Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Dāvis Sīmanis

Vietējais varonis, 1983


Bills Forsaits

Vietējais varonis, 1983

Local Hero, Bill Forsyth


30. gados Maikla Pauela un Emerika Presburgera režisoru duets sāka veidot jauna tipa kinokomēdijas. Tās bija smieklīgas, bet bez klišejām, un tās bija melodramatiskas, bet bez banalitātēm. Viena no viņu filmām bija “Es zinu, uz kurieni dodos”. Tas bija stāsts par jaunu sievieti, kas apņēmībā apprecēt bagātu fabrikantu nonāk kādā skotu piejūras ciematā, “iesprūst” tur un beigās apprec pavisam citu vīrieti. Līdzīga filma un līdzīgs “iesprūšanas” stāsts ir “Vietējais varonis”. 80. gadu patērētājpasaules problēmas gan ir pavisam citas, jo šoreiz skotu ciematā ierodas kāds nejaušs Teksasas naftas kompānijas aģents, kam uzticēts uzdevums izpirkt veselu ciematu un tam piegulošo pludmali, lai tur drīzumā uzceltu naftas pārstrādes rūpnīcu. Turklāt šajā stāstā neviens nav varonis, jo, kā izrādās, vietējiem zvejniekiem nav nekādu iebildumu kļūt bagātiem, pārdodot, viņuprāt, bezvērtīgās zemes. Vienīgi viņi jauno amerikāni vazā aiz deguna, lai izspiestu vēl mazliet vairāk naudas. Filma atveras lēni, līdzīgi Bordo vīniem, un tai piemīt viltīgs, absurds humors, kas izpaužas maznozīmīgās detaļās, nesižetiskos dialogos un garās pastaigās vientuļajās pludmalēs. Bet filmu pavisam sevišķu padara Bērta Lankastera atveidotais Hjūstonas miljardieris Hapers, kurš, pretēji ierastajam, ir nevis ciniski ieinteresēts savas kompānijas peļņā, bet gan zvaigžņu uzliesmojumos Jaunavas zvaigznājā un citos astronomiskos fenomenos.

Raksts no Janvāris 2022 žurnāla