Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Daniela Zacmane

Orsons Velss "Pusnakts zvani" 1965

Orsons Velss

Pusnakts zvani, 1965

Chimes at Midnight, Orson Welles


Lai arī saistībā ar Orsonu Velsu visbiežāk piesauc “Pilsoni Keinu”, viņa pirmo lielo filmu, viņš, kā raksta daži kritiķi, ir kā radīts, lai spēlētu Falstafu, vai pat vēl vairāk – viņš ir Falstafs. Patiesi, vairāku Šekspīra lugu miesās un valodā (bet ne naudā) raženais varonis ir kā radīts Velsam – tiklab viņa āriņai, kā iekšiņai. Savirknējot vienā filmā vairāku lugu fragmentus (filmā izmantoti tikai Šekspīra teksti), Velss – kā vienmēr, būdams uz bankrota robežas – pamanās uzņemt filmu, kas izskatās episka savā vērienīgumā (tiesa, “lielās” kaujas ainas esot montāžas viltība), bet vienlaikus ir intīmi aizkustinoša. Falstafa attiecības ar karaļa Henrija dēlu princi Halu vai ar Lellīti (spēlē Žanna Moro) ir pilnas silta maiguma, taču tas viņam netraucē mežā uzbrukt ceļiniekiem un tos aplaupīt. Pretrunīgums, ne viengabalainība, tā vien šķiet, ir Falstafa dzīvīguma pamatiezīme. Un pat ne pretrunīgums, bet ļoti aktīvs un neieciklējies prāts, atvērtība visam apkārt notiekošajam, zinātkāre, drosme būt ievainojamam un, pāri visam, spēja par visu pasmieties, mazliet pat par nāvi. Skaties un domā: ne velti Harolds Blūms Falstafam veltījis veselu grāmatu, bet Velss – filmu vai, kā varētu likties, dzīvi.