Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Deivids Sederiss

Ceļojums naktī

Biznesa klases emocijas

Nakts reisa lidmašīna uz Parīzi dodas ceļā no Ņujorkas Kenedija lidostas pulksten 19. 00 un ierodas Šarla de Golla lidostā nākamās dienas rītā, 8. 45 pēc Francijas laika. Laikā starp pacelšanos un nolaišanos tiek izspēlēta īsa parodija par normālu vakaru: pasniegtas vakariņas un pēc tam novāktas paplātes. Pēc četrām stundām jau laiks ieturēt brokastis. Šī rituāla mērķis ir apmānīt organismu, iestāstot, ka tas pavadījis tādu pašu nakti kā jebkuru citu - ka jūsu neapmierinošais mazais snaudiens patiesībā bijis kārtīgs miegs un jūs tagad esat atpūtušies un pelnījuši iestiprināties ar omleti.

Cerībā, ka izdosies šos melus padarīt ticamākus, daudzi pasažieri gatavojas gulētiešanai. Es mēdzu vērot, kā viņi stāv rindā pie tualetes - daži bruņojušies ar zobu sukām, dažiem kājās istabas čības, cits uzvilcis brīvu, pidžamveidīgu apģērbu. Viņu gauso soļu slāpētā skaņa liek lidmašīnas salonā justies mazliet kā slimnīcā - tumšās ejas starp sēdekļu rindām atgādina gaiteņus, bet stjuarti - medmāsas un medbrāļus. Ārpus otrās klases zonas slimnīcas efekts kļūst vēl spēcīgāks. Lidmašīnas priekšgalā, kur sēdekļi atliecami gandrīz horizontāli kā gultas, aptekātie un apčubinātie pasažieri guļ, apsegušies ar segām, un vaid. Starp citu, esmu dzirdējis, ka lidmašīnas apkalpe salona biznesa klases sektoru savā starpā bieži dēvējot par intensīvās terapijas nodaļu, jo tajā ceļojošie pieprasa nepārtrauktu uzmanību. Viņi grib saņemt visu to pašu, kas tiek par viņiem pārākajiem pirmās klases pasažieriem, tāpēc nepaguruši sūdzas, cerot, ka tiks pārsēdināti uz dārgākām vietām.

Aviokompānijai, kuru es parasti izvēlos, pārvietojoties starp Franciju un ASV, ir tikai divas klases - otrā un tā, ko mēdz saukt par “biznesa elites klasi”. To es pirmo reizi izmēģināju, kad manas grāmatas reklāmas turnejas rīkotāji apmaksāja lidojumu uz Savienotajām Valstīm un atpakaļ. “Nē, nudien,” es tiepos, “tas tiešām nemaz nav vajadzīgs.” Es jutos mazliet neērti par visām šīm iekāpšanas priekšrocībām un tamlīdzīgām lietām, taču tad man atnesa trauciņu ar karstiem riekstiem, un es sāku atmaigt. Arī pie lutināšanas jāpierod. Kāda stjuarte mani uzrunā par “Sederisa kungu”, un man kļūst skumji, ka viņa spiesta iegaumēt manu vārdu, nevis, teiksim, savas mazmeitas mobilā telefona numuru. Taču šīs konkrētās kompānijas lidmašīnās to dara tā, ka tas šķiet pilnīgi dabiski - vismaz pēc zināma laika.

“Vai varu piedāvāt jums kaut ko dzeramu pie šiem karstajiem riekstiņiem, Sederisa kungs?”, vaicāja sieviete, kura mani aprūpēja - un tas notika brīdī, kad turpinājās pasažieru iekāpšana. Garām iedami, viņi veltīja man tādus pašus skatienus, kādus raidu es pats, kad atveras kāda limuzīna durvis. Šādā situācijā cilvēks vienmēr cer ieraudzīt kādu kinozvaigzni vai, mazākais, kādu, kurš ģērbies labāk par viņu pašu, taču tā allaž izrādās kāda nošņurkuša paskata nulle. Tas arī izskaidro skatienu, kas tulkojumā nozīmē “Dirsā tevi, nošņurkusī nulle - par to, ka man tevis dēļ vajadzēja velti pagriezt galvu!”

Visos manos turpmākajos lidojumos biznesa elites sektors bijis vienlaidus zona, taču šajā konkrētajā lidmašīnā tas bija sadalīts divās daļās: četras sēdekļu rindas atradās salona priekšgalā, bet divas - aizmugurē. Visiem manā galā sēdošajiem stjuarte centās iegalvot, ka, lai gan tīri tehniski mēs atrodamies aizmugurē, mums par to nevajadzētu domāt kā par salona aizmuguri. Mums esot tādas pašas tiesības un privilēģijas kā pasažieriem, kuri sēž mums priekšā. Un tomēr - viņi atradās mums priekšā, un es nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka viņiem kaut kādā veidā dota priekšroka.

Ceļā uz Ņujorku es sēdēju līdzās bārdainam francūzim, kurš drīz pēc pacelšanās ieņēma tableti un nogulēja ciešā miegā līdz pašam nolaišanās brīdim. Atceļā man blakus nebija neviena, vismaz ne pirmo pusstundu. Tad ejā pie mana sēdekļa notupās kāda stjuarte un pajautāja, vai es nevarētu viņai izpalīdzēt - tā viņi tai “biznesa elitē” sarunājas. “Gribēju jums vaicāt, Sederisa kungs, vai jūs nevarētu man izpalīdzēt?” Kā burunduks piestūķējis vaigus ar siltajiem riekstiņiem, es piešķiebu galvu.

“Jums priekšā dažas rindas tālāk sēž kāds pasažieris, kura raudas satrauc apkārt sēdošos. Ko jūs teiktu, ja viņš pārceltos uz šejieni - vai jums nebūtu iebildumu?”

Sieviete bija blonda un spilgti izkrāsojusies; viņas brilles bija iekārtas kakla ķēdītē. Kad stjuarte ar roku norādīja uz tukšo vietu man līdzās pie loga, uzvēdīja tīkama smarža, kas atgādināja auzu cepumus. “Man šķiet, viņš ir polis,” viņa nočukstēja. “Es gribēju teikt, man liekas, ka viņš ir no Polijas. No tās valsts.”

“Vai tas ir kāds bērns?”, es jautāju, un stjuarte noliedzoši papurināja galvu. “Viņš ir piedzēries?” Tas jau nemaz nebija svarīgi. Man vienkārši gribējās zināt.

Viņa atkal atbildēja noliedzoši. “Viņam tikko nomirusi māte. Viņš ir ceļā uz bērēm.”
“Un cilvēki protestē pret to, ka viņš raud par mātes nāvi?!”
“Tāda nu ir situācija,” viņa atbildēja.

Es reiz lasīju par pirmās klases pasažieri, kurš žēlojās - ja pareizi atceros, draudēja ar tiesas darbiem - par to, ka viņa neredzīgais blakussēdētājs lidojis kopā ar suni pavadoni. Šim tipam nebūt nebija alerģijas. Uz ielas satikti labradori retrīveri viņu neuztrauca, taču viņš nebija maksājis tūkstošiem dolāru, lai kādam no šiem dzīvniekiem sēdētu līdzās - vismaz tāds bija viņa arguments. Ja tā šķita sūdbrālības augstākā virsotne, tad šis incidents noteikti ieņēma stabilu otro vietu.

Es atbildēju, ka šis cilvēks, protams, var sēdēt man blakus, un stjuarte pazuda tumsā, lai pēc dažām minūtēm atgrieztos kopā ar sērojošo pasažieri.

“Paldies,” viņa bez skaņas nočukstēja.

Un es atbildēju: “Nav par ko.”

Polim varēja būt aptuveni 45 gadi, taču viņš likās vecāks - gluži kā manu vecāku paaudzes cilvēki. Vai nu ārzemnieka asinis vai pārāk smaga atbildības nasta manam ceļabiedram bija laupījušas to iespēju baudīt ieilgušu jauneklību, ko mūsu laikos izmanto tā paša gadagājuma amerikāņi, tāpēc viņa seja, lai gan grumbu neizvagota, tomēr likās vecāka - nolietotāka - nekā manējā. Vīrieša acis no raudāšanas bija apsarkušas un aiztūkušas; deguns, liels un daudzšķautņains, izskatījās tā, it kā būtu raupji izgrebts no koka, bet vēl nenopulēts ar smilšpapīru. Blāvajā gaismā šī cilvēka galva man atgādināja kādu no tiem amatnieku darinātajiem, smalki izstrādātajiem pudeles aizbāžņiem ar labsirdīga zemnieka vai lādzīga žūpas sejām - tie paceļ cepuri, ja jūs paraustāt aukliņu.

Iekārtojies sēdeklī, vīrs sāka vērties pa tumšo lidmašīnas logu. Tad viņš iekoda lūpā, aizklāja seju ar pārsteidzoši lielajām plaukstām un sāka dziļi elsot. Es jutu, ka man vajadzētu kaut ko viņam teikt, taču ko? Un kā? Varbūt būtu labāk, varbūt viņam būtu mazāk neērti, ja es izliktos, ka viņš neraud - būtībā ignorētu viņu. Tāpēc es tā arī darīju.

Polis no vakariņām atteicās, aizsūtot tās prom ar savu milzīgo, beisbola cimdiem līdzīgo plaukstu mājieniem, taču es jutu - viņš vēro, kā es ķeros pie savas vistas gaļas ar zaļumu garoziņu, visticamāk, prātojot, kā gan cilvēks šādā brīdī var uzvesties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tieši tā jutos es, kad nomira mana māte. Bēres notika kādā novembra sestdienas pēcpusdienā. Tā bija šim mēnesim netipiski silta diena, pat pēc Roli standartiem, un atceļā no baznīcas mēs pagājām garām cilvēkiem, kuri, it kā nekas nebūtu noticis, pļāva savus mauriņus. Kāds džeks pat bija novilcis kreklu.

“Nu, ko tu par to teiksi?” es jautāju savai māsai Lisai, pat neiedomājoties par neskaitāmajām bēru procesijām, kas gadu gaitā pabraukušas garām man pašam - man smejoties, mēģinot trāpīt ar akmeņiem ceļa zīmēm, man pūloties uzkāpt ar kājām uz divriteņa sēdekļa. Un šobrīd es sēdēju un ieturējos; starp citu, nebūt negaršoja slikti. Šajā aviokompānijā man vislabāk patīk tas, ka pēc maltītes te piedāvā saldējumu ar piedevām. Vaniļas saldējums salikts trauciņos jau iepriekš, bet tu pats vari izvēlēties jebkuru garnējumu. Es allaž pasūtu karameļu mērci un kapātus riekstus, un stjuarte ar tiem pārkaisa saldējumu turpat manu acu priekšā.

“Vai mērces pietiks, Sederisa kungs?” viņa parasti jautā, un: “Vai jūs tiešām nevēlaties arī putukrējumu?” Pagāja vairāki gadi, iekams es sadūšojos palūgt papildporciju; beidzot saņēmies, es pats sev likos tāds kretīns. “Kā jums liekas, ē... Nu, tas ir, vai nebūtu iespējams dabūt vēl vienu tādu pašu?”

“Protams, būtu, Sederisa kungs. Kaut vai divus, ja vēlaties.”

Tāda, lūk, ir biznesa elites klase. Iztērējiet astoņus tūkstošus dolāru par biļeti, un, ja sakārosies vēl mazliet saldējuma kādu trīspadsmit centu vērtībā, tad vajadzēs tikai paprasīt.

Tajos laikos, kad man vēl nepietika dūšas, lai lūgtu papildporcijas, es izgaršoju savu saldo ēdienu pa mazai drusciņai kā tāds putns - katru Indijas rieksta vai valrieksta kripatiņu atsevišķi. Kad rieksti bija notiesāti, atlaidos sēdeklī mazliet ērtāk un ķēros pie karameles.

Līdz brīdim, kad apēsts bija arī pats saldējums, es jau biju ieņēmis pavisam horizontālu stāvokli un savā personīgajā ekrānā skatījos filmu. Sēdekļu kontroles pultis izvietotas uz abām vietām kopīgā rokas balsta; man vajadzēja kādus trīs vai četrus lidojumus, lai tos kārtīgi apgūtu. Teiksim, šajā ceļojumā es ņēmos spaidīt pogas, tā arī nesaprotot, kāpēc tās nedarbojas: pacelt kājas, nolaist kājas, atgāzt galvu, pacelt galvu. Biju jau nobriedis saukt palīgā stjuarti, kad paskatījos pa labi un ieraudzīju, kā blakus sēdeklī poļu vīrs šūpojas un raustās pats pret savu gribu. Tikai tad es aptvēru, ka esmu spaidījis nepareizo pulti. “Ļoti atvainojos,” es teicu.

Un viņš pacēla savu pannas lieluma plaukstu, kā to mēdz darīt, kad vēlas izrādīt, ka neņem ļaunā.

Kad mans iztukšotais saldējuma trauks bija aiznests, sāku šķirstīt aviokompānijas žurnālu, mēģinot nosist laiku, līdz kaimiņam pārstās reibt galva un viņš beidzot varēs iemigt. Savos centienos neizrādīt necieņu es jau biju palaidis garām pirmo filmu, taču nebiju drošs, cik ilgi vēl tā izturēšu. Es dzirdēju, kā salona priekšgalā, tajā biznesa elites klases galā, kur valdīja dzīvesprieks, kāds iesmejas. Tā bija nevis tāda iestudēta noirgošanās, ar kādu reaģē uz joku, bet kaut kas īstāks - gandrīz vai smieklu rēciens. Tādas skaņas cilvēks izdod, lidmašīnā skatoties idiotiskas filmas, par kurām nemūžam nesmietos kinoteātrī. Man liekas, retinātais gaiss vienkārši saasina reakciju, un ne jau tikai uz komiskām situācijām.

Ņemsim kaut vai manu blakussēdētāju.

Viņš jau atkal raudāja - ne skaļi, bet bez apstājas, un es sāku prātot (iespējams, netaisnīgi), vai tik viņš drusku neuzspēlē. Zagšus uzmetis skatienu viņa stūrainajam, saraudātajam profilam, es domās atgriezos laikos, kad man bija piecpadsmit un manā skolā kāda meitene nomira ar leikēmiju jeb Mīlas stāsta slimību, kā tolaik to bieži dēvēja. Par notikušo mums paziņoja skolas direktors, un mēs ar draugiem tūdaļ ar sirdi un dvēseli nodevāmies varenam sērošanas priekšnesumam. Kolektīvi apskāvieni, pie karoga masta nolikti ziedu pušķi. Grūti iedomāties, kā būtu bijis, ja mēs šo meiteni patiešām būtu labi pazinuši. Negribu plātīties, taču man tomēr liekas, ka es notikušo ņēmu pie sirds vissmagāk. “Kāpēc viņa, nevis es?”, es kaucu.

“Jocīgi gan,” māte palaikam ieteicās, “bet es nez kāpēc neatceros, ka tu jebkad būtu pieminējis meiteni vārdā Monika.”

Draugi bija daudz saprotošāki, īpaši Barbara, kura nedēļu pēc bērēm paziņoja, ka pati arī padarīšot sev galu.

Neviens no mums viņai neatgādināja, ka Monika jau nu gan mirusi ar neārstējamu slimību - tam savā ziņā nebija vairs nekādas nozīmes.

Būtiski bija tas, ka viņas vairs nebija un mūsu dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk - mēs tagad bijām cilvēki, kuri pazīst cilvēkus, kas ir miruši. Mēs, tā sakot, bijām sajutuši traģēdijas pieskārienu, un tas mūs bija apveltījis ar kaut ko sevišķu. No malas vērojot, es grimu dziļā izmisumā, taču patiesībā vēl nekad mūžā nebiju juties tik laimīgs.

Nākamā aizgājēja man tiešām bija tuva - tā bija jauna sieviete vārdā Deina, kuru koledžas pirmajā kursā notrieca auto. Manas bēdas bija neviltotas, un tomēr, lai kā es ar to cīnījos, arī tām līdzi nāca zināms teatrālisms - cerība, ka man kāds pateiks: “Tu jau izskaties tā, it kā būtu zaudējis savu labāko draugu.”

Un tad es varētu atbildēt: “Tā jau patiešām arī noticis,” un mana balss sāpēs aizlūstu.

It kā es būtu mācījies sērot, skatoties televīziju: šajā brīdī jāsāk raudāt, tagad jāsabrūk uz mutes gultā, bet nu ir laiks ielūkoties spogulī un novērtēt, kā man piestāv saraudāta seja.

Kā vairumam rūdītu simulantu, man allaž ir aizdomas, ka arī visi citi ir tikpat nepatiesi kā es. Kaut vai šis pats polis. Ņemot vērā, cik laika viņam būtu vajadzējis, lai nopirktu biļeti un aizkultos līdz Kenedija lidostai, jādomā, ka viņa māte ir mirusi jau vismaz kādas sešas stundas, bet varbūt arī ilgāk. Vai tiešām viņš vēl nav ticis tam pāri? Nē, nopietni - kam īsti veltītas šīs asaras? Viņš tikpat labi būtu varējis pateikt: “Es savu māti mīlēju vairāk nekā tu savu.” Kāds tur brīnums, ka viņa iepriekšējais blakussēdētājs bija sūdzējies? Šis tips bija tik godkārīgs, tik paštaisns, tik... viņš tik ļoti pārspīlēja!

Dažas rindas uz priekšu kāds atkal nozviedzās, un es attapos, ka mana līdzcietība varbūt bijusi gluži nevietā. Iespējams, šī cilvēka asaras patiesībā bija vainas apziņas, nevis bēdu blakus produkts. Es iztēlojos bālu sievieti ar kartupelim līdzīgu degunu; pa caurulīti viņas vēnā tek zāles. Seko telefona zvani - dārgi telefona zvani - vienīgajam dēlam Savienotajās Valstīs. “Brauc ātri šurp,” viņa aicina, taču dēls ir pārāk aizņemts pats ar savu dzīvi. Šis ir tāds saspringts brīdis. Tik daudz kas jāpaspēj. Sieva pieteikusies uz striptīza dejotājas licenci. Viņš pats uzaicināts uzstāties dēla Alateen sanāksmē. “Vai zini,” viņš saka, “es aizbraukšu, kad beigsies suņu skriešanās sacīkšu sezona.” Un tad pēkšņi... tāds iznākums. Viņa dodas pretim savai nāvei riteņgultā ar kunkuļainu matraci, bet viņš lido biznesa elites klasē uz mātes bērēm. Tas tips ar savu vienaldzību nogalinājis miesīgo māti, un es tāpēc lidmašīnā nedrīkstu skatīties filmu?!

Es izvilku savu personīgo ekrānu no slēptuves sēdekļa parocenī; tikko biju paguvis uzlikt austiņas, kad pienāca stjuarte. “Vai jūs tiešām nevēlaties, lai atnesu jums kaut ko ēdamu, cienītais ...” Sieviete uzmeta acis savai planšetei un izrunāja uzvārdu, kas skanēja tā, it kā viņa skalotu muti, piebāzusi to ar oļiem.

Polis noraidoši papurināja galvu, un stjuarte veltīja man vilšanās pilnu skatienu - it kā mans pienākums būtu uzkurināt blakussēdētāja ēstgribu. Man gan likās, ka jūs esat savādāks, viņas acis likās sakām.

Gribēju aizrādīt, ka es vismaz neesmu sūdzējies. Nebiju jau arī izrādījis necieņu pret viņa sērām, iedarbinot savu ekrānu, taču, tiklīdz stjuarte bija nozudusi atpakaļ tumsā, es to tiešām izdarīju.

No četrām filmām, kas tobrīd tika demonstrētas, trīs es jau biju redzējis. Ceturtā bija Down to Earth ar Krisu Roku galvenajā - neatzīta klubu komiķa - lomā. Kādu dienu šo cilvēku notriec kravas auto; viņš nomirst un pēc īsa brītiņa debesīs tiek nosūtīts atpakaļ uz zemi, iemiesojies padzīvojuša baltā vīrieša ķermenī. Pašas labākās no kritiķu atsauksmēm par šo filmu bija remdenas, bet es varu apzvērēt, ka nekad mūžā neesmu redzējis neko smieklīgāku.

Es centos nesmieties, taču šo kauju es vispār allaž zaudēju, vēl pirms tā sākusies. To es sapratu vēl bērnībā. Nezinu, kāpēc tā īsti bija, taču manu tēvu nekas nekaitināja tik ļoti kā paša bērnu līksmes skaņa. Kolektīvas raudas viņš vēl varēja izturēt, bet kolektīvi smiekli bija uzprasīšanās uz nepatikšanām, īpaši jau nu pie pusdienu galda.

Nelaime tikai, ka bija tik daudz, par ko smieties, īpaši jau tajos gados, kad pie mums dzīvoja arī mūsu grieķu vecmāmiņa.

Ja mēs tolaik būtu bijuši vecāki, viss droši vien būtu savādāk. “Nabadzīte mokās ar gāzēm,” mēs varbūt būtu teikuši. Taču bērniem nav nekā smieklīgāka par večiņu, kas laiž purkšķus. Trakākais, ka viņu pašu tas ne drusciņas neuztrauca - ne vairāk kā mūsu kolliju kucīti. Troksnis bija tāds, it kā vecmāmiņa liktu lietā motorzāģi, taču viņas seja palika nemainīgi neizteiksmīga.

“Kaut kas jocīgs?” mēdza jautāt tēvs, it kā pats neko nebūtu dzirdējis - it kā arī viņa krēslu nebūtu sakratījis sprādziena vilnis. “Jums kaut kas šķiet jocīgs, ko?”

Nebija viegli rādīt kaut cik nopietnu ģīmi, bet izspiest “nē” nācās tik grūti, ka šķita teju vai sāpīgi.

“Tātad jūs te smejaties ne par ko?”

“Jā,” mēs atbildējām. “Ne par ko.”

Tam bieži vien sekoja vēl viens varens plarkšķis, un nu jau tas, kas pirms brīža likās grūti, kļuva tikpat kā neiespējami. Tēvs līdzās šķīvim turēja smagu servējamo karoti. Es nevaru saskaitīt, cik reižu viņš ar to man sadevis pa pakausi.

“Tev vēl joprojām par kaut ko nāk smiekli?” Dīvaini, ka blieziens ar smagu karoti notiekošo manās acīs padarīja vēl smieklīgāku, bet tā nu tas bija. Mēs ar māsām tagad jau bezpalīdzīgi locījāmies, sprauslājot pienu pa mutēm un nāsīm; smiekli, tik ilgi noturēti kā aiz korķa, nu lauzās uz āru vēl jo neapturamāki. Bija tādi vakari, kad uz karotes palika asiņu traipi (un vakari, kad šīs asinis aplipa ar matiem), bet mūsu vecmāmiņa turpināja purkšķināt, un mēs turpinājām smieties tā, ka sienas trīcēja.

Vai tas var būt, ka pagājis jau četrdesmit gadu? Doma par to, kādi mēs - manas māsas un es - tolaik bijām, tik jauni un rūpju nenomākti, izrādījās atskurbinoša, un nepagāja ne minūte, kad es jau biju tas pasažieris, kurš šajā nakts reisā uz Parīzi birdināja asaras. Es nudien nevēlējos aizēnot kāda cita bēdas, ar kādām pāris minūtēm man pilnīgi pietiktu. Taču pagaidām te nu mēs abi bijām - divi pieauguši vīrieši, kas iekārtojušies ērtos sēdekļos un pinkšķ katrs savā elitārajā gaismas pleķītī.

Publicēts žurnālā The New Yorker, 2007. gada 17. decembrī
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola

Raksts no Maijs, 2008 žurnāla