Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Artis Svece

Cēlais riebums

Konservatīvo uzskatu aizstāvji svīst vairāk nekā liberāļi, kad viņiem tiek rādītas bildes ar cilvēkiem, kas ēd tārpus, un tamlīdzīgi riebumu izraisoši attēli (tiek mērīta ādas galvaniskā reakcija). Viņu paaugstinātais jutīgums attiecas ne tikai uz briesmām, kas saistītas ar slimībām. Salīdzinot ar liberāļiem, viņi arī izteiktāk reaģē uz skaļiem trokšņiem. Šiem diviem novērojumiem varētu būt tieša saistība ar plaši dokumentētiem politologu novērojumiem, ka konservatīvo cilvēku priekšstatos pasaule ir bīstamāka, nekā tā šķiet liberāļiem.

Katlīna Makolifa, Disgust Made Us Human. Aeon.co, 6. jūnijā

Laiku pa laikam gadās situācijas, kad valsts iestāžu vai mediju pārstāvji vēršas pie filozofiem ar jautājumu: “Vai tas ir ētiski?” Vai teātra plakāts, kurā redzami kaili ķermeņi, ir ētisks? Vai ziloņu izmantošana cirkā ir ētiska? Kā vērtēt politiķa rīcību no morālā skatpunkta? Filozofu atbildes bieži vien sagādā vilšanos, jo tās lielākoties nevar būt vienkāršs “jā” vai “nē”, “labi” vai “slikti”. Starp iemesliem jāmin, ka diez vai pastāv viens, kaut kādā paralēlajā Visumā eksistējošs objekts “ētika” vai “morāle”, kuram filozofs var piekļūt intelektuāla ceļojuma laikā un atgriezties pie līdzcilvēkiem ar pareizo atbildi. Šī paša iemesla dēļ ir jāizturas uzmanīgi pret mēģinājumiem izskaidrot, kā cēlusies morāle vai kādas ir ētikas bioloģiskās un psiholoģiskās saknes.

Par morāli interesējas ne tikai filozofi, bet arī zinātnieki. Jautājums par morāles izcelsmi mūsdienu zinātnē parādās galvenokārt trijos aspektos: attīstības psiholoģijā, kurā tiek pētīts, piemēram, kā bērns socializējas un iegūst izpratni par “labo” un “ļauno”; evolūcijas teorijā, kurā tiek meklēts evolucionārs skaidrojums cilvēku morālajai rīcībai; savukārt neirozinātnieki pēdējā laikā daudz strādā ar smadzeņu kartēšanu, mēģinot saprast, kuras nervu sistēmas daļas atbild par tiem vai citiem mentālajiem procesiem, piemēram, morālo izvēli vai attieksmi. Šīs jomas, bez šaubām, pārklājas, tai skaitā interdisciplinārajā nozarē, kas atsaucas uz vārdu “morāles psiholoģija”.

Katlīnas Makolifas raksts “Riebums mūs padarījis par cilvēkiem” portālā Aeon ir veltīts vienam no morāles psiholoģijas darbības laukiem. Virkne pētnieku ir pievērsuši uzmanību tam, ka pastāv korelācija starp riebuma sajūtu un morālajām jūtām. Piemēram, viņa atsaucas uz Simones Šnallas eksperimentu, kura dalībniekiem, studentiem, tiek vaicāts par attieksmi, piemēram, pret nepatiesu ziņu rakstīšanu CV. Viņa konstatējusi, ka tie studenti, kuri eksperimenta laikā sēdēja pie netīra galda, šādu rīcību vērtēja bargāk nekā tie, kuri sēdēja pie tīra galda. Deivida Pizaro eksperimenta dalībnieki, kuriem vispirms tika parādīta zīme, kas aicināja tīrīt rokas ar higiēniskajām salvetēm, bija bargāki attieksmē pret attēlā redzamu masturbējošu sievieti nekā tie, kam šāda zīme netika parādīta. Tāpat Marka Šalera un Deimiana Marija pētījumi parāda, ka cilvēkiem, kuriem eksperimenta sākumā tiek “atgādināts par infekcijas slimību bīstamību, ir raksturīga izteiktāka tendence aizstāvēt tradicionālās vērtības un izteikt lielāku nosodījumu tiem, kuri pārkāpj sociālās normas”.

Šīs saistības, protams, ir interesantas, tomēr noteikti nevajadzētu izdarīt secinājumu, ka morāla attieksme vai konservatīvās vērtības ir sekas kaut kādai psiholoģiskai tendencei, proti, ka šeit pastāv vienkāršas un skaidras cēloniskas attiecības.

Par to, ka process ir sarežģītāks, liecina cits Makolifas piemērs. Viņa atsaucas uz pētījumiem, kuros apgalvots, ka viens un tas pats smadzeņu apgabals (priekšējā saliņa, angliski anterior insula) aktivizējas fiziska nelabuma un morālas nepatikas gadījumā. Turklāt kaut kādā veidā tas piedalās arī empātijas un citu sociālo jūtu veidošanā. Cilvēki, kuriem šī smadzeņu daļa ir mazattīstīta, mazāk reaģē uz to, kas parasti izsauc riebumu, piemēram, viņi bez uztraukuma var paņemt rokās fekālijas, un vienlaikus viņi arī nejūt empātiju attiecībās ar citiem. Turklāt, Makolifa apgalvo, sievietēm šī smadzeņu daļa ir relatīvi lielāka nekā vīriešiem, kas tiek saistīts ar to, ka sievietēm ir vairāk raksturīga gan nepatika pret riebīgo, gan empātija, kas savukārt sabalsojas ar novērojumu, ka sieviešu vidū ir daudzkārt retāki psihopātijas gadījumi.

Atliekot malā jautājumus par pētījumu un to aprakstu precizitāti (un mans pārstāsts arī ir vienkāršojums), šis stāsts, manuprāt, ir problemātisks. Vispirms vērts pamanīt, ja sievietes attīstītākas priekšējās saliņas rezultātā ir kļuvušas jutīgākas pret riebīgo, tad viņām saskaņā ar šajā rakstā minētajiem eksperimentiem vajadzētu būt arī konservatīvākām un tādām, kas atbalsta tradicionālo morāli. Neesmu pārliecināts, ka tas tā ir, bet doma nav absurda: piemēram, ir pētījumi, kas uzrāda, ka sievietes esot reliģiozākas par vīriešiem. Tomēr man tas šķiet problemātisks salikums – tradicionālās vērtības un empātija.

Neviens nesaka, ka cilvēkiem ar tradicionālām vērtībām nebūtu empātijas vai ka abas attieksmes nebūtu iespējams apvienot. Piemēram, var just līdzi sievietei, kura jānomētā ar akmeņiem kāda morāla pārkāpuma dēļ, vienlaikus apzinoties, ka kārtībai jābūt un sods jāsaņem. Tomēr empātija ir arī viens no būtiskākajiem iemesliem vai vismaz pamatojumiem tam, kāpēc no atsevišķām tradicionālām normām laiku pa laikam jāatsakās, piemēram, no tās pašas nomētāšanas ar akmeņiem. Interesants Makolifas rakstā ir pieminētais zoofilijas un homoseksuālisma piemērs. Nepārprotami, ir cilvēki, kuriem šīs seksuālās prakses izraisa ne tikai morālus iebildumus, bet arī – patiesu riebumu. Bet vai no minētajiem argumentiem neizriet, ka vīriešiem pret zoofiliju un pret homoseksuālismu vajadzētu būt daudz pielaidīgākai attieksmei nekā sievietēm? Vai tas tā tiešām ir? No otras puses, sieviešu empātijai vajadzētu palīdzēt zoofilu vai geju saprast, kas droši vien mazinātu vēlmi viņus nosodīt. Vai arī šī empātija sievieti novestu pie konflikta ar pašas konservatīvismu, kas savukārt nozīmētu, ka sieviešu vidū būtu plaši izplatīti iekšējie konflikti starp jūtām un pienākumu. Vai tā ir?

Uz šiem jautājumiem man nav atbildes, bet varu diezgan droši paredzēt, ka izvērstāki pētījumi tikai parādītu, ka vienkāršas saistības starp riebumu un morālu attieksmi nav. Galu galā, kā jau Makolifa norāda, jāņem vērā vēl viens ļoti būtisks faktors: no tā, ka tev kaut kas izraisa riebumu, neizriet, ka tas ir amorāls, un otrādi. Filozofs Džons Stjuarts Mills savulaik sūkstījās, ka cilvēki nespēj atšķirt morāli no savām attieksmēm un viņiem šķiet, ka ar to vien, ka viņiem kaut kas patīk vai nepatīk, pietiek, lai noskaidrotu, ko prasa morāle. Ja tā būtu, tad nevarētu iebilst pret musulmaņu aizliegumu ēst cūkgaļu, jo, pēc Milla domām, reti kas kristiešiem izraisa tādu pretīgumu kā musulmaņiem – cūkgaļas ēšana. Tomēr ir vērts pamanīt, ka Milla minētie cilvēki nevienādo attieksmi ar morāli – tur jau tā lieta, ka cilvēkam ir svarīgi parādīt, ka viņa attieksme nav tikai attieksme, bet kaut kas vairāk – morāles norma.

Tomēr tas vēl nenozīmē, ka pētījumi par morāles bioloģiskajiem pamatiem ir bezjēdzīgi. Kā jau teicu, problēmas rodas tikai tad, ja iedomājamies, ka jēdziens “morāle” nosauc vienu objektu, nevis kompleksu parādību kopumu. Arī filozofu mēģinājumi izteikt morāli ar jēdzienu analīzes un argumentācijas palīdzību acīmredzami nespēj aptvert cilvēka morāli visā tās pilnībā, jo nekādas pilnības jau nav. Ir vesela kolāža ar iedzimtām un apgūtām reakcijām, pretrunīgām sociālām normām un senu tradīciju paliekām, likumdevēju idejām un filozofu atziņām. Te gan jāpiebilst, ka tradicionālās morāles aizstāvjiem šāds uzskats droši vien izraisa riebumu. Fizioloģija paliek fizioloģija, neko tur nepadarīsi.

Raksts no Septembris 2016 žurnāla