Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Pauls Bankovskis

Atšķirību kopums

Tomass Hillanns Ēriksens. Saknes un pēdas. Identitāte mainīgā laikā. No norvēģu valodas tulkojusi Ilze Kačevska. Rīga: Zvaigzne ABC, 2010 Tomass Hillanns Ēriksens. Saknes un pēdas. Identitāte mainīgā laikā. No norvēģu valodas tulkojusi Ilze Kačevska. Rīga: Zvaigzne ABC, 2010

Piemērotāku vietu par Lietuvas virzienā braucošu satiksmes autobusu norvēģu antropologa Tomasa Hillanna Ēriksena grāmatas “Saknes un pēdas” lasīšanai būtu grūti iztēloties. Tu esi iesprostots autobusa sēdekļa šaurībā, un tev nav daudz izvēles iespēju – pa aizlijušo logu tu vari lūkoties garām slīdošajā un rudenīgi brūnganajā Zemgales līdzenumā, tu vari mēģināt neērtā pozā aizmigt vai arī esi spiests lasīt to, ko nu esi vīžojis paņemt līdzi. Brīdī, kad autobuss izbrauc cauri šķietami pamestajam Latvijas un Lietuvas robežpostenim un aiz muguras tā arī nepamanīta paliek pāri laukiem un cauri krūmiem novilktā valstu robežas līnija, tu bez iepriekšēja nodoma un varbūt pat neapzināti sāc meklēt atšķirības. Lūk, uzreiz liekas, ka ceļš Lietuvas pusē ir gludāks, gar meža malu novilktais stiepļu žogs uzsliets rūpīgāk, mājām ir citas proporcijas, krāsas un pat jumtu slīpums, un, iebraucot apdzīvotā vietā, skatiens aizķeras pie uzrakstiem “Mokykla” un “Taisykla”. Uzreiz ir skaidrs, ka, lai gan esi braucis labi ja kādu stundu un par biļeti samaksājis tikai piecus latus, tu esi nonācis īstās ārzemēs, un visam te jābūt citādāk vai pat labāk, nekā ir mājās. Vārdu sakot, šādā braucienā daudzus no Ēriksona apgalvojumiem, pārspriedumiem un minējumiem varēju mēģināt pārbaudīt, tā teikt, dabā un uz savas ādas. Protams, šim mērķim noderētu arī došanās uz jebkuru citu valsti, taču Lietuva drīz vien šķita īpaši piemērota gan sava ģeogrāfiskā tuvuma un šādas tādas kopīgas pagātnes pieredzes, gan valodas radniecības dēļ.

Ēriksena grāmatu nebiju izraudzījies apzinātai sevis mocīšanai, lai gan, iepriekš to nedaudz pašķirstījis un salīdzinājis ar visai neskaidrajām atmiņām un priekšstatiem, kādi bija palikuši pāri no viņa iepriekšējās latviešu tulkojumā izdotās grāmatas “Mirkļa tirānija”, biju nospriedis, ka “Saknes un pēdas” nav, ja tā var teikt, domāta man. Taču aizbraukšanas rītā kaut kādā acumirklīgā apmātībā to tomēr iesviedu somā.

Arī grāmata “Mirkļa tirānija” nebija nekas ārkārtīgi oriģināls, tomēr tajā Ēriksens bija centies ietērpt vārdos izjūtas un, ja tā var teikt, problēmas, kas pazīstamas bezmaz ikvienam 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā saskaņā ar acumirklīgām iedomām un iegribām, kalendāros sarakstītiem sapulču laikiem un nokavētiem darbu pabeigšanas termiņiem dzīvojošam cilvēkam. Tagad varētu pat uzskatīt, ka 2004. gadā iznākusī Ēriksena grāmata bijis savdabīgs pravietojums par dažus gadus vēlāk sākušos ekonomisko krīzi, taču ir pilnīgi skaidrs, ka šādos pareģojumos – jo īpaši, ja sūkstīšanās par dzīves tempa un steigas kaitīgo ietekmi nāk no tādas labklājības zemes kā Norvēģija, – neviens i nedomā klausīties un arī nākotnē neklausīsies.

Saknes un pēdas, kā jau var noprast no grāmatas apakšvirsraksta, ir veltīta identitātes jautājumiem, turklāt piesaucot kaut kādu “mainīgo laiku”, un tas vien jau darīja uzmanīgu. Uzreiz atmiņā atausa visas tās 80.– 90. gadu mijas neizturami garās un bezjēdzīgās diskusijas televīzijas tiešajā ēterā, Latviešu biedrības namā un vēl visur kur citur par to, vai latviešiem ir identitāte, kas tā tāda par identitāti, kā tikt pie savas identitātes u.tml. “Viena no tipiskākajām cilvēka īpašībām ir spēja radīt metaforas, kas piešķir dzīvei noteiktu jēgu un Visumam piešķir noteiktu saturu,” raksta Ēriksens, un runas par identitāti tajā laikā bija ļoti iecienīta, pašapziņas celšanai un Visuma sakārtošanai noderīga metafora. Imants Ziedonis varēja stāstīt, ka daļa no latviskās identitātes ir sklandarauši, taču tiklab runa varētu būt bijusi par ķiļķēniem vai klimpām, jo pats būtiskākais bija atklājums, ka latviešiem vispār varētu piemist kas tāds kā identitāte, pēc kuras tad nu viņus varētu atšķirt, piemēram, no leišiem.

Iespējams gan, ka nepatika pret centieniem iezīmēt kaut kādas identitāšu robežas ir saistīta ar manu piederību izplūdušajai un parasti “no malas” pierakstītajai identitātei, ko pieņemts dēvēt par “radošo inteliģenci”. Ēriksens raksta, ka šādi ļaudis savā identitātes vai daudzu dažādu identitāšu apziņā atgādinot pāraugušas salātu galvas ar tievu un vārgu saknīti. Ar šādu saknīti varbūt ir diezgan, dzīvojot starp sev līdzīgiem. Taču ir jāņem vērā, ka absolūtas identitātes brīvības aizstāvēšana un dzīves laikā, iespējams, neskaitāmu piederību maiņa tādiem sekli augošiem dēstiem var izrādīties liktenīga, nonākot saskarsmē ar personām vai personu grupām, kuru piederība grupai ir kā sazarota sakņu sistēma – vienalga, vai tie būtu agresīvi futbola līdzjutēji tumšā šķērsielā, vai fanātiski noskaņoti kādas reliģiskas kopienas pārstāvji. Kā spilgts mūždien mainīgās un maināmās identitātes piemērs nāk prātā žurnālists un rakstnieks Kristofers Hičenss, kas piedzima Skotijā, dzīvo ASV, no kreisi noskaņota intelektuāļa pēc 2001. gada 11. septembra pārtapa par neokonservatīvisma sludinātāju un Irākas kara atbalstītāju, bet pēdējā laikā savu plaši publiskoto vēža slimnieka identitāti apvieno ar ateisma sludināšanu. Bet kā piemērus tam, kas notiek, saduroties grupām ar dažādu “sakņu dziļumu” un priekšstatiem par šādu sakņu nozīmīgumu, var minēt traci, ko izraisīja Dānijā publicētās un daudzus musulmaņus aizskārušās karikatūras, “visatļautības” sekas, ar ko līdz šai baltai dienai jārēķinās Salmanam Rušdi, un arī reakciju uz geju un lesbiešu praida gājieniem Rīgā un šur tur citur pasaulē.

“[..] ir divu veidu jautājumi, ko var uzdot, aplūkojot cilvēci,” raksta Ēriksens. Minot Imanuēla Kanta pēdās, viņš tos arī uzdod un tūdaļ steidz atbildēt: “Pirmais: kas ir cilvēks? Te var atbildēt droši un ticami: cilvēks ir mazs zariņš, kas aug pašā zara galā uz dzīves koka.” Nu, labi, lai nu tā būtu. “Otrs jautājums: ko nozīmē – būt cilvēkam?” Par pirmā jautājuma uzdošanu viss vēl būtu skaidrs, jo Ēriksens, kā zināms, ir antropologs, un, ja vēlreiz pieminam Kantu, atbildes meklēšana uz šo jautājumu ir tieši antropoloģijas pienākums – katrā ziņā pēc tam, kad metafizika būs sniegusi atbildi uz jautājumu “Ko cilvēks var zināt?”, morāles mācība atbildējusi uz jautājumu “Kas cilvēkam jādara?” un reliģija – “Uz ko cilvēks drīkst cerēt?”

Sarežģītāk ir ar otro jautājumu, jo atbildei uz to vajadzētu ļaut noprast, kas tad ir dzīves jēga. Atvainojos visiem, kas grāmatu vēl tikai grasās lasīt, taču varu izpaust, ka atbildes uz šo jautājumu tur nav. Izmantojot paša Ēriksena plaši lietotu retoriskas mīņāšanās paņēmienu, kaut ko apgalvojot, bet jau nākamajā teikumā to noliedzot un pieļāvuma formā izsakot pretēju domu, vēl varētu piebilst – diemžēl nav, un tūliņ pat piemetināt – bet varbūt par laimi nav.

Cenšoties rast atbildi uz abiem jautājumiem, Ēriksens bezmaz vai saviesīgi pļāpīgā stilā (formulējot grāmatā izklāstītos uzskatus sausās un kodolīgās tēzēs, nekādas 250 lappuses vis nesanāktu) piedāvā konspektīvā filozofijas vēsturē un dažādos anekdotiskos piemēros balstītu ekskursu cilvēku centienos definēt to, kas viņi ir, ko tas varētu nozīmēt un kas ir citi (beletrizētās filozofijas vēstures Sofijas pasaule autors, arī norvēģis Justeins Gorders par šādu žiglumu Ēriksenu varētu apskaust – Gordera romāns bija vairāk nekā 500 lappušu biezs).

Nav jābūt pārāk vērīgam lasītājam, lai drīz vien pamanītu, ka Ēriksona pārspriedumu pamatā ir pavisam vienkāršos pretstatu pāros balstīti jautājumi. Daudzi no šiem pretstatiem vairs nepavisam nav pirmā svaiguma. Vai to, kas ir cilvēks, nosaka ģenētiska iedzimtība un bioloģiska nepieciešamība vairoties, vai arī audzināšana, vēsturisku notikumu fons un citi apkārtējās vides faktori? Daba vai kultūra? Indivīds vai kopiena? Darvins vai Volless? Kā veidojas robeža starp “mums” un “viņiem”? Ko jūs izvēlaties – Apple vai Microsoft, Burger King vai McDonalds?

Lietuvas brauciena mērķis bija neliels “Eiropas rakstnieku” saiets Šauļos. Tur piedalījās vairāki lietuvieši, daži itāļi, kāds no Šveices un viens rakstnieks no Maltas. Pasākumu rīkoja Lietuvā dzīvojošs austrietis, kas tekoši runāja lietuviešu un tīri ciešami – arī latviešu valodā. Visa šī kompānija pēc brokastīm iznāca no viesnīcas un zem lieveņa nojumes gaidīja pienākam ekskursijas autobusu. Diezgan stipri lija, pūta dzestrs vējš, taču ārā, tādējādi solidarizējoties ar smēķētājiem, bija iznākuši padrebināties arī nesmēķētājiem piederīgie. Tika apspriestas kaut kādas izmaiņas dienaskārtībā, un, cik nu varēja saprast no leišu valodā runātā, organizatorisku juku rezultātā bija steigšus jāmaina ekskursijas galamērķis. Lūk, tā tas ir vienmēr, es pie sevis prātoju – jo tālāk uz dienvidiem, jo mazāk vari paļauties uz iepriekš norunātiem laikiem un rūpīgi nospraustiem plāniem. Tas, nekas, ka šis vispārinājums bija vēl nejēdzīgāks par apzīmējumu “Eiropas rakstnieks” – brīdi par to es jutos pat uzjautrināts.

Norvēģu sociologs Steins Brotens esot uzskatījis, ka ne vien cilvēka prāta, bet pilnīgi visu jomu pamatā ir dialoga jeb sarunas attiecības. Jebkurš process pēc viņa ieskatiem ir divu vai vairāku norišu mijiedarbība, bet par pašpietiekamām un noslēgtām sistēmām ir skaidrs, ka tās ir “slimas” (kā piemērus varbūt var minēt suni, kas ķer pats savu asti, strāvas īssavienojumus, ļaundabīgus audzējus).

Brotens esot simt studentiem lūdzis bez instrukcijām saskrūvēt no metāla stieņiem saliekamu cepuru plauktu. “Patlaban situācija būtu reālistiskāka, jo IKEA plakani sasaiņotajām mēbelēm līdzi nāk tik daudz polistirola un papes, ka nav grūti lietošanas pamācību izmest atkritumos,” raksta Ēriksens, “bet šis izmēģinājums notika ap 1970. gadu, un toreiz mēs metām ārā tikai ceturto daļu no tā, ko tagad.” Lai vai kā, vairākums eksperimenta dalībnieku, kam bija izdevies saskrūvēt plauktu šai nodarbei atvēlētās pusstundas laikā, kā vēlāk tika noskaidrots, darbošanās laikā “bija risinājuši iekšēju dialogu ar sevi kā šķietami citu personu. Viņi klusībā murmināja: “Nē, tā gan ne”, “Velns, kā neizdodas”, “Varbūt šitas te derēs, ja es likšu tā””. Kas bija norisinājies to eksperimenta dalībnieku galvās, kas ar uzdevumu netika galā, nav ne jausmas, tomēr Brotens bija pamanījis, ka viņi “alkaini noraudzījušies izmēģinājuma vadītājā, lai saņemtu kādu mājienu”.

Lai gan Brotena novērojums tagad šķiet visai triviāls un nav gluži jauns, turklāt viņš pats norādījis, ka viņa iedvesmas avoti, kas pamudinājuši pievērst uzmanību iekšējā dialoga nozīmei, bijuši Martīns Būbers un Džordžs Herberts Mīds, viņa “atklājums” tomēr mudina atminēties ne vien Sokrata sarunas Platona dialogos, bet arī iedvesmo pievērst uzmanību dažādām ikdienišķām nesaprašanas un nesaprašanās situācijām. Ļoti iespējams, ka nespēja mācīties, dzirdēt un saprasties ir saistīta ne tik daudz ar bieži vien sarunās vai ilustrētos žurnālos pieminētu negribēšanu vai nespēju uzklausīt otra teikto, bet gan ar mazattīstītu spēju risināt dialogu pašam ar sevi.

Mīds bija uzskatījis, ka bērnu identitāte veidojas saspēlē ar “nozīmīgiem citiem cilvēkiem” – māsām, brāļiem, vecākiem, vecvecākiem, bērnudārza draugiem, un tādējādi pakāpeniski attīstās priekšstati par “vispārinātām citām personām”. Šie priekšstati turpmākajā dzīvē noder, sastopoties un veidojot attiecības ar nepazīstamiem cilvēkiem. Būtiska šādu priekšstatu veidošanā ir nevis mērkaķošanās pakaļ un atdarināšana, bet gan spēja iejusties un iztēloties sevi cita ādā, respektīvi, tas, ko vismaz latviešu valodā trāpīgi izsaka bērnu ieradums savu nākamo rotaļu “tēmu” izteikt nevis vienkārši nākotnes, bet jābūtības formā – “mēs tagad būtu ģimene”, “te tagad būtu pilsēta”, “tu būtu kaķis, es – suns”. Brotens uzskatīja, ka ar zīdaiņu novērojumiem viņam izdevies pierādīt iedzimtu altercentrismu jeb pretstatu egocentrismam. Piemēra pēc viņš minējis deviņus mēnešus vecu bērnu vēlmi atdarināt savu barotāju uzvedību, mēģinot ar karotīti barot savu barotāju. Ēriksens gan pamatoti piebilst, ka “nav skaidrs, kādu mācību var gūt no šī pētījuma, bet tik un tā es nešaubos, ka Brotens ieraudzījis kaut ko būtisku. Sociālais aspekts pastāv jau no sākuma, un pašsaglabāšanās instinkts neko nav vērts bez spējas iejusties otra ādā.”

Droši vien tas ir pārdrošs pieļāvums, taču iespējams, ka viena no Brotena pētījuma mācībām varētu būt tāda, ka traucējošas un varbūt pat liktenīgas šīs iejušanās spējas attīstībai var izrādīties spēles un izklaides, kuru pamatā ir tikai vienvirziena komunikācija – piemēram, nebeidzama attēlu un informācijas straume, kas plūst no televīzijas. Jo, būsim godīgi, pat situācijās, kad jūs kaut kā nebūt reaģējat uz televizora ekrānā notiekošo – kliedzat par vārtos iesistu bumbu vai dusmās par politiķa sacīto lidināt pa gaisu čību, jūs nevis risināt iekšēju dialogu ar iztēlotu sportistu vai deputāta kandidātu, bet drīzāk līdzināties tiem Brotena studentiem, kas bijīgi gaidīja norādījumus, ko un kurā brīdī darīt.

Bet atgriezīsimies tajā lietainajā rītā pie Šauļu viesnīcas ieejas. “Ja teorija par cilvēku nevar attiekties uz tās radītāju, tad tai ir ierobežota vērtība,” – tāds ir Ēriksena kategoriskais imperatīvs, taču arī bez Ēriksena palīdzības bija skaidrs, ka sevis pretstatīšana pārējiem uz lieveņa stāvošajiem, turklāt pārliecība, ka viņi tur smēķē un neuzskata par vajadzīgu sākt kustēt uz autobusa pusi tikai tāpēc, ka ir “vairāk” dienvidnieki nekā es, bija strupceļš. Labi, varbūt tas ļāva uz mirkli man sajusties kā vislielākajam ziemeļniekam, taču tas arī viss. Šis vērojums droši vien neko daudz neatšķīrās no iespaidiem, ko savos ceļojumos mēdz gūt lielākā daļa tūristu – “ēdiens viņiem ir tik ass, ka nevar ieēst”, “debesis tur ir zemākas”, “viņi visi ir tik skaisti”. Taču uzskatīt, ka tas būtu ļāvis kaut par mata tiesu labāk izprast, kas mani padara par mani un ar ko gan es atšķiros no visiem pārējiem tur stāvošajiem, būtu vistīrākā muļķība. Tāds, lūk, bija mans iekšējais dialogs.

“[..] jaundarvinistu viedoklis par cilvēku nav rasistisks,” raksta Ēriksons. “Tie, kuri meklē cilvēka būtību ģenētiskā mantojuma materiālā un prāta nemainīgajās struktūrās, ir pārsteigti par to, cik līdzīgi cilvēki ir visur. Varianti ir katrā grupā, bet ne starp tām. Ādas tipu un matu tipu nosaka tikai daži gēni, turpretī tāds orgāns kā acs – kas darbojas vienādi gan mandarīnu, gan zulu valodā runājošiem cilvēkiem – ir ļoti gara un sarežģīta evolūcijas procesa rezultāts.” Lielākā daļa sociālantropologu un kultūrantropologu ir meklējuši atšķirības, it visur cenšoties saskatīt unikālo, īpašo: “Simt gadu laikā antropologi ir ignorējuši līdzības, kas aptver visas kultūras.” Lai gan tā dēvētais zinātniskais rasisms nu jau kādu laiku vairs nav modē, un droši vien reti kurš nopietni ņemams zinātnieks vai sabiedriskais darbinieks apgalvos, ka ķīniešiem, afrikāņiem un eiropiešiem varētu būt atšķirīgas iedzimtas īpašības, liela daļa cilvēcisko aktivitāšu – vienalga, vai runa būtu par zinātniskiem pētījumiem, vai citām jomām, – vēl arvien ir saistīta ar rūpēm tieši par dažādību uzrādīšanu, aprakstīšanu un saglabāšanu.

Iespējams, tas, ko gribētos dēvēt par būtību, slēpjas nevis atšķirīgajā jeb “citos cilvēkos”, bet līdzīgajā, un tāpēc arī es ķēros pie savu līdzbiedru vērošanas, cenšoties saskatīt to, kas mums varētu būt kopīgs. Rezultāts bija visai aizraujošs. Fakts, ka pēc dažādu ārēju pazīmju kopuma varu sevi pieskaitīt uz terases stāvošo vīriešu grupai, varbūt vēl nešķita kaut kas īpašs, bet jau nākamajā acumirklī es sapratu, ka ir kāda pazīme, kas mani vieno ar itin visiem tur stāvošajiem – gan vīriešiem, gan sievietēm, gan smēķējošajiem, gan nesmēķējošajiem. Es, tieši tāpat kā viņi – visi šie sasodīti čammīgie “dienvidnieki”, kā pirmīt tiku prātojis, – neizrādīju nekādu iniciatīvu un pat nepakustējos, lai tādējādi arī pārējos pamudinātu doties uz autobusu. Šaubos, vai tas kaut ko liecināja par viņiem – drīzāk gan par mani pašu. Ieklausoties sarunās, es aptvēru, ka, ja vien nepievērš uzmanību šķietami aplamajiem uzsvariem un dīvainajiem vai nesaprotamajiem vārdiem, bet koncentrējas uz skaņām, kas kaut kādā ziņā izklausās pazīstamas, ir iespējams aptuveni noprast, par ko ir runa. Paturot prātā, ka “briedis” var nozīmēt “alnis” un otrādi. Šis vērojums atsauca atmiņā pāris reizes, kad ir gadījies nonākt zemēs, kur runā valodās, kam ar man kaut pavirši pazīstamajām nav tikpat kā nekādas radniecības. Neomulīgā sajūta nebija “par viņiem”, tā bija par mani pašu, paliekot ieslēgtam savā valodas telpā un piespiedu kārtā mēģinot sarunāties pašam ar sevi.

Visbeidzot mēs tomēr sakāpām autobusā un devāmies ceļā. Lauku ainava aiz loga ne ar ko neatšķīrās no lauku ainavām Latvijā. Kā uzsverot šo līdzību, garām pazibēja ceļmalas plāksnīte ar upes nosaukumu “Venta”. Lai gan ūdens straume bija tā pati, kas pēc daudziem līkumiem un kilometriem sasniegs Ventspili un kā kuģojama upe ietecēs jūrā, te tā vēl bija tikai šaura un pa paugurainu mežu plūstoša urga. Lielākas atšķirības varēja samanīt vietās, kur ainavā ar savu darbošanos bija iejaukušies cilvēki. Neko nejēdzu no lauksaimniecības, taču radās aizdomas, ka tīrumi ir aparti kaut kā citādi nekā Latvijā, lai gan citviet nepļautas pļavas un krūmāji bija tieši tādi paši, kā pie mums.

“Demogrāfs Maltuss pirms divsimt gadiem pareģoja pārapdzīvotību un badu, savukārt Markss pusgadsimtu vēlāk uzskatīja, ka vienīgā pārapdzīvotības forma ir relatīva un to varētu pārvarēt, ja attīstītu ražošanas tehnoloģiju un sadales politiku,” raksta Eriksens. “Pat braucot pa tik biezi apdzīvotu zemi kā Indija, pārsteidz, cik daudz tur ir mazapdzīvotu vietu. Faktiski visiem pasaules iedzīvotājiem pietiktu vietas – protams, stāvvietas – Kirunas komūnā, Ziemeļzviedrijā. Problēma tomēr slēpjas nevis apstāklī, ka pasaulē dzīvo vairāk cilvēku, nekā ir vietas, bet gan apstāklī, ka maza daļa no pasaules iedzīvotājiem tērē un piegružo pārāk daudz, un pārāk daudz ir zemju, kuras ļoti slikti izmanto savus cilvēku un dabas resursus.” Arī pa logu redzamo vai tikai nojaušamo atšķirību iemesls, visticamāk, bija resursu izmantošanā. Latvija ar saviem 2, 2 miljoniem iedzīvotāju ir viena no vietām, kurā dzīvo ļoti maza daļa pasaules iedzīvotāju, kas ļoti slikti spēj izmantot pieejamos resursus, toties nav mudināma uz piegružošanu un tērēšanu – pat ja tas nozīmē braukšanu iepirkties uz Klaipēdas lielveikalu, Lietuvā ražotas lauksaimniecības produkcijas pirkšanu Rīgas tirgū vai lietuviešiem piederošas lielveikalu ķēdes filiālē. Vai tas kaut ko liecina par Lietuvu un lietuviešiem? – visdrīzāk gan, ka nē.

Atsaucoties uz Pjēra Burdjē darbu “Nošķīrums”, Ēriksens raksta, ka gaume un patika, piemēram, izvēloties, kādas mantas pirkt, ne vien veidojas apkārtējās sabiedrības iespaidā, bet arī pastiprina sociālās atšķirības, ko, ja ir vēlēšanās, var dēvēt par šķiriskām. Respektīvi, tu nopērc lietu tāpēc, ka te šķiet, ka tā piestāv tavam sociālajam statusam, bet jau nākamajā mirklī šī pati lieta, iespējams, kļūst par atskaites punktu nākamā pirkuma izdarīšanai.

Patēriņš un tā ieradumi bieži vien kļūst par noteicošo vai pat vienīgo identitātes avotu. “Mūsu dienās daudz kas ir gaistošs. Piemēram, partijas izvēle,” raksta Ēriksens. “Vai ģimenes dzīve. Kaut gan varbūt gaistošais citu tipu kopībās ir izskaidrojams – kā domā daudzi sabiedrības eksperti – ar to, ka tirgus loģika ir izplatījusies arvien jaunās jomās, tā ka beigu beigās mēs kļūstam par patērētājiem visos aspektos? Tas ir iespējams.” Iespējams ir arī tas, ka patēriņš lielai daļai pasaules iedzīvotāju ir vienīgais ģeogrāfiskās piederības izvēles nosacījums. Lai gan klejošana uz vietām, kur labāk, ir sena kā pasaule, 20. un 21. gadsimtā dzīvojošajiem cilvēkiem to būs savā ziņā ierādījuši lielie starpnacionālie uzņēmumi. Kamēr Īrijā bija lēti, tur bija vērts savas ražotnes atvērt gan Apple, gan Microsoft un daudziem citiem uzņēmumiem. Ārvalstu uzņēmumu nestā labklājība sāka pievilināt viesstrādniekus no citām valstīm – tādām kā Latvija. Taču tad pienāk ekonomiskā krīze vai izrādās, ka ražošana kādā citā valstī ir izdevīgāka, un lielie uzņēmumi var doties tālāk, un turpināties var arī tautas staigāšana.

Atpakaļceļā no Lietuvas, šķiet, Jonišķos autobusā iekāpa trīs lietuviešu sievietes ar lielām somām. Savā starpā viņas sarunājās lietuviski, taču ik pa brīdim viena no viņām pārlēca uz krievu valodu. Drīz pamanīju, ka arī abu pārējo runā kādas četras piektdaļas vārdu ir krievu valodā. Viņas izkāpa Jelgavā, un es tā arī paliku neziņā, kas viņas bija – lietuvietes, kas prot krievu valodu, krievietes, kas runā lietuviski, bet varbūt čigānietes?

Sagadīšanās pēc pirmie pretimnācēji Rīgā uz ielas izrādījās lietuvieši. Pēc Ēriksena grāmatas vairs nebija īstas skaidrības, vai maz esmu kaut kur bijis prom un vai šo var uzskatīt par atgriešanos. Mierināju sevi ar domu, ka nevienā lietuviešu lielveikalā gan sava ceļojumā laikā nebiju iegriezies, un līdz ar to risks pārvērsties par patērētāju Lietuvā jeb lietuvieti un tādējādi, iespējams, atkārtot Lietuvas virzienā pazudušo zemgaļu bēdīgo likteni, man nav izdevies. Taču nebija izdevies arī izdibināt to, kas tad ir cilvēks un ko šāda būšana par cilvēku nozīmē.

Raksts no Novembris, 2010 žurnāla

Līdzīga lasāmviela