Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Daniela Zacmane

Standišs Loders "Nekrologs" 1971


Standišs Loders

Nekrologs, 1971

Necrology, Standish Lawder


Skatoties šo tikai 12 minūtes garo dokumentālo filmu, nu jau amerikāņu avangarda klasiku, nākas domāt par to, par ko negribas, – par nāvi. Uz to jau, galu galā, tas ir, no pirmā kadra, vedina filmas nosaukums, bet ne tikai. Slēptā kamera vienlaidus, bez montāžas iejaukšanās fiksējusi tikai cilvēkus, daudz cilvēku (viens no viņiem arī pats Loders), kas Sibēliusa minorīgās simfonijas pavadībā slīd, stāvot uz Ņujorkas debesskrāpja PanAm slīdošajām kāpnēm. Tobrīd pavisam ikdienišķā aina ar šobrīd, iespējams, jau aizgājušām dāmām pērļu krellēs, kundzēm puķainās kleitās, kungiem biznesa uzvalkos, atlētiskiem tipiem tēkreklos un citiem ir transcendentāls pieskāriens jebkuram cilvēkam situācijā, ko sauc par dzīvi. Varētu likties, ka negaidītie filmas pēctitri ar profesiju (FIB aģents, slepkava) un izskata (meitene, kas žāvājas, vīrietis, kas izskatās ļoti noguris) aprakstiem ir joks un intonācijas maiņa nevietā, taču, no otras puses, var padomāt par to, kā katru vērtēs, un cerēt, ka arī pēc humora izjūtas. Pats galvenais – skaidrs ir viens: viņi visi lēnām un neizbēgami slīd virzienā uz augšu, pat ja viss nav gluži tā, kā izskatās.

Raksts no Marts 2019 žurnāla