Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Bija vējš, gaisa kā tāda nebija
(Foto: A.F.I.)

Ar igauņu dzejnieku Jānu Kaplinski sarunājas Uldis Tīrons

Bija vējš, gaisa kā tāda nebija

Rīgas Laiks: Jūs esat rakstījis par valodas ietekmi uz filozofiju, par to, kā Heidegers būtufilozofējis, ja viņš būtu runājis mordviešu valodā. Kāda filozofija varētu būt igauņu valodā?

Jāns Kaplinskis: Igauņu valodu ļoti stipri ietekmējušas citas valodas, īpaši — vācu, tāpat arī krievu, tagad — angļu valoda, un tā ir spēcīgi indoeiropizējusies. Daļa veco struktūru kaut kā vairs nedarbojas. Taču es to domāju plašāk –– visās somugru valodās ir noteiktas kopīgas struktūras, un tieši tām varētu būt kaut kāda izeja uzfilozofiju. Es nezinu nevienu, izņemot dažus ungāru pētniekus un interesentus, kas būtu domājis par to, ko varētu nozīmēt somugriska domāšana.

RL: Jūs identificējat filozofiju un domāšanu?

Kaplinskis: Nu, filozofija varētu būt domāšana, kas cenšas sevi apzināties. Es nezinu — ja domāšana pilnīgi apzinātos pati sevi, vaifilozofija vispār varētu pastāvēt. Tāpēc, ka filozofija man ir — par to Nīče raksta ļoti asi un polemiski, bet viņš nelieto vārdu “zemapzinīgs” — patiešām zemapzinīga. Emocionālais pamats. Taču arī Nīče saka, ka valoda ir ļoti svarīga. Ka valoda pati jau dod noteiktus gatavus ceļus, iebrauktas sliedes, un visi filozofi kā vilcieni brauc pa šīm sliedēm, pa šiem ceļiem.

RL: Vai jūs neesat mēģinājis domāt par to, kuri būtu igauņu valodas atslēgas vārdi filozofēšanas aizsākumam?

Kaplinskis: Es tā gandrīz vai joka pēc par to uzrakstīju puslappusi, bet, tā kā es to neuztveru diez cik nopietni, es tomēr sliecos vairāk uz tādu analītisku viedokli par filozofiju. Radīt filozofiju — tas man nešķiet gluži nopietni. Bet iespēja ir, ir vārds olemine. Mums ir: oleme — būt, olema olemata — būt nebūdamam. Uz tā varētu būvēt kaut kādas brīnišķīgas metafiziskas konstrukcijas.

Igauniska estētika būtu atšķirīga, tāpēc, ka mūsu vārds ilu, kas nozīmē “skaistums”, pirms 200 gadiem, kā redzams tautasdziesmās un tekstos, nozīmēja nevis “skaistums”, bet drīzāk — “prieks”, “līksmība”. Ja dzied ise ilu tegija, tas nav “es pats skaistuma radītājs”, bet — es esmu, nu, lūk, tā radītājs — un tas ir kaut kas iekšējs. Emocija. Bet skaistums mums tomēr ir kaut kas objektīvs. Ilu ir subjektīvs, tātad arī mūsu estētika būtu bijusi citāda.

RL: Ja nu es uzdotu tādu mazliet antīku jautājumu: kas igauņiem ir pirmelements — uguns, ūdens, zeme?

Kaplinskis: Tas saistīts ar ekoloģiju. Es nezinu, kā Latvijā, bet Latvijā arī — nav taču it kā tādu ievērojamu gleznotāju, tēlnieku, kas būtu pazīstami visā pasaulē. Ar komponistiem ir labāk. Mums — ļoti labi. Teiksim, Arvo Pērts, viņš ir ļoti slavens. Tātad mums visiem te, Ziemeļos — es gan varu runāt tikai par igauņiem ––, laiks mums ir daudz nozīmīgāks. Telpa mums ir stipri mazsvarīgāka. Tieši tāpēc, ka mēs — un tas jau saistīts ar dažādiem apzīmējumiem, ierobežojumiem, robežām — ziemas mēnešos mēs dzīvojam puskrēslā. Pirms tās, kā es to saucu “gaismas vai apgaismojuma revolūcijas” taču...

RL: Ko jūs saucat par “gaismas revolūciju”?

Kaplinskis: Nu to — jūs zināt, kad kņazs Bolkonskis rīkoja visaugstākā līmeņa balles, kuras apmeklēja, teiksim, cars, cik tad bija sveču? Nu, ne vairāk par tūkstoti. Varbūt daži simti. Un 100 sveču gaisma — tā ir apmēram 100 vatu spuldzīte. Tas nozīmē, ka pat šādās dzīrēs, šādās zālēs bija ne vairāk par desmit 100 vatu spuldzīšu. Tā arī bija pustumsa. Bet parastie ļaudis dzīvoja — nu, rakstnieki, mani bijušie kolēģi, viņi rakstīja — un bija viena svece, nu, divas varbūt. Māksliniekam ziemā vispār nebija iespējams strādāt. Tagad šajā istabā ir vairāk gaismas nekā cara zālē. Man stāstīja, ka Kants pavasarī savas lekcijas esot sācis septiņos no rīta, tāpēc, ka vajadzēja izmantot visu gaišo laiku. Un Eiropas aristokrātija arī dzīvoja pustumsā. Un viņi čurāja — vienkārši iegāja tur, kaktā, un viss. (Smejas.) Lūk, tādas lietas mēs dažreiz neievērojam — kā mūsu vide mainās.

RL: Bet jautājums bija par to, kas ir pirmelements.

Kaplinskis: Es nezinu. Uguns diez vai. Es domāju, ka gaiss.

RL: Tāpēc, ka igauņi ir viegli kā gaiss?

Kaplinskis: Ne gluži. Gaiss mums — bija vējš, gaisa kā tāda nebija, bija vējš, kaut kas bija sajūtams — tas ir noteiktu robežu trūkums, kā vējam. Varbūt arī ūdens. Es nezinu skaidru atbildi.

RL: Un tomēr, kas iznāktu, ja igauņi sāktu filozofēt? Lūk, kad es šķērsoju robežu, latviešu pusē man pārbaudīja dokumentus un kaut kāds zīmogs nebija kārtībā. Un viņi teica: mēs jau varam palaist, bet igauņi — jūs jau zināt, kas tā par tautu!

Kaplinskis: Padomju laikā — bet tas nav mainījies — teica, ka igauņi ar vācisku pedantiskumu izpilda visus stulbos padomju likumus. Manai sievai — viņa ir leļļu muzeja direktore, viņai, piemēram, kā direktorei pašai jāraksta sev izziņa, ka viņa drīkst pastā izņemt bandroli, kas atsūtīta muzejam.

RL: Pieņemts uzskatīt, ka somugru tautas ir kaut kā saistītas ar savu šamanisko pagātni. Teiksim, Vigalas Sass...

Kaplinskis: Vigalas Sass ir zināms Latvijā? Viņš ir visai dīvains. Viņš man kaut kādā ziņā patīk. Viņā kaut kas ir. Par šamanismu daudz runā, tas tagad ir drusku modē. Tomēr patiesībā nav nekādu datu, kas apliecinātu, ka mums, igauņiem, ir pastāvējis šamanisms, kā Sibīrijā, kā hantiem, mansiem, kuriem visas šīs pazīmes ir.

RL: Tātad jūs nepiekrītat Vigalas Sasam, kurš, likdamies aukstā vannā, teica, ka vajag dziedāt igauņu tautasdziesmas, tad nesalst?

Kaplinskis: Es nezinu, varbūt, ja dzied, teiksim, Iva Montāna dziesmas, arī nesalst. (Smejas.) Es mazmeitai reizēm dziedu igauņu tautasdziesmas, bet reizēm mēģinu dziedāt Ivu Montānu. Mums ir viena stingri zinātniska teorija, ka bērnam, tad kad viņam ir seši mēneši, vajag dzirdēt visādas skaņas, fonēmas, un tad izveidojas kaut kādas tur ligzdiņas.

RL: Kur?

Kaplinskis: Galvā. Un pēc tam viņai būs vieglāk atšķirt un saprast.

RL: Vai jūs varat pateikt, ka jums piemīt kaut kas no tā, ko sauc par “igauni” vai “igaunisko”?

Kaplinskis: No mātes puses jā. Ja igauņiem būtu tāds talmuda likumskā ebrejiem, tad es būtu tīrs igaunis, bet es... joprojām ir cilvēki, kas mani neatzīst par igauni. Ar tēvu man nav tiešas saistības. Viņš nomira kaut kur Gulagā, nav skaidri zināms, kur un kā. Viss, kas tur nokļuvis, pārvēršas par folkloru. Un stāstam par viņa nāvi ir vairākas versijas.

RL: Kā šīs versijas ir jūs ietekmējušās?

Kaplinskis: Nu, protams, es izaugu šīs tēva klātneesamības ietekmē. Kā reliģijā ir teorija par Dievu, kas eksistē prombūtnē. Viņš ir kaut kur tur. Es ļoti skumu, man ļoti gribējās tēvu. Viņš droši vien bija ļoti valdzinošs un izglītots cilvēks. Viņš man būtu varējis ļoti daudz dot. Bet dīvaini ir tas, ka tad, kad es uzzināju par saviem senčiem, es biju pārsteigts, jo kaut kādā ziņā nodarbojos ar daudzām no tām lietām, ar kurām nodarbojās viņi. Tas pats Jakoba Franka [1. Jakobs Franks (1726-1791) — antitalmudiskas jūdaistu sektas dibinātājs.] sektantisms, Franks laikam bija pārliecināts, ka pamatā visas reliģijas ir viens un tas pats. Nu, man ir līdzīgas domas, es esmu ļoti nopietni interesējies par teoloģiju un reliģiju. Studējis budismu, jūdaismu.

RL: Vai tiesa, ka jūs četru gadu vecumā esot nolēmis kļūt par budistu?

Kaplinskis: Nē, tā gluži nebija, četru gadu vecumā es sāku domāt, radās problēma: “Kas es esmu?” “Kā ir iespējams, ka es esmu es? Ka es esmu šeit?” Tādas savādas domas, kuras es joprojām neprotu izteikt. Bet tās jau ir tās, ar kurām nodarbojas budisms.

RL: Tas ir, jūs nezināt, kas esat?

Kaplinskis: Nu, bet kurš tad zina? Protams, nezinu. Nezinu, bet interesējos par to, kas es esmu.

RL: Kādā veidā jūs interesējaties?

Kaplinskis: Es jūtu, ka te kaut kas nav kārtībā. Ka te ir kāda kļūda. Kaut kāds pārpratums. Vai arī — domājot gnostiski: es esmu kaut ko svarīgu aizmirsis. Esmu aizmirsis, kas es esmu, bet varbūt pēkšņi atminēšos un sapratīšu, kas es esmu. Var vienkārši tāpat, analītiskāk, tā, kā budisti to dara, pētīt pats sevi. Un tādā veidā varam tikt paši no sevis vaļā. Un šajā “sevī pašā” ir kaut kas un ļoti daudz kas, no kā būtu vērts tikt vaļā.

RL: Nu, piemēram?

Kaplinskis: Nu, banāli teikt, — egoisms, aprobežots individuālisms, empātijas trūkums un bailes, ļoti daudz visa kā.

RL: Taču dīvaini iznāk: mēs pētām to, kas mums ir — savu “es”, cenšoties atbrīvoties no šā “es”.

Kaplinskis: “Es” — tā tomēr ir konstrukcija, un dzīvot var bez šīs konstrukcijas, un viss paliks savā vietā. Arī filozofija visu laiku būvē konstrukcijas. Metafiziskās un pārējās sistēmas. Bet īstenībā filozofija ir tāds graujošs spēks, kas var iznīcināt jebkuras konstrukcijas. Pie tā laikam pirmie nonāca mahājānasfilozofi. No kuriem visslavenākais bija Nagardžuna, kurš uzskatīja — un man šķiet, viņam ir taisnība —, ka ir iespējams pierādīt, ka jebkādos spriedumos, kas balstīti uz jebkādiem pieņēmumiem par esamību, mēs nonākam līdz pilnīgam absurdam un neiespējamībai.Filozofija, ja tā iet līdz galam, iznīcina pati sevi. Nepastāv nekādas lietas, nekas nerodas, nekas nezūd. Nekam nav cēloņu un nekam nav seku, vārdu sakot, pilnīgs jebkādas iespējamas filozofijas noliegums. Bet kas tad paliek? Paliek parasta dzīve. Pateikt, ka tas viss ir blēņas, lai filozofi spriež, un mierīgi dzīvot tālāk, baudīt dzīvi. Hēdonisms. Vai: misticisms, uz ko gāja budisti. Ķīnieši vairāk sliecās uz tādu saprātīgu hēdonismu.

RL: Starp citu, kad jūs braucat uz laukiem, vai jūs arī sliecaties uz tādu hēdonismu?

Kaplinskis: Laikam es esmu drusku tuvāk ķīniešu pasaules redzējumam.

RL: Kas varētu būt tas, ko jūs izjūtat kā savas dzīves interesi?

Kaplinskis: Šobrīd tas man varbūt jau ir ētikas vai vērtību jautājums. Manī ir ļoti attīstīta līdzcietības emocija — man ir ļoti grūti dzīvot pasaulē, kur tiek sagādāts tik daudz ciešanu citām dzīvām būtnēm. Dzīvniekiem. Es domāju, ka, būdams jauns puisis, es būtu varējis satrakoties un uzbrukt kādam, kas šāva putnus ar pneimatisko šauteni. Arī tagad man uznāk tāds šausmīgs niknums. Un mani tā nomāc tas, ka es varu katru dienu lasīt BBC, internetā, zinātnes un terminoloģijas nodaļā, tur visu laiku raksta, ka tagad jau delfīni pie Britu salām, ka jau ir apdraudēti, ka viņi izmirst, tāpēc ka visi tie briesmīgie traleri rīkojas ar gariem un dziļiem tīkliem, tajos iekļūst viss dzīvais, un viņi tur nomirst. Mana utopija ir kaut kāda harmoniska cilvēka un pārējo dzīvo būtņu sadzīvošana, bet tā jau ir paradīze, patiešām; dzīvo cilvēks un dzīvo visi pārējie. Reizēm es jūtu, ka es negribu dzīvot šajā pasaulē.

RL: Pagaidām jūs esat sasniedzis tikai niknumu, tas nemaz nav tik daudz...

Kaplinskis: Man ir dažas pozitīvas lietas. Man ir 15 hektāri zemes, tur ir mūsu lauku sēta, mežs, purvs, tur es gribu izveidot nelielu rezervātu, kur vispār neko neaiztiek. Viss stāv tāds kā stāv, ja koks nokrīt, tad lai vienkārši guļ un trūd.

Es pūlos darboties tādām tradicionālākām metodēm — pļaut ar izkapti, nelietot nekādas indes, nelietot mašīnas, kas pārāk daudz iznīcina. Un kā rakstniekam, es domāju, man ir zināma ietekme.

RL: Tas arī ir tas, ko jūs darāt visu jūtošo būtņu atbrīvošanas labad?

Kaplinskis: Nu, var tā teikt, bet tā ir tāda indiešu patētika, baroks.

RL: Tas ir Buda.

Kaplinskis: Manas iespējas ir visai pieticīgas. (Ļoti klusi.) Galvenais, ko es daru — es rakstu. Bet diemžēl par to, ko pašlaik Rietumos ļoti daudz apspriež un strīdas, par dzīvnieku tiesībām un citām lietām pie mums neviens nav rakstījis, interesējies. Mēs tagad raujamies tikt šajā skaistajā jaunajā agrīnā kapitālisma pasaulē, bet būtu varējuši izveidot drusku citu civilizāciju.

RL: Vai tiesa, ka jūs sarunājaties ar putniem?

Kaplinskis: Nu, viņi man atbild, es tikai nesaprotu, ko viņi saka. Man tur netālu dzīvo vārnas. Es pat zinu, kur viņām ir ligzda. Un es viņām katru dienu saku: “Tere!” [2. Labdien! (igauņu val.)] Jau vairākus gadus, varbūt viņas jau saprot. Un vienu reizi es dejoju ar dzērvēm. Tas patiešām bija gandrīz mistisks pārdzīvojums. Mēs kaut kā savicinājām spārnus. Parasti viņas ir tādas bailīgas un vairās no cilvēkiem.

RL: Vai jūs gribētu saņemt Nobela prēmiju?

Kaplinskis: Tas ir grūts jautājums. Es zinu, ka mani ir izvirzījis Česlavs Milošs, viņš pats man to pateica. Taču man ir ļoti divējāda attieksme. Protams, es ar to naudu varētu izdarīt kaut ko lietderīgu. Lai gan nevar teikt, ka es būtu trūcīgs cilvēks. Bet ir daudz bērnu un mazbērnu, un vispār var visu ko darīt. Es katru gadu, piemēram, dodu nedaudz naudas vienam tibetiešu puisim, kurš mācās tibetiešu skolā. Lai viņš varētu turpināt mācīties.

Bet, no otras puses, visa tā... Vai es saņemšu prēmiju vai nē — tas jau neko nemainīs. Es palieku tas, kas esmu. Es jau esmu nodzīvojis 80 procentus no savas dzīves un vairāk nekā 90 procentus no savas radošās dzīves, nu un tad? Es zinu, ka ir tāda briesmīga rakstnieku klasifikācija: ir Nobela prēmijas laureāti un ir visi pārējie. It kā viņi būtu pārāki par citiem. Tas ir stulbums. Tātad šī Nobela prēmija ievieš šādus kritērijus, tik banālus, primitīvus kritērijus un vērtējumus jaunrades pasaulē. Kur tie galīgi nav nepieciešami.

Jāna Kaplinska māte Nora Raudsepa jaunībā sāka mācīties dejošanu un 20.-30. gados šai jomā papildinājās  Esenē un Parīzē. 30. gadu beigās viņa iepazinās un apprecējās ar Tartu universitātes lektoru Ježiju Kaplinski, kurš tika arestēts 1941. gada 23. jūnijā. Nora Raudsepa zaudēja savu franču valodas skolotājas darbu un pelnīja iztiku, strādājot par laboranti veterinārās bakterioloģijas laboratorijā. (Foto no Jāna Kaplinska personiskā arhīva) Jāna Kaplinska māte Nora Raudsepa jaunībā sāka mācīties dejošanu un 20.-30. gados šai jomā papildinājās Esenē un Parīzē. 30. gadu beigās viņa iepazinās un apprecējās ar Tartu universitātes lektoru Ježiju Kaplinski, kurš tika arestēts 1941. gada 23. jūnijā. Nora Raudsepa zaudēja savu franču valodas skolotājas darbu un pelnīja iztiku, strādājot par laboranti veterinārās bakterioloģijas laboratorijā. (Foto no Jāna Kaplinska personiskā arhīva)

RL: Vai jums ir svarīgi, ka jūs varat vairot Igaunijas slavu?

Kaplinskis: Protams, pat tad, kad es rakstu — igauniski vai angliski, vai krieviski, es bieži ielieku tur dažas detaļas, teiksim, par Igauniju, dažas frāzes, vārdus; man jābūt pateicīgam Igaunijai, tai kultūrai, tai videi, kurā es esmu izaudzis. Lai gan tur ir daudz negatīva — arī par to man ir jārunā. Man tomēr ir drusku pretīgi, ka tieši mēs, mazās tautas, tādas kā igauņi un latvieši, tik dedzīgi sacenšamies, tā gribam, lai mums būtu šie dižie cilvēki, kas mūs padarītu slavenus visā pasaulē — un tas šādam cilvēkam, sportistam, rakstniekam, vienalga kam, rada visai grūtus apstākļus. Viņš kļūst par tādu kā nekronētu karali, un es tādu lomu nespētu izturēt. Un attieksme pret tādu cilvēku tādā valstī arī kļūst man drusku pretīga. Varbūt mums Igaunijā tādu cilvēku ir bijis maz, pie jums, šķiet, kaut kas tāds bija attieksmē pret Raini. Viņš pats sevi it kā mazliet uzskatīja par tādu nekronēto karali, absolūto autoritāti. Mums tādas tradīcijas nav. Mums ir cita attieksme pret dzeju, pret rakstniekiem. Viņus neņem īsti nopietni. Nopietni ņem zinātniekus, tagad — uzņēmējus. Es atceros, padomju laikā latviešu pravieši, nācijas garīgie līderi bija, teiksim, Ziedonis, Vācietis, igauņiem bija akadēmiķis Gustavs Nāns. Kurš bija fiziķis, astronoms un — nu, ne gluži “kāgābešņiks”, viņš bija augstāks. Bet viņš bija kaut kāds ļoti svarīgs cilvēks, partizānu kustības vadītājs, cilvēks, kam bijuši tuvi sakari ar Beriju. Tāds cilvēks.

RL: Padomju laikā man šķita, ka tieši Tartu ir kaut kas dzīvs, dzīvs organisms. Kas dzīvo savu intelektuālo dzīvi. Vai Tartu ir mainījusies? Pēc Lotmana [3. Jurijs Lotmans (1922-1993) — leģendārs literatūrzinātnieks, semiotiķis, semiotikas skolas dibinātājs Tartu universitātē.] aiziešanas un neatkarības atnākšanas.

Kaplinskis: Kaut kas ir pavisam pārvērties, kas — to man pat grūti saprast un grūti aprakstīt. Padomju laikā te bija oficiālā universitātes Tartu un teātris Vanemuine, tie dzīvoja savu akadēmisko un māksliniecisko dzīvi, savā nepavisam ne tik zemajā līmenī. Bet vēl bez tam bija tieši tādas izcilas personības, kāds man bija Uku Māzings [4. Uku Māzings (1909-1985) — igauņu dzejnieks, reliģiju pētnieks, teologs un filologs, padomju laikā dzīvoja Tartu “iekšējā emigrācijā”, viņa dzejoļu krājumi iznāca tikai ārzemēs.]. Acīmredzot tāpēc es ne pārāk bieži uzturējos semiotiķu lokā, ka es biju tāds Māzinga pielūdzējs, un viņa dzīves uzskati bija pietiekami tāli gan no semiotikas, gan no Lotmana strukturālisma. Un vēl kaut kādi pilnīgi suverēni cilvēki. Man ļoti svarīgs cilvēks bija Ains Kāleps [5. Ains Kāleps (1926) — igauņu dzejnieks, dramaturgs, kritiķis un tulkotājs, ilggadīgs zinātniskā žurnāla Akademia galvenais redaktors.],kurš atradās starp divām kultūras pasaulēm, oficiālo un neoficiālo. Un bija tik godīga, tīra un liela interese par brīvdomību, vēlēšanās saprast, tieksme pēc patiesības, nu, tagad, manuprāt, viss kļuvis daudz pragmatiskāk, par visu var runāt, bet visu nomāc kaut kāds utilitārisms.

RL: Kā varētu izskaidrot skandināvu zemēs izplatīto interesi par analītisko filozofiju un par Vitgenšteinu?

Kaplinskis: Es zinu šīs intereses vēsturi Somijā. Tas ir saistīts ar personībām. Bija tāds somiem ļoti svarīgs cilvēks —Kaila [6. Eino Kaila (1890-1958) — somu filozofs, psihologs un loģiķis, loģiskā pozitīvisma pārstāvis], kurš jau jaunībā bija atklājis Vīnes skolas eksistenci, viņš pats bija Vīnē un kaut kā importēja Vīnes pulciņa idejas Somijā. Tur viņam atradās apbrīnojami spējīgs skolnieks fon Vrigts [7. Heinrihs fon Vrigts (1916) — somu filozofs, loģiķis, ietekmīgs kultūras kritiķis un esejists] . Un fon Vrigts aizbrauca uz Kembridžu, dabūja stipendiju. Un aizgāja uz Vitgenšteina lekciju. Bet Vitgenšteins bija tik piekasīgs, dīvains cilvēks, un ieraugot svešinieku, teica: lūdzu, jūs neesat reģistrējies, es jūs nepazīstu, lūdzu jūs iziet. Kā jūs drīkstējāt, kas tā par nekaunību! Bet fon Vrigts bija tāds ļoti delikāts cilvēks, ļoti laipns, labi audzināts, kā nekā sena aristokrātu ģimene, skotu izcelsmes, kas caur Igauniju nokļuva Somijā un tur viņa senči par kara nopelniem saņēma muižnieku titulu. Viņš uzrakstīja ļoti pieklājīgu vēstuli, atvainojās Vitgenšteinam, ka nav zinājis šos paradumus, tikai nupat atbraucis, bet ir lasījis viņa filozofiju, un tā viņu ļoti interesē, un viņš ļoti priecātos, ja kaut kad nākotnē utt. Vitgenšteinam laikam bija mazliet neērti un viņš atļāva fon Vrigtam piedalīties. Pēc tam viņi kļuva ļoti tuvi draugi. Vitgenšteins mēdza pie viņiem dzīvot, Elizabete par viņu rūpējās. Un tieši viņa kā sieviete no malas ļoti trāpīgi raksturo Vitgenšteinu. Viņa teica, ka Vitgenšteins bijis gandrīz pilnīgi neciešams. Ļoti riebīgs raksturs. Bet viņš tomēr ir ģēnijs — un vienu ģēniju dzīvē tomēr vajag paciest.

RL: Vai var sadzīvot, teiksim, romantisms un misticisms ar, teiksim, vācisku godprātību un tieksmi uz analītisku filozofiju?

Kaplinskis: Man ļoti svarīgs bija studiju laiks, kad es atklāju Frici Mautneru, vācu rakstnieku un filozofu. Tāds misticisms bez Dieva. Bez svētajiem. Tas man ir ļoti tuvs. Un caur Vitgenšteinu var nonākt — viņš taču atklāti raksta par pasaules kā viena mistiskā vērojumu, un Nagardžuna taču arī, indiešu filozofi, kas bija ļoti stingri analītiķi, un tāds ievērojams sava laika matemātiķis un dzejnieks, Omars Haijāms taču arī bija mistiķis. Man šķiet, ka saistība starp stingri analītisku vai matemātisku prātu un misticismu —  varbūt tie nav gluži viens un tas pats, bet tiem ir saskares punkti.

(Foto - Roberts Vinovskis) (Foto - Roberts Vinovskis)

RL: Vai ir kaut kas, ko varētu nosaukt par Dievu un kas dod mistiskas atklāsmes iespējamību, vai arī cilvēkam piemīt kaut kādas spējas, ko tas var sevī attīstīt, teiksim, ar loģikas palīdzību, un tā nonākt pie mistiskas pieredzes?

Kaplinskis: Es droši vien to aprakstītu drusku citādi, bet — teiksim, ka es gandrīz piekrītu. Es aizvien vairāk tuvojos uzskatam, ka arī tāda tīri intelektuāla domāšana dod mums mistiskas sapratnes iespēju. Man pat diez ko nepatīk apzīmējums “mistiska pieredze”. Tā nav pieredze, bet pieredzes sapratne. Tātad jebkura pieredze var kļūt par sapratnes pamatu un visikdienišķākajai pieredzei var būt mistiskā dimensija.

RL: Vai vecumam ir kādas priekšrocības?

Kaplinskis: Jā, protams, ir. Igauņu rakstniekamTammsārem ir pēdējā novele, kuru viņš uzrakstīja mēnesi pirms nāves — Vectēva nāve. Tur vectēvs tieši spriež par to, cik skaisti ir dzīvot vecumā, kad visas tās kaislības un viss, kas velk un stumj cilvēku, ir gandrīz atkritušas, ir tik viegli, tik patīkami, tik skaisti dzīvot — un cik žēl, ka nāve atnāk tad, kad dzīvot ir tik saldi. Es esmu kļuvis mierīgāks, dzīvot kļuvis vieglāk un labāk. Un varbūt — es ceru, ka es labāk saprotu. Saprotu citus un pats sevi.

Liekas, cilvēku, kas domā līdzīgi man, vairāk ir ķīniešu kultūras vidē. Taču es diemžēl ķīniešu sarunvalodu gandrīz nemaz neprotu un nevaru ar šiem cilvēkiem sarunāties.

RL: Vai jūs vēl spētu mainīt savu dzīvi?

Kaplinskis: Jā. Domāju, ka jā. Lai gan vecumā tas ir daudz grūtāk. Bet varbūt, ja kļūst vēl vecāks, tieši tad tas būs pat vieglāk.

RL: Ar ko jums gribētos parunāties — no dzīvajiem vai no mirušajiem?

Kaplinskis: Nu, daudz ir tādu cilvēku, bet es bieži saprotu, ka ir par vēlu. Zviedrijā viens ļoti interesants rakstnieks, es viņu esmu lasījis zviedriski, Pēters Nilsons. Pēc profesijas viņš ir astronoms. Viņš nomira pirms dažiem gadiem. Es varēju ar viņu satikties, es taču daudz esmu bijis Zviedrijā. Viņš mani pārsteidz un iepriecina ar to, ka raksta par savu ciemu, par saviem senčiem, viņš tieši ar to nodarbojas — nu, staigā pa mežu un raksta, kādas tur bijušas dzirnavas, kā runā vecie ļaudis. Viņš ir tik ļoti pieķēries savai videi, savai lokālajai kultūrai, savai ģimenei. Tajā pašā laikā viņš rakstīja zinātnisko fantastiku, par to, kā notiek kosmiski procesi, cilvēks, kas savieno pašu augstāko un pašu maziņāko. Kā tas viss savienojas — tas, manuprāt, arī ir tas, kas šajā pasaulē nepieciešams. Savienot lokālo, vietējo, tradicionālo — un pašu mūsdienīgāko, pašu augstāko lidojumu, pašu zinātniskāko. Viņš, manuprāt, bija to sasniedzis.

Pats svarīgākais (smejas) ir satikt pašam sevi. Var satikt Dalailamu vai Romas pāvestu. Bet pašā galvenajā viņi man nevar palīdzēt. Tikai es pats varu saprast, cits manā vietā saprast nevar.

Pateicība
Redakcija pateicas Maimai Grīnbergai
par valodniecisku konsultāciju.

Raksts no Jūnijs, 2002 žurnāla

Līdzīga lasāmviela