Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Divi martini  pie vecmāmiņas
Foto: Kaspars Goba

Ieva Lešinska

Divi martini pie vecmāmiņas

Biznesa cilvēkiem restorāns Piramīda ļauj nomierināties formu neuzbāzībā

Biznesa pusdienas kā mūsdienīga darījumu cilvēka dzīves sastāvdaļa Latvijā, šķiet, sāka izplatīties tajā laika posmā, kas pirmos faksa aparātus šķīra no pirmajiem mobilajiem telefoniem un aptuveni sakrita ar interneta parādīšanos un Hugo Bosa un Armani uzvalkiem sintētisko treniņtērpu vietā. Tad pat, kad attapīgākie saprata: demokrātiskās brīvības, protams, ļauj tev pieņemt kādu vien paštēlu vēlies, taču brīvā tirgus noteikumi diktē, lai šis paštēls būtu pārdodams arī citiem. Biznesa partnerim izmaksātas pieklājīgas pusdienas var liecināt par tavu akciju portfeli tikpat daiļrunīgi kā tavs Rolex pulkstenis vai Mont Blanc pildspalva.

Protams, “labas pusdienas” ir kulturāli nosacīts jēdziens. Manhatanas biznesa rajonos par labu, t.i., izdevušos, piemēram, tiks uzskatīts two-martini lunch, proti, tikšanās, kuras laikā partneri sapratušies tik lieliski, ka aizkavējušies un kopā iztukšojuši nevis pa vienai, bet pa veselām divām martini glāzēm. Kāpēc akurāt martini? Nu, tāpēc, ka tieši to dzer pieredzējuši, par sevi pārliecināti, aukstasinīgi ļaudis. Piemēram, Džeimss Bonds, kurš lietas kārto ātri, atjautīgi un eleganti. Līdzīgi aģentam 007, īsts vīrs par sevis cienīgu, protams, uzskatīs tikai tādu martini, kurš gatavots no vodkas, nevis džina, un sausā, nevis saldā vermuta, turklāt sastāvdaļas tam būs sajauktas kratot, nevis maisot. Tam, ka martini garšu, pēc lietpratēju atzinuma, tomēr uzlabo maisīšana, šajā kontekstā nav gluži nekādas nozīmes, jo martini jau nav dzēriens, bet simbols.

Tas, ka divos restorāna Piramīda apmeklējumos šopavasar nevienu martini dzērēju neizdevās ieraudzīt, nenozīmē, ka to tur nav vai ka tā nav turpat vai ideāla “divu martini” vieta. Tiesa gan, uz aizsēdēšanos dienas vidū tā īpaši nerosina — tam restorāna telpa ir pārāk plaša, sabiedriska un neitrāla. Raugoties ārā pa kādu no piramīdas caurspīdīgajām šķautnēm, drīzāk gribas nokļūt tur, parka vibrējošajā zaļumā, vai pievienoties pa Kalpaka bulvāri nepārtraukti garām plūstošajai automašīnu straumei nekā ilgstoši kavēties pie balti stērķelētā galdiņa. Varbūt divi un vēl vairāk martini te kalpo kā uvertīra biznesa vakariņām, kad aiz stikla satumsis un āra vilinājumu neitralizē mājīgi izgaismotais interjers. Pusdienlaikā turpretim akcents tiek likts uz ātrumu, lietišķumu un efektivitāti. Visspilgtāk šīs modernā biznesa pamatvērtības iemiesotas Piramīdas bufetē, kas darba dienās pieejama no plkst. 11.30 līdz 15.00 un kur par Ls 12.50 katrs var pildīt šķīvjus ar vairāku veidu uzkodām, salātiem, siltajiem gaļas un zivju ēdieniem un desertiem. Ēdieni izkārtoti uzskatāmi, tie ir viegli pieejami, krāsaini un apetīti rosinoši. Vispopulārākais no tiem esot vēžu astīšu salāti, kas izskatās tiešām pievilcīgi, taču nogaršojot sagādā vilšanos — vismaz Rīgas Laika ēdējiem: maigi, nenoteikti, mazliet tā kā par korektu. Šo pēdējo raksturojumu patiesībā var attiecināt uz bufetes sortimentu kopumā — nekam nevar īsti piesieties, taču tas neizsauc arī sajūsmu. Ērti, funkcionāli, patīkami — ne vairāk. Kairinošākas, satraucošākas garšas sajūtas man personīgi izraisīja tikai marinētais lasis un medījumu pastēte, kamēr abi mani galda biedri par visu teica tikai “tā nekas” vai “nekas īpašs”. Tomēr patiesības labad jāpiebilst, ka šķīvis viņiem allaž bija piekrauts ar kaudzi.

“Šis nav gardēžu restorāns,” it kā mazliet taisnodamies paskaidro Arilds Sjēdins, Park Hotel Rīdzene izpilddirektors, “Tas ir vienkārši normāls vidējās cenu kategorijas augšgala restorāns.” Manierēs skandināviski vienkāršais un draudzīgais Sjēdins pēc tautības ir norvēģis un viņam ir liela pieredze viesnīcu menedžmentā. Jūtams, ka viņš Rīdzeni uztver kā vienotu organismu, kur visam jāfunkcionē saskaņoti, raiti, respektabli — bez nevajadzīgiem izlēcieniem. Tiesa, cenu ziņā Piramīda var sacensties ar augstākas kategorijas restorāniem, taču to, iespējams, var izskaidrot pavisam vienkārši. Arī cena galu galā ir simbols. Šajā sakarā atceros, ka septiņdesmito gadu beigās, kad Amerikā risinājās sīva konkurence starp vietējām aviolīnijām, kuras tiecās cita citu pārspēt lētumā, American Airlines piesaistīja publikas uzmanību ar ko gluži pretēju — lidojumu par pilnu cenu. Šī aviokompānija saviem klientiem lika skaidri noprast, ka tās piedāvātās priekšrocības nav vis ērtāki sēdekļi, straujākas lidmašīnas, labāka apkalpošana vai kvalitatīvāks ēdiens, bet pavisam kas cits — tas, ka “jūs sēdēsit starp ceļabiedriem, kas arī samaksājuši pilnu cenu.” Galu galā, ja Rīdzene pēc pasaules labāko hoteļu parauga nodrošina saviem viesiem dažādas “ekstras” — bez plašām konferenču telpām arī atsevišķas istabas, t.s., chambres separees nelielākiem saietiem (kuru pārtraukumos, protams, turpat uz vietas iespējams pasūtīt dažādus atspirdzinājumus, uzkodas vai pat pilnas brokastis vai pusdienas), sporta zāli un saunu, kā arī citas ķermeņa kopšanas iespējas, skaistu skatu un kvalitatīvu servisu, tad pārlieku lēts restorāns varētu šķist arī aizdomīgs. Demokrātiskāku, vietējo maksātspējai draudzīgāku cenu politiku Sjēdins sola realizēt uz Piramīdas terases, kur vasarā varēšot baudīt grilla labumus par nieka pusotru latu. Var jau būt, ka arī tur tiks noslēgts kāds necilāks biznesa darījums.

Foto: Kaspars Goba Foto: Kaspars Goba

Diemžēl piemirsām izpilddirektoru iztaujāt par viesnīcas un restorāna viesu nacionālo sastāvu, taču saruna ar kādu biznesmeni, kuram ir stabili sakari ar Krieviju, liecina, ka daudzi varētu būt arī no turienes. Piemēram, Maskavas biznesmeņi, kas raduši par darījumu pusdienām Latvijas vēstniecībai tuvējā franču restorānā maksāt ap 5000 dolāru vai atstāt vēl lielākas summas par iespēju šīs pusdienas papildināt ar tādām izklaidēm kā trauku plēšana, televizoru sišana, apkalpojošā personāla atlaišana vai izģērbšana, pēc mūsu paziņas domām, par mierīgo, konservatīvo Rīdzeni varētu tikai sapņot. “Viņi taču no tā visa ir paguruši,” viņš teica. “Pie mums viņi jūtas kā laukos pie vecmāmiņas.”

Raksts no Maijs, 2000 žurnāla