Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Mārcis Ošiņš

Grīmurs Hakunarsons "Auni" 2015


Grīmurs Hakunarsons

Auni, 2015

Hrútar, Grímur Hákonarson


Hakunarsona filma sniedz ieskatu pasaulē, kas “visādiem augstskolās izmācītiem muļķiem no dienvidiem” (šādi kāds aitkopis filmā izsakās par veterinārārstiem) varētu nebūt pazīstama: tā vēsta par bezgala vienmuļu dzīvi Islandes kalnu pakājē, kur cilvēks cilvēkam svešs, bet aita cilvēkam cilvēks. Brāļi Kidi un Gummi, stāsta galvenie varoņi, gādā katrs par savu aitu saimniecību, un šim rūpalam viņi velta nedalītu uzmanību. Abi dzīvo kaimiņos, taču jau 40 gadus nesarunājas; nav skaidrs, par ko brāļi sastrīdējušies, un rodas sajūta, ka to neatceras arī viņi paši. Taču drīz vien tas vairs nav svarīgi, jo viņus piemeklē lielāka nelaime: kādai no Kidi aitām atklāj skrepi, tādēļ tiek nolemts, ka visas ciematā dzīvojošās aitas jānokauj, lai sērga neizplatītos. Pavēli šķirties no saviem lolojumiem brāļi uztver kā apdraudējumu paši savai eksistencei, tādēļ apvieno spēkus, lai pasargātu aitas un viens otru (ko redzam, piemēram, ainā, kur Kidi pēc kārtējā dusmu izvirduma apskurbis aizmieg pagalmā, Gummi iešķūrē viņa nosalušo ķermeni traktora frontālajā iekrāvējā un aizved viņu uz slimnīcu). Bet stāstīt par šo traģikomēdiju kā filmu par diviem cilvēkiem nozīmētu nepieminēt, ka tā ir atsvaidzinoša atkāpe no kino valdošā antropocentrisma: šeit cilvēks no dzīvnieka atkarīgs ne mazāk kā dzīvnieks no cilvēka, un beigu beigās kā viens, tā otrs galvenokārt dzīvo un vēlas turpināt dzīvot.

Raksts no Maijs 2019 žurnāla