristokrātisko vārdu parādās izrunas dīvainību slānis, kas nebūt neizriet no franču valodas prasības atmest līdzskani vārda galā. To noteiktā periodā noteicis šaura augstākās sabiedrības slāņa žargons, vēlēšanās radīt savu saziņas kodu, kas atsijā neiesvaidītos. Prusts ironizē par Legrandēnas jaunkundzes snobismu, kura “nākamajā dienā un naktī sajūsmināti atkārtoja “mana tante Izē”, atmezdama “s” , kura neizrunāšana iepriekšējā dienā bija viņu bezgala pārsteigusi. Bet tagad šis “s” likās tik vulgārs, ka brīdī, kad draudzene ierunājās par hercogienes d’Izēsas krūšutēlu, Legrandēna jaunkundze augstprātīgā tonī viņu pamācīja: ”Jūs varētu vismaz šo vārdu pareizi izrunāt – d’Izē kundze”.

Līdzīgas problēmas rodas ar dāmu, kura romānā ienāk jau no 6. lapaspuses un tulkojumā parādās kā de Vilparīzi kundze. To patiesībā jāizrunā kā “Vilpariziss”, ar “s” vārda galā, taču minētais paradums to liek izrunāt kā “Vilparizī”, kā skan arī mazas pilsētiņas vārds, kas atrodas uz ziemeļaustrumiem no Parīzes un devusi Prustam ierosmi jauna titula radīšanai.

Marķīza de Brantesa (Brantes) uzvārds ir vēl viens piemērs “s” izrunai vārda galā. Uz “s” izrunāšanu šī un līdzīgu uzvārdu beigās norāda akcents (accent grave) uz “e” vārda beigās, taču Francijā grāfu de Brantesu uzvārds mūsdienās tiek rakstīts gan ar akcentu, gan bez tā, tādējādi pieļaujot izrunas variācijas. Tas pats sakāms par grāfiem de Purtalesiem (Pourtalès), kas nākoši no Pireneju pussalas. Tātad 74. lapaspusē pieminētā Melanī Purtalē kundze saucama par Purtalesu.

Te atkal jāatgriežas pie paziņām. Jau pieminētās Kurzemes princeses Dorotejas pēcnācējas, Saganas hercogienes Violetas pirmais vīrs bija grāfs Džeimss de Purtaless. Savukārt viņas mātes, amerikāņu miljardiera Goulda meitas Annas pirmais vīrs bija viens no Belle Époque simboliem, marķīzs Bonifass (Bonī) de Kastelāns. Ar lielu gaumi viņš restaurēja sievas nopirkto Marē pili, bet Parīzē avenue du Bois de Boulogne 40. numurā uzcēla leģendāro Palais rose, “Rozā pili”, marmorā tērptu fantāziju par Lielo Trianonu Versaļā. Kad Anna šķīrās no sava vīra uzdzīvotāja, par viņas nākošo laulāto draugu kļuva Sagānas prinča Bozona dēls hercogs Elī de Taleriāns, Violetas kundzes tēvs.

Prusta draugu un paziņu vide – salons grāfa Robēra de Monteskjū Pavillon des Muses Neijī. 1908. gadā grāfs no tā pārcēlās uz Vezinē priekšpilsētu, kur bija nopircis Palais Rose, kas līdzīgi kā Bonifasa de Kastelāna tāda paša nosaukuma pils Parīzē, atdarināja Versaļas Lielo Trianonu. Foto ap 1900. g

Skaisto Marē pili, kur ieejas vestibilā pie sienas viesus sagaida Kurzemes hercoga Pētera marmora bareljefs, tagad dala Violetas kundzes dēls grāfs Šarls Moriss de Purtaless, tā kristīts par godu lielajam diplomātam, slavenākajam no Taleirāniem, un meita Anna de Baņē. Šajā namā vēl klīst senās ēnas. Kad Segolēna de Purtalesa atvainojās, ka nākošā dienā nebūs pilī, jo dodas uz medībām pie hercogiem de Klermoniem-Toneriem, neskatoties uz grāfienes Segolēnas džinsiem un mazo sarkano auto (Francijā viņas aprindās lielus limuzīnus uzskata par nepieklājīgu atribūtu), šķita, ka risinās aina no “Zudušo laiku meklējot”.

Ak, valdzinošie Kurzemes dāmu tēli tālajā Francijā! Marē pilī karājas pavisam neliels Kurzemes hercogienes Dorotejas portrets, ko darinājis Nikolā Žakobs ap 1810. gadu. Doroteja, neskatoties uz saviem gadiem, tur ir daudz apburošāka nekā Kurzemes galma gleznotāja Frīdriha Hartmana Barizjena pastīvajos parādes audeklos, kas tapuši gadus trīsdesmit agrāk. Marē pils lielajā salonā uz molberta izliktajā Jozefa Grasī portretā hercogienes meita Doroteja parādās 17 gadu vecumā, trauslas jaunības valdzinājuma apņemta, gleznota tūlīt pēc kāzām ar grāfu de Taleirānu-Perigoru, bet grāfa Elī de Purtalesa Bandevilas pilī milzu izmēru portretā Doroteju var apskatīt jau kā Sagānas hercogieni, mūža otrajā pusē, taču varbūt vēl vairāk pievilcīgu ar savu melanholisko skaistumu.

Dorotejas mazdēls Bozons, Sagānas princis un hercogs de Taleirāns-Perigors, ir viena no nedaudzajām personām, kas “Sodomā un Gomorā” parādās aristokrātiska cēluma apņemts, bez tās sēra smakas, kas Prustam pašam ļāvusi nodēvēt romānu par vienu no elles apcirkņiem. Princis Bozons savā elegantajā Parīzes modes likumdevēja tēlā, pāris reizes pavīdējis iepriekšējos sējumos, “Sodomā un Gomorā” uznāk uz skatuves tikai pašā sākumā, prinča de Germanta pieņemšanas beigās: “Es iztēlē redzu [..] princi de Sagānu, kuram tas bija pēdējais vakars augstākajā sabiedrībā, godinām hercogieni, tik vienkāršā kustībā noņemot cilindru ar balti cimdoto roku, kas atbilda pogcaurumā iespraustajai gardēnijai, ka likās – tai labāk piederētos monarhijas laika platmale ar spalvu, un šī dižā senjora seja šķita atveidojam vairākas savu senču sejas”.

Aina ar Sagānas princi ir viens no nedaudzajiem hronoloģiskajiem pieturas punktiem grāmatas sākuma ainām – viņa “pēdējais vakars augstākajā sabiedrībā” nenozīmēja nāvi, bet trieku, kas princi 1897. gadā nosēdināja ratiņkrēslā, precīzu “Sodomas un Gomoras” sākuma datējumu dod Germantu ballē Dreifusa prāvas sakarā pieminētā petīcija par atbalstu majoram Pikāram: tas notika 1898. gada novembrī. Tomēr romānā atmiņu plūsma palaikam pārmāc laika rituma sinhronumu: Djagiļeva pieminēšana darbību pārceļ desmit gadus vēlāk, uz 1909. gadu, kad notika pirmā krievu baleta izrāde Parīzē.

Sagānas prinča Bozona rīkotās spožas pieņemšanas vēl šodien var iztēloties ikkatrs, kam laimējies tikt ielūgtam uz Polijas vēstnieka Francijā rīkotu pieņemšanu neticami greznajā vēstniecības ēkā, bijušajā Hôtel de Monaco, ko 19. gadsimta otrajā pusē sauca Hôtel de Sagan un ko bija mantojusi prinča Bozona sieva Žanna de Seijēra. Tulkojumā rakstīts “princis de Sagāns”, bet uzmanīgais lasītājs būs pamanījis, ka esmu lietojis citu formu – “Sagānas princis”. Te atkal atgādināma zināmā pretruna starp uzvārda, titula un ģeogrāfiska jēdziena sakarībām, par ko bija runa jau pie de Germantu uzvārda.

1786. gadā Kurzemes hercogs Pēteris, redzot Kurzemes valsts politisko nestabilitāti, bija nopircis Saganas hercogisti Silēzijā. Tā bija maza Prūsijas vasaļvalstiņa, nevis parasts zemes īpašums, tādējādi hercoga Pētera titula tulkojums, tāpat kā mēs sakām Kurzemes hercogs, ir Sagānas hercogs. (vāc. Herzog von Sagan, franc. duc de Sagan). Te atkal parādās nianses. Var teikt Sagānas princis vai Zāganas princis, atkarībā no tā, vai uz Saganas hercogisti skatās no franču vai vācu redzes punkta un attiecīgi tam vārdu Sagan izrunā pēc vienas vai otras valodas prasībām.

Lai visu vēl tālāk sarežģītu, jāatgādina, ka galu galā šī vieta atrodas Polijā un līdz ar to poļiem būtu tiesības prasīt, lai ģeogrāfisko nosaukumu rakstītu un izrunātu oriģinālā, kā “Žagaņ” (Żagań). Otra nianse ir hercoga un prinča titula nekonsekventa lietošana franču sabiedrībā. Sagāna bija hercogiste, tātad pareizajam titulam jābūt Sagānas hercogs un nevis princis. Lai kā mēs arī izrunātu šo titulu, tas būtu ierakstāms Ginesa rekordu grāmatā, pateicoties savai ilgmūžībai un vienlaikus ļoti efemērajam raksturam.

Kad Kurzemes hercogs Pēteris 1795. gadā atteicās no troņa, tas nenozīmēja kļūšanu par privātpersonu. Viņa tronis gan fiziskā, gan juridiskā veidā no Jelgavas pils pārceļoja uz Saganas pili, no kurienes viņš varēja kārtot šīs miniatūrās valstiņas lietas. 1800. gadā lepno Sagānas hercogienes titulu mantoja viņa vecākā meita Vilhelmīne; hercogam Pēterim savulaik Prūsijas karaļa atļauja sieviešu līnijā mantot Sagānu maksāja vienu miljonu dālderu. No Vilhelmīnes pie māsas Paulīnes, no Paulīnes pie jaunākās māsas Dorotejas, bet viņa 1862. gadā to atstāja dēlam Luijam Napoleonam de Taleirānam-Perigoram, viņš – savam dēlam, Prusta aprakstītajam Sagānas princim (turpināsim lietot šo nepareizo titulu) Bozonam. Pēc Bozona slimības 1897. gadā uzskatīja, ka viņš vairs nevarēs “pārvaldīt valsti” un pat tika nodibināta īpaša conseil de régence. Bozona dēls, hercogs Elī de Taleriāns-Perigors, baidoties no kreditoriem, par Saganas hercogu formāli pārvērta savu viengadīgo dēlu Hovardu, bet viņš 1929. gadā nelaimīgas mīlestības dēļ izdarīja pašnāvību. Pēc Pirmā pasaules kara nekādi neizdevās tikt galā ar Sagānas statusu. 1935. gadā Vācijā pieņēma lēmumu par Sagānas kroņa lēņa likvidāciju, bet līdz pat Trešā Reiha beigām nevarēja izdomāt, kā juridiski pareizi novākt šo feodālisma atlūzu. Taleirānu dzimtas pēdējā vīriešu kārtas atvase hercogs Bozons II de Taleirāns–Perigors, kurš mira 1952. gadā, saglabāja Sagānas hercoga titulu, bet pēc viņa nāves brāļameita Violeta pārņēma jauko, taču pilnīgi formālo un tikai šaurā aristokrātijas lokā darbojošos Sagānas hercogienes titulu, ko pēc viņas nāves 2003. gadā vēl formālākā veidā pārmantojis vecākais dēls grāfs Elī de Purtaless.

Hercogiene Violeta reiz neviļus atgādināja par kādu šaurās aprindās saglabātu tradīciju, kas saistās ar senāk valdošo namu pēcnācēju uzvārdiem. Atceros, kā 1990. gadā, iznākot no Jēkaba katedrāles Rīgā, hercogiene nočukstēja (viņa vienmēr runāja ļoti klusu, zinādama, ka nekad nav jākliedz, jo apkārtējie tāpat goddevīgi ieklausīsies viņas teiktajā): “Les Courlande sont encore dans l'église” (kurzemnieki [burtiski – Kurzemes] vēl ir baznīcā). Ko tas nozīmēja? Violetas kundze gribēja pateikt, ka Kurzemes prinči Ernsts Johans un Mihaels Bīroni vēl aizkavējušies baznīcā, titula vai dzimtas uzvārda vietā minot zemes nosaukumu, pār kuru šo cilvēku senči reiz valdījuši. Gluži tāpat trīs reizēs, kad nācās iepazīties ar Vācijas ķeizara Vilhelma II pēcnācējiem tajā ikdienišķajā veidā, kad, paspiežot roku, katrs nosauc savu uzvārdu, pretī skanēja Preußen, nevis dinastijas uzvārds Hohenzollern.

Marsels Prusts nāves gultā 1922. g. 18. novembrī. Pola Sezāra Ellē gravīra ar sauso adatu.

Uzvārdu sarakstā, kuru izrunu nosaka ne gramatika, bet sena tradīcija, liekams hercogs de Tremoïlle , ko izrunā kā “Tremuij” un nevis “Tremoaij”, princis de Kruī (Croï), nevis Kruā, hercogs de Ruāns (Rohan), nevis Roāns, hercogs de Nuaijs (Noailles) un ne Noaijs, hercogs de Breijs un nevis de Broljī (Broglie).

Ieviesušās arī pāris kļūdas, kas nav saistītas ar senām izrunas tradīcijām: kungs, kurš grāmatas sākumā Marselu stāda priekšā princim de Germantam, ir nevis de Brotē, bet de Breotē (Bréauté), pareiza transkripcija ir Luijs de Tirens (Turenne), nevis Turens (145. lpp.), de Kastelāns (Castellane), nevis Kastelāne, de Monteskjū (Montesquiou), nevis Monteskjē, to maldīgi identificējot ar slavenā 18. gadsimta filozofa Šarla Luija de Sekondā, barona de Monteskjē (Montesquieu) līdzīgo uzvārdu.

Franču sabiedrības vide, vienalga, no dabas ņemta vai izdomāta, Prustam sintezēta vienādi ticamos, mākslā pārvērstos tēlos. Daudz spriests, cik no katra laikabiedra sastāvdaļām iekausēts vienā vai otrā ‘Zudušo laiku meklējot” personāžā. To darīja jau Prusta dzīves laikā. Grāfiene de Ševiņē bija pietiekoši cietsirdīga, lai nāvei tuvo rakstnieku apbērtu ar pārmetumiem par sevis ieraudzīšanu hercogienes de Germantas tēlā, bet Prusts pietiekoši godīgs, lai protestētu. Uzticīgā Seleste Albarē, kura kopš 1914. gada rūpējās par rakstnieku un glabāja viņa piemiņu līdz pat savai nāvei, labāk kā citi saprata Prusta radītās pasaules augsto sublimācijas pakāpi: “Kad viņš man paziņoja, ka redz savu darbu stāvam literatūrā kā kādu katedrāli, tas nozīmēja, viņš rēķinājās, ka tas stāvēs tikpat ilgi kā katedrāles, ko viņš tik ļoti mīlēja, līdz ar to, kāda tam nozīme, ka, piemēram, hercogienes de Germantas personāžam viņš vienu daļu paņēmis no grāfienes Grefilas, otru no Strosa kundzes un grāfienes de Ševiņē, bet visu pārējo vēl no desmit citām? Pēc simt gadiem kāda vairs būs nozīme to zināt un kurš vairs tad atcerēsies šīs dāmas? Bet hercogiene de Germanta un citi personāži būs mūžam dzīvi grāmatās un jaunu lasītāju paaudžu acu priekšā.”

Lāga dvēsele Seleste tomēr maldījās. Prusta spēks ir tik liels, ka viņš mūžībā ievilcis arī savu literāro tēlu daudzos prototipus, kuri, gluži kā ēģiptiešu mūmijas, nu spiesti vadīt savu tālāko eksistenci literatūras vēstures virtuālajās vitrīnās, iegūstot noslēpumainu daudznozīmību un sagādājot darbu pētniekiem, kam iespējams turpināt strīdēties par katra statista procentuālo ieguldījumu tēla tapšanā. Un arī šobrīd godājamajam lasītājam jāpavada savs dārgais laiks, klausoties onomastiskos prātojumos par sen mirušu cilvēku uzvārdu pareizu vai nepareizu izrunāšanu, apcerot dīkdienīgās aristokrātijas spožumu un postu.

Prusts meklēja pazudušo laiku, taču pretēji pēdējās grāmatas “Atrastais laiks” nosaukumam tas bija aizgājis uz neatgriešanos. 1922. gada 18. novembrī, Latvijas neatkarības ceturtajā gadadienā, Marsels Prusts nomira jau citā pasaulē, pēckara lietišķībā, tajā pasaulē, uz kuras balstās mūsējā, no kuras perspektīvas raugoties, arī Prusta nāves gads šķiet kā viduslaiki. Viss ir relatīvs. Tagad, skatoties atpakaļ uz savu paša zudušo laiku 20. gadsimta 50. un 60. gados, arī tas jau rādās sens, gandrīz neticams ar savu atsvešinātību. Ļoti šaubos, vai vēlos to meklēt.

Prusta pasaule šodienas Francijā ir atkāpusies dažu Parīzes savrupnamu krēslainajos salonos, dažu lauku piļu greznībā, ciktāl to cauri skrienošie tūristi vēl ļauj saskatīt. Rica viesnīca Vandomas laukumā, Prusta pēdējo gadu patvērums, kļuvusi par kiča templi, bet Prusta leģendas komercializācija rada nepatiku. Varbūt, ka fiziskā un garīgā pieskāriena ziņā vienīgā vieta, kur attāluma slānis vairāk kā gadsimta biezumā nav spējis izdzēst rakstnieka pasauli, ir viņa vecmāmiņas iekštelpās rekonstruētā, bet ļoti dzīvā māja Iljē-Kombrē pilsētiņā, ko Gislēns de Disbaks savā tikpat biezajā, cik arī spožajā Prusta biogrāfijā nesaudzīgi nosaucis par “viduvējības salu garlaicības okeānā”. Prusta laikā varbūt. Bet kā ar Latviju? Latvijā tiem, kas turpina lasīt grāmatas, viss vēl ir priekšā. Prusts ir maz pazīstams kontinents, kura atklāšana nozīmē sevis paša atvēršanu, liekot izprast cilvēkus, sabiedrību un dzīves rituma jēgu, labāk apjaušot savu vietu šī haotiskā universa vidū un saņemot augstas mākslas veldzējošo terapiju.

Pateicība par konsultāciju Prusta varoņu uzvārdu izrunas jautājumos visvairāk pienākas Lorānam de Komīnam Parīzē un Marsela Prusta un Kombrē draugu biedrības ģenerālsekretārei Mireijai Natirelai.

.Autora foto, foto no izstādes Iljē-Kombrē muzejā Maison de la tante Léonie, 4, rue du docteur Proust, Illiers-Combray

Raksts no Decembris, 2010 žurnāla

Līdzīga lasāmviela