Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Ieva Lejasmeijere

Vārti bez ainavas

Mārtiņa Lablaika personālizstāde “35 mm ainavas” Latvijas Fotogrāfijas muzejā

“Kontrastaina ainava ar tuneli un cilvēka figūru tālumā./ Kontrastaina pilsētas ainava ar kokiem bez lapām un vīrieti.” Dīvaini, bet tas rakstīts nevis Toma Treiberga pirmajā dzejoļu krājumā “Gaismas apstākļi”, bet gan Mārtiņa Lablaika pirmajā fotogrāfiju izstādē “35 mm ainavas”. Intervijā Foto Kvartālam Mārtiņš saka, ka viņam nepatīkot izstādes, kurās, lai kaut ko saprastu, jālasa gari teksti pie sienas. Tā nu izstādes darbiem tikuši īsi un skaidri paraksti – kaut kas starp dzeju un muzeja krājuma vienību aprakstiem.

Ainava ar baltiem futbola vārtiem. Notingema, Lielbritānija Ainava ar baltiem futbola vārtiem. Notingema, Lielbritānija

Manai kolēģei, skatoties šo izstādi, esot bijis jādomā par itāļu neoreālistu kino, bet es nevarēju beigt priecāties par parakstiem. No vienas puses, tos var uztvert kā naivu vēlēšanos iegrožot un vadīt skatītāja šaudīgo prātu, sakot priekšā, kas attēlos ir redzams. Piemēram, “Ainava ar sēdošu vīrieti, kurš aizsedzis seju, un sievieti ēnā, kura skatās uz tiltiem”. Vai “Viegli depresīva ainava ar platānu priekšplānā, skatu torni un dažām ēkām”. Paraksts “Ainava ar sēdošu vīrieti parkā, kurš lasa” gandrīz vai liek domāt, ka par mani smejas. Taču “Skats uz sēdošu vīrieti, kuram redzama tikai galva” atkal nomierina – drīzāk tas tomēr ir tikai labticīgs, neuzkrītoši literārs gājiens. Lablaika izstādes parakstus gribas uztvert kā repliku iedomātā sarunā ar viņa kolēģi, arī ilggadēju fotogrāfijas skolotāju, Raimo Lielbriedi, kurš parasti savas izstādes komentē apmēram tā – nu, beidziet, nemeklējiet tur nekādu saturu, nav tur satura, tur vispār nekā nav, man vienkārši gribas pamēģināt, kā visādi var iegūt attēlu, bet tam, kas tur redzams, nav nekādas nozīmes. Lablaiks ar brīžiem smieklīgajiem parakstiem apliecina, ka svarīgs un interesants ir tas, kas ir redzams. Un to, kas ir redzams, interesantu padara ieinteresēta cilvēka skatiens.

Skatoties tikai fotogrāfijas un cenšoties aizmirst parakstus, nāk prātā arī daudz kas no fotogrāfijas vēstures. Krūmi, lapotnes un ganību sētiņas ar un bez zirgiem liek domāt par 19. gadsimta romantiķiem, skati no augšas, visādi tilti un vispār pilsētu skati ar un bez cilvēkiem – par modernisma klasiķu ģeometriskajām, abstrahējošajām kompozīcijām, utt. Šāds mierlaika skatiens apliecina, ka gaisma caur lapotnēm ir skaista, ēnu zīmējumi ir skaisti, kaut kas pavisam nekāds, ieraudzīts no augšas, pēkšņi ir skaists, ģeometriska kārtība ir skaista. Jebkas, kā ir vairāk par vienu, var veidot skaistu ritmu. Skaisti ir zaru, soļu, bruģa un asfalta raksti. Dūmaka ir skaista, un švīkas ir skaistas. Mūsdienu Latvijas fotogrāfijā, kur iet vaļā ņemšanās ap reprezentācijām, estetizācijām, slēptākām un atklātākām ideoloģiskām koncepcijām, tāds izglītots, miermīlīgs un brīvs skatījums izskatās pancīgs un budistisks vienlaikus.

Visiem tiem futbola vārtiem, žogiem, vīriešiem un sievietēm pludmalēs un visur kur citur ir kaut kāds kopīgi eskeipīgs (nu, tāds, kas mūk no meinstrīma un neiederas) raksturs. Lablaiks nenorāda, kur jāskatās un kas kā jāsaprot, bet parāda, ka nevar cilvēks iztirināties līdzi visām ziņām, neziņām un bailēm, bet var, lūk, koncentrēties uz kaut ko ļoti konkrētu, piemēram, uz ainavu ar baltiem futbola vārtiem. Vai ainavu ar noplukušiem futbola vārtiem. Ainavu bez futbola vārtiem. Futbola vārtiem bez ainavas. Un, izrādot pienācīgo cieņu ēnām, – “Novērošanas kamera ar ēnu un miskaste”, “Mājas ēna uz mājas sienas”.

Tikai nesaprotu, kā tas nākas, ka fotogrāfs to visu ierauga un dabū iekšā kadrā tai mirklī, kad nejauši dodas pa kaut kādu Porto, Dārbišīru vai Krēmeriem, bet man, lai uzrakstītu dažas rindkopas, jālauza galva dienām ilgi. Kaut gan viss skaidri redzams un pat izlasāms: “Pilsētas ainava ar promejošu ceļu policistu”.