Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Ivars Ījabs

Ardievas komandtiltiņam

“Latvija ir zaudējusi savu neatkarību, laikrakstā Diena savu personīgo viedokli pauž AS Diena kontrolpaketes īpašnieks Viesturs Koziols. Viņš norāda, ka mūsdienu pasaulē starpnacionālās kompānijas diktē “ne tikai modi, bet arī noteikumus valdībām”.”

Nozare.lv, 5. augusts

Uz jautājumu, vai Latvijas šodienas nebūšanās patiesi ir vainojama neatkarības zaudēšana, ir iespējams atbildēt divos veidos – retoriski un konstruktīvi. Retoriska atbilde teiktu, ka visneatkarīgākās valstis šodien ir Ziemeļkoreja, Venecuēla un Kuba, savukārt tie 50. gadu bjuiki, kas braukā pa Havanas ielām, ir visspilgtākais šādas neatkarības simbols. Starp citu, mums kaimiņos arī dzīvo viens liels neatkarības cienītājs, kuru vēl pirms gada pusotra mēdza bikli slavēt arī Latvijas prese – sak’, labs saimnieks, kolhozi joprojām strādā, un ar opozīcijas sorosītiem arī ir efektīvi ticis galā. Taču nez kā nu sagadījās, ka pēc vairākkārtējas rubeļa devalvācijas Eiropas Savienība visā nopietnībā gatavojas masveidīgam bēgļu vilnim no Baltkrievijas. Acīmredzot doties projām ir vienīgā izeja tiem, kas vēl nav gluži gatavi atdot galus neatkarības vārdā.

Taču nost ar retoriku, padomāsim konstruktīvi: kādā nozīmē Latvija šodien ir zaudējusi neatkarību, un kādā nozīmē tas ir slikti? Protams, veiksmīga valsts noteikti nav “neatkarīga” Lukašenko Baltkrievijas nozīmē. Taču tā nav arī banānu republika, kurā jebkurš bagāts ārzemnieks var izrīkoties pēc sirds patikas. Lai atbildētu jautājumu par Latvijas neatkarības zaudējumu, būtu nepieciešams pārdomāt divus populārus aizspriedumus par to, kā vispār darbojas sabiedrība. Pirmais ir tā sauktā “konteinera teorija”, otrais – mīts par politikas spējām un uzdevumiem.

Konteinera teorija ir priekšstats, ka Zemeslodi apdzīvo nevis viena sabiedrība, bet gan daudzas sabiedrības, kuras ir sadalītas pa “konteineriem”, proti, pa valstīm. Katram konteineram ir sava politika, sava ekonomika, sava kultūra un sava justīcija. Komunikācija starp konteineriem faktiski ir kaut kas ārkārtējs, neparasts un ne pilnībā normāls salīdzinājumā ar kontaktiem konteinera iekšpusē. Šāds priekšstats ir dziļi iesakņojies mūsu apziņā vēl kopš Vestfālenes miera laikiem. Mēs pasauli bieži iedomājamies kā tās politisko karti, kur dzeltenajai Ķīnai blakus ir pelēkā Mongolija vai sārtā Krievija, ar skaidri nodalītām robežām. Tādēļ jūtamies mazliet neveikli, pārlidojot šīs zemes lidmašīnā: izrādās, ka zemes virsma dažādās valstīs mēdz būt stipri līdzīga un robežas no augšas nemaz nav saredzamas. Vēsu prātu pārdomājot visu šo konteineru lietu, atklājam, ka mūsu dzīvi neskaitāmās jomās ietekmē iesaiste dažādās komunikācijās, kuras tālu pārsniedz mūsu mazā, bet ļoti mīļā konteinera robežas. Ar katru dienu vairāk izrādās, ka tāda konteinera nemaz nav. Mēs ēdam brokastīs importētus banānus, skatāmies Holivudas filmas, balsojam par ES parlamentu un apsveram iespēju tiesāties Strasbūrā. Kādam konservatoram visas šīs globalizācijas izpausmes var pamatoti nepatikt – zaudējam īsteni latvisko, autentisko un vietējo. Tam varētu tikai piekrist. Taču nelaime tā, ka vēlme noslēgties no pasaules un “dzīvot pa savam” šodien nozīmē arī vietējo produktu ēšanu no māla bļodiņām ar koka karotēm. Globalizācija, dziedi vai raudi, šodien nav izvēles jautājums, ja vien vispār vēlamies dzīvot daudzmaz modernā sabiedrībā un baudīt kaut ko no tā sauktās civilizācijas. Arī pie mums noteikti atradīsies ļaudis, kas ir gatavi atteikties no riebīgā, savtīgā, bezjūtīgā un bezdvēseliskā globālā patērētāju kapitālisma par labu kādam īsteni tautiskam šariatam. Tādus var sastapt itin visās attīstītajās valstīs. Taču vairākums tam visdrīzāk nepiekritīs, un grūti būtu vairākumam to pārmest.

Viesturs Koziols pie šiem pēdējiem visdrīzāk nepieder. Viņš kā jau biznesa cilvēks vienkārši norāda, ka mūsu valsts politiskā vadība nav brīva savos lēmumos. Tam nepārprotami ir jāpiekrīt. Protams, ka SVF, Māstrihtas kritēriji, potenciālie investori un globālie finanšu tirgi ir lietas, kurām Latvijas valdība nevar diktēt savus noteikumus. Taču te nu sākas stāsts par ekonomikas un politikas attiecībām. Kopš padomju laikiem pie mums ir izveidojies noturīgs priekšstats par politikas iespējām ekonomikas veicināšanā. Valdība, saskaņā ar Ļeņina pazīstamo izteicienu, ir sava veida komandtiltiņš, no kura tiek vadīta un pārraudzīta ekonomika. Ja ekonomikā kaut kas aiziet šķībi, tad vainīgi noteikti ir politiķi; savukārt politikas galvenais uzdevums esot nodrošināt vispārēju labklājību. Atklātā vai aizplīvurotā veidā šādus apgalvojumus nākas dzirdēt no daudziem latviešu politiķiem – viens premjera amata kandidāts arī klāstīja, ka ekonomika esot “visa pamats”. Turklāt tas šodien nav nekas īpaši neparasts. Arī politikas zinātnē ir skolas, lielākoties amerikāņu, kuras faktiski uzskata politiku par ekonomikas piedēkli. Tomēr pat tās ir spiestas atzīt, ka politikai kā sabiedrības sistēmai piemīt pašai sava dinamika, kura nav reducējama uz tirgus ekonomikas dinamiku. Tirgus vislabāk strādā tieši tad, kad valsts tajā nejaucas; demokrātija vislabāk strādā tieši tad, ja vēlētāju izvēle ir brīva no naudas spiediena. Abas šīs sistēmas darbojas ar atšķirīgiem medijiem: politika ar vēlētāju balsīs kodificētu varu, tirgus ekonomika ar naudu. Tirgus ekonomika ir privāta un vismaz nomināli brīvprātīga apmaiņa, politika ir publiska un obligāta lieta; politikā visu pilsoņu balsīm ir vienāds svars, tirgū pirktspējas ir ļoti dažādas. Ekonomikas funkcija ir apmierināt esošās vajadzības un radīt jaunas; politikas funkcija ir pieņemt un realizēt kolektīvi saistošus lēmumus. Abas jomas darbojas pēc atšķirīgas loģikas, un tur, kur politikai noteikumus tiešā veidā sāk diktēt ekonomikas apsvērumi (“oligarhi”) vai ekonomikai – politikas (“biznesa politizācija”), pilnvērtīgi nestrādā nedz demokrātija, nedz tirgus. Naivs ekonomisms (“visa pamatā ir ekonomika!”) faktiski ir tikpat vienpusīgs kā naiva uzticība politikai (“kur skatās valsts!?”). Modernas sabiedrības dzīvi vienlaikus nosaka vairākas atšķirīgas sistēmas, no kurām tirgus un demokrātija ir varbūt nozīmīgākās, taču nebūt ne vienīgās. Lai pieminam arī zinātni, reliģiju, mākslu vai medijus, kuri gan ir saistīti ar ekonomiku un politiku, taču attīstās pēc citas, nevis ekonomiskas vai politiskas loģikas. Nekāda komandtiltiņa, no kura varētu pārraudzīt un vadīt visu sabiedrību kopumā, patiesībā nemaz nav. Politiķiem sabiedrības problēmas vienmēr liksies risināmas politiski, biznesmeņiem ekonomiski, juristiem juridiski, zinātniekiem zinātniski, mediju cilvēkiem ar uzlabotas komunikācijas palīdzību, teologiem ar “garīgumu”, un tā tālāk. Tā nav nekāda šaurpierības pazīme: sabiedrības dzīvi patiešām vienlaikus nosaka vairākas loģikas. Tādēļ ieguvējs šajā situācijā būs tas, kurš spēs orientēties šajās dažādajās perspektīvas, saprotot, ka tās ir dažādas, un necenšoties tās reducēt uz kādu vienu “pareizo”.

Politikas un ekonomikas attiecības šeit sniedz labu piemēru. Protams, tikai muļķis nesapratīs, ka politika un ekonomika ir saistītas visdažādākajos veidos – no pretkorupcijas politikas līdz partiju finansēšanai. Un tomēr: politika var kaitēt tirgus ekonomikai vai veicināt to, taču pat vislabākais parlaments nespēs ar likumdošanas aktu mūs visus padarīt bagātus. Bagātus mūs var padarīt tirgus, nekas cits. Tādēļ, ja politiķi vēlas veicināt labklājību, tad tiem ir jāatrod veidi, kā darīt to pastarpināti, kā pārtulkot politiskus lēmumus tirgum saprotamā naudas valodā. To var izdarīt, radot konkurētspējīgu nodokļu sistēmu, pieskaņojot izglītības sistēmu tautsaimniecības vajadzībām, samazinot birokrātisko slogu, saprātīgi plānojot imigrāciju, un tamlīdzīgi. Tā tad arī ir atbilde uz jautājumu par Latvijas neatkarības zaudēšanu. Problēma neslēpjas tajā, ka esam iesaistīti globālajā ekonomikā; nelaime ir tā, ka mums ir problēmas ar konkurētspēju. Ir tikai normāli, ka Latvijas valsts suverēnā vara nespēj diktēt noteikumus starptautiskajiem finanšu tirgiem. Arī Saules lēkts un daudz citu lietu, kas mūs ietekmē, nav atkarīgas no Latvijas valdības lēmuma. (Nepieminēsim nemaz mūsu lielisko “demogrāfijas apakškomisiju”, kurā dažs labs laikam svēti ticēja, ka vajag tikai pieņemt pareizo likumu, lai bērni nāktu kā pa konveijeru.) Taču, ja reiz mēs gribam, lai politiķi ar savā rīcībā esošajiem instrumentiem veicina labklājību, tiem būtu jāliek respektēt to veidu, kādā šie tirgi strādā un uz kādiem impulsiem reaģē. Ja tā vietā, lai mazinātu korupciju un uzlabotu darbaspēka kvalitāti, mēs izlīdzamies ar patriotiskām runām par ekonomisko okupāciju, nav īsti jābrīnās, ka globālie tirgi mūs nesaprot.

Te nu mēs nonākam pie kāda patiesi interesanta jautājuma saistībā ar gaidāmajām vēlēšanām. Vai Latvijas vēlētājs vispār grib, lai mūsu valsts ekonomiski modernizējas un gūst labumu no integrācijas pasaules tautsaimniecībā? Katrā gadījumā līdz šim tādas tēmas nav dominējušas partiju programmās, un partijas daudz biežāk ir kultivējušas priekšstatu par ārējo pasauli kā draudu, nevis iespēju avotu. Varam pie tā pieturēties arī turpmāk, taču tad mums nebūs morālu tiesību žēloties par savu nabadzību. Gundars Ķeniņš-Kings to savulaik veiksmīgi salīdzināja ar indivīda saimniekošanu: ja tu sēdi tikai savās mājās un strādā tikai savam patēriņam, tu varbūt izvilksi dzīvību, bet nekad nekļūsi bagāts. Un to taču mēs visi gribētu, vai ne?

Raksts no Septembris, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela