Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Juris Lorencs

Būt tur

Robežsargi, veicot dienesta pienākumus, ceturtdien, 23.aprīlī, Alūksnes novadā atraduši mirušu Sīrijas pilsoni, portālu Delfi informē Valsts robežsardze. Vīrieša mirstīgās atliekas robežsargi konstatēja ceturtdien ap pusdienlaiku meža masīvā Medņusala, apmēram 500metru attālumā no valsts robežas. Pie vīrieša robežsargi konstatēja Sīrijas pilsoņa pasi. Apsekojot valsts robežu ar dienesta suni, tika atklātas pazīmes, kas liecina, ka persona iepriekš nelikumīgi šķērsojusi valsts robežu.

Delfi.lv, 29. aprīlī

Pēdējos gados, runājoties ar cilvēkiem dažādās valstīs, man neskaitāmas reizes nācies saskarties ar vietējo gatavību doties prom. Pārsvarā tie ir gados jauni vīrieši, kuri gatavi uz visiem laikiem pamest ne tikai savu dzimto vietu, bet arī valsti, pat kontinentu. Marokāņi visvairāk vēlas doties uz Franciju, tad uz Spāniju vai Beniluksa valstīm. Moldovas iedzīvotāji – uz Itāliju, Franciju, Krieviju, Turciju un Rumāniju. Krievu iekārojamākie galamērķi ir Francija, Itālija, Lielbritānija, ASV vai Indija, ukraiņu – ASV, Kanāda, Austrālija, Rietumeiropa, Krievija. Indieši labprāt dotos uz ASV, Lielbritāniju, Austrāliju, Malaiziju, Singapūru, Persijas līča valstīm. Etiopieši sapņo par ASV, Rietumeiropu, Arābu Emirātiem, bet turki un jo īpaši šīs valsts austrumos dzīvojošie kurdi cer savu turpmāko dzīvi saistīt ar Vāciju, Franciju vai Beniluksa valstīm.

Latvijas gan šajā vēlmju sarakstā, par laimi (bet varbūt – diemžēl), nav. Kā man teica kāds Ukrainā, Čerņivcos, sastapts students: “Lai kā es nīstu krievus un mīlētu Rietumus, pat pašreizējās krīzes laikā Krievija man šķiet daudz perspektīvāka vieta karjerai nekā jūsu Latvija.”

Masveida migrācija no “trešās pasaules” valstīm uz Rietumeiropu notiek jau vairākus gadu desmitus, kopš koloniālās sistēmas sairuma. Ik pa laikam politiķi un mediji pievērš tai pastiprinātu uzmanību – kad gaidāmas kārtējās vēlēšanās, noticis terora akts vai vienkārši kādam pēkšņi šķiet, ka “par daudz sabraukuši”. Pēdējo reizi par šo tēmu pastiprināti sāka runāt šopavasar, kad netālu no Lībijas krastiem kuģa avārijā dzīvību zaudēja aptuveni astoņi simti cilvēku, kuri bija cerējuši nokļūt Eiropā.

Šķiet gan, ka mūsdienu Rietumu sabiedrība, kurā IKP pieauguma nodrošināšanai vajadzīgs lēts, pieticīgs darbaspēks un kuras solidārā pensiju sistēma balstās uz pietiekoši daudziem gados jauniem sociālā nodokļa maksātājiem, ar šo migrāciju jau samierinājusies kā neizbēgamu maksu par labklājību.

Galvenie migrāciju veicinošie faktori ir vispārzināmi – daudzās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs valdošā politiskā nestabilitāte, pilsoņu kari, bet visvairāk – bezdarbs un nabadzība. Neskaitāmās frizētavas, kafejnīciņas un mazie veikaliņi, kuros nereti pārdod vien tēju, cukuru, sāli, cigaretes un sērkociņus, tomēr nespēj uzsūkt milzīgo un gados jauno bezdarbnieku armiju.

Katrs Vidusjūrā noslīkušais cilvēks ir ne tikai kādas ģimenes, bet veselas dzimtas traģēdija: zaudētas cerības, ka vismaz viens no mums “būs tur” un ar laiku varēs palīdzēt mājās palicējiem. Radi ir sametuši pa vienam, desmit, varbūt piecdesmit dolāriem, lai savāktu cilvēku kontrabandistu prasīto summu par nokļūšanu uz kuģa, bet šī summa var sasniegt divus, trīs, pat piecus tūkstošus ASV dolāru.

Manas sarunas ar šo valstu iedzīvotājiem arī liecina, ka, pretēji izplatītiem mītiem, potenciālie aizbraucēji neplāno iztikt no sociālajiem pabalstiem (patiesībā vairums nemaz netic šādai labdarībai vai par to neko nav dzirdējuši) un vēl jo mazāk iesaistīties noziedzīgās vai teroristiskās grupās. Viņi vēlas klusi iekārtoties (izmantojot sakarus ar jau esošo tautiešu diasporu), strādāt, pelnīt, taupīt, sūtīt naudu uz mājām ģimenei un tiem, kuri palīdzējuši aizkļūt līdz Eiropai. Nākamie mērķi – uzturēšanās legalizācija, savs miteklis, laulības, bērnu izglītība un karjera.

Daži cer, ka tādās zemēs kā ASV vai Austrālija viņiem uzsmaidīs liela, negaidīta karjeras vai biznesa veiksme, tomēr vairākums zina, ka būs ļoti smagi jāstrādā, it īpaši jau Persijas līča valstīs.

Patiesībā šie pirmās paaudzes imigranti ir likumpaklausīga, nekaitīga sabiedrības daļa, kas pat gatava maksāt nodokļus un neprasa sev politiskas tiesības. Lielākie grēki: viņi nav pārāk čakli patērētāji (viens no iemesliem, kāpēc Anglijas pilsētās bankrotē daudzi alus krogi), daži vēlas būvēt mošeju, lieto uzturā halal gaļu, audzē bārdu vai staigā pa ielu lakatā. Par politiku parasti sāk interesēties otrās vai trešās paaudzes migranti.

Var jau censties vardarbīgiem līdzekļiem ierobežot migrācijas plūsmu uz Rietumiem. Bet, ja jau pietiekami motivēti cilvēki spēj izbēgt no vislabāk apsargātajiem cietumiem, tad varbūtība iekļūt Eiropā ir nesalīdzināmi lielāka. Patiesībā tā ir visai vienkārša matemātika – ja no 103 miljoniem etiopiešu (kuru vidējais vecums ir 17 gadu!) vai 180 miljoniem nigēriešu kaut 1% izlemtu mēģināt nokļūt Eiropā, tad pietiekami lielam skaitam tas arī izdotos.

Turklāt pastāv arī pavisam legālas iespējas nokļūt Rietumos. Indijas angļu valodā iznākošie laikraksti svētdienās publicē īpašus pielikumus ar precību sludinājumiem. Lūk, viens no parastākajiem: “Vecāki meklē piemērotu līgavu savam dēlam (27 gadi, 172 centimetri), tamilu valodā runājošam bramīnam, pastāvīgi dzīvo un studē telekomunikācijas ASV, ir Zaļā karte. Valodai nav nozīmes, veģetārisms obligāts. Šī gada oktobra mēnesi zēns pavadīs Indijā. Lūdzam sūtīt iespējamās līgavas personas datus un fotogrāfijas (arī profilā) uz e-pastu...”

Tās nav fiktīvas laulības, kādās pēdējos gados iepinušās sievietes no Latvijas. Jaunekļa ģimene patiešām vēlas atrast savam dēlam Rietumu sabiedrības neskartu līgavu – lai pēc laulībām jau ar pirmo izdevību to nogādātu uz “samaitātajiem”, bet bagātajiem Rietumiem.

Ielūkojoties interneta vietnē countrymeters.info, kas modelē pasaules valstu demogrāfisko attīstību reālajā laikā, ieraugām pārsteidzošu faktu: gandrīz visā Rietumeiropā no Spānijas līdz Somijai iedzīvotāju skaits pieaug (izņemot Vāciju, kur pat imigrācija vairs nespēj apturēt valsts izmiršanu) lineāri – tieši tāpat kā Āfrikā vai Tuvajos Austrumos, tikai lēnākos tempos. Tomēr atšķirībā no Āfrikas šī pieauguma cēlonis ir nevis dzimstība, bet gan imigrācija. Tas ir tikai laika jautājums, kad šie procesi izsauks dziļākas izmaiņas Eiropas kultūrā, saimniecībā un, iespējams, arī politikā.

Kāds Marokā sastapts francūzis man reiz teica:

– Kurš saka, ka Eiropā vairs nav iespējams karš starp Franciju un Vāciju? Paies simt gadu, un būs! Tikai ne jau starp frančiem un vāciešiem, bet arābiem un turkiem.

Raksts no Jūnijs 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela