Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Sarunas,  Jaunā Akadēmija 2000

Sarunas, Jaunā Akadēmija 2000

Krista Burāne, Filosofiskās izglītības centra vadītāja

Pirmkārt, mani aizrauj pati sarunu iespējamība, tas, ka kāds vispār grib sarunāties — nevis izteikties, runāt, veidot dialogu, diskursu vai diskusiju. Tas nozīmē, ka šur tur vēl pastāv cilvēciska, abpusēji vērsta interese, vēlēšanās kaut ko noskaidrot, saprast, izjust prieku par otru, par cita un savu domu, par to līdzās domāšanu un sadzīvošanu.

Otrkārt, man patīk sastaptie sarunbiedri (vēl gan neesmu pabeigusi iepazīties ar visiem). Gan tie, kuri sarunu provocē un grāmatā runā vairāk, gan tie, kuri savu esamību apliecina ar replikām un jautājumiem.

Treškārt, šī grāmata liecina par sarunām aiz tās baltajiem vāciņiem. Es diezgan viegli varu iztēloties, kā Jaunās akadēmijas stipendiāti, to mecenāti un aicinātie viesi kādā vasaras nokrēslī spēlē savu domu spēles par filosofiju, matemātiku, valodu, varu, valsti un citām jautri nopietnām lietām, kurām dažādu apstākļu sakritības dēļ ir pievērsušies viņu prāti. Tieši šo man nezināmo (grāmatā neizlasāmo) sarunu dēļ es jo īpaši uzmanīgi cenšos ieklausīties lasītājam pateiktajā. Kādas sarunas slēpjas aiz vārdiem, kurus saka Andžāns, Tīrons, Taurenis, Vitgenšteins, kāds puisis vai meitene, kuru vārdus es vēl precīzi neatceros no galvas.

Kā jebkurā sarunā, arī šajās ir vērts iesaistīties tikai tad, ja ir vēlēšanās kaut ko teikt, saklausīt vai paklusēt par tajā notiekošo. Tādēļ, vismaz šobrīd, nelasīšu to visu. Man patīk runāt par izlasīto,

bet par neizlasīto man šobrīd negribas

pat klusēt.