Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Filmas notikums
Foto: Gatis Rozenfelds
Vakariņas ar Andrē

Īsi pirms Dāvja Sīmaņa pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas “Pelnu sanatorija” pirmizrādes (21. janvārī) par kino likteni sarunājas kinorežisori Dāvis Sīmanis un Jānis Putniņš

Filmas notikums

Dāvis Sīmanis: Tu gribi baltvīnu vai sarkanvīnu?

Jānis Putniņš: Es neteiktu, ka baigi ilgotos pēc vīna, bet šai sarunai vīns pat varētu būt...

Dāvis: ...nepieciešams.

Jānis: Nepieciešams, jā. Noteikti sarkanvīnu. Baltvīnu es vispār dzeru tikai vasarā.

Dāvis: Es arī sarkanvīnu. Ā, zini, ko varētu? Vienu no tiem Jaunzēlandes Pinot Noir, ne?

Jānis: Ā, jā, tie ir labi.

Dāvis: Kaut gan arī citi Pinot Noir varētu būt laba izvēle, teiksim, amerikāņu. Un re, kur vēl franču vīni. Saint-Émilion Grand Cru – tas būtu tā vērts. Bet paliksim pie Jaunzēlandes?

Jānis: Labi.

Dāvis: Jā, un ko ēdam?

Jānis: Apvienotā Spānijas šķiņķa, siera un olīvu izlase, ko?

Dāvis: Un jāpadomā par otro.

Jānis: Es ņemšu steiku, jo to es mājās, visticamāk, netaisītu. Bet pīli nupat iegādājos, atlicis vien pagatavot. (Viesmīlei.) Man būs steiks.

Viesmīle: Kā jums ceptu? Vidēji, labi, vāji?

Jānis: Steiku – asiņainu.

Dāvis: Es tādā gadījumā ņemšu Latvijas liellopa gardēžu burgeri, lai nebūtu vienveidība.

Viesmīle: Kā jums ceptu? Vidēji, labi, vāji?

Dāvis: Tartaru man, protams, nevajag tai burgerī. Bet mazliet asinis lai paliek.

Jānis: Tu vispār tici īstas sarunas iespējamībai? Šādā formātā?

Dāvis: Nezinu. Varbūt šāda saruna var kļūt par sarunu tikai tajā brīdī, kad sarunbiedri vairs neapzinās, ka ir speciāli aicināti runāt.

Jānis: Ka viņus noklausās. Frederikam Vaizmanam ir tieši šāda pieeja, veidojot tās savas brīnišķīgās filmas. Liekas, ka kameras nav klāt, lai gan ir skaidrs, ka filmēts ne jau ar slēpto kameru. Viņš teica, ka vienkārši, tik daudz laika pavadot ar viņiem kopā, tik daudz filmē, ka cilvēki pierod un aizmirst par viņa klātbūtni.

Dāvis: Nu jā, līdzīgi kā Šantalas Akermanas filmā “No Austrumiem”.

Jānis: Neesmu redzējis.

Dāvis: Dokumentālā filma par Krieviju 20. gs. 90. gadu sākumā, kur viņai bija tādi šausmīgi sarežģīti uzstādīti kadri: kamera ziemā slīd garām milzīgai cilvēku rindai pie autobusu pieturas. Un viņa ļoti ilgi braukāja turp atpakaļ, turp atpakaļ ar neieslēgtu kameru. Vienkārši braukāja, braukāja. Un, kad viņa jau visiem bija tā apnikusi ar to savu braukāšanu, ka neviens vairs nepievērsa viņai uzmanību, tad viņa filmēja. Tas ir tas princips, nu, tā aizmiršanās. Kaut gan kopumā jau kino ir mākslots.

Jānis: Jā.

Dāvis: Mūsdienu kino, kurā lielākoties tiek risināti kaut kādi sociālreālistiski sižeti, vēlas, lai skatītāji noticētu, ka tā arī ir īstā dzīve. Bet tā sakonstruētība vienalga ir tik liela, notikumi tik saspiesti, ka...

Jānis: Tā cenšanās līdzināties realitātei mani ārprātīgi kaitina. Spēlfilma, kas mēģina izlikties, ka tā ir realitāte, mēģina tvert to realitāti šķietami tiešā veidā, manī izraisa automātisku pretreakciju.

Dāvis: Tā ir kino veidotāju aizbildināšanās, kad viņi apgalvo – mēs taču taisām filmu par dzīvi. Nu, nezina viņi to dzīvi, bet par problēmām tad labāk…

Jānis: ...avīzē var pastāstīt. Uzrakstīt rakstu.

Dāvis: Bet kino ir svarīga pieredze, kura citos nosacījumos, citā medijā vai mākslas veidā nebūtu iespējama. Skatītājs kaut ko piedzīvo, bet tas nav “par dzīvi”. Parādi man dzīvi, kas būtu tikpat koncentrēta un saspiesta kā filmā! Cilvēks dzīvo haotiski – maina domas, pārvietojas dažādos virzienos, viņa dzīvē trūkst dramaturģijas. Un, kad režisori mēģina šo šizofrēniju, nejaušību, dzīves epizožu savstarpējo nesaistītību pārcelt uz filmām, nu, tad viņi ir vienkārši ģeniāli mākslinieki.

Jānis: Tieši tā, jā.

Dāvis: Tā ir ilūzija – kad dažādi sižeti, dažādas situācijas ir saliktas kopā, saspiestas, turklāt vēl izveidojot precīzu dramaturģiju, un tad teikt, ka tā ir dzīve... Ha!

Jānis: Nē, ar dzīvi tam nav nekāda sakara. Bet tu minēji labu piemēru tam, kā cilvēki mēģinājuši izvairīties no šī drausmīgā strupceļa. To varētu pat saukt par pret stāstu vērstu struktūru. Par to man lika aizdomāties Kena Džeikobsa filma ar nosaukumu “Perfektā filma”. Tā ir par Malkolma X slepkavību. Bet tā sastāv no materiāliem, kurus izgrieza no sižeta, kas tika veidots kādam televīzijas kanālam. Būtībā tā perfektā filma sastāv tikai no atgriezumiem, no tā, kas palika pāri, no tā, kas ir starp kadriem...

Dāvis: Kas ir izkritis, jā?

Jānis: Kas īstajā filmā – šajā gadījumā televīzijas sižetā – neparādās. Mani vienkārši fascinēja tas fenomens – telpa, kas pastāv ārpus ekrāna telpas. Noskatoties Džeikobsa filmu, tu nevari saprast, vai tajā notikumā bija kaut kas tāds, ko nerāda šie atgriezumi.

Dāvis: Tātad dzīve turpinās kaut kur starp kadriem, pārvarot to filmas uzkonstruētību. Tāpēc, šķiet, ir vērts domāt par avangardistiem, jo viņi jau nu gan apšauba to, ka uz filmlentes notvertajam ir kāda saistība ar realitāti.

Jānis: Apšauba kaut kāda naratīvā kino kauzalitāti kā vienīgo veidu, kā ar vizuāliem līdzekļiem uzrunāt skatītāju. Šobrīd tāds kino ir retums. Jocīgākais ir tas, ka gandrīz vai visi jaunie kinorežisori arī mēģina taisīt savas filmas tajā supernaratīvajā, superreālajā stilā. Nosacītība, stilizēšana ir kaut kur pazudusi.

Dāvis: Tā ir lieta, kas kino ir pazaudēta. Kino taču agrāk pastāvēja, pateicoties kaut kādai nobīdei no dzīves. Bet šobrīd, redz, svarīgāka ir šķietamā īstenība. Nu, kāds epileptiski rausta kameru vai rāda kādas naturālijas. Starp citu, nupat es režijas studentiem rādīju veselu rindu filmu un lūdzu, lai viņi komentē. Ļoti atšķirīgas filmas – Hercogu, Bunjuelu, Antonioni. Bet viņi nevienu no tām nepieņēma. Viņiem šķiet, ka aktieri tur nespēlē reāli, nav pareizās reakcijas, nav secīgi izvietotas epizodes, nav skaidra stāsta. Un tu esi pavisam apmulsis, jo pavisam nesen viņu vecumā tu skatījies tās pašas filmas un tās likās vienreizēji mākslas darbi – cita starpā arī tieši tādēļ, ka šajās filmās bija tikai nejaušas empīriskas saitiņas ar mūsu dzīvi, bet citādi tās bija, tā teikt, nobīdītas. Bet tagad izrādās…

Jānis: Novecojis kino...

Dāvis: Kaut kas nevērtīgs, jā.

Jānis: Novecojis kino, kam mūsdienu pasaulē nav vietas. Bet – kurš Antonioni?

Dāvis: “Il deserto rosso”, bet tas bija sākumā – mana tāda ideālisma dēļ, jo domāju, ka jāiet pie viņiem tā diezgan radikāli. Izrādījās, ka problēmas rada daudz vienkāršāki darbi.

Jānis: Vajadzēja “Eklipsi” rādīt vai kaut ko tādu.

Dāvis: Kur gan arī varētu būt iebildumi, teiksim, pret pēdējām septiņām filmas minūtēm. Tukšie Romas kadri mums neko nestāsta un nekur neved. Taču tā vientulība un atsvešinātība nevienu vairs neinteresē. Kāpēc vajadzīgas tās septiņas minūtes, var taču vienkārši – nu, izšķīrās, aizgāja Monika Viti pa trepēm, Delons palika, sāka zvanīt telefoni, nu, skaidrs, attiecības cauri, turpmāk – vientulība. Nē, kāpēc vēl septiņas minūtes uz kaut ko skatīties, tas taču ir pilnīgs stulbums!...

Jānis: Man liekas, būtisks apstāklis, lai vispār par kaut ko runātu, ir tāds, ka skatītājam ir autoram jātic, viņš nedrīkst vienkārši paziņot, ka autors ir muļķis. Un jāskatās uz darbu no viņa perspektīvas, nevis no savējās.

Dāvis: Bet, ja jau katra filma prasa zināmu piemērošanos autoram, tas nozīmē, ka katra filma ir arī intelektuāls uzdevums...

Jānis: Jā, protams.

Dāvis: Un tad jau patiešām liela nozīme ir treniņam, jo uzdevums paredz, ka, vairāk trenējoties, tas ir, vairāk skatoties filmas, pieaug iespēja saprast nākamās. Savā ziņā, lai skatītos kino, jābūt sagatavotam.

Jānis: Es domāju – tā arī ir, vienkārši sākumā ir grūti. Tas ir tāpat kā ar klausīšanos. Tu gribi izteikt savas domas, tas ir ļoti būtiski, bet tad tu sāc klausīties otrā cilvēkā un ceri, ka viņš tevi uzrunās. Un tad tu aizej uz kino un nonāc tieši šādā situācijā.

Dāvis: Es vēl domāju, ka tas nav tikai par gaidīšanu, kad uzrunās, bet ka tavas domas spoguļosies filmā un filmas domas spoguļosies tevī. Tad tas dialogs kļūst iespējams. Un tad tu kaut ko padomā, filma mazliet parāda, un tu jau padomā vēl mazliet kaut ko citu. Nav slikti.

Jānis: Nu brīnišķīgi, tas jau, man liekas, arī ir iemesls, kāpēc filmas vispār ir vērts skatīties. Lai viņas tev kaut kādā veidā – varbūt tas gan ir pārāk vienkārši – rosinātu atvērt kaut kādu citu domāšanas situāciju.

Dāvis: Tad tas ir arī par nejaušību. Tieši pateicoties nejaušībai, kaut kas, skatoties filmu, var notikt, bet var arī nenotikt nekas.

Jānis: Tieši tā. Bet, runājot par to skatīšanās uzdevumu studentiem, tevis minēto režisoru filmu stāstījums jau vēl ir ļoti lineārs, ļoti uztverams.

Dāvis: Jā, diezgan lineārs, lai gan tām filmām ir epizodiska, subjektīva struktūra. Bet ir, protams, arī radikālas filmas un ļoti radikālas filmas, kuras es viņiem skatīties nemaz nepiedāvātu. Nu, tās var pastāvēt, bet viņi principiāli nevēlas par tām domāt, tās uz viņiem neattiecas. Starp citu, viņi nesaka, ka viņi nesaprot. Viņi saprot. Viņi vienkārši kritizē. Viņi kritizē, sakot, ka tie ir formāli uzstādījumi, ka šāda veida kino liecina par kaut kādu konceptuālu pieeju. Bet filmām jābūt secīgām, ar sākumu, vidu un beigām.

Jānis: Man ir mazliet cita pieredze, jo esmu rādījis saviem studentiem eksperimentālas, avangardiskas filmas. Piemēram, Mākslas akadēmijā ir daudz lielāka iespēja, ka tu satiksi kādu, kurš fano par Maiju Derēnu.

Dāvis: Es jau arī negribu vispārināt. Vairāk uzdodu jautājumu, vai pastāv vēl kaut kāds kino skatīšanās entuziasms tajā nozīmē, ka kāds skatās ļoti sarežģītas filmas? Kā, teiksim, 90. gados, kad cilvēki gāja un skatījās, ja tāda iespēja radās, – Arsenālā vai kur citur. Šobrīd izrāda filmas, kas jau ir daudz komfortablākas, tās it kā izmanto kaut kādas autoriskas iezīmes, bet vienlaikus tām ir arī ļoti kauzāls raksturs.

Jānis: Un problemātika saprotama...

Dāvis: Jā, problemātika saprotama. Tad tāda tā kino vēsture ir – izmainījusies skatīšanās pieredze, un viss?

Jānis: Tādi ir spēles noteikumi. Tas ir tas viegli uztveramais naratīvs, kuram, protams, ar reālo dzīvi nav nekāda sakara.

Dāvis: Bet tas jau ir sava veida noziegums pret skatītāju, šī filmu veidotāju nepārtrauktā nākšana pretī, mēģināšana visu paskaidrot, lai nebūtu nekādu lieku jautājumu. Skatītājs tiek pieradināts pie veida, kā viņam skatīties filmas, un viņš tā skatīsies arī turpmāk, viņam vairs nav nekas jāiztēlojas. Atceros, bija viena filma... tā pieredze bija ļoti īpatnēja. Es skatījos Raula Ruisa “Atrasto laiku”. Tu iznāc no kinoteātra un pēkšņi saproti, ka filma ir tevi izmainījusi. Un tur nebija nekādas epizožu pēctecības, nekādu lieku skaidrojumu. Režisora radīta Prusta pasaule, pavisam sadomāta.

Jānis: Un lielā mērā pateicoties tam, kādus līdzekļus viņš tai filmā izmanto. Viņš varēja, protams, taisīt maksimāli reālistisku to “Atrasto laiku”, bet viņš izmanto visus iespējamos līdzekļus, kas viņam pieejami, lai to noārdītu.

Dāvis: Tā, iespējams, arī būtu tā īstā dzīve jeb realitāte, jo tiek noārdīti visi ideoloģiskie uzslāņojumi, ikdienas normas, pieradumi, kas aizsedz mūsu saprašanas iespēju. Ja šeit blakus būtu Tīrons, viņš, protams, iebilstu. Teiktu, ka, ja nav saprašanas, tad nav vērts pūlēties. Un tomēr ir labi, ka filma kaut kādās detaļās mazliet it kā realitātei pieskaras, bet pārējo atstāj mūsu vispārinājumam, mūsu darbam ar sevi.

Jānis: Es domāju, var pieskarties. Tiešā veidā parādīt nevar, tad jau tā būs tāpatība. Bet, teiksim, atvērt to telpu, uzšķērst vai ļaut tajā ieskatīties kaut vai pa mazu caurumiņu, to kino var izdarīt. Un tas ir iemesls, kāpēc es skatos filmas. Nevis lai nokļūtu kaut kādā citā pasaulē, bet lai ieraudzītu to mazo gaismiņu, kas man kaut kādā veidā filmā uzspīd.

Dāvis: Jā, jo tu jau tieši gaidi, lai tur būtu tas neizskaidrotais. Jo citādi – kā vispār ar sevi ko iesākt? Bet jau atkal – tādas filmas gandrīz neviens vairs netaisa.

Jānis: Jā, tas ir skaidrs. Bet tam drīzāk ir sakars nevis ar kino vēsturisku evolūciju, bet ar kaut kādām sociālām izmaiņām, kas novedušas situācijā, kad atgriezties pie iepriekšējā nav iespējams. Kad es skatos 60. gadu Premingera filmas – kas ir viņa noriets –, tās ir filmas, kuras taisīt mūsdienās nebūtu iespējams. Tas bija laiks, kad studiju sistēma vēl īsti nezināja, ko darīt. Skatītāji nenāk, televīzija vēl nav pietiekami attīstīta, vecie režisori, tā paradigma vēl īsti nav mainījusies, vēl nav atnākuši visi tā saucamie kino skolu jaunie režisori... Un tad, skatoties Premingera filmas, arī Hičkoka filmas, tu jūti, kā cilvēku uztvere mainās, kā mainās tas, ko viņi sagaida. Varbūt es šajā ziņā esmu ideālists – lai gan ideālisms varbūt nav īstais vārds –, bet man liekas, ka jebkura radoša cilvēka pienākums ir neiet līdzi tai straumei, neplūst tai līdzi.

Dāvis: Lielākā daļa radošo cilvēku sen jau plūst pa to straumi un ir jau aizplūduši.

Jānis: Jo vairs nepastāv nišas kino. Pareizāk, visas nišas izrādīšanas iespējas kļuvušas komerciālas, nu, ir atsevišķas mazas saliņas, kaut kāds komunālkino Vācijā vai tamlīdzīgi, bet to nevar uzskatīt par nopietnu izrādīšanu. Tāds iespaids, ka vienīgā vieta, kur var redzēt citādu kino, ir festivāli.

Dāvis: Bet tur atkal ir sava festivālu konjunktūra, pietiekami spēcīga, lai nekas pavisam margināls neizsūktos cauri. Līdz ar to tā arī nav skaidrs, vai uz kino veidošanas robežām, šajā pelēkajā zonā, rodas kaut kas patiešām interesants. Par to tā arī neviens neko neuzzina.

Jānis: Domāju, ka kaut kur tas noteikti ir, ārpus radara, tā teikt. Bet tā pelēkā zona ir ļoti šaura. Tā ir tādu frīku zona – tādu kā, teiksim, Hržanovskis, kurš nu jau cik gadus nevar un nevar pabeigt savu grandiozo projektu.

Dāvis: Nu, Hržanovskis jau ir tāds superfrīks, tādā demiurga statusā. Viņu jau gan pamanīs.

Jānis: Tieši tā, bet tas ir gandrīz vai labākais piemērs, jo viņš strādā ārpus parastajiem finansējuma avotiem, bet šo finansējuma avotu ietvaros ir ārkārtīgi maz iespēju, ka radīsies kaut kas interesants. Latvija šajā ziņā ir izņēmums, jo šeit spiediens nav tik liels un reizēm finansējums tiek piešķirts arī mākslai, kas nepārtraukti apšauba. Bet citādai mākslai taču nav jēgas. No vienas puses, Latvijā tev vismaz teorētiski ir iespēja kaut ko darīt, nepārdodot sevi Mefistofelim, bet, no otras puses, tā latiņa visu laiku ir tādā piezemētā līmenī, un nav tā, ka būtu īpaši daudz atlantu, kas tev palīdzētu viņu turēt augstu. Protams, kritikas problēma un saziņas problēma ir diezgan būtiska, jo... nu, labi, par to jau simtreiz runāts, bet nekas nemainās. Nekas arī nevar mainīties, pat ja būs četri, pieci vai desmit cilvēku – jābūt daudziem, kas būtu asi: es domāju, tādā ziņā, ka viņi spētu precīzi formulēt savas domas un izteikt tās attiecībā uz kino. Bet tas pat nav pārmetums, jo kur tad tu tos cilvēkus dabūsi.

Dāvis: Jā, tas ir tāds viltus komforts arī pašiem Latvijas režisoriem. Jo apkārt jābūt spēcīgai konkurencei, lai tu teiktu – bāc!, viņi visi, iespējams, ir labāki par mani! Bet savstarpējs intereses trūkums vai dažreiz pat noliegums attiecībā pret kolēģu darbu noved pie tā, ka tu nejūti nekādu konkurenci un līdz ar to zaudē arī savas profesionālās spējas.

Jānis: Varbūt vajadzētu vispār aizliegt runāt par latviešu situāciju un latviešu kino, jo tad jebkura saruna nolaižas tādā sadzīviskā līmenī. Es pat nezinu, vai tas ārzemju kino ir daudz spēcīgāks, bet, skatoties no kaut kādas globālākas perspektīvas, ļoti daudzas lietas, par kurām tu vari kritiski izteikties, automātiski pazūd. Es vienkārši esmu pret maziskumu. Par būtiskām lietām tiek padarīts kaut kas, kas būtībā nekas nav. Nu, okei, cilvēki taisa kino, jebkurš taisa, bet par to nav nepieciešams runāt visaugstākajā pakāpē, labāk to vispār ignorēt.

Dāvis: Atgriezīsimies pie tā, ka mūsdienu kinomāksla ir tāda kā pieradināta, novienādota. Varbūt varētu domāt, ka kino jēga, salīdzinot ar agrākiem laikiem, ir mainījusies. Piemēram, šobrīd kino jēga ir atkārtot esošus, pastāvošus modeļus, nevis piedāvāt jaunu pieredzi.

Jānis: Nē, kino sūtība nevar tik vienkārši devalvēties. Tad jau mēs no jauna sāksim uzdot jautājumu, vai kino vispār ir māksla.

Dāvis: Nu labi, man filma ir notikusi tad, kad tās skatīšanās pārdzīvojums nepakļaujas aprakstam. Vairums filmu pašlaik ir tieši tādas, kuras var ļoti viegli pakļaut aprakstam, pasakot, ka tur notika tas un tas, varonis piedzīvoja to un to, problēma ir tāda un tāda. Kā tabulā. Bet filmai kā mākslas darbam ir jēga tad, kad tā pastāv aiz šīs tabulas robežām.

Jānis: Jā, pilnīgi piekrītu. Publicistiku jau pieminējām – var uzrakstīt rakstu, to visu aprakstīt. Vizuāli tas, protams, nebūs tik iespaidīgi, bet vai tad kino vienīgā funkcija ir kalpot kā ilustratīvam līdzeklim “īpaši trulajiem”!

Dāvis: Nu jā, ja tu neesi iemācījies lasīt...

Jānis: ...tad aizej un apskaties. Nesen runāju skaipā ar savu draugu Džonu, ar kuru es kopā Bostonā mācījos, – viņš strādā par filmu arhivētāju Hārvarda Filmu arhīvā. Viņam ir ļoti daudz darba, viņš visu laiku braukā pa neatkarīgā kino festivāliem. Un es viņam prasu: klau, vai tu esi redzējis kādu filmu, ko tu varētu ieteikt noskatīties? Jā, viņš saka, vienu filmu pēdējos piecos gados – “Holy Motors”. Vienīgā filma, ko viņš varot ieteikt. Tas ir šokējoši, ka cilvēks, kurš ir redzējis gandrīz visas filmas, kuram ir ļoti asa un sinefiliska uztvere, var rekomendēt tikai vienu filmu. Un tad es tā padomāju, ka varbūt tā arī ir vienīgā pēdējo gadu filma, ko es varu nosaukt par interesantu.

Dāvis: Jā, viena no nedaudzajām.

Jānis: Lai gan man liekas, ka jābūt vēl. Nevar būt, ka nekā cita nav. Varbūt jābrauc skatīties uz Oberhauzeni. Tur gan rāda tikai īsfilmas.

Dāvis: Man ir stipra pārliecība, ka svarīgākais vēsturiskais kino posms noslēdzās līdz ar 80. gadu filmām. Nu, ir atsevišķas filmas, ļoti spēcīgi autori, kas strādājuši 90. gados, pēc 2000. gada, bet tās ir tādas kā vientuļās salas. Nozīmīgas filmas, bet pa vienai. Jo situācija, ka tur kādā 1962. gadā Kannu festivāla programma sastāv tikai no lieliskām filmām, nav atkārtojama.

Jānis: Nē, nu ir jau arī kādi interesanti džeki, piemēram, Karloss Reigadass.

Dāvis: Tieši tajā brīdī, kad es tev teicu, ka ir tādas vientuļas salas, pie sevis nodomāju par Karlosu Reigadasu. Bet nu, iedomājies, ko nozīmē Karloss Reigadass iepretī visam tam, kas ir noticis iepriekš. Iedomājies, ka pat Holivudā 70. gados varēja būt kustība, teiksim, New Hollywood, kur bija Hals Ašbijs, kur iekļāvās Džona Hjūstona labākās filmas. Kur varēja būt Sams Pekinpā. Tādas Holivudas vairs nav, un arī tādas Eiropas vairs nav, tāpēc skaidrs, kāpēc mēs te sēžam un par to runājam tik nostalģiskos toņos. Pesimisms par nākotni šajā ziņā ir neizbēgams.

Jānis: Skaidrs.

Dāvis: Kad mēs runājam par tiem nesenajiem nozīmīgajiem darbiem, jāpiemin brāļu Taviāni “Cēzaram jāmirst” – pirms kādiem trim gadiem. Iedomājies, viņi uzņem filmas, kas joprojām ir labākās. Bet 70. gados viņi uzņēma tādus šedevrus kā “Padre Padrone” vai “Svētā Lorenco nakts”.

Jānis: Tie ir septiņdesmitie, jā.

Dāvis: Un cik viņiem tagad ir? Drīz būs deviņdesmit. Tālākais, kur mēs tiekam Eiropas ārthausa virzienā, ir Paolo Sorrentīno kārtējā filma, kas, protams, ir superestetizēta un uzņemta aizraujošā formā.

Jānis: Tu runā par “Jaunību”, jā?

Dāvis: Arī par “Jaunību”. Tu redzēji “Jaunību”?

Jānis: Viņa filmas es gandrīz visas esmu redzējis, bet vispār no jaunajām filmām es maz ko zinu. Bet šo zinu. Mums bija interesanta saruna ar Rītupu un Zigfrīdu. Rītups teica, ka viņam patīkot tā filma, ka tā viņam sagādājusi baudu. Un es pilnīgi saprotu tādu reakciju.

Dāvis: Un ko Zigfrīds?

Jānis: Zigfrīds nebija redzējis, bet viņš nav sevišķi augstās domās par Sorrentīno. Es teicu, ka režisors, manuprāt, par daudz lietojis alkoholu un ka viņa koncepts nav nostrādājis, ka viņš iegājis kaut kādā panikas modelī un mēģinājis kaut kādā veidā savilkt galus kopā: līdz ar to filma ir drausmīgi patētiska un banāla, tik banāla, ka brīžam kauns paliek. Un tad vēl tie viņa estetizētie iestarpinājumi, ar tiem ir vēl trakāk...

Dāvis: Turklāt daudzi apgalvo, ka šī filma ir labāka par viņa iepriekšējo darbu, “Dižo skaistumu”. Taču tajā filmā, kur notiek visa šī dzīves bezjēdzīgā svinēšana un kur beigās kaut kādi nebeidzami aristokrātiski rituāli saslēdzas tā, ka tam varonim nav izejas, ka viņš ir nolemts, vismaz ir ideja. Un tad arī tā stilistika strādā. Bet “Jaunība” – tā ir tāda kombinatorika. Sorrentīno īstenībā ir ļoti viltīgs. Viņš ir ļoti mūsdienīgs režisors no tā viedokļa, ka viņš ir aprautā naratīva meistars, nu, tādā ziņā, ka viņa filmas tu vari sākt skatīties vakarā, noskatīties pirmās 15 minūtes, tad piedzerties, izgulēt nakti, aiziet uz darbu, nostrādāt, atgriezties mājās, skatīties nākamās 30 minūtes, tad atkal pārtraukt. Un nav sajūtas, ka tu kaut ko būtu pazaudējis. Tās filmas darbojas atsevišķos nogriežņos, ļoti piemēroti mūsdienu skatītājam, kurš filmas skatās datorā vai telefonā un vēl ar reklāmas pauzēm.  

Jānis: Nav jau tur nekāda stāsta, tā jau vienkārši tāda situācija. Es domāju, ka jā, “Dižajā skaistumā” viņa stilistika saslēdzās ar kaut kādu viņa spēju maksimumu, un tad arī bija kaut kāds rezultāts.

Dāvis: Bet zini, kura Sorrentīno filma man liekas visinteresantākā? Tā ar Šonu Pennu, “This Must Be the Place”.

Jānis: Ā, to es neesmu redzējis.

Dāvis: Jo tajā, iespējams, viņam pirmo reizi strādājot ar tāda līmeņa budžetu un tādiem aktieriem, parādās sava veida interesantas nejaušības. Un viņam izdodas to savu stilu noturēt. Lai nu kā, viņš, protams, ir šī laika režisors, bet tāds Reigadass paliks vēl pēc šī laika.

Jānis: Ļoti daudzas filmas man ir izdzisušas no atmiņas, bet aina pirtī un aina mežā Reigadasa pēdējā filmā, “Post Tenebras Lux”... Es pat neatceros, kāds tur bija stāsts, vai tur vispār bija stāsts... nu, kaut kādi elementi bija, bet tie attēli ir ļoti spēcīgi. Un tā filma man ir atstājusi kādu noslēpumu, tādu proletariāta un augstākās sabiedrības konflikta nosēdumu. Nemazināma konflikta sajūta attiecībās starp tām divām lietām, lai ko arī uzskatītu par aristokrātiju.

Dāvis: Ja mēs mēģinām kaut kā salikt kopā to, par ko mēs runājam, tad, iespējams, šis nosēdums ir svarīgākais, kas no labas filmas paliek skatītājam. Ja vispār kino mums kaut ko var dot, tad tas ir šāda veida nosēdums – no vienas puses, aptverams, no otras puses, ne līdz galam pārdomājams. Bet kā tev šķiet, varbūt šo reakciju skatītājā var izraisīt arī slikta filma?

Jānis: Jā, jā. Tā ir kaut kāda skatītāja ticība. Tā ir ticība tam, ka tu skaties tāda cilvēka darbu, kurš ir padomājis. Pirmām kārtām – padomājis.

Dāvis: Un tava iesaistīšanās jau ir enerģija.

Jānis: Protams, bet tas jau attiecas uz pilnīgi jebko. Tur, kur tu atstāj savu uzmanību, tur jau lietas notiek.

Dāvis: Jā, bet tu saproti – kino uzmanība ir unikāla uzmanība.

Jānis: Jā, tā ir unikāla uzmanība tāpēc, ka šajā procesā tu savu uzmanību dod automātiski. Tas nav tā, ka tu ej pa ielu un vari neskatīties uz to vai to, vai to. Skatoties filmu, tu iesaisties tajā, tur nav citu iespēju...

Dāvis: Jā, tur nav iespēju, tu esi iekapsulēts tajā unikālajā situācijā – tu un filma, turklāt tu jau esi kaut kā šīs filmas daļa. Tāpēc man ir interesanti skatīties arī sliktas filmas...

Jānis: Bet tas ir interesants jautājums – kādas ir sliktas filmas? Kas ir sliktas filmas?

Dāvis: Pirmām kārtām filmas, kuras nedod iespēju padomāt mazliet jēdzīgāk.

Jānis: Es pilnīgi piekrītu. Teiksim, tās ir tādas filmas, kuras neizmanto nekādu iespēju... Kokto bija tāds interesants teiciens, ko es kādreiz piefiksēju, man tas likās ļoti atbilstoši jebkuram māksliniekam. Pārtulkojot latviski, ir apmēram tā: vienīgais stils, ko vērts lietot, ir stils, kuru tu pats radi. Viņš lieto vārdu “technique”, bet tā nav tehnika, tas ir drīzāk stils.

Dāvis: Pēc Flobēra izklausās.

Jānis: Bet vai tas nav saistīts ar to, ka laika vērtība ir ārkārtīgi izmainījusies? Flobēram bija iespēja ļoti, ļoti ilgi un nopietni strādāt pie viena darba. Mūsdienās tas praktiski nebūtu iespējams.

Dāvis: Jā, bet ir arī kaut kādas bailes. Mēs paši esam kaut kādi buvāri un pekušē. Filmās nevar vispārināt; tāpat arī stils vairs nevar būt visaptverošs. Tev vienkārši ir bail runāt kaut kādos lielos jēdzienos – mīlestība, nāve, ticība... Tu uzreiz sāc sevi cenzēt. Vienīgi Zeidls vēl var. (Smejas.)

Jānis: Jā, protams, bet tā cenzūra visu laiku stāv blakus, no tās nevar izvairīties, jo... tur ir daudz dažādu elementu. Tu negribi sarunāt absolūtas muļķības, par kurām neesi pārliecināts, līdz ar to tu savu informācijas telpu ierobežo, jo tu negribi iet iekšā tādā zonā, kur nejūties pietiekami drošs. Otra lieta, ka tādā sarunā kā šī tu negribi izklausīties pēc fašista vai šovinista, vai ksenofoba. Bet vispār kino veidošanas procesā dominē nejaušība, nevis aprēķins. Man, piemēram, iztēles spējas ir diezgan švakas, bet es spēju reaģēt uz visādām apkārtējām situācijām, tāpēc nejaušības man ir ārkārtīgi būtiskas. Tā kā Rauls Ruiss – par viņu klīda leģenda, ka gaismotājs pienāk pie viņa un saka – varbūt darām tā, un viņš atbild: kolosāla ideja! Bet, skatoties viņa filmas, nemaz neliekas, ka viņš būtu tāds kā zviedru galds, kur katrs pienes kaut kādas savas idejas, bet pats režisors ir pilnīgi nevarīgs; nē, viņš filtrē, bet tai pašā laikā viņš ir atvērts pret apkārtējo pasauli, viņš gaida brīnumu, viņš gaida nejaušību. Es neticu, ka Hičkokam nebija nejaušību, kaut kādu netīšu elementu filmu veidošanas procesā, kas tās filmas padarīja par ģeniālām.

Dāvis: Atceries, Vudijam Allenam ir filma “Hollywood Ending”, kur režisoram radusies iespēja beidzot filmēt filmu, bet viņš pēkšņi zaudē redzi, uz nervu pamata. Un rekvizitors viņam atnes divus modinātājpulksteņus un prasa – šo vai šo, bet režisors neredz, un viņš rāda – nu, to varbūt, un rāda pa kreisi garām tam vienam pulkstenim. (Smejas.) Režisoriem jau patiesībā ir līdzīgs aklums.

Jānis: Jā, bet tev jābūt spējīgam reaģēt, tas ir ļoti būtiski. Bet režisori ir dažādi. Dažiem cilvēkiem ir ārkārtīgi spēcīga iztēle, viņi var radīt kaut ko fantastisku, teiksim, Koro un Ženē, var just, ka cilvēkam ir ārkārtīgi spēcīga vizuālā domāšana, viņš burtiski var uzburt to pasauli, bet citiem var būt askētisks stils un pavisam savādāka pieeja. Es, piemēram, nedomāju, ka tas, ka tu vizuāli visu precīzi redzi, kino veidošanā ir kāds milzīgs pluss, jo pats galvenais tomēr ir visu to milzīgo mašīnu un visu to semantiskās informācijas gūzmu novaldīt. Ja tu nespēj salikt un noturēt to visu kopā kā diriģents, tad tas nedarbosies.

Dāvis: Taču diriģenti arī mainās. Pastāvot tik saspringtai kino izstrādei kā pašlaik, nevar taisīt no sevis Bruno Valteru. Nav iespējami kaut kādi Rosellīni izgājieni. Gulēt gultā un zvanīt uz laukumu – nu, esat jūs tur kaut ko nofilmējuši vai neesat?

Jānis: Nē, nu teorētiski tāda iespēja ir. (Smejas.)

Dāvis: Jā, bet tevi ātri vien atmaskos. Un nākamajā finansējuma piešķīrumā naudu vairs nedos, jo esi gulējis gultā, nevis strādājis uz laukuma.

Jānis: Un operatoram pa telefonu zvanījis un teicis, kas jādara. Bet es domāju, ka viņi to spēja, jo viņi to filmu jau juta.

Dāvis: Man šķiet ļoti interesanti, ka 20. gados pēkšņi radās cilvēki, kuri pievērsa uzmanību kino unikalitātei – ka tur dziļumā ir kustība, laiks, plānu maiņa. Lūk, tu pacel roku, pacel gabaliņu čoriso, un tikai tāpēc, ka tu viņu aizcel līdz savai mutei, tikai tādēļ es saprotu, ka laiks ir pagājis. 20. gadu režisori pēkšņi sāk par to visu domāt, nu, dīvaiņi kaut kādi.

Jānis: Man, piemēram, vienmēr ir bijis pārsteigums Renuāra “Spēles noteikumi”. Tā filma tik ārkārtīgi atšķiras no visa, kas bija pirms tam un arī krietnu laiku pēc tam! Es nezinu, kā var būt tā, ka tas cilvēks vienkārši intuitīvi zina, ka filma ir jāveido tā. Skaties to filmu un nesaproti, kā tas vispār iespējams. Nav nekāda precedenta, saproti?

Dāvis: Un arī ārēji tā šķiet tik vienkārša.

Jānis: Jā, bet tur ir skaidrs arī, ka viņš to nedarīja analītiski, viņš vienkārši juta, ka tā vajag darīt. Es, protams, mistificēju, taču te cilvēks saprot, īsti nereflektējot, vienkārši darot un skatoties, kā tie kauliņi nokritīs. Saprotot to reakciju. Nu, tā kā tāds demiurgs.

Dāvis: Bet varbūt tas notika tāpēc, ka kino attīstījās neprātīgā tempā – lai noķertu citas mākslas. Teiksim, glezniecības vēsture sākās ar kaut kādiem Lasko alu zīmējumiem pirms 20 tūkstošiem gadu, bet kino piedzima tik vēlu, ka metās pakaļ pārējām mākslām un varbūt jau ir tās apsteidzis. Nebija nekāda know-how, tāpēc bija jārīkojas intuitīvi.

Jānis: Un tas notika ļoti īsā laika periodā. Sākumā bija tāds kā stagnācijas periods, nu, nesauksim to par stagnāciju, pirmie bērna soļi, tie vilkās diezgan ilgi.

Dāvis: Savā ziņā mēs dzīvojam tādā nolādētā laikmetā. Mēs esam pesimistiski par šībrīža kino, un visa šī vēlme pēc atrakcijas nāk no tā pieccentu perioda, kad cilvēki sagaida to, ko sagaida. Kā cirkū – tu ej skatīties uz sievieti ar bārdu, nevis reflektēt par sievietes ar bārdu iekšējo pasauli.

Jānis: Tajā pašā laikā, notika tā milzīgā revolūcija ar grifitiem un eizenšteiniem, montāžām; pēkšņi izrādījās, ka var arī savādāk, un skatītāji to pieņēma, un uzskatīja, ka tas ir pilnīgi normāli. Bet tagad pāri palikusi vairs tikai tā kauzalitāte un linearitāte.

Dāvis: Bet man, piemēram, liekas, ka vēršanās pret kauzalitāti, pret linearitāti saistīta ar kaut kādām lielām vēsturiskām traģēdijām, piemēram, pirmo, otro karu. Pēc tam pēkšņi uzrodas cilvēki, kas saka, ka, lūk, tas kino, kam esam sekojuši līdz karam, ticot ornamentālajam, stāsta dēmonam, arī ir novedis pie kara. Jo uz masām ideoloģiski iedarbojas tieši šie lineārie stāsti. Tad nāk karš, nāk pretreakcija pret kauzalitāti, bet pēc tam vienalga visi atgriežas pie stāsta.

Jānis: Jā, bet pēc kariem mēdz piemirst arī dažus pavisam interesantus klasiskus darbus.

Dāvis: Atceries, mēs paši skatījāmies Iva Alegrē “Mazo jauko pludmali” ar Žerāru Filipu. Tāds film noir un poētiskā reālisma maisījums.

Jānis: Izcila filma, pilnīgi piekrītu.

Dāvis: Šis piemērs atgādina, cik viegli ir aizmirst, kas ir bijis izcils kino.

Jānis: Jā, bet skaidrs, ka kino vēsture ir ļoti nežēlīga, jo izmet ārā visu, kas neatbilst kādam noteiktam kanonam. Taču šis kanons visu laiku var mainīties. Pēkšņi var uzrasties kaut kāds frīks, Dāvis Sīmanis, kurš raksta, ka viņam, piemēram, nenormāli patīk Delanuā filmas, un tās atgriežas kanonā un visi saka – pag, kā mēs nebijām pamanījuši šo brīnišķīgo franču mākslinieku! Kur mēs bijām visus šos gadus!

Dāvis: Un ir filmas, kuras kāds atklāj, kad autors jau sen vairs nav starp dzīvajiem.

Jānis: Labs piemērs – 50. gados par izcilāko pasaules režisoru tika uzskatīts Karols Rīds. Nebūt ne slikts režisors, bet tika uzskatīts, ka viņš ir ģeniāls, ka labāk vienkārši nav iespējams, un tas atbilda tā laika kino uztverei. Tagad Karols Rīds kino vēsturē ir margināls režisors. Viņa filmas netiek uzskatītas par galīgi bezvērtīgām, bet tās tomēr ir zināmā mērā novecojušas.

Dāvis: Es vienmēr atceros Koti Mikaberidzi, gruzīnu režisoru, kurš uztaisīja izcilo mēmo filmu “Vecmāmiņa”. Viņam pēdējos gados ir pilnīga renesanse, viņu visur rāda, visur spēlē pavadoši orķestri, visi salīdzina to gan ar avangarda kustību, gan ar ekspresionismu Vācijā. Kas bija Kote Mikaberidze savā laikā... Nu, viņš uztaisīja filmu, par kuru visi šausmīgi rauca uzacis, skatījās ar aizdomām, un drīz vien viņš par savu kino darbību tika izsūtīts uz Sibīriju.

Jānis: Līdzīgi bija ar Medvedkina “Laimi”.

Dāvis: Nesen es satiku vienu no Hamburgas kinoarhīva pētniekiem, Eizenšteina un Vertova fanu, un viņš teica, ka slavenais visu avangardistu Sarazā veidotais kopdarbs šķita jau pazudis, bet viņi tam uzoduši pēdas kaut kur Japānā. Viņi cer to lenti Japānā atrast. Dreiera gadījumā arī tā bija – “Žannas d’Arkas” oriģinālu uzgāja psihiatriskajā slimnīcā Norvēģijā.

Jānis: Kad divus mēnešus strādāju Nacionālā Ebreju filmu centra arhīvā netālu no Bostonas, es skatījos visas tās filmas, kam nav uzrakstu, kas nav aprakstītas. Un starp tām atradu vismaz pāris unikālu, ļoti interesantu filmu no 20. gadsimta sākuma, par kurām neviens neko nezina. Domāju, ka tāda situācija ir visos arhīvos.

Dāvis: Varbūt tā arī ir kaut kāda iespēja tiem mūsdienu pelēkās zonas režisoriem, kurus pat festivāli nav ievērojuši. Vismaz viņi var cerēt, ka pēc ilgāka laika absolūtas nejaušības rezultātā viņus uzies un novērtēs. Pašreizējā situācija viņus neievēro, taču citā situācijā, ar citu cilvēku līdzdalību viņiem vieta var atrasties.

Jānis: Nu, tas, ka festivāli neievēro, jau ir pats par sevi saprotams. Uz jebkuru kinofestivālu sasūta tūkstošiem filmu. Mans draugs, kurš strādā Rodailendas kinofestivālā, teica, ka viņš vienkārši nespēj noskatīties visas filmas, jo tas fiziski nav iespējams. Bet viņš esot sapratis vienu likumsakarību, kas darbojas pilnīgi precīzi: jo labāk noformēts DVD disks, jo sliktāka filma – to var automātiski nolikt malā. Vērts skatīties tikai tās filmas, kurām uz vāciņa uzrakstīts ar flomāsteru virsū. Lielajos festivālos tā atkal ir tīrākā sarunāšanas, lielo uzvārdu lieta, tur vispār var nepūlēties bez blatiem sūtīt diskus.

Dāvis: (Smejas.) Nu jā, bet iedomājies, lielie festivāli saņem katru gadu, nu, nezinu, četrus tūkstošus pilnmetrāžas filmu pieteikumu.

Jānis: Protams, jautājums, kas to skatās. To skatās studenti...

Dāvis: Jā, tie paši nolādētie studenti. (Smejas.) Bieži vien, iespējams, neskatās neviens – nav nepieciešamības, jo viss tiek organizēts pilnīgi citādā veidā. Tāpēc man patīk, ka ir vēl tādi Šarūna Barta tipa cilvēki. Viņi saprot, ka naudu dabūs tikai tad, ja viņi novienādosies, un tad tāds Šarūns Barts apsola Lietuvas kino centram – es jums taisīšu filmu par Otro pasaules karu, tādu īstu vēsturisku epu, kas liks lietuviešu tautai sajusties lepnai par sevi. Nu, un lietuvieši ko – pirmām kārtām, klasiķis, otrkārt, taisa filmu par Otro pasaules karu, protams, ka jādod nauda. Bet viņš tā vietā uztaisa mūsdienu filmu par savām attiecībām ar sievietēm.

Jānis: Sarunājoties ar vienu kino kritiķi, es minēju, ka Barts tajā filmā spēlē sevi, meita spēlē meitu, draudzene spēlē draudzeni. Viņi saka – kā, tā arī ir tā īstā sieva? Māte tai meitai? Un tā ir tā viņa draudzene? Bet tad taču viss mainās, tad viss ir pavisam savādāk. Bet, skatoties to filmu, protams, ka tu kā parasts skatītājs nevari to pateikt.

Dāvis: Man savā laikā bija sajūta, ka, ja Andris Gauja būtu “Ģimenes lietas” pozicionējis kā spēlfilmu, viņš būtu nokļuvis Kannās. Tāpat kā Končalovskis ar pastnieku Trjapicinu nokļuva Venēcijā. Tā ir tāda dīvaina, bet pavisam vienkārša lieta – dokumentāla filma kļūst par dokumentālu filmu un spēlfilma kļūst par spēlfilmu tajā brīdī, kad tās par tādām tiek nosauktas. Agrāk tas, iespējams, bija citādi. Tagad gan Latvijā tiks ražota rinda vēsturisku filmu. Un vēsturiskās filmās tā stilizācija vēl tiek pieļauta. Tāpēc tās ir ne tikai vēsturiskas, bet arī vecmodīgas. Nu, es pat domāju, ka “Pelnu sanatorija” kaut kādā ziņā ir vecmodīga.

Jānis: Jā, kaut kādā ziņā ir vecmodīga. Tas tā vairāk iegājies – piemēram, “Niks”, Soderberga vēsturiskais seriāls, pat netiek filmēts tādā vecmodīgā stilā, tieši otrādi – pavisam dzīvelīgi.

Dāvis: Iespējams, ka tas pagātnes kino rēgs vispār var eksistēt tikai filmās par pagātni, ka tas ir kaut kādā mērā likumsakarīgi. Un varbūt tieši tāpēc šo filmu ir tik maz. Cik šādas vēsturiskās filmas vispār tiek pamanītas pasaulē? Nu, pagājušogad bija “Aferims”, kur 19. gadsimtā kaut kādi divi rumāņu haiduki dodas vajāt izbēgušu čigānu. Un vēl “Saula dēls”.

Jānis: Tā ir, tas “Saula dēls” arī tāds moderns. Tā filma ir pietiekami oriģināla, par tādu ārkārtīgi subjektīvo skatījumu, par subjektīvo perspektīvu, tas drausmīgais palielinājums attiecībā uz varoni – tā filma patiešām iziet ārā no klišeju pasaules, kas dominē mūsdienu kino. Redzi, kad tā padomā, var arī mūsdienās pa mazumiņam atrast kādus jēdzīgu filmu piemērus.

Dāvis: Nē, es jau nedomāju, ka tā lieta ir pavisam zaudēta. Kino vēsturē vissvarīgākais ir tas, ka vienmēr ir bijis kontrasts, vienmēr ir bijusi kaut kāda cīņa starp diviem... kas izliekas, ka ir divi kino, bet patiesībā tie ir bijuši daudzi kino – viens pārstāvējis izklaidējošu, stāstniecisku, visiem pieejamu kino, un otrs – tāds, kas ir autoriski, mākslinieciski nepieciešams izteiksmes akts. Kamēr pastāv šis kontrasts, tikmēr kino pastāv. Tajā brīdī, kad šī kontrasta vairs nav, kino vairs nepastāv. Un tajā nebūs ne traģēdijas, ne skumju, vienkārši tā vairs nebūs. Bet, kamēr mēs par to runājam, kamēr mēs vēl nožēlojam aizgājušos laikus, kamēr mēs vēl saskatām šo kontrastu starp atsevišķām filmām un pārējo, kas tiek dēvēts par kino, tikmēr kino vēl ir iespējams.

Jānis: Nu ko, par to mēs arī varētu pacelt glāzes.

Dāvis: Par to, lai kino nebeidzas.

“Vakariņas ar Andrē” notika Film Noir Bibliotēkā

Raksts no Janvāris 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela