Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Tims Oksers

Es nemīlu hokeju un hokejs nemīl mani

Pirms diviem gadiem, kad es uzzināju, ka Latvijā notiks Pasaules hokeja čempionāts, man izlauzās garš vaids. Es uzreiz sapratu, ko tas nozīmē. Un patiesi – tieši tā arī bija. Būtībā hokeja čempionāts kļuva par platformu milzīgai orgiastiskai pašapliecināšanās izrādei. Tas nozīmē, ka tika izvilkta dienasgaismā un izlikta vispārējai apskatei ikviena klišeja, kas kaut kā saistīta ar Latviju un latvisko identitāti. Tas nozīmē, ka prezidente valkāja hokejista kreklu. Tas nozīmē, ka parkā nožēlojamā mēģinājumā atdarināt kādu nekad neeksistējušu vēsturisku ciematu tika uzslieti kičīgi koka kioski, kuros tirgoja visas tās pašas preces, kas parasti tiek piedāvātas latviešu kultūras vārdā (koka karotes, apgāda “Atēna” grāmatas, medus utt.). Tas nozīmē, ka visā pilsētā tajās pašās vietās, kur parasti notiek jebkuri citi publiski koncerti, tika uzstādītas brīvdabas skatuves un uz tām uzstājās visi tie paši mākslinieki, kas to dara parasti. Tas nozīmē obligāto uguņošanu atklāšanas un slēgšanas vakaros. Tas nozīmē taurēšanu. Tas nozīmē karogu vicināšanu. Tas nozīmē visam pa vidu iepītu tautas deju kolektīva priekšnesumu. Tas nozīmē milzu daudzumos patērētu alu. Īsi sakot, tam it kā vajadzētu nozīmēt Latviju. Es esmu ievērojis, ka laika apstākļi mēdz būt Latvijai labvēlīgi, kad vien šai zemei ieplānots kāds svarīgs randiņš ar starptautisko sabiedrību. Saule spīdēja par godu Eirovīzijai. Saule spīdēja par godu uzņemšanai Eiropas Savienībā. Saule spīdēja par godu hokejam. Kāda lieliska sakritība. Cik burvīgi. Interesanti, ka visi šie savā starpā būtiski atšķirīgie notikumi nez kā tikuši nolakoti ar vienu un to pašu mirdzošo virskārtu. Latvija mēdz sarīkot vienlīdz karalisku uzņemšanu popmūzikai, politikai un sportam. Mani uztrauc tas, ka tik daudzi cilvēki nespēj izšķirt šo fenomenu dažādās nozīmīguma pakāpes. Latvijai ir vienota standarta stratēģija jebkādu plašu publisku pasākumu rīkošanai, un tā nu tie visi savukārt kļūst par vienu lielu standarta pasākumu. Uz skatuves esam mēs. Tas ir galvenais. Eirovīzijas laikā man sametās šķērma dūša, ieraugot, kā dzīvojamajiem namiem iepretim Skonto arēnai pēdējā brīdī tiek pārlaists ar drusciņu krāsas vienā vienīgā nolūkā – atstāt labvēlīgu iespaidu uz ārzemju viesiem. Hokeja gadījumā īpaši daiļrunīgs likās fakts, ka tikai tā Kaķu nama siena, kas pavērsta pret Līvu laukumu, varēja lepoties ar svaigu koši dzeltenas krāsas kārtu, kamēr ēkas fasāde, kuru no laukuma puses nevar redzēt, palika neskarta – izbalējusi un aplupusi. Varbūt vienkārši nepietika laika darbu izdarīt līdz galam. Bet varbūt tas bija stratēģisks jaunieviesums vispārējos centienos parādīt Rīgu no labākās puses. Taisnību sakot, man hokejs īpašu prieku nesagādā (kā sportiskās meistarības priekšnesums man patīk futbols). Tomēr, dzīvodams Latvijā un lieliski zinādams, cik ļoti latvieši mīl hokeju, es nolēmu paskatīties pirmo spēli ar čehiem un mēģināt iejusties vispārējā gaisotnē. Par godu šim notikumam es pat attaisīju pudeli Budvar alus. Taču jau pēc nieka divdesmit minūtēm es televizoru izslēdzu. Man vienkārši aptecējās sirds, ieraugot šādu cilvēku daudzumu izgāžam savu dārgo enerģiju tik bezsaturīgā pasākumā. Visas šīs jezgas brēcošā bezjēdzība man lika justies mazliet nelāgi. Tīri abstrakti tas man atsauca atmiņā Alēna Roba-Grijē 1974. gada filmas “Glissements progressifs du plaisir” nosaukumu (Pakāpeniska slīdēšana baudā), lai gan šoreiz slīdēšanai bija pavisam cita daba un tajā nekādā gadījumā nebija nekā pakāpeniska. Lai saskatītu ripu, kas slīdēja pa ledu, man nācās sasprindzināt acis; lai aiz visa notiekošā saskatītu kaut kādu jēgu, vajadzēja sasprindzināt smadzenes. Protams, es varu saprast, kāpēc daudzi latvieši bija tādā sajūsmā, ka uzņems hokeja čempionātu savās mājās. Man neskaitāmas reizes ir stāstīts, ka hokejs šajā zemē ir iecienītākais sporta veids. Un kāpēc gan lai latvieši pret to neizturētos ar tādu pašu kaismi kā, teiksim, brazīlieši pret futbolu vai lietuvieši pret basketbolu? Tik tiešām, latvieši īpaši lepojas ar faktu, ka viņi ir tik kaislīgi līdzjutēji – tas nozīmē, ka spēļu laikā viņi, kad vien nepūš savās taurītēs, skaļi skandē Latvijas vārdu. Lat-vi-ja, Lat-vi-ja, Lat-vi-ja: trīs mēles galiņa soļi pāri aukslējām, uz trešā soļa piesitiens pie zobiem. [1. Sal.: “Lolita, manas dzīves gaisma, manu gurnu uguns. Mans grēks, mana dvēsele. Lo-li-ta: trīs mēles galiņa soļi pāri aukslējām, uz trešā soļa piesitiens pie zobiem. Lo. Li. Ta.” Vladimirs Nabokovs, “Lolita” (tulkotājas Sabīnes Ozolas piezīme).]Kāda kaisle! Kāda mīla! Runājot par cilvēku apsēstībai līdzīgo aizraušanos ar sportu, franču filozofs Robērs Redekers ir teicis: “Tas ir ideāls noziegums: līķi neviens nepamana, jo upuris rada iespaidu, ka vēl joprojām ir dzīvs.” Tas ir labs izskaidrojums. Patiesībā sports nevis parāda sabiedrības vienotību, kā tas vērotājam varētu likties, bet gan atsedz masveida sociālo atsvešinātību. Tā primitīvais vilinājums sniedz retu un nepieciešamu izlādēšanās iespēju cilvēkiem, kuri izmisīgi ilgojas apvienoties kādas citas idejas vārdā, neskaitot valsts ekonomiku un iztikas pelnīšanu. Tas piedāvā pārdzīvojumu, kas ir vienlaicīgi reliģisks, metafizisks un mistisks. Citiem vārdiem, sports dod cilvēkiem iespēju īsu brīdi baudīt ilūziju, ka viņi ir dzīvāki nekā parasti. Sports jau sen kļuvis par politizētu sfēru, būdams tik parocīgs instruments tiklab Padomju Savienības vai nacistiskās Vācijas, kā mūsdienu pasaules “brīvo” nāciju vienlīdz melīgo mērķu sasniegšanai. Sports ir nepārspējama politiska manifestācija, jo spēj saliedēt milzīgus cilvēku daudzumus to pašu reāli neeksistējošo nacionālo mērķu atbalstam. Jā, ir saviļņojoši noraudzīties, kā šie gladiatori uz slidām iznāk ledus laukumā un atdod visus savus spēkus, lai piepildītu nācijas sapņus. Jā, hokejs ir vīrišķīgs sporta veids – tik lielas nūjas un tik šauri vārtiņi, kuros jāiespraucas, tik muskuļoti polsterējumi, tāda stumdīšana un bakstīšana tik milzīgā ātrumā. Un arī pats ledus lieliski sasaucas ar tradīcijām, ko Latvija saņēmusi mantojumā no vikingiem. Hokeja laukums šajā gadījumā pilda sveša ciemata lomu, bet ripa kļūst par skarbo sirotāju nolūkoto laupījumu. Es dzīvoju otrā Daugavas krastā, Āgenskalnā, tāpēc visas šīs izdarības man pagāja secen, svētlaimīgi neredzētas. Es gan vienmēr skaidri zināju, kad notiek kāds mačs, jo ārā šādās reizēs valdīja netipisks miers. Tiesa, skaistajam un gandrīz sirreālajam klusumam vienmēr sekoja milzum liela taurēšana un patērētā alus uzkurināta bļaurēšana. Es nezinu, kurš ar kuru spēlēja un kurš kuru uzvarēja. Un man tas arī ir gluži vienaldzīgi. Ripas liktenis man šķiet tik smieklīgi nesvarīgs, ka es neesmu spējīgs to visu uztvert nopietni. Ir tik daudz citu lietu, par kurām vērts domāt un kaismīgi pārdzīvot. Es nevaru iedomāties neko nožēlojamāku par cilvēku, kurš dzīvo šādu pastarpinātu dzīvi caur hokeja ripu. Man nav nekādu iebildumu pret sportu vispār. Man patīk sportot pašam, un nav daudz tādu ainu, kas mani aizkustinātu vairāk nekā bariņš bērneļu, kas siltā dienā parkā dzenā futbola bumbu. Tomēr daudzējādā ziņā sports tikai teatralizētā veidā atdarina to pašu socioekonomisko sistēmu, kas to apveltījusi ar tik nepelnītu nozīmīgumu. Un šādā izpratnē latviešu apmātība ar hokeju atspoguļo viņu tikpat apsēstībai līdzīgo aizraušanos ar šķietamību (pretstatā realitātei). Hokejisti spēlē savu profesionālo sportistu lomu. Līdzjutēji spēlē savu aktīvo skatītāju lomu. Ripa spēlē savu lietiskotas vērtības lomu. Un kurš šajā attiecību modelī paliek uzvarētājos? Uz šo jautājumu tik tiešām nav vērts atbildēt.

Raksts no Maijs, 2006 žurnāla

Līdzīga lasāmviela