Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Pārdomas par sērgu
Getty Images

Džordžo Agambens

Pārdomas par sērgu

No itāļu filozofa Džordžo Agambena bloga izdevniecības Quodlibet vietnē 2020. gada 27. martā

Turpmākās pārdomas nav par epidēmiju, bet par to, ko varam secināt no cilvēku reakcijas uz to. Runa ir par vieglumu, ar kādu visa sabiedrība piekritusi būt par sērgas upuri, pieņemt izolēšanos mājās un atsacīties no saviem normālās dzīves apstākļiem – darba, draudzības, mīlestības un pat reliģiskās un politiskās pārliecības. Kāpēc cilvēki neprotestē un nepretojas, kā tas varētu notikt un kā tas parasti šādos gadījumos notiek? Es gribētu izvirzīt hipotēzi, ka kaut kādā veidā, lai arī neapzināti, sērga jau šeit bija un acīmredzot cilvēku dzīves apstākļi jau bija kļuvuši tādi, ka pietika ar pēkšņu zīmi, lai šie apstākļi viņiem nu izgaismotos tādi, kādi tie ir, – proti, neciešami, tieši kā sērga. Pašreizējā situācijā kaut kādā ziņā šis ir vienīgais pozitīvais moments: iespējams, mazliet vēlāk ļaudis sev jautās, vai viņi dzīvojuši pareizi.

Mums nākas pārdomāt vajadzību pēc reliģijas, ko atklāj šī situācija. Par to liecina eshatoloģisko terminu parādīšanās masu medijos: īpaši amerikāņu prese, aprakstot notiekošo, nebeidz vien atkārtot vārdu “apokalipse” un bieži arī tiešā veidā piesauc pasaules galu. Vajadzība pēc reliģijas, ko vairs nespēj apmierināt baznīca, centusies uztaustīt citu vietu, kur pastāvēt, un atradusi to tajā, kas faktiski kļuvis par mūsu laika reliģiju, – zinātnē. Kā jebkura reliģija, tā var radīt aizspriedumus un bailes vai tikt izmantota to izplatīšanā. Nekad iepriekš mēs neesam pieredzējuši šādu skatu, kāds raksturīgs reliģijām krīzes laikā, ka sadzīvo tik dažādi un pretrunīgi viedokļi un padomi – no mazākuma ķecerīgās pozīcijas, kas noliedz šī fenomena nopietnību (lai gan to pauž arī atzīti zinātnieki), līdz dominējošajam ortodoksālajam viedoklim, kas to apstiprina, taču vienlaikus radikāli atšķiras uzskatos, kā ar to tikt galā. Un, kā vienmēr šādos gadījumos, dažiem ekspertiem vai tiem, kas par tādiem uzdodas, izdodas izpelnīties monarha labvēlību, kurš – tāpat kā ticības strīdu laikos, kas reiz sašķēla kristietību, – atbilstoši savām interesēm pieslienas kādai pusei un uzspiež savus līdzekļus.

Vēl viena lieta, par ko ir vērts aizdomāties, ir acīmredzamais jebkādas kopīgas pārliecības un ticības sabrukums. Varētu teikt, ka cilvēki vairs netic nekam – izņemot kailo bioloģisko eksistenci, ko vajag glābt par katru cenu. Bet bailes zaudēt dzīvību var likt pamatus tikai tirānijai, tikai monstram Leviatānam ar atkailinātu zobenu.

Tādēļ, tiklīdz ārkārtas stāvokli, sērgu, pasludinās par beigušos, ja vien tas notiks, es nedomāju, ka – vismaz tiem, kas būs saglabājuši kaut nedaudz skaidrības, – būs iespējams dzīvot kā līdz šim. Tas šodien visā šajā situācijā varbūt ir pats bezcerīgākais – pat ja, kā jau ticis teikts, “tikai to dēļ, kuriem vairs nav cerības, mums dota cerība”1


Raksta tulkojumu latviski sagatavojusi Soterioloģijas biedrība


1
Citāts no Valtera Benjamina darba “Goethes Wahlverwandtschaften”. Vāciski: Nur um der Hoffnungslosen willen ist uns die Hoffnung gegeben”.


Līdzīga lasāmviela